VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| DEMO-DIZAINA LABĀ AURA Ieva Auziņa, jauno mediju kultūras centrs RIXC “Pieņemsim, ka laiks ir nevis kvantitāte, bet kvalitāte, nakts luminiscence augstu debesīs mirklī, kad lecošs mēness tikko pieskaras koku galotnēm. Laiks eksistē, taču to nav iespējams izmērīt.”1 | |
| |
| GadĪjums Nr.1 – “Man jŪsu revolŪcija nav vajadzĪga” Fotogrāfijā redzamā lēni grūstošā ēka vairāk gan līdzinās tādai kā laikā bezgalīgai koka verandai, kurai katrs atnācējs kā nu varēdams – ar finieri, šīferi, koka dēlīšiem vai plastmasas loksnēm – aizlāpījis “personīgo caurumu”. Tāda kā “sociālā zupa”, kas tiek vārīta visa vakara garumā, nemitīgi nolejot un atkal no jauna iejaucot sastāvdaļas, – it kā katram sava, tomēr visiem viena un tā pati. Šī fotogrāfija, protams, ir caurbraucēja skats no malas. Un ne jau gluži nejaušs, drīzāk gan cilvēka, kam šāda postaža nav ikdienas acu priekšā un tādēļ liekas skaista vai romantiska. Valdzina risks, ko tā sevī nes: nākamreiz manis šeit var vairs nebūt! Tas ir kā alkatīgs kampiens pēc emocijām. Kad, vērojot fotogrāfiju, domāju par pretrunu starp dzīvi un progresu, kas ietverta cilvēces pašā saknē, atceros, ka kāds dzejnieks teica: šī pretruna ir kā konflikts starp dzeju un prozu. Fotogrāfija kā nospriegota aukla starp solidaritāti un postsolidaritāti ir reizē tik dramatiska un tomēr “samierinājusies”. Tā it kā saka: “Man jūsu revolūcija nav vajadzīga,” – bet tanī pašā laikā ir vienmēr tai gatava. GadĪjums Nr. 2 – tieŠā demokrātija Ir 2001. gada maijs. Laiks, kad Tallinā notiek mākslas zinātnieka Andersa Harmsa rīkotais pasākums par urbāno akcionismu “Kapitālisma gruveši”. Mākslinieks Marko Laimre tā ietvaros kā restaurators atjauno 20. gs. 80. gados Igaunijas mediju uzmanības lokā daudz atspoguļotā Tallinas savveida urbānā teicēja, šizofrēniskā pravieša Ulo Kiples vēstījumus, kas, uzrakstīti uz vecpilsētas mūra toreiz, apbrīnojamā kārtā vēl saglabājušies arī šodien. “.. slimību izārstēšana garantēta, klusums, tumsa, radio un bezmaksas ēdiens..” – Kiples garie, tomēr visai poētiskie vārdu savirknējumi it kā par kādu nekad nerealizētu vai paša nepiedzīvotu komunismu vairāk gan līdzinās “politiskai dzejai”, nevis vien kāda trakā (un vēlāk pašnāvnieka) nesakarīgām vārsmām. Marko Laimre – viens no oriģinālākajiem tiešās demokrātijas stratēģijas pārstāvjiem mūsdienu igauņu mākslā – ar baltu krāsu un pindzeli atjauno Kiples eļļas krāsas tehnikā darināto vienu no pēdējiem uzrakstiem, kas saglabājies. Ziņkārīgajiem garāmgājējiem mākslinieks atbild, ka Kiples darbs ir daļa no pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma un līdz ar to saglabājams. Mākslinieka centieni tiek novērtēti atzinīgi, tomēr gadās kāda sieviete, kas krīt histērijā, sāk kliegt, ka grib dzīvot drošībā un nevēlas, ka viņu terorizē mākslas “frīki”, un izsauc policiju. Tālāk jau saruna risinās iecirknī, kur policists vaicā, kas tad Laimre īsti tāds būtu – mākslinieks vai restaurators, tomēr, netikdams skaidrībā, “vainīgo” beigu galā atlaiž, pat neliekot samaksāt sodanaudu. GadĪjums Nr. 3 – “RaŽas vācĒjs” Mazs, negausīgs vīriņš, pats noguris no sevis, nemitīgi atrodas reidā – vienmēr pa vienu un to pašu labi iestaigāto taciņu. Uz riņķi vien, uz riņķi vien. Tik daudz ražas jāievāc! Ja ir zināms, ka izstāde saucas “Korupcija” un Kristīnes Briedes instalācija – “Ražas vācējs”, tad fotogrāfija šķiet tik izteiksmīga, ka gandrīz nebūtu ko piebilst. Vienīgi iedomājos – žēl, ka šī darba apraksts nav ziņa, ko lasītājs var saņemt savā e-pasta kastītē, jo tad līdz ar fotogrāfiju būtu iespējams ielādēt arī skaņu, piemēram, real audio formātā, jo skaņai instalācijā tās norises vietā Liepājas Karostas galerijā “K.māksla?” bija ironiski un asprātīgi būtiski papildinoša nozīme. Elektroniskās rotaļlietas – plastmasas motocikla – vārā, bet monotonā rūkoņa, kad braucējs uz tās bez apstājas brauc uz riņķi pa vienu un to pašu trasi, it kā apliecināja varas gaiteņu un ierēdņu neizbēgamo likteni: mēs bijām pērkami, esam pērkami un būsim pērkami. Šī, šķiet, ir viena no veiksmīgākajām instalācijām, ko pēdējā laikā bijusi iespēja redzēt. Tā godam varētu stāties līdzās latviešu instalāciju mākslas izjustāko un asprātīgāko autoru Sarmītes Māliņas, Kristapa Ģelža, Andra Brežes un citu labākajiem darbiem. GadĪjums Nr. 4 – semema.org Gerts Lovinks vienā no saviem jaunākajiem kritiskajiem rakstiem par jauno mediju kultūru (“Virtuālā pasaule ir iespējama: no taktiskajiem medijiem līdz digitālajām masām”3) raksta, ka tēmas “māksla plus zinātne”, “tehnokultūra” vai “iela un kibertelpa” visas ir interesantas starpdisciplināras pieejas, taču nekur tālāk par dialogu un diskursu simboliskā līmenī tās nesniedzas. Viņš arī atzīst, ka vispāratzītās, tradicionālās kultūras disciplīnas ir ieņēmušas aizstāvības pozīcijas un jau sākotnēji daļēji noskaņotas “pret”. Savukārt jaunās kustības un mediji vēl neesot pietiekami pieauguši, lai rastu jaunas motivācijas. Līdz ar to visai konservatīvajā klimatā pretenzija “iemiesot nākotni” kļūstot vien par vāju un tukšu žestu. Mākslinieks Ģirts Korps un Latvijas noise mūzikas vides pārstāvji 2001. gadā kopīgi izveidoja interaktīvu tīkla mākslas projektu semema.org/o-o-o-o-o-o/lv.html, kas ar šādu adresi atrodams arī internetā vai pieejams CD-ROM formātā. “Darbs vienmēr ir tapšanas stadijā. Skatītājs ir darba līdzautors, jo pats izvēlas ciparu kombinācijas (fotogrāfijas un animācijas), tātad pats konstruē darbu, ko apskata. Ciparu kombinācijas ar + zīmi apzīmē objektīvo daļu, bet kombinācijas ar – zīmi – subjektīvo. [..] Katram attēlam ir sava skaņa (clausthome), kas summējoties veido troksni. Troksnis ir darba neatņemama sastāvdaļa.”4 Ciparu kombināciju (kodu) skaits ir ierobežots (apmēram no 1 līdz 20), tomēr audiovizuālo tīkla skulptūru variācijas laikā šķiet bezgalīgas – darba saturs nepastāv ārpus tā formas, bet forma nemitīgi ģenerē jaunas variācijas par saturu. Ciparu izvēle notiek vairāk intuitīvi nekā apzināti, to drīzāk nosaka iepriekšējo ciparu kombināciju attēlā un skaņā radītā intensitāte un ciparu un skaitļu matemātiskais skaistums. Tad, kad cits citu jau papildinājuši vairāki vizuālie un muzikālie slāņi, pārsteidz projektā konsekventi izturētais minimālisms – pat daudzplākšņainais troksnis un blīvi dinamiskās kustīgās bildes ir askētiski minimālas. Šis projekts ir precīzs vairākos līmeņos: intelektuālas spēles formā tas atklāj interneta kā specifiskas vides telpiskās un stratēģiskās kvalitātes un, izmantojot interneta kā konkrēta medija raksturīgākās kvalitātes (un privilēģijas), proti, darba “skatītājam” sniedzot iespēju mijiedarboties, pašam kļūstot par tādu kā programmētāju, atklāj būtiskas noise subkultūras estētikas nianses. “Klusums ir garīgums (būtība), un troksnis ir tā forma. Noise ierosina darbu, projicējoties tajā,” raksta darba autori. | |
| Atgriezties | |
