VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas nākotnes iezvanīšana Helēna Demakova | |
| Reizēm kāds trāpīgs piemērs no mākslas vienas jomas ļauj redzīgāk
palūkoties uz citiem mākslas laukiem. Tad parādība skaidrojas ar citas
parādības palīdzību. Lūk, skan Karlheinca Štokhauzena “Mantra”. To caurvij zvaniņu skaņas. Kopējā minimālistiskajā skaņu (at)kārtojumā tās it kā atgādina par tonalitātes tradicionālajām likumsakarībām. Un tomēr Štokhauzena mūzika ir kaut kas cits, atšķirīgs no Vakareiropas tonālās tradīcijas. Šī mūzika ir kaut kas principiāli svešs vairākumam mūsu mūzikas skolu beidzēju un viņu padevīgajiem klausītājiem. Tas nekas, ka “Mantra” radīta pirms trim gadu desmitiem. Tas nekas, ka tā jau ierakstījusies tā saucamās jaunās mūzikas tradīcijā, kurā pēc Štokhauzena rodama blīva virtene sekotāju. Šie skaniskie virknējumi ir “ne-citi” jeb savi muzikāli izglītotam un mūsdienīgam, atvērtam cilvēkam. Šis “jaunās mūzikas” pazinējs un mīļotājs varētu būt sašutis par to, ka atšķirībā no viņa, kas apmeklē Lučāno Berio vai Ģērģa Ligeti koncertus, “reakcionārie” pilsoņi labi ja pietuvojušies Gustavam Māleram un Rihardam Štrausam, kuri komponējuši pirms daudzām desmitgadēm. 20. gadsimts noslēdzies laicīgās iekavās, taču tā garīgais mantojums visās mākslu jomās nav kļuvis par kolektīvās atmiņas muskuli. Dīvaini, bet lielākoties “progresīvie” mūzikas baudītāji savu uztveri vizuālajās mākslās nav barojuši ar pollokiem, boisiem, vorholiem un smitsoniem. Viņu intelektuālās maiņas vienības pārsvarā sastāv no šīlēm, klimtiem, renuāriem, zariņiem. Kā gan citādi izskaidrot nožēlojamo salonisko gleznu biežņu mūsu Filharmonijas lejas foajē? Tur laiks rit citādāk nekā talantīgās un mūsdienīgās gleznotājas Barbaras Gailes nelielajā dzīvoklī Parīzē vai topot Miķeļa Fišera darbiem. Tāpat laiks rit citādāk tiem visavangardiskākās dzejas mīļotājiem vai visjaunākās arhitektūras cienītājiem, kuri vienlaicīgi paģēr pieminekli bronzā 19. gadsimta klasicisma stilā, vai arī nekomerciālā digitālā video meistariem, kas ikdienā klausās primitīvu plaša patēriņa konservēto mūziku. Pārspriedumi par mākslas/mākslu nākotni katram no viņiem būs citādāki tagadnes un pagātnes izpratnes dēļ, jo daudziem 20. gadsimta pagātne vēl nav iestājusies. Vai nākotnē gaidāmas pārmaiņas šādā masveida attieksmē? Protams, ne. Nākotne brīvā valstī ar atvērtām robežām ļaus katram izdzīvot savu gaumi un savu saprašanu, ieskaitot tos ļaudis, kuri vienmēr zinās, kādai būt mākslai. Viņi zinās, ka vajadzīgas skaistas gleznas vai kārtīgas instalācijas, bet tikai ļaunie jaunie mākslinieki, kuratori un kritiķi novirzījuši mākslu no tās patiesā un apskaidrotā ceļa. Personīgā gaume iznīcina likumsakarības un specializāciju, aizmirstot, ka māksla ir tieši tāda pati profesija kā citas. Neizkopta gaume gaida un sagaida Afrodīti gan suvenīros, gan salondarbos, gan vietējos un Holivudas seriālos, bet nežēlīgā kritika norāda uz putām, no kurām daiļava dzimusi. Ko paredzēja senie grieķi, nepiešķirot vizuālajai mākslai mūzas godu? Vai to, ka tās adepti būs tik ļoti samulsuši, ka paši sapīsies savos pārspriedumos un kritērijos? Jo, raugi, pat tie, kuri sevi uzskata par profesionāļiem, vienu reizi izmanto Jozefa Košuta izteikto atziņu, ka māksla no morfoloģijas jomas ir pārcēlusies uz funkcijas jomu, bet cituviet nobar kādu, ka, izstāžu zālē rādot “kino”, tiek ignorēta tieši mākslas morfoloģija. (Funkcijas triumfu labi apliecina divu vizuālās mākslas darbu – Lailas Pakalniņas “Papagenas” un Ilmāra Blumberga/Viestura Kairiša “Burvju flautas” – starptautiskie panākumi pēc Venēcijas biennāles.Tikai daži piemēri, kas nekādi nevar norādīt uz morfoloģiju. Lūk, Pakalniņa ar šo filmu iegūst Grand Prix visprestižākajā starptautiskajā īsfilmu festivālā Oberhauzenē, bet filma (abas filmas) ir izrādīta video mākslas izstādē Kaselē, vairākās Baltijas mākslas izstādēs, Henrija Mūra fonda telpās Lielbritānijā, Mūsdienu mākslas galerijā slavenajā Masačūsetsas tehnoloģiju institūtā (MIT) ASV un tā tālāk. Žanriski spožākais “kūlenis” notiek tad, kad Pakalniņas filmiņa – pamatā Mocarta mūzika un Rīgas ielu skati un ļaudis – atveroties priekškaram, ievada Francijas avangarda teātra festivālu!) Māksla kā profesionālās darbības joma mainīsies tāpat kā līdz šim. Tāpat kā līdz šim gan kabineta klusums, gan ielu sižeti, gan tehnoloģijas ietekmēs topošo mākslas darbu stilistiku. Un tomēr šajā nelielajā pārspriedumā šķiet būtiski izcelt vienu tēzi: nākotnes veidols lielā mērā ir ieprogrammēts individuālajā un kolektīvajā pagātnes izvērtējumā. Kā ļoti vienkārši (vienkāršoti) 2001. gadā rakstīja britu mākslinieks un mākslas kritiķis Stīvens Hepvorts: “Lai apjēgtu to, kur mēs atrodamies tagad un kur mēs būsim nākotnē, mums ir jāpalūkojas atpakaļ un jādefinē pagātne.” Latvijas apstākļos šī definēšana ir četrkārši grūta. Pirmās trīs grūtības ir šādas: sovetizācija, okupācija un rusifikācija ir noticis fakts, kas gaida pilnvērtīgu izvērtējumu. Tātad vēsturiskā atmiņa ir kopjama; taču, ja tā ir kolektīva, tad kādu kolektīvu lai izvēlas: latvisku, proletārisku, sokratisku? Ne prognoze, bet ieteikums nākotnei – izvēlēties tādu atmiņu, kuras “cietais disks” ir visietilpīgākais. Proletāriskais bijis gauži plāns, bet atvēzienā postoši utopisks. Interesanti, ka tagad ir daudz kultūrā un mākslā ieinteresētu cilvēku, īpaši jauniešu, kam grūti gleznas vienādot ar mākslas darbiem. Viņuprāt, gleznu ir saražots tik daudz, ka Filharmonijas skvēra sindroms iesūcies arī “augstās glezniecības” plauktos. Gleznu pārprodukcija, viņuprāt, novedusi pie glezniecības piepulcēšanas plaša patēriņa jomai. Līdzīga attieksme var veidoties pret elektroniskās mākslas izpausmēm nākotnē. Vīdžejisms pēc desmit gadiem trim miljardiem cilvēku būs ikdienas lietošanas produkts. Skaidrs, ka mākslā nākotne nenāks no “meinstrīma”. Diemžēl pazīmes liecina, ka neizglītotu ļaužu komunikācijas kārei arvien vairāk tiks piedēvēts mākslas statuss mediju telpā. Taču tas/ tā, kas radīs kaut ko principiāli jaunu, nāks ar radikālu attieksmi “mākslu mākslai”. Un tagad nosaucama ceturtā grūtā joma gatavībai saņemt nākotni no apzinīga pagātnes izvērtējuma: vienmēr būs aktuāls jautājums par noteiktu un konkrētu zināšanu daudzumu, kas būtu jāapgūst, lai radītu kaut ko jaunu. Cik jāzina no tā, kas bijis radīts kādā laukā pirms tevis? Cik jāzina no tā, kas noticis 20. gadsimtā vairākos radikālos mākslas pavērsiena brīžos un apkārt tiem? 2002. gada sabiedriskā izglītības fonda “Jaunā akadēmija” nometnē matemātikas profesors Agnis Andžāns runāja par skaitļiem un jēdzieniem, taču viņa vēstījuma būtība bija tā, ka nāks un jānāk jauniem cilvēkiem, kam ir jauna tipa domāšana. Zināšanas par tradicionālo matemātiku, kuras studenti apgūst šodien, iespējams, nebūs noderīgas pēc desmit gadiem, sastādot algoritmus kvantu datoriem. Tie, kas atklājuši kaut ko jaunu, nav bijuši tikai talantīgi. Viņu starpā ir patiesi gudri cilvēki. Uzturot dzīvu “gudrības komunikāciju”, vairāk izkopsies nelielas snobisma salas. Nākotne notiek tagad, kopjot snobismu, lai gudri cilvēki gribētu nodarboties ar mākslu. Nosaucot vārdā konkrētas lietas nākotnes mākslā, pastāv vislielākā iespēja kļūdīties. Un tomēr jāsauc vien ir – lai būtu interesanti! Tehnoloģijai, stingri ņemot, ar mākslu sakara nav. Ja paziņotu, ka nākotnes mākslā tehnoloģijas tiks iebūvētas cilvēka/mākslinieka bioloģiskajā ķermenī, tad pašu mākslas būtību tas nemainītu. Mainīsies radikālo pavērsienu biežums, paātrinājums, jo pasaule samazināsies. “Normāli” cilvēki savos meklējumos vairs neinteresēsies par “banāliķu” darbības laukiem un nesauks to, ko viņi dara, par mākslu. Kritiķi, kas spēs turēt līdzi mākslas attīstībai, mākslas jēdzienu tomēr lietos. Stāstījuma izteiksme un primārais konceptuālisms saglabāsies, taču vienlaicīgi “īstās mākslas” meklējumos pastiprināsies formālisms. Grūti iedomāties, ka, gluži kā 20. gadsimta pirmajā pusē, nepastāvēs vairāki paralēli starptautiski, cits citu noliedzoši stili (kā dadaisms, ekspresionisms, abstrakcionisms, konstruktīvisms, sirreālisms utt.). Pēc piecdesmit gadiem jebkuras gudras un augsti profesionālas nodarbes kritērijs būs efektivitāte un māksla. Tas nebūs mākslinieciskums paralēlā estētikas nozīmē vai prasmju novērtējumā, bet tieši māksla. Māksla notiks domāšanā, un mākslu augsti attīstīti cilvēki apgūs un radīs līdzās inženierzinātnei vai agronomijai. Domas produkts būs redzams vai sajūtams, vai sadzirdams bez materiālā pastarpinājuma. Bet varbūt tas notiks pēc simt gadiem. Lielākā daļa, kā allaž, to vispār nepamanīs. | |
| Atgriezties | |
