Pikaso/Matiss. No konkurences līdz draudzībai
Ilze Strazdiņa Londonā
"Jums ir jāspēj iztēloties vienlaikus viss, ko es un Matiss darījām tai laikā. Neviens nav skatījies uz Matisa gleznām tik uzmanīgi kā es, un neviens nav skatījies uz maniem darbiem uzmanīgāk, kā to ir darījis Matiss." |
| | 
Anri Matiss. Pašportrets
Anri Matiss. Akts ar balto šalli
Anri Matiss. Matu vilnis
Pablo Pikaso. Pašportrets ar paleti
Pablo Pikaso. Akrobāts
Pablo Pikaso. Akts ar paceltām rokām
|
| | |
Vasara ir laiks, kad lielpilsētu mākslas dzīvē valda zināms pieklusums. Pamatiemītnieki atstāj pilsētu, nodod to tūristu un garāmbraucošo pūļu rokās. Vairums mākslas galeriju šai laikā rīko vasaras izstādes, kas izveidotas, sakopojot dažādu autoru nelielus, viegli "padusē pasitamus" darbus. Muzeji savukārt eksponē lokālās, lielākoties vēsturiskā kontekstā bāzētās bagātības, tādējādi izpatīkot svešiniekiem, kuri alkst "autentiskā".
Otra pieeja, kas vairāk vērojama starptautiskajā mākslas muzeju kontekstā, protams, ir visiem zināmas un saprotamas mākslas popularizēšana. No šāda viedokļa raugoties, nav grūti iedomāties, kuri gan ir tie vārdi, kas pat pilnīgam mākslas ignorantam asociēsies ar jēdzienu “māksla” un varbūt pat – “modernā māksla”. Līdzīgi Nike vai Adidas “brendiem” sportā mākslas kontekstā darbojas Pikaso, Monē, Matiss, Vorhols un šodien, iespējams, arī Demjens Hērsts.
Tādējādi tas nav pārsteigums, ka šovasar no 11. maija līdz 18. augustam Tate Modern bija apskatāma izstāde, kas līdzās vienu otram nostādīja divus no šiem gigantiem - Pablo Pikaso un Anrī Matisu. Izstāde tapusi, galerijai sadarbojoties ar Reunion des musees nationaux/Musee Picasso, Pompidū centru un Ņujorkas Modernās mākslas muzeju, un tā ceļos visa gada garumā. Ja izstāde arī citās pilsētās izraisīs tādu ažiotāžu kā Londonā, tad nebrīnīšos, ja pēc gada tā tiks nodēvēta par vispopulārāko izstādi pēdējā dekādē. Trīs mēnešus Tate Modern strādāja no 10 rītā līdz 10 vakarā, septiņas dienas nedēļā, un visu šo laiku rindas pie biļešu kasēm nebeidzās.
Kas tad atšķir šo izstādi no visām citām Pikaso vai Matisa daiļradi atspoguļojošām ekspozīcijām? Un kas ir tas, kas tūkstošus joprojām vilina uz mākslas muzeju galerijām? Par vienu no galvenajiem gan laikam ir jāmin fakts, ka šī izstāde pretendē uz jaunu pavērsienu jeb jaunu skatpunktu uz šo it kā tik pazīstamo meistaru darbiem un savstarpējām attiecībām. Ideja atklāt “nezināmo” šo mākslinieku dzīvē un darbos, šķiet, ir tas, kas apmierina mūsdienu sabiedrības vēlmi pēc kaut kā “jauna”. Tikai - vai jaunais nav tas pats labi pārpakotais vecais?
Lai arī šī ir jau ceturtā Matisa un Pikaso kopizstāde mākslas vēsturē, Tate Modern kuratoru mērķis, atšķirībā no iepriekšējām, ir bijis atklāt šo divu talantu attiecības un savstarpējo ietekmi divdesmit gadu garumā. Par izstādes sākumpunku izvēlēti abu meistaru pašportreti, kuriem līdzās uz sienas ir lasāms teksts ar reiz Pikaso teikto: “Jums ir jāspēj iztēloties vienlaikus viss, ko es, un Matiss darījām tai laikā. Neviens nav skatījies uz Matisa gleznām tik uzmanīgi kā es un neviens nav skatījies uz maniem darbiem uzmanīgāk, kā to ir darījis Matiss.”
Pirmajā telpā izstādītie pašportreti gleznoti 1906. gadā īsi pēc tam, kad abi mākslinieki pirmo reizi satikās Amerikas makslas kolekcionāru un ilggadēju abu atbalstītāju Ģertrūdes un Leo Steinu dzīvoklī Parīzē.
Matiss, kam toreiz bija 37 gadi, vasaras pavadīja Kolliūras zvejnieku ciematiņā netālu no Spānijas robežas, kur gleznojis savus krāsainos fovistiskos darbus, kas pēcāk viņu izvirzīja par franču avangarda līderi. Portretā autors parādīts ar garu bārdu svītrainā zvejnieku kreklā. Lai arī tajā redzamas tam laikam raksturīgās spēcīgās krāsas, šķiet, Matiss vairāk vēlējies radīt iespaidu par trīsdimensionālo masu, izteikti palielinot galvas izmēru un piestrādājot pie tās formālām detaļām. Viņa skats pauž neatlaidīgu mērķtiecību un noslēpumainību neuzticīgās vai pat naidīgās pasaules priekšā.
Pikaso portrets tāpat hipnotizē skatītāju ar ciešo, tumšo skatienu. Viņš toreiz bija tikai 25 gadus vecs, un skatienā lasāma daudz dūmakaināka jaunības mērķtiecība. Varbūt ne draudošā, bet noteikti vēl nezināmā priekšā. Tāpat kā Matiss, viņš gleznojis galvu izteikti lielāku, centrējot kreiso aci gleznas vidū. Tomēr atšķirībā no Matisa formas studējuma Pikaso portretam piemīt maskas plakanums. Šis darbs bieži tiek dēvēts par vienu no gleznām, kas atspoguļo Pikaso aizraušanos ar Āfrikas masku studēšanu.
Kā atklāj vēstures dokumenti, Matiss bieži esot stāstījis, ka tieši viņš aizrāvis Pikaso ar Āfrikas mākslu, reiz parādot viņam nelielu figūriņu, ko nopircis krāmu tirdziņā. Tas, protams, ir iespējams, bet ir arī citas liecības, kas vēsta, ka gleznot Āfrikas masku iespaidā Pikaso sācis tikai pēc tam, kad ilgi un neatlaidīgi pētījis kolekciju Parīzes Etnogrāfijas muzejā. Daudzus gadus vēlāk viņš sarunā ar Andrē Malrē (Andre Malraux) esot teicis: “Maskas nebūt nebija tādas kā visas pārējās skulptūras. Tās bija kā maģiski objekti. [..] Tās bija pret visu - pret nezināmiem, ļauniem gariem. Es skatījos uz šiem fetišiem un sapratu, ka es arī esmu pret visu. Es arī ticēju, ka viss ir nezināms un draudošs.”
Lai gan abu mākslinieku attiecības nekad nav bijušas īpaši tuvas, neapšaubāmi, darbojoties vienā vidē, viņu ceļi ir krustojušies ne vienu vien reizi. Kā jau iepriekš minēts Pikaso apgalvojumā, laikposms no 1906. līdz 1917. gadam (kad abu attiecības bieži tiek dēvētas par radošu sānsensību) bijis laiks, kad viņi viens otra darbu studējuši ar patiesu interesi un respektu. Tas bija aktīvs jaunrades laiks, kad tapuši lielākie 20. gs. modernās mākslas šedevri un dzimuši iespaidīgākie mākslas virzieni.
Vairums Tate Modern apskatāmo Pikaso un Matisa darbu ir apbrīnojami savā līdzībā - un tas liek skatītājam gandrīz kā spēlē meklēt desmit atšķirības-, bet agrīnā perioda darbi vairāk ataino dialektisku opozīciju.
Piemēram, Pikaso “Avinjonas meitenes” (1907) (kas par nožēlu nav izstādīta šai ekspozīcijā) it kā aicināja noliegt Matisa mākslu. Viss, ko tai laikā darīja Matiss, tiek raksturots kā valdzinošs un jūtīgs, bet Pikaso priekamājas meitenes ar saviem konfrontējošiem kailiem stāviem un sarkanām sejām patiesi izskatās draudošas un negantas, atklājot vēl neredzētu reālismu. Toreiz Matiss, neiespaidojoties no Pikaso, arī sāka gleznot seksuāli konfrontējoši un tieši. Te jāmin viņa Pavasara izstādē izliktais “Zilais akts: Biskras piemiņai” (1907), kas izraisīja vispārēju publikas sašutumu. Kailā ķermeņa deformācijas un portretētās neglītums kaitinājis publikas acis. Pikaso savukārt kritizējis darbu par tā piktorālo nesavāktību: zilais, deformētais sievišķa ķermenis uz musturainā fona neatstājot īstu skaidrību, vai tas ir portrets vai dekorācija, vai kaut kas starp “ne šo, ne to”.
Kā atbildi uz šo Matisa nesavāktību Pikaso gleznoja “Aktu ar drapēriju” (1907), kurā, it kā labojot Matisa kļūdu, viņš saplūdina kailo sievietes ķermeni ar zaļgano mežu fonā, atkal jau izmantojot no afrikāņu skulptūrām palienēto kokgriezuma struktūru, kas ir gleznas dominante.
1908. gadā Pikaso kopā ar Žoržu Braku pievērsās kubismam. 1909. gadā, gleznojot “Sievieti ar vēdekli”, viņš ir pilnīgi pārņemts ar kubismam raksturīgo fragmentāciju un frontālā objekta iejaukšanu arhitektoniskā fonā. Šai posmā Pikaso joprojām saglabā pretestību pret Matisa krāsu bagatību, gleznojot darbus tumšos, dūmakainos toņos. Matiss savukārt, atzīstot kubisma ideju vilinājumu un spožumu, nekad tā arī īsti tam nepadodas. Tomēr dažus aspektus, kas pašam škiet visatbilstošākie, viņš izmantojis tādos darbos kā “Ivonnas Landsbergas portretā” (1914). Portretējot jaunu, kautrīgu sievieti, viņš, saglabājot savu rokrakstu, to “iesēdina” kubistiem raksturīgā restainā kompozīcijā.
Kubisma ietekme vērojama arī 1913. gadā gleznotā “Matisa kundzes portretā”, kas sākotnēji esot bijis daudz naturālāks. Darba procesā portrets lēnām esot zaudējis pazīstamās formas, līdz iemantojis maskas plakanumu. Tomēr spilgtās krāsas joprojām saglabā izteikto Matissa rokrakstu.
Pikaso šis darbs patiesi ieintriģējis, un kā atbildi uz to viņš radījis “Jaunas meitenes portretu” (1914). Meitene tērpta līdzīgās drēbēs kā Matisa kundze. Pikaso turpina Matisa aizsākto fragmentāciju, attīstot to līdz vēl neredzētai daudzveidībai. Šeit beidzot arī Pikaso izmanto Matisa krāsu paletes bagātību, tādējādi padarot abu radošo dialogu daudz draudzīgāku.
1917. gadā Matiss pārcēlās no Parīzes uz Nicu, un tas abus māksliniekus uz laiku attālina. Tomēr 1918. gadā viņi jau atkal satiekas savā pirmajā Matisa – Pikaso darbu izstādē, kas sarīkota Polas Žulomē (Paula Guillaume) galerijā Parīzē. Dzejnieks Gijoms Apolinērs, kas pazinis abus māksliniekus jau ilgāku laiku, raksta kataloga ievadvārdus. Īsajā tekstā viņš norobežo vienu meistaru no otra, dēvējot Matisu par instinktīvu mākslinieku, kas seko vienkāršā meklējumiem: “Ja man jāsalīdzina Matiss darbs ar kaut ko, tad tas būs apelsīns. Tāpat kā apelsīns, Matisa darbs ir auglis, kas izstaro gaismu.” Matiss bija gleznotājs, kas darbojās ar instinkta palīdzību, turpretim Pikaso bija liriskais gleznotājs, kas izprata pagātnes mākslu un vairāk par visu vēlējās iekarot nezināmas teritorijas. Matisa darbi izstaroja saules gaismu, Pikaso darbi, dzīves un domu animēti - iekšējo gaismu. Tomēr - lai kā - šī dzīve paver mistiskas tumsas bezdibeni.
20. gs. 20. gados Pikaso aktīvi iesaistās sirreālistu kustībā, ko Matiss pilnīgi ignorē, tomēr joprojām saglabā interesi par Pikaso darbu attīstību. Vēlāk, 30. gados, māksliniekiem novecojot, attiecības kļūst daudz tuvākas. Pikaso bieži apciemo Matisu Nicā, un viņu radošais dialogs turpinās. Abi (gan pilnīgi patstāvīgi) pavada laiku, strādājot pie krievu baleta scenogrāfijām, vēlāk arī attīstot savus redzējumus tēlniecības un zīmējuma kontekstā.
Fašistiskās okupācijas laikā, kad Pikaso palika Parīzē, Matiss dzīvoja samērā izolētajā Nicā. Tomēr abi joprojām uzsturēja ciešus sakarus un vēroja nacistu izrēķināšanos ar “degradēto mākslu” (kurā ietilpa arī Pikaso un Matisa darbi) vācu muzejos. Šī perioda darbi, kas arī apskatāmi Teita izstādē, šķiet, sniedz visplašāko emociju amplitūdu. Kā piemērs tam kalpo divas klusās dabas, kas abas tapušas 1941. gadā. Pikaso "Klusā daba ar desu", kurā atainots bagātīgi klāts galds, pateicoties tumšām, gandrīz vai melnbaltām krāsām, rada visai klaustrofobisku gaisotni. Desas ritulis atgādina cilvēka zarnas, bet - dakšas un naži, kas lien laukā no atvilknēm, – badā esošās cilvēku dvēseles.
Līdzās šai gleznai varam aplūkot Matisa "Kluso dabu ar magnoliju”, kas pauž pavisam citādu noskaņu. Darbs tapis tālu no okupācijas izmocītās Parīzes - Nicā, un meistars to radījis tūlīt pēc pārdzīvotās vēža operācijas. Vēlāk viņš to nosauca par vienu no saviem vislabākajiem darbiem, lai arī tas prasījis vislielāko piepūli. Darba centrālā kompozīcija un košās krāsas neizprotami svin dzīvības un atgriešanās prieku.
Okupācijas laikā mākslinieki turpina savu darbu apmaiņu, bet klātienē tiekas tikai 1945. gadā, kad Matisam piedāvā izstādīt darbus Parīzē. Šai gadā tiek atklāta arī trešā Matisa un Pikaso izstāde Viktorijas un Alberta muzejā Londonā.
Matisa nāve 1954. gadā uz Pikaso atstāja spēcīgu iespaidu, nedēļām viņš bijis kā apmāts līdz sācis darbu pie sērijas "Alžīrijas sievas",- Engra darba Odalisque with slave iespaidā, kas abiem meistariem esot bijis tuvs sarunu un apbrīna temats. Divdesmit gadu garumā viņu attiecībās bijis neskaitāmi daudz saskares un ietekmes punktu, neskaitāmi daudz dāvanu un ideju apmaiņu. Zaudējot Matisu, Pikaso zaudēja vienīgo līdzīgo. Vienīgo, kas, tāpat kā viņš, mākslu uztvēra kā savas dzīves jēgu un piepildījumu.
Tā pārskrienot pāri gariem 20 gadiem un nedaudz pieskaroties šeit aprakstāmo autoru dzīves un darbu krustpunktiem, vislabāk var ilustrēt Tate Modern izstādes garu un tur piedāvāto izrādi. Izmantojot tikai tos darbus, kas stilistikas un formas ziņā iezīmē šī radošā dialoga izjūtu, skatītāju uzmanība tiek koncentrēta uz pārdomām par kolektīvo / sociālo mijiedarbību, tādejādi cilvēciskojot mītu par ģēnijiem.
Atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu, kas šo izstādi līdzās daudzām citām Tate Modern izstādēm padara par tik populāru apskates objektu, var tikai secināt, ka tieši šī it kā "aizmirstā vecā" celšana dienasgaismā atbilstošā konteksta ar labi atrisinātu PR stratēģiju, nodrošina Teita populismu plašās masās. Nav pat īsti svarīgi, kas te tiek izstādīts, - galvenais, ka tam ir pareizs vārds un tas pieļauj jaunu brand identity. Šai gadījumā - no konkurences līdz draudzībai. Pikaso/Matiss. |
| | | Atgriezties | |
|
