VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas nākotne masu kultūras apogeja laikmetā.Vai attēla noriets? Ginta Vilsone “Kāda dīvaina aina, kādi dīvaini gūstekņi...” (Platons. “Valsts”) | |
| Dīvainas nākotnes vīzijas piestrāvo arī tagadni. Viss liecina – ja vien
cilvēce beidzot neattapsies, nākotnes sabiedrības pilsoņi līdzināsies
krievu fiziologa Ivana Pavlova izdresētajiem kustoņiem, kas neuztver ne
vārdu, ne simbolu, bet vienīgi zīmi un signālu. Tas vairs pat nebūs
slavenā zinātnieka atklātais nosacījuma reflekss (jo nekādas reālas
kompensācijas par attiecīgās darbības veikšanu jau nemaz nebūs), bet
vienkārši – automātisks dzīvesveids, konsekventa un gandrīz vai
izmisīga izvairīšanās no jebkuras nepastarpinātas saskarsmes. To, ka šiem vārdiem ir zināms segums, liecina vairāku Rietumeiropas valstu, vismaz Francijas1, jaunās sadzīves reālijas, kas – kā jau daudzas novitātes – ir labi domātas, tomēr savā visdziļākajā būtībā kaitīgas. Proti, tādas, kas izraisīs ilgstošas, grūti pamanāmas un tieši tālab ļoti bīstamas sekas. Bet neieslīgsim abstrakcijā. Runāsim konkrētāk. Daudzās franču institūcijās, lai izvairītos no liekas apmeklētāju drūzmas, cilvēku rindu regulē ar skaņas signāla palīdzību, kam seko vizuāls signāls – elektroniski afišēts klienta numurs (daļēji šī pieredze tiek pārņemta arī Latvijā, īpaši bankās). It kā jau pavisam nevainīga rīcība, turklāt tā tiešām var sekmīgi izvairīties no visai nepatīkamās stumdīšanās un grūstīšanās, bet... padomāsim par sekām, par to, kā tas iespaido cilvēka psihi. Cilvēks reaģē tieši tobrīd, kad tas no viņa tiek imperatīvi pieprasīts. Gluži kā automāts, kā ātrgaitas dators. Un ar sabiedrības šāda veida audzināšanu (būsim reālisti, nosauksim to par dresūru) mērķtiecīgi nodarbojas ne viena vien instance, arī masu mediji, īpaši televīzija. Tā kā Latvijas jaunizvēlētā ceļabāka joprojām ir nešaubīgi idealizētā Rietumeiropa, garā atgriezīsimies Francijā, kuras masu komunikācijas politika, jāatzīst, beidzamo gadu gaitā ir ievērojami degradējusies. Pēdējā laikā (un vistuvākajā nākotnē, nešaubīsimies, tas vēl tikai pastiprināsies) šajā Brīvības, Brālības un Vienlīdzības zemē aizvien vairāk un vairāk uzrodas dažādas TV spēles, kas no dalībniekiem prasa vienīgi mehānisku atmiņu un momentānu reakciju, tātad radikālu izvairīšanos no domāšanas un jebkādas personīgas attieksmes izpausmes. Šo spēļu formas ir dažādas, toties to izmantotais mehānisms – gluži identisks. To ekspluatētā sistēma parasti ir šāda: vispirms attiecīgais TV kanāls izsludina potenciālo raidījuma dalībnieku konkursu un tiek atlasīti spēles kandidāti. Tiek izveidota komanda, kuras pamatuzdevums – savākt pēc iespējas lielāku punktu skaitu. Spēles vadītājs rindas kārtībā svētsvinīgā nopietnībā “nopratina” spēles dalībniekus, uzdodot tiem informatīvus (visbiežāk būtībā absolūti nenozīmīgus) jautājumus: kas ir komponējis to vai citu dziesmu, kad ir noticis tas vai cits notikums, ar ko ir (bija) precējusies attiecīgā slavenība... un spēles dalībniekiem tūlīt pat ir jāatbild. Un jāatbild gluži automātiski – bez jebkādas apdomāšanās iespējas. Šajā sakarībā gribētos citēt Pola Viriljo vārdus: “Reālā laika tirānija īpaši neatšķiras no klasiskās tirānijas, jo tā cenšas iznīcināt pilsoņu refleksiju, aizstājot to ar refleksīvu aktivitāti.”2 Apslēpti despotiskā “nākotnes pilsoņa” audzināšanas sistēma, kurā gribot negribot iesaistās ne vien paši spēles dalībnieki, bet arī “zilā ekrāna” skatītāji, veido, jāatzīst, intelektuālus vergus/automātus. Cilvēkus, kas nedomā, bet vienīgi mehāniski atbild. Un atbild tikai to, ko no tiem gaida, un tikai tobrīd, kad tas tiek prasīts. Protams, ne jau nesavtīgi, bet cerot uz Lielo balvu, jo spēles uzvarētāju gaida krietns eiro žūksnītis. Savukārt pārējie dalībnieki no spēles pakāpeniski tiek izslēgti, turklāt to dara nevis kāds trešais kritiskais spēks un pat ne spēles vadītājs, bet... paši spēlmaņi, kas laika gaitā cits citu izbalso (kādā TV spēlē šis dalībnieku samazināšanas process pat tiek ciniski formulēts: “iznīcināsim vājāko ķēdes locekli”). Vājākā noniecināšanas pamatprincips izteikti atgādina vilku bara likumus. Tomēr dzīvnieku pasaulē šāds princips ir veselīgs un vajadzīgs, turpretī cilvēku sabiedrībā tas izraisa totalitārismu. Tā sakot – skaldi un valdi. Un turpini “atražot” viegli manipulējamas masas. Kā jau savulaik skumji atzina Zenta Mauriņa, tieši masu cilvēks ir mūsu pēckara laikmeta raksturīgākais reprezentants (“Nevis mūsu laikmeta ideāls, bet tas cilvēks, kuru mēs ik dienas sastopam visās sabiedrības šķirās”3). Un, vai nu ietekmējoties, vai arī gluži dabīgi dvēseļu līdzībā pievienojoties kaismīgajam spāņu filozofam Ortegam, izcilā latviešu domātāja šo tēzi izskaidro: “Mūsu laikmeta zīmīgākais pārstāvis ir – masu cilvēks. Šo vārdu viegli ir pārprast. Ortegas terminoloģijā “masa” nav sociāla, bet tīri cilvēciska kategorija. Viņš vairākkārt uzsver, ka masas cilvēku var sastapt kā profesoros un kapitālistos, tā arī studentos un strādniekos. Masas cilvēks jeb caurmēra cilvēks ir tas, kas ne ar ko neatšķiras no pārējiem. Masa ir tur, kur visiem tie paši vēlējumi, tās pašas dzīves formas, “masa ir katrs, kas jūtas labi savā ādā, priecādamies, ka ir tāds kā citi”.”4 Protams, šo viedokli ir grūti pieņemt, un vēl grūtāk ir atzīt, ka jebkuram indivīdam, arī šķietami brīvdomīgam māksliniekam, kas skaļi un pašpārliecināti deklarē savu brīvību un neatkarību, būtu jāpiesargās un laiku pa laikam jāapsver, vai viņš domā savas vai tikai sava sociālā slāņa “izstrādātas” domas. Ar rutīnu apaugt ir viegli, daudz grūtāk ir to apzināties un no tās atbrīvoties. Atbrīvoties jau tagad, lai mēs paši vieglprātīgi neiznīcinātu savu potenciālo nākotni. Laiks un laiki... Varētu likties, kāpēc gan, rakstot par nākotni, būtu jārunā par tagadni un pagātni. Bet laikus jau nevar tā lineāri nošķirt. Dzīvē viss ir saistīts, un gan pagātnē, gan tagadnē bieži pat nemanāmi ievijas nākotnes elementi, savukārt nākotnē mums būs jāmaksā par mūsu pašreizējo darbību. Turklāt patlaban un, jādomā, arī tuvākajā nākotnē Mauriņas un Ortegas vārdi diemžēl ir aktuālāki nekā jebkad. Tomēr, domājot, kāds īsti būs nākotnes cilvēks (un atbilstoši nākotnes māksla), gribētos ticēt, ka tad, kad mūsdienu masu kultūra (masu kults) sasniegs savu apogeju, notiks mentāls sprādziens, radikālas pārvērtības. Kaut vai diletantiski pavirši pārskatot līdzšinējos pasaules vēstures procesus, nevar nepamanīt to, ka tad (un tur), kad (un kur) kādā jomā ir vissaspringtākā situācija, rodas revolucionārs (evolucionārs) apvērsums, un tālab, tā kā vēsture ir dzīva un pasaules gaita vēl, par laimi, nav apstājusies, pavisam loģiski secinot, drīz būtu jānāk kam citam. Tā kā 20. gadsimta beigu–21. gadsimta sākuma kultūra ir izteikts bieži vien diezgan ārišķīga attēla kults, tad, jādomā, drīzumā būtu jāatgriežas vārdam kā kreatīvam spēkam. Mākslas eventuālā nākotne, liekas, ir nevis vairs attēls, kas meklē verbālu izskaidrojumu, bet vārds, kas garā vai matērijā (varbūt garā un matērijā) ietērpjas savā veidolā. Vārds, kas nevis komunicē cerebrālus saukļus, bet raisa radošu fantāziju, radošu domu, radošu tēlu. Sākumā bija vārds, un tapa pasaule. Visiem viena, katram citāda. Un, ja mākslā un dzīvē tiešām atgriezīsies vārds, tad tas var mūs glābt. Glābt no liekas saskaldīšanās, no nevajadzīgi antagonistiska duālisma. Jo – ja cilvēks redz un jūt, un domā, un analizē... tad kādēļ gan prioritāri nodalīt tikai vienu sfēru un vēlēties mākslā tikai redzēt vai tikai just, vai tikai domāt vai tikai analizēt, ja var taču mēģināt savienot? Meklēt harmoniju, nevis radikāli opozicionāri izslēdzot kādu jomu, bet visu līdzsvarojot? Katram cilvēkam atrodot tikai sev vispiemērotākās dažādu reāliju attiecības. Apsūdzības laikmets, Aušvices un Hirosimas pēcsindroms, izskan. Jāsāk dzīvot. (Bet īsta dzīve ir māksla, un īsta māksla ir dzīve.) 1 Jāatzīst, ka pilntiesīgi varu runāt tikai par Francijas un Latvijas sabiedrību. Citu valstu situāciju vienkārši nepārzinu, tomēr neticu, ka Francijā notiekošie procesi būtu absolūti nesaistīti ar pārējo Rietumeiropas valstu aktualitātēm. 2 Virilio, P. Cybermonde la politique du pire. – Paris, 1996. – P. 84. 3 Mauriņa, Z. Pārdomas un ieceres. – Rīga, 1936. – 129. lpp. 4 Turpat. | |
| Atgriezties | |
