VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Andris Breže. Poētiķis, kas mīl realitāti Daiga Rudzāte Mākslinieks Andris Breže dzimis 1958. gadā Rīgā. Beidzis lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļu (1977) un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu (1984). Darbības joma: grafika, instalācijas, objekti, grāmatu ilustrēšana, glezniecība, performance. | |
| |
|
Tikko Brēmenē notikušās izstādes “Nekā personīga” kuratore Inese Riņķe saka, ka daudziem izstādes dalībniekiem šī bija iespēja paskatīties uz savu mākslu desmit gadu amplitūdā – no mirkļa 1989. gadā, kad Vācijā notika izstādes “Rīga – latviešu avangards” viesizrādes, līdz šodienai. Izstādes katalogā publicēto A. B. CV papildina fotogrāfija, kas, šķiet, arī uzņemta pirms kādiem desmit gadiem. Joks, nevērība vai konceptuāla norāde, ka Breže nav mainījies? Viņš pats savā radošajā autobiogrāfijā, kas atrodama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvā, kā pagrieziena punktu domāšanā (līdzīgi daudziem savas paaudzes meistariem) min 1984. gadā notikušo izstādi “Daba. Vide. Cilvēks” Sv. Pētera baznīcā, kur “A. Breže (kopā ar dzīvesbiedri A. Neiburgu un dizaingrafiķi, vēlāko neatkarīgās Latvijas jauno latu banknošu izveidotāju V. Ošiņu) izstāda vienu no publikas visvairāk diskutētajiem, bet arī iecienītākajiem darbiem – skulpturālo apjomdarbu “Izbraukums zaļumos”. Nosaukumā tas ironiski sasaucas ar cita perioda atslēgas darbu – E. Manē “Brokastis zaļumos”. A. B. kompozīciju veido veca pēckara krievu auto “Moskvičs 401” šasija, zem kuras paceltā motora pārsega sazaļojusi dzīva, zaļa zāle, bet pasažieri ir nedzīvas, pat kariķētas ģipša mulāžas, kas zināmā mērā sasaucas ar popārta mākslinieka E. Segala (ASV) tēliem.” Segals apgalvojis, ka katra eksistences minūte ir brīnumaina un neordināra. Viņš savā mākslā mēģinājis apstādināt pavisam ikdienišķus mirkļus – autobusa gaidīšanu pieturvietās, kafijas dzeršanu pie vakariņu galda un radio klausīšanos... Šķiet, Breže ir poētiķis, kas mīl realitāti. “Gaisā lido lidmašīna. Septiņdesmit tonnu dzelzs skumju.” Andris Breže savulaik piedalījies performancēs un akcijās (kopā ar A. Sparānu un S. Žeļezņovu), darbojies plakāta mākslā, kopā ar Ojāru Pētersonu un Juri Putrāmu radījis, paša vārdiem runājot, 20. gs. 80. gadu “Latvijas mākslas fenomenu” – lielformāta sietspiedes tehnikā darinātus papīra darbus. (Ojāra Pētersona grafika, ko ieguvu kādās Mākslas dienās pie stacijas tuneļa, ir mana relikvija un apliecinājums šim fenomenam.) Viņu cildina kā izcilu zīmētāju, citi atminas akvareļglezniecības izstādi augstceltnē “Latvija”, kur pārāks par visiem bijis Brežes darbs. 80. gadu beigas un 90. gadi ir laiks, kad Breže aktīvi darbojas instalāciju jomā, kuras top, izmantojot atrastus priekšmetus (maizes kastes, velteņi, kapakmeņu fotogrāfijas), dabas ready-made (ogles, malkas pagales, sūnas) un dažādus mehānismus, kas padara objektus kinētiskus. Tikpat leģendāra kā izstāde Sv. Pētera baznīcā, latviešu mākslas vēsturē ir arī ekspozīcija Teātra muzejā 1988. gadā, kur bija apskatāmi Andra Brežes, Kristapa Ģelža, Jura Putrāma, Ojāra Pētersona un Oļega Tillberga darbi. Pats Breže to sauc par “pārejas posmu” ceļā uz “Rīga – latviešu avangards”. Tieši tur A. B. rādīja Aigara Bikšes piesauktos “Zemes apsaimniekotājus” – hipertrofētus muskuļotus darba vīrus, kuri strādā, izmantojot dažādus atrastus darbarīkus, kam kāta vietā iemontētas luminiscējošas neona spuldzes. Vēlreiz citēšu paša meistara rakstīto: “Tie kļuva par Rīgas izstādes simbolu, tiem vācu kritika piedēvēja tolaik populārā krievu socārta metaforiku, bet tas bija nepareizi, jo A. B. darba patoss kā aizvien bija vispārcilvēcisks.” Šķiet, Brežem svarīgs ir naratīvais darba aspekts, kas padara pilnasinīgu viņa dialogu ar mākslas potenciālo skatītāju. Sarmīte Māliņa saka, ka viņa darbos jaušams kas latviešu mentalitātei neraksturīgs, tāds – kas “dvēseli rauj ārā”. Tāda ironijas pārpilna sāpe. Kā Žebera dzejolītī: Stāv un raugās mūsos Mazs puisītis ar nopietnu seju Varbūt mēs viņam parādīsim Kādu slepenu pazemes eju. Nekas gan tu arī reiz izaugsi liels Kļūsi resns kā pieklājas vīram Un tava mazā draudzene ar Vairs nepratīs lēkāt pa mīnām. Žebera “Tetovējumi” šodien kļuvuši par antikvāru retumu. Žebera dzeja var palīdzēt izprast Brežes mākslu. Viņa mākslas izteiksmes līdzeklis ir viņa domāšanas maniere. A. B. mākslas leģendas ir bezgala ietilpīgas, izvēlētie komponenti – ļoti trāpīgi un atpazīstami. (Piemēram, uz sarkanas karaklausības apliecības uzlikta tomātu sulas glāze, kam līdzās uz dzimšanas apliecības novietota glāze ar ūdeni, – 1999. gadā tās tika eksponētas Latvijas Mākslinieku savienības galerijā.) Tēlu simbolisms sit gluži kā ar mietu pa pieri. Arī jaunākajam no A. B. eksponētajiem darbiem – “Draudzības strūklaka”, kur 15 balti krekli kā 15 māsas vicina tukšās piedurknes, – background ir ļoti apjomīgs un biezs. 90. gadu sākums ir laiks, kad Breže aktīvi sāk izmantot atrastus priekšmetus un dabas materiālus. Kādā pažobelē A. B. kā nevienam nevajadzīgas atrod kapakmeņu fotogrāfijas. Nāve nes sev līdzi sentimentu un smeldzi. Fotogrāfija mēģina apstādināt mirkli. Breže, būdams gan mākslinieks, gan dzejnieks vienlaikus, būvē skumjus un noslēpumainus stāstus. Svešās acis no fotogrāfijām mēmi raugās svešajos cilvēkos izstāžu zālē. Šai kontekstā neapšaubāmi atmiņā nāk Kristiāna Boltaņska 1990. gada darbs “Mirušie šveicieši”, kura tapšanā izmantotas vietējā avīzē publicētās nekrologu fotogrāfijas. “Nav nekā normālāka par šveiciešiem, nav nekāda iemesla, kālab viņiem būtu jāmirst. Tālab šīs nāves ir vēl briesmīgākas. Tie esam mēs paši.” Tā savu darbu pirms desmit gadiem komentējis pats mākslinieks. A. B., “būvējot” savu “Mūzikas kasti” (arī 1990. gadā), kuru rotā Dievmātes attēls un anonīmais kapakmens portrets, it kā aicina uzlikt atskaņotāja adatu uz plates melni spīdīgās virsmas un paklausīties sēru maršu. “Atskaņotāja” aicinoši atvērtais vāks rada visai klaustrofobisku noskaņu. A. B. savulaik mēdza interpretēt hrestomātiskas tēmas. Tādas kā, piemēram, Kazimira Maļeviča “Melnais kvadrāts”. 1997. gadā izstādē “H. Vorkals, A. Breže, O. Pētersons, J. Putrāms” A. B. eksponē savu “Melno kvadrātu” – telpisku objektu, kura izgatavošanā izmantotas akmeņogles, kas sabērtas gigantiska izmēra režģotā būrī. Breže spēlējas ar ogļu spīdīgo melnumu, kas izgaismots rāda melnā nianses visplašākajā amplitūdā, meistars variē akmeņogļu lielumu, vienā stūrī koncentrējot izmērā lielākās un tādējādi radot kvadrātu kvadrātā. Brežes mākslā vienlīdz nozīmīgas vienmēr, šķiet, bijušas gan konceptuālās, gan estētiskās kvalitātes. Kompozicionāli pārdomāts ir katrs sīkums. Ne vien darba kā vienota veseluma kontekstā, bet arī telpas un mākslas saspēles laukā. Un Breže vienmēr respektē telpu, viņš burtiski “ieaudzē” savu mākslu konkrētajā vidē. Kā savulaik Rundāles pilī eksponētais “Malkas aplis” – apļveida krāvums, papildināts ar zaļām velēnām, – demonstrēja spēju just tonālos smalkumus un ritmu, māku izvietot akcentus. A. B piemīt spēja iztēloties, redzēt un sakompilēt priekšmetus vienotā un viennozīmīgi “nolasāmā” lakoniskā veselumā. 90. gadu vidū malka ir A. B. iecienītākais izejmateriāls. “Tas, ko iegūstam no projekta realizācijas, ir ātri zūdošais siltums un vēja aiznestie pelni,” viņš pats raksta kāda projekta pamatojumā. Breže ir romantiķis, kurš, piemēram, izstāžu zālē izmantojis vēja tēlu. Izstādē “Latvija – XX gadsimta kūlenis. 1940.–1990. gads” apskatāmajā “Vēja ligzdā” to pūta lieljaudas ventilators. Daudzi draugi un paziņas, runājot par A. B., lieto apzīmējumu “smalks”, kas visai precīzi raksturo arī viņa mākslu. Dīvaini, bet pat Brežes meistarotie kinētiskie zīmuļi spēj vilkt dibena līnijas monotoni ritmiski eleganti. (Var piesaukt Kaspara Vanaga raksturojumu – “asprātīgs, ar labu humora izjūtu”.) Un skeletiņš uz Hičkoka stāstu grāmatiņas “Viņi kož” vāka aizkustinoši briesmonīgi vicina biželes. 1992. gadā Vilhelms Šmits laikrakstā “Diena”, analizējot izstādi “Kvalitāte’92” rakstīja: “Izstādes vidū ir Andris Breže, labākais mākslinieks, taču vienlaikus arī visnoslēpumainākais, bet tāds viņš pats vēlas būt.” Ready-made meistars Es apbrīnoju viņa spējas saskatīt mākslu visdažādākajos dabas produktos. Viņš malkas grēdas pārveido instalācijās. Ļoti smalka krāsu izjūta, smalks skatījums uz jebkuru lietu. Viņš it kā strukturizē nestrukturizētu materiālu. Un tas vienmēr saistīts ar īpašu atrastā materiāla skaistumu. Viņa darbos perfekts vienmēr ir viss – kompozīcija, ideja, krāsa. Viņš spēj atrast. Fenomenāls ready-made meistars. Inese Riņķe Bards Andri Breži latviešu mākslā varētu salīdzināt ar Borisu Grebenščikovu. Bards. Kaut vai viņa smeldzīgais veltījums kinoforumam “Arsenāls”: TRAĻI, VAĻI 2x V ARSENAĻE KOŠKI SRAĻI. Viņa darbi – Le Tatlin, “Melnais kvadrāts”, “Karaklausības apliecība. Dzimšanas apliecība”, “Karogs”, filca veltenis vitrīnā... Tomēr materiālu izvēlē jūtama dziļi latviska izjūta – koks, ogles... Smalks zīmētājs. Otra tāda nezinu. Tik smalks, ka vienreiz, mācoties akadēmijā, mēs ar Andru Neiburgu kādu viņa zīmējumu noturējām par parastu baltu lapu un izmantojām to, lai pasargātu galda virsmu no asajiem skalpeļiem... Kad Andris toreiz apjauta notikušo, viņš neteica ne vārda. Noklusēja. Toreiz es viņu pirmo reizi ieraudzīju. Viņa vienkāršie dokumentālie darbi līdzinās sabiezinātam dokumentālajam kino vai foto. Sociāli trāpīgi, aizskaroši un tieši. It kā Breže viens pats gribētu iznest uz saviem pleciem visu PSRS laikmetu. Un darbi no viņa tik eleganti “atdalās”, kad fonā ieskanas Bonda motīvs mobilajā telefonā. Pēdējā mūsu kopīgā izbraucienā uz Brēmeni Kristaps Ģelzis teica: “Nu Brosnans kas Brosnans.” Viņš labi dejo un tagad priecājas par Katrīnas Neiburgas soļiem mākslā. Sarmīte Māliņa Breže ir Breže. Un Žebers Īstais brīdis izrēķināties ar Breži ir nokavēts. Vēl pirms neilga laika abi bija vienā augumā, tagad Toms ir garāks un laikam arī spēcīgāks miesā. Atriebības plāns tika kaldināts, kad Tomam bija gadi trīs – tātad pirms 15 gadiem –, bet Breže kā allaž atradās jauneklīga brieduma stāvoklī. Kad Breže pēc Dzintara Zilgalvja izstādes atklāšanas iemeta manu bērnu ar galvu uz leju sniega kupenā pie Dekoratīvi lietišķās mākslas muzeja, Toms noteica, ka tādi, lūk, ir tavi draugi. Sīkais toreiz izlīda no sniega, noskurinājās un, savaldīgi sapīcis, noteica, ka tad, kad viņš izaugs, Breže piedzīvos to pašu. Tagad bērns ir izaudzis, piedevām lasa dzejoļus un saprot, ka Brežes sinonīms Žebers arī ir izcila “kvalitātes zīme”. (Te, protams, jaušama atsauce uz manu mīļāko jelkad īstenoto projektu ar nosaukumu “Kvalitāte ‘92” izstāžu zālē “Latvija” 1992. gadā, kurā piedalījās arī meistars Breže.) Es zinu, ka Breže man liekas ārkārtīgi talantīgs un interesants mākslinieks un arīdzan dzejnieks. Toties es īsti nezinu, bet esmu dzirdējusi stāstu, kas man liek laimīgi uzsmaidīt debesīm visdrūmākajās dienās. Stāstu stāsta Ojārs Pētersons par to, ka visādi jau nu tagad rodas tie varoņu stāsti, taču Breži, daudzkārt vervējot, čeka nekad “nedabūja”. Starp citu, priekšnoteikums godīgai attieksmei pret mākslu ir godīga attieksme pret dzīvi. Helēna Demakova Džentlmenis Viņš ir cilvēks, kas uzņemas atbildību. Spēj darīt arī nepateicīgus darbus – piemēram, Brēmenē viņš iekārtoja mūsu ekspozīciju, un tas, patiesi, nav viegli. Breže ir džentlmenis caurcaurēm. Nesen redzēju atjaunotas instalācijas no sērijas “Zemes apsaimniekotāji”. Izskatījās iespaidīgi. Mani tās joprojām aizkustina, jo es sajūtu naivumu, kas viņa mākslā vēlākajos gados pazuda un kā man pietrūkst. Viņa objekti ir perfekti un stilistiski izturēti, bet man gribas ieraudzīt to balansēšanu uz riska robežas, emocionālo klātbūtni. Šodien viņa tēla radīšanas metode ir cilvēkiem ļoti saprotama, līdzekļi, kurus viņš izmanto, satur skatītājam zināmu informāciju. Viņa mākslai raksturīgs plašs verbālais stāstījums, savukārt vizuālais veidols ir ļoti minimālistisks. Kontrastu princips. Viņš patiesi ir perfekts. Aigars Bikše | |
| Atgriezties | |
