VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tehnoloģijas un dzīvā miesa Ieva Priediena un Didzis Eglītis No 17. līdz 20. oktobrim Rīgā notika Latvijas Jaunā teātra institūta organizētais festivāls “Homo alibi 3.0” un tā ietvaros – arī videolektoriji par teātra un jauno tehnoloģiju mijiedarbības telpu. SKOTS DELAHUNTA, Nīderlandē dzīvojošs pētnieks, teorētiķis un informācijas tehnoloģiju speciālists, horeogrāfs un dejotājs, starptautisku starpdisciplināru projektu organizators, dejas teorijas un kompozīcijas pasniedzējs Amsterdamas Mākslas skolā, bija viens no tiem, kura lekciju tematika auditoriju uzrunāja vistiešāk, dodot ieskatu Latvijā līdz šim vēl tik maz aprobētā jomā, kas saistās ar informācijas tehnoloģiju, dejas un scenogrāfijas mijiedarbību, ar dejotāju, zinātnieku un inženieru sadarbību, datorprogrammām dejotājiem, telemātikas un videoinstalāciju izmantojumu uz skatuves, jaunu horeogrāfijas un mediju maģistrantūras programmu Amsterdamā. Ar Skotu Delahuntu sarunājās Ieva Priediena un Didzis Eglītis | |
| |
| Kas jūs pamudināja pievērsties divām tik dažādām jomām – jaunajiem
medijiem un dejai –, kuras, šķiet, nav saistītas savā starpā, un tajā
pašā laikā būt kādas trešās zinātnes pētniekam, kura sastāv no abām
kopā? 80. gados es dejoju, nodarbojos ar horeogrāfiju un paralēli strādāju arī ar datoriem, līdz mana dejas prakse kļuva starpdisciplināra – es sāku sadarboties ar tēlniekiem un instalāciju māksliniekiem. Pamazām attālinājos no mākslinieciskām izpausmēm kā radītājs un sāku pulcēt ap sevi radošus cilvēkus, nodrošinot tiem labvēlīgus izpausmes apstākļus. No mākslinieka es pārtapu par mākslinieciskas vides nodrošinātāju, lai veicinātu diskusiju mākslinieku vidū. 80. gadu beigās no mākslas prakses novērsos pavisam, jo Amerikā sākās cenzūra, kas ietekmēja homoseksuālus māksliniekus. Valdība radīja spēcīgas kritikas vidi, kas, manuprāt, bija veselīgi Amerikas kultūrai, bet mani samulsināja tik ļoti, ka man nācās atkāpties. Es pārcēlos uz lojālāko Eiropu, kur turpināju organizēt konferences un seminārus, piemēram, par rituāliem un šamanismu skatuves mākslā, savedot kopā dažādu mākslu cilvēkus, kā arī speciālistus no akadēmiskām disciplīnām: kultūras teorijas un vēstures, psiholoģijas, socioloģijas. Manu interešu lauks atkal šķērsoja šo disciplīnu robežas. 1996. gadā es noorganizēju pirmo konferenci, sapulcinot cilvēkus, kas nodarbojās ar tehnoloģijām, deju un horeogrāfiju. Es sapratu, ka nespēju attālināties no datoriem, kam esmu veltījis tik daudz sava laika, un ka šī ir sfēra, kurā vērts turpināt pētījumus. Mani toreiz arī lūdza piedalīties dejas mācību programmas izstrādē un iekļaut tajā jaunos medijus. Es tiku pamanīts savu specifisko zināšanu dēļ. Bet Latvijā pašlaik vēl tomēr iezīmējas divas dažādas, nošķirtas sabiedrības – teātra profesionāļi un jauno mediju speciālisti, kuru ceļi vai nu nekrustojas, vai arī sadarbība notiek visai primitīvās formās: uz ekrāna projicētais netiek apspēlēts kā suverēns action, bet vairāk kā plakana bilde, kam ir tikai ilustratīva vai dekoratīva slodze, vizualizējot, piemēram, sapņus, domas vai estetizējot skatuves telpu. Ir jāveiciena šo disciplīnu sadarbība. Ja režisori un horeogrāfi aicinātu uz sadarbību datoru programmētājus, “datorjefiņus”, kas ikdienā izstrādā un aizpilda pārsvarā garlaicīgas datubāzes, ieguvēji būtu visi. Jauniem cilvēkiem ir jāuzsāk saruna savā starpā, jo tehnoloģijas spēj atvērt savveida durvis uz jaunām, atraktīvām un interaktīvām izteiksmes formām. Un šeit nav runas par teātra nomaiņu. Varbūt ir vērts krustot dejas un teātra ceļus, bet nejaucot jaunos medijus kopā ar teātri, vienīgi veicot nelielu kustību virzienā vienam pie otra. Jauniem cilvēkiem, kam ir izpratne par tradicionālo teātri, meklējot jaunus izteiksmes līdzekļus teātrī, jaunas formas, ir vērts pievērsties dīdžeju, vīdžeju un klubu kultūrai, nedaudz “pabakstīt” informācijas tehnoloģijas. Eiropas mūsdienu teātrī informācijas tehnoloģijas ir pašsaprotama un neaizstājama lieta. Kādas iespējas tās sniedz dejai? Tās dod iespēju trenēties, apgūt dzīvā priekšnesuma nianses. Vai jūs zinājāt, ka jūsu prezidentes vīrs ar datora palīdzību analizē dzeju? Sfēra, kas mani interesē, ir intriģējoša un problemātiska vienlaikus. Ir dejojošs ķermenis, ko diezgan nereāli digitalizēt. Viss notiek smadzenēs, kas ir viskomplicētākais dators. Cilvēka ķermenis un smadzenes ir saistīti ar ļoti specifiskiem informācijas procesoriem. Tradicionālajos medijos arvien biežāk ienāk elektroniskā mūzika, tās digitalizēta kustība un vizualizācija, ko var kombinēt un izspēlēt ļoti neparastos veidos. Bet to nav iespējams izdarīt ar dejojoša dzīva cilvēka ķermeni. Dejas veidotāji ir cieši saistīti ar ķermeņa prātu, bet digitālās mākslas ir pavisam cits materiāls. Dejotāji apzinās ķermeņa nozīmīgumu, taču bieži nenovērtē datu pārstrādes un digitālo mākslu vērtību. Es runāju par procesiem, kas notiek pirms attēla, kustības, skaņas parādīšanas. Tas ir vesels lietu komplekss. Var runāt specifiski par programmnodrošinājumu, programmēšanu, programmas koda rakstīšanu kā mākslas formu. Un, starp citu, ir arī programmēšanas mākslas balvas. Informācijas tehnoloģijas atver telpu un laiku. Šodien mēs telemātiski varam pieslēgties Tokijai un tur dejojošus cilvēkus caur internetu parādīt Rīgā, un mēs šeit varam priecāties par dzīvo priekšnesumu. Bet tad ir jārunā arī par dzīvu ķermeni un to, kas zaudēts transakcijā, par kustīgā ķermeņa sadarbību ar tehnoloģijām. Manā “plaukstdatorā” ir audiovizuāla programma, kas ļauj veidot horeogrāfiju virtuālam stepa dejotājam, brīvā secībā izkārtojot aptuveni 20 dažādas kustības. Šo programmu no interneta var nokopēt jebkurš un kļūt par horeogrāfu mazam cilvēciņam – dejotājam. Bet kur ir tehnoloģiskās attīstības robeža? Zināmā mērā situācija pamazām kļūst paradoksāla – dzīvais ķermenis pazūd, to arvien biežāk aizstāj ķermeņa reģenerācija. Varbūt drīz vairs nebūs vajadzīgs ķermenis – kā Hironobu Sakaguči filmā Final Fantasy? Es nekad nemainītu dzīvu ķermeni uz skatuves pret virtuālo. Bet, ja ķermenis tiek absorbēts, mēs varam tikt iemesti citā kustības telpā. Nav zināms, kas būs pēc simt gadiem. Neredzu problēmu starp ķermeni un mašīnu un “ceļojumiem” no viena uz otru. Tas ir tāpat kā ar stepa dejotāju, jo mēs varam mācīties no šī vīriņa dejas soļus un pārnest virtuālo deju realitātē. Turklāt ir daudzi cilvēki, kurus absolūti neinteresē deja, bet aizrauj tehnoloģijas, un šāda programma “pagrūž” viņus dejas virzienā. Ekrānam ir divas dimensijas. Un kā ar hologrāfijām un trīsdimensiju (3D) tehnoloģijām? Ekrāns ir ļoti problemātiska telpa, jo tā vienmēr ir plakana. 3D objekti uz ekrāna ir grafiskās telpas simulācijas. Šī telpa ir ļoti spēcīga. Kā dopings ietekmē dejas attīstību? Danas Haraveijas Londonā organizētajā seminārā jau pavīdēja doma, ka cilvēki kļuvuši par kiborgiem un mūsu ķermeņi – par mašīnām. Tad dopings spēj kļūt par priekšnesumu. Bet dzeršana un smēķēšana ir perfekta ķermeņa jeb labi funkcionējošas “mašīnas” jautājums. Ja gribat reaģēt, tad izvēlieties! “Apgreidojams” (tehnoloģiski uzlabojams) cilvēks? Šajā ziņā ļoti svarīgi ir rīcības motīvi – es vēlos ievietot “čipu” savā miesā, lai radītu mākslu, piemēram. Vai cilvēki nebaidīsies no iespējamās tehnoloģiju kontroles pār ķermeni? Vēl jo labāks iemesls mācīties un saprast informācijas tehnoloģiju iespējas, jo svarīgi būt informētam. Cik ilgi vēl jāgaida līdz masveida kustību sensoru paslēpšanai drēbēs un implantēšanai zem ādas? Londonas kibervīra Kevina Voreka zinātniskie eksperimenti, bērniem zem ādas implantējot procesorus, tuvākā nākotnē draud kļūt par biedējošu ikdienas sastāvdaļu, paverot neierobežotas manipulāciju iespējas. Cilvēks pats sev izgudro atombumbu... Šī tendence kļūst arvien populārāka. Nav noslēpums, ka modes dizaina jomā ar to nodarbojas lielas laboratorijas. Šādas tehnoloģijas pagaidām tiek izstrādātas zinātniskā līmenī, bet ikdienas patērētājiem šīs ekskluzīvās lietas vēl netiek piedāvātas, taču, piemēram, mobilie telefoni, kas implantēti ausī, jau nav vairs nekas īpašs. Bet vienlaikus svarīgs ir jautājums par kritisko skatu, par cilvēku pakļāvību šādām tehnoloģijām. Viss atkarīgs no lietotājiem, vai tie piekritīs šādai tehnoloģijas invāzijai viņu drēbēs un ķermenī vai ne. Jāsaglabā nepārtraukta modrība, jo šo procesu apstādināt nav iespējams. Lietas, kas dod rezultātu, pievērš uzmanību. Ir diezgan naivi it kā atteikties no tehnoloģijām un dzīvot mežā, jo nav taču iespējams tās ignorēt. Šādas kritiskas domas bieži izpaužas arī teātrī un ļoti labi pierāda sevi, dejā tas ir jau grūtāk. Cilvēki bēg no realitātes un veido virtualitāti, bet tajā pašā laikā aktivizējas virtuālās realitātes protagonisti, piemēram, jaunais kulta režisors Renē Polešs, kas uz skatuves imitē pavisam ikdienišķas cilvēka darbības – radio klausīšanos, ēšanu un dzeršanu. Savveida realitātes imitācija, kas tomēr atšķiras no masu mediju tiražētajiem realitātes šoviem. Vai tas savā ziņā nav paralēls primitīvisma uzplaukums? Tas ir plašs jautājums! Mediju kultūra ar realitātes šoviem mazliet biedē, bet tai ir pamatīgs spēks, un tās ietekme kļūst arvien lielāka. Taču ir būtiski noturēt kritisku distanci. Iespējams, Baltijā veidosies spēcīga kritika, kas ietekmēs TV un kultūras procesus. | |
| Atgriezties | |
