|
Kad 1713. gadā Austroungārijas ķeizars Kārlis VI uzdeva savam arhitektam Johanam Bernhardam Fišeram fon Erlaham izplānot galma staļļus, pēdējais izveidoja milzīgu barokālu kompleksu 600 rumakiem un 200 karietēm. Tepat bija arī dzīvojamās telpas apkalpojošam personālam un galvenajam staļļmeistaram. Tomēr tā arī nekad netika realizēta kompleksa sākotnējā iecere, Fišera fon Erlaha ideālplāns. 1918. gadā pēc Austroungārijas monarhijas sabrukuma vairums ēku tika izūtrupētas. Līdz ar automobiļa parādīšanos galma staļļi pamazām zaudēja savu funkcionālo nozīmi, un no 1921. gada tajos sāka rīkot meses un izstādes. 1985. gadā tie pirmo reizi tika izmantoti kultūras pasākumiem.
2001. gada rudens Vīnes kultūras dzīvē ienesa jaunas vēsmas un lielas pārmaiņas. Pašā pilsētas centrā tika atklāts jaunais muzeju kvartāls - MuseumsQartier, kas apmeklētājam piedāvā neskaitāmas kultūras kompleksa priekšrocības, arī kafejnīcas un bārus no kultūras nogurušajiem.
Vīnes muzeju kvartāls ar saviem 60 000 kvadrātmetriem šobrīd pieskaitāms pie pasaules desmit lielākajiem kultūras areāliem. Uz arhitektonisko kontrastu principiem veidotajā kompleksā apbrīnojami labi sadzīvo vecā barokālā apbūve ar modernajām ēkām, un tikpat dažādas kā celtnes, ir šeit iemājojušas ar kultūru saistītās organizācijas. Lielākās ir Leopolda muzejs un MUMOK, kā arī Kunsthalle. Mazākās ir pat grūti uzskaitīt: šeit ir eksperimentālās dejas centrs - TanzQuartier Wien, Vīnes arhitektūras centrs, ZOOM bērnu muzejs un bērnu teātris, darba studijas jaunajiem medijiem, desmit darbnīcas viesmāksliniekiem un stipendiātiem, vairāki informācijas centri utt. Un arī tas vēl nav viss, jo virkne telpu vēl tiek remontētas vai arī gaida savus īrniekus.
Par milzu projektu tika lauzti šķēpi divdesmit gadu garumā - sākumā par to, kādam nolūkam vecie staļļi būtu izmantojami, pēc tam - kā tam būtu jāizskatās. Tika izsludināts konkurss par labāko arhitektonisko risinājumu, un 1990. gadā kļuva zināmi uzvarētāji - tas bija Vīnes arhitektu birojs Ortners & Ortners. Sākotnējais pārbūves projekts bija visai radikāls - jaunuzcelto ēku silueti ievērojami sniegtos pāri Fišera fon Erlaha staļļu frontālās daļas jumtu veidotajam siluetam. Brāļi Ortnersi pat gribēja kompleksā iebūvēt 67 metrus augstu slaidu torni, kas kļūtu par muzeju kvartāla galveno akcentu uz pārējās pilsētas fona. Vīnes konservatīvākās pilsonības protestu rezultātā pirmais projekts tika pakļauts arvien lielākām izmaiņām, kamēr beidzot radās tāds, kurš šķietami apmierināja visus, - un 1998. gadā sākās celtniecība.
Šodien, tuvojoties muzeju kvartālam no Hofburgas puses, jāsecina, ka abi jaunuzceltie muzeji - Leopolda muzejs un MUMOK - īpaši neizceļas. Tos gandrīz nosedz barokālā staļļu kulise. Par šādu ierakstīšanos pilsētvidē abas simetriski izvietotās ēkas ir samaksājušas ar iegrimšanu zemē gandrīz vai līdz pusei.
MUMOK ārējais izskats izraisa ziņkāri. Milzīgajam bazalta blokam, kas saulē izskatās šīfera pelēks, bet lietus laikā kļūst gandrīz melns, trūkst logu - ja vien par tādiem neuzskata vertikālās, šaujamlūkām līdzīgās spraugas, kas brīvi izkaisītas pa fasādi. Varenas kāpnes uzved līdz ieejai muzejā - šaurai alai ar virpuļdurvīm, aiz kurām apmeklētājam nevilšus aizraujas elpa. 35 metru augstumā sniedzas bazalta šahta ar trim zaļa stikla liftiem un bezdibenim pāri pārmestiem metāla tiltiem. Kopiespaids ir tāds, ka šķiet - nebūs ilgi jāgaida, līdz kādam kinorežisoram ienāks prātā šeit uzņemt zinātniski fantastisku vai šausmu filmu.
Lai sāktu ekspozīcijas apskati, ir jādodas lejā, jo ieeja atrodas celtnes 4. stāvā. Tumšas metāla kāpnes, metāla sienas, stikls, neonā spīdošas norādes uz izeju - visā šajā futūristiski padrūmajā vidē ir viegli nomaldīties. Kā spēcīgs kontrasts darbojas spoži izgaismotās izstāžu zāles. Pat augšējos muzeja stāvos mākslas darbus apgaismo mākslīgā gaisma, dabiskās nav vispār. Tomēr visumā šeit izstādītā māksla - popārts, fotoreālisms, fluxus, konceptuālā un minimālā māksla, videoinstalācijas un vienkārši instalācijas - cīņā ar nomācošo arhitektūru īpaši daudz nezaudē. Mazliet citādi tas ir ar dziļi pazemē, muzeja pirmajā līmenī, izvietoto klasisko modernismu - kubismu, futūrismu, konstruktīvismu, ekspresionismu. Šīs gleznas tomēr gribētos aplūkot citā, ne dienasgaismas lampu ierindas radītā apgaismojumā.
Pieticīgajam muzeja apmeklētājam no Latvijas, kurš nav izlutināts nedz ar jaunu muzeju būvi, nedz ar jau esošo paplašināšanu, viss redzētais šķiet pietiekami grandiozs. Tādēļ jo interesantāk bija parunāties ar MUMOK darbiniekiem un uzzināt, ka tā vietā, lai priecātos par jauno ēku, cilvēki ir visai neapmierināti. Telpas esot par zemu, gaisma neesot īpaši laba, nemaz jau nerunājot par to, ka esot par maz vietas un nevarot izstādīt visu, ko gribētos. Lieta tāda, ka jaunais muzejs ir radies, saplūstot diviem - Ludviga fondam Vīnē, kas līdz šim mitinājās Lihtenšteinas pilī, un 20. gadsimta muzejam. Pārceļoties uz jauno ēku muzeju kvartālā, nav notikusi reāla telpas paplašināšana, kopējā platība ir tieši tikpat liela, cik bija abiem vecajiem muzejiem kopā. Lai situāciju uzlabotu un novērstu kolekcijas šķelšanos, ko izraisa nepārdomātais telpu izvietojums, jau tiek plānota tikko atklātā muzeja pārbūve.
Otrā jaunceltne ir Leopolda muzejs, kas nedz ar arhitektūru, nedz arī ar telpu izvietojumu neizraisa īpašas iebildes pat kultūras gardēžu austriešu starpā. Bulgārijas kaļķakmenī ietērptais kubs atstāj krietini vien konservatīvākas arhitektūras iespaidu nekā viņa tumšais bazalta kaimiņš. Interesants var likties nesimetriskais logu izvietojums - kolekcionārs, Vīnes acu ārsts Rūdolfs Leopolds cīnījās par katru logu, lai tikai iegūtu sānu gaismu. Viņa arguments bija vienkāršs: gleznas ir jāskata tādā pašā gaismā, kādā tās radījis mākslinieks. Arī šajā namā ienākot, apmeklētājs nokļūst gandrīz 20 metrus augstā milzīgā hallē. Divi stikloti laukumi grīdā ļauj ieskatīties pazemē esošajos stāvos.
Leopolda muzejs ir jauns, tomēr šķiet, ka jau pēc pāris gadiem būs grūti pat iedomāties, kā gan Vīne kādreiz ir varējusi bez tā iztikt. Kolekcija sastāv galvenokārt no austriešu klasiskā modernisma darbiem, kam palēnām un nelielos daudzumos tiek pievienots arī šis tas no jaunākās mākslas, kā arī Okeānijas tautu un nēģeru darinājumi. Uzmanības centrā, protams, ir leģendārā Egona Šīles kolekcija, kas ar 277 darbiem ir uzskatāma par lielāko pasaulē. Tieši pateicoties Leopoldam, mākslinieks Šīle ir ieguvis savu pašreizējo slavu un popularitāti. Leopolds tiek uzskatīts arī par lielāko Šīles ekspertu, un viņa 50. gados sarakstīto monogrāfiju mākslas zinātnieki izmanto vēl šo baltu dienu. Tūlīt pēc kara, kad Leopolds pirka pirmos mākslinieka darbus, viņu uzskatīja par "ķertu", kas iegādājas nevienam nevajadzīgas pornogrāfiskas gleznas. Tad viņš ieguva, piemēram, "Sēdoša vīrieša aktu" par 430 markām, pašreizējais gleznas novērtējums svārstās ap 14 miljoniem marku. Kad ap 1956. gadu Šīles gleznu cenas sāka celties, Leopolda īpašumā atradās jau divas trešdaļas šobrīd muzejā esošo darbu.
Kolekcijā ir apkopoti arī citu vadošo Austrijas ekspresionistu darbi - te ir pārstāvēti Oskars Kokoška, Gerstls, Egers-Lincs, Alfrēds Kubīns, kā arī Austrijas 19. gadsimta glezniecība - sākot ar Ferdinandu Georgu Valdmilleru un beidzot ar savdabīgo, ekspresīvi psiholoģisko Antonu Romako. Otrā pagrabstāvā ir apskatāma ievērojama austriešu grafikas kolekcija.
1994. gadā tika nodibināts privāts fonds, kas pārņēma kolekciju, savukārt Austrijas valdība un Austrijas Nacionālā banka apņēmās uzcelt muzeju, kura direktora amatu līdz pat nāvei ieņems Leopolds. Viņa varā ir arī noteikt, kādus darbus pirkt klāt un kādus no milzīgās - 5266 vienību lielās kolekcijas - izstādīt apskatei.
Ar sarkaniem ķieģeļiem apšūtā Kunsthalle paslēpusies aiz bijušās ziemas manēžas, kas tagad izbūvēta par teātri. Abām ēkām ir viena ieeja un kopēja priekštelpa, kuras arkās un neskaitāmajos krēslainajos stūros Kunsthalles apmeklētājam itin viegli apmaldīties. Savukārt, ja paredzama kāda lielāka izstāde, var izmantot arī teātra zāli, tādējādi iegūstot papildu platību. Pati Kunsthalle ir izvietota divos līmeņos, un šeit, tāpat kā MUMOK, mākslas darbi aplūkojami tikai mākslīgajā apgaismojumā.
Kunsthallē tiek izstādīta starptautiskā laikmetīgā māksla. Izstāžu rīkotāji galveno uzsvaru liek uz tām radošajām nozarēm, kuras tiecas pāri savām tradicionālajām robežām, kā, piemēram, fotogrāfija, video, kino un instalāciju. Otrs Kunsthalles darbības lauks ir ievērojamu mūsdienu mākslinieku darbu retrospertīvu izstāžu organizēšana un nozīmīgākās Austrijas mākslas (pēc 1945. gada) eksponēšana.
No mazākajām organizācijām apmeklēju divas, lai saprastu, ar ko tās nodarbojas.
ZOOM bērnu muzejs patiesībā nav nekāds muzejs, vismaz ne šī vārda tradicionālajā izpratnē. Bērniem te tiek dota brīva vaļa, un ar rotaļas palīdzību viņos tiek iepotētas zināšanas. Darbības jomas ir sadalītas atkarībā no vecuma - no pašiem mazākajiem, kuri var rotaļāties imitētā zemūdens pasaulē, līdz pat 14 gadu veciem, kuriem ir iespēja ar datora palīdzību veidot pašiem savu filmiņu. Bērni uz muzeju nāk ļoti labprāt, un nereti ir grūti viņus dabūt prom, tomēr iekšējā kārtība nosaka, ka apmeklējums ir tikai pusotru stundu garš.
2001. gada 3. oktobrī pēc ilgām diskusijām par to, kam tas vajadzīgs un vai vispār tas ir vajadzīgs, tika atklāts TanzQuartier Wien - Vīnes dejas centrs. Tas ir komplekss ar trim darba studijām un informācijas centru, kas ir pieejams plašākai publikai. Priekšnesumi tiek organizēti galvenokārt bijušajā ziemas manēžā, tā dēvētajās hallēs G un E. TanzQuartier galvenā darbības joma ir modernā eksperimentālā deja, svarīga ir publikas iepazīstināšana ar aktuālajiem dejas un performances attīstības virzieniem. Būtiska iezīme ir vienmēr mainīgā priekšnesumu programma ar uzaicinātiem māksliniekiem ne tikai no Austrijas - Vīnes publika šeit tiek konfrontēta ar moderno deju no visas pasaules. Ciemiņiem piedāvā dzīvošanas un darba iespējas Vīnē uz vietas. No Baltijas valstīm, vismaz pagaidām, to ir izmantojis vienīgi igaunis Marts Kangro. Tanzquartier vadītāja Zigrīda Gareisa (Sigrid Gareis) ir ieinteresēta arvien plašākā starptautiskā sadarbībā un cer uzņemt pie sevis arī jaunos talantus no Latvijas.
Mākslas mīļotājam Vīnē no tiesas ir ko redzēt un ko darīt. Un, kaut arī šķiet, ka pilsēta jau tā ir pārsātināta ar valsts līmenī tik ļoti atbalstīto kultūru, ka muzeju jau tā ir tik daudz, ka tos šķiet nereāli visus apskatīt, pat nedēļu šeit uz vietas dzīvojot, tuvākajā laikā tiks atklāti vēl trīs pilnīgi jauni objekti. 2002. gada janvārī Kārļa laukumā durvis vērs Kunsthalles otra izstāžu un performanču zāle. Patiesībā šeit jau no 1992. gada bija apskatāmas izstādes, bet sakarā ar pārcelšanos uz muzeju kvartālu vecā konteineram līdzīgā būve tika nojaukta. Arhitekta Ādolfa Krišanica vadībā jaunā Kunsthalles ēka iegūs stikla apvalku un lielāku kafejnīcu, kas ir viena no Vīnes radošās inteliģences iemīļotām satikšanās vietām.
Otrs notikums ir Lihtenšteinu ģimenes kolekcijas atgriešanas Vīnē. Nesen tika pieprasīta atpakaļ līdz šim Modernās mākslas muzejam izīrētā pils, un Vīnes iedzīvotāji un ciemiņi var priecēt sevi ar domu, ka pēc remonta darbiem ēkā publiskai apskatei tiks atklāta ģimenes privātkolekcija.
Par trešo muzeju pagaidam vēl risinās diskusijas, kaut gan viens ir skaidrs - bijušā 20. gadsimta muzeja telpas savu agrāko funkciju saglabās. |
