VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| PASAKA Ivars Runkovskis No izstādes "Valsts" (1994) kataloga | |
| Projekts VALSTS kā viens vesels ir kļuvis par patstāvīgu konceptuālu
mākslas darbu, t.i., tas pretendē uz robežjoslu starp mākslu un dzīvi.
Tas (VALSTS) radās kā ideja par to, ka, organizējot reālā uztveres
telpā provokatīvus mākslas procesus, veidojot par to visu informatīvu
mītu, var rasties jauna tipa VALSTS. Tas tā arī noticis. Varbūt mazliet
panaivi, mazliet sagribēti, tomēr radot šo lielo konceptuālo mākslas
darbu, kas līdzīgs pasakai par to, kādi nu mēs pašreiz esam. Apzināti
utopisks projekts ar spēles brīvi radošo atmosfēru, kurā ironiski
groteskais un nopietnais, kā mēdz teikt, iet roku rokā. Bet visu pēc
kārtas. Māksla tomēr ir palikusi māksla, neraugoties uz to, vai tā
pašreiz ir modē vai nav. Tāds izrādījās šī projekta mērķis. Mēs to
nosaucām par VALSTI. Projekts VALSTS paredzēja pētīt trīs lietas: 1.
Realitātes nosacījumus mūsu uztverē, šo nosacījumu dimensijas un
perspektīvas ikdienas uztverē un tātad to, cik šajās dimensijās
(perspektīvās) var būt radošu elementu. 2. Ja mēs atrodam realitātes
nosacījumus, kuri tiešām pa jaunam ved uz to, ko mēs saprotam ar vārdu
“māksla”, tad kas ir māksla? Kādas ir tās robežas, un kādi ir tās
jaunie nosacījumi? 3. Tā visa rezultātā, dabiski, par galveno
izvirzījās jautājums par indivīda pašrealizāciju kā šķīrējtiesneša
darbību realitātes un mākslas nosacījumu saskares laukā. Tātad par
subjektivizācijas nosacījumu (un dimensiju) apskati. Aizsteidzoties
pasakas sižetam priekšā, var teikt, ka mēs par VALSTS pamatvienību
definējam “es” valsti. Tā noteikti atrodas ļoti tuvu mākslas
institucionālajām koncepcijām. Projekta koncepcijā tika pieminēta arī
māksla kā uztveres veids un produktīva darbība, bet diemžēl ne (un tas
bija projekta vājākais punkts) tās saistība ar mūsdienu indivīda
pastāvēšanas un pašrealizācijas nosacījumiem un iespējām (kā mākslas
parādīšanās konteksta jautājums). Un būtībā VALSTS lielā mērā ir arī
par to, kāpēc katrs par sevi neredz apkārt to, kas varētu radīt šo
garīgi produktīvo darbību (sauksim vien to par mākslu). Protams,
varējām jau nodoties ilūzijām par moderno masu mediju iespējām,
ietekmes spēku, stabilizācijas spējām utt., lai cerētu tieši caur šiem
kanāliem parādīt mākslu visapkārt – sak, re, kur tā ir, tavā
sētspakaļā! Bet mediju iespējas indivīda uztveres koralizācijā tomēr ir
ar pavisam citu vērsumu un spēku. Te acīmredzot ir gadījums, kad forma
(iespējas) ir, bet satura (formas) nav. Kā pasakā mēs gribējām, lai šīs
VALSTS iemītnieki būtu katrs par sevi un tā izrādītos unikāla formula
egoistiskai autopoetizācijai kā vēstures brīvai pašrealizācijai. Bet tā
tas nav! Un nesakritības cēloņi ir jau tālu ārpus apskatāmās tēmas
iespējām. Koncepcijā bija vienkārši teikt – ir tikai jāapgūst
attiecīgās individuālās pārvaldes formas, piemēram, izdalīšana,
ieraudzīšana, savādiskošana, atpazīšana, saprašana... Māksla ir paraksta lieta. Un tomēr izrādās, ka nav nevainīgas redzes, neorientētas redzes. Drīzāk otrādi – redze pārsvarā ir vainīga un trenēta. Un tad mums likās, ka šis pseidoideālisms ir sadūries (un izskaidrojas) ar to, ko kāds Liotāra kungs sauc par neattēlojamo vai Heidegera kungs – par liegumu/izlikšanos, bet mēs līdz šim daudz vienkāršāk esam dēvējuši to par – TAS. Visdrīzāk, ka TAS un neattēlojamais, un VALSTS sakrīt. Bet vispirms par formas paškustību. Mēs pieņemam, ka, piemēram, faktūra pieder konkrētai lietai un paralēli pati ir īpašs vispārīgums. Tas ir kā tāds blīvi piepildīts tukšums, kurā māksla vienkārši ir. Uz turieni ir. Šo vispārīguma sajūtu tad arī varētu saukt par koncepciju – robežjoslu starp dzīvi un mākslu. VALSTS centrējas uz tās atklāsmi. Uz to, kas ir totāls realitātes un nerealitātes sajaukums. Dzīve nestabilitātē. To varētu iztēloties kā apjomu (paralēlu ideālisma – dekonstrukcijas apjomam, par to runa būs vēlāk), kuru piepilda nemitīga saspēle, spēle starp neesošo (neredzamo) un esošo, starp nemateriālo un materiālo, kultūras simbolu un tīru formu utt. Mēs it kā akcentējam uzmanību uz nereprezentējošām formām. Uz tīru formu. Juteklisku subjektivitāti. Un tas jau ir jautājums par formas paškustību tās bezgalīgajā (daudzveidīgajā) iespējamībā. Šī formas paškustība varbūt arī ir jauns veselums, uz kuru tiecas mūsu nogurušais prāts. Paškustība ir pašmērķīga, bet indivīds, kurš spēj to vērot, jūt gan pazemību, gan ironiju tās priekšā. Jā, te var runāt par tukšumu – klusumu ikdienišķajās lietās. Minimālismu un daudznozīmību reizē. Mistificējošo vienkāršību (kādu Dievu). Jā, tas ir vizuāls stāvoklis, kurš vairs nav tēls tā parastajā nozīmē. Te stāvoklis – bezgala konkrēts un visaptverošs reizē. Jā, te var runāt par spēli kā realitātes kā tādas iekšējo pašmērķīgumu. Mākslinieks kļūst par eksponētāju. Un izrādās, ka formu paškustībai nav vajadzīgs ne provokatīvais, ne gatavo darbu līmenis un maz ko līdz arī informatīvais līmenis. Gluži kā īstā pasakā varētu teikt – formas paškustība uzpeld kā valis tur un tā, un tajā formā, kad tas ir vajadzīgs, lai ieelpotu. Sekojiet formai! Izjūtiet to! Radīšana caur redzēšanu. Esiet redze, un jums taps sajusts! Varbūt tas arī ir vienīgais, par ko tiešām vērts domāt, – par esības estetizāciju, t.i., par šo jauno virtuālo realitāti, t.i., kaut ko varbūtēju, tādu, kas var parādīties vai kam jāparādās noteiktos apstākļos. Bet tas jau tuvu Bodrijāra kunga simulācijas jēdzienam, kad māksla sāk pretendēt uz pašas dzīves teritorijām. Un patiesi – varbūt nevajag vairs noformēt pārdzīvojumu, konstruēt tēlu, bet vienkārši rādīt. Iespējams, ka tur – viņpus individuālajiem tēliem – ir vēl kāda VALSTS, kurā telpa un laiks ir pavisam citādi. Arī mūsu jaunie mākslinieki mēģina tajā ieskatīties. Kur “es” – kā atvērta redzēšanas forma. Kur spēle ar ne-tēlu rada jauna veida tēlu. Tad kas ir TAS? Tiešām, nemitīgi ir sajūta, ka šajā formas paškustības fenomenā ir klāt kāds pāri stāvošs spēks. Neizsakāms, netverams. TAS (var jau būt, ka agrākās sistēmās to sauca par ideālu). Tā ir formas paškustībai piemītošā pazemība. Pazemība formas priekšā. Tā ir kāda enerģija, kas izsaka sevi formā. Atcerieties Jēzu: zem katra akmens ir Dievs. Varbūt tāpēc nav svarīgas formas to realitātē, bet ir svarīga enerģijas taustāmība tajās, jo forma, izrādās, nav vis kaut kā apzināšana, bet drīzāk pati apzināšanās. Un tāpēc visu laiku mūsu pasakas VALSTĪ ir jautājums par domas redzēšanas (radīšanas) individuālo ceļu un tās virsindividuālo saturu. Pēdējais ietver sevī esamības pamatkoordinātas, pozitīvās eksistences terminus utt. Tas acīmredzot ir TAS, VALSTS, NEATTĒLOJAMAIS. To var traktēt arī kā, teiksim, Dieva klātbūtni formā, taču tā jau drīzāk ir tradīcija. Tuvāk tam stāv vārds – vēl neapzinātais (Heidegera kunga traktējuma interpretācija). Laime un bijība ir būt saistībā ar ne-apzinātību. Šis jautu apgabals it kā uztur dzīvību. Un atcerēsimies vēlreiz Liotāra kungu: neattēlojamā problemātika ir vienīgā, par kuru nākamajā gadsimtā ir vērts domāt un ar kuru dzīvot. Tās ir tās neskaitāmās vienlaicības, kad apjēga par savu esamību ir nemitīga apjausma, taustīšanās, minēšana, niršana tepat līdzās aiz sienas esošajā pilnībā un kosmosā. Bet nojauksim šo idilli! Neaizmirsīsim, ka otrā pusē tam visam stāv ironija. Lai kā mums gribētos jaunu utopismu, jāsaprot, ka mūsu patiesā dzīve ir antiutopisms. Ir vēl dziļi ieelpas brīži – kā dziedošā revolūcija –, bet pat sapņojot mēs jau izliekam pēdiņas ... un vēlreiz pēdiņas. Un arī māksla, gribam vai negribam, mūsos ir tas, ko tradicionāli saucam par skaistumu, poēziju un cilvēciskām ilgām pēc izgudrota un korekti pasniegta īstenības izskata (lai ap sirdi būt mierīgāk), un ir mūsdienīga spēka radītā tekstu jēgas nojaukšana, dekonstrukcijas princips ar tā pārtrauktības, nenoteiktības asociācijām, ir moderno izjūtu palete, kurā patiesi mirdz ironija, parodija, sarkasms, komplicētība. Tas viss savijies un jo īpaši auglīgi uz mūsu latviešu kultūras augsnes, kur tieksme pēc mājīguma un rāmas baudas. Noskaņu harmonijas sadzīvo ar brīžiem izmisīgiem lēcieniem sāņus – pēc pozitīvas domas par iespējamo angažētību viņpus esošā rēnuma. Lēcieniem, kurus izpilda ļoti talantīgi mākslinieki. Atkal ir runa par atgriešanos pie dabiskas valodas bez pseidoideālu ietekmes. Pie valodas, kurā valda cildenums (Liotāra kunga doma). Un tā – ir vēl viens apjoms, kurā eksistē divas puses – ideāli (vecā izpratne) un dekonstrukcija. Abi vienotībā un saskaldītībā. Šajā modernā prāta pretrunu apjomā gandrīz vai vienīgais ceļš izdzīvot ir – iet spēles ceļu ar tā problematizāciju (Fuko kungs), robežu paplašināšanu, citu virtualitāti, savādiskošanu. Mums liekas, ka šis ceļš ir būtisks arī latviešu mākslai. Mums jābūt šaubu pasaulē un jābūt dzīviem. Formas paškustības jautājumi rada arī pārdomas par kontekstiem. Mēs labi apzināmies, ka pasaulē tas viss vai gandrīz viss jau ir bijis un ka tas tiek darīts arī pašreiz. Tas, ko mēs darām VALSTĪ. Acīmredzot var teikt, ka formu paškustība realizējas reģionāli un par individuāli. Un varbūt mums jāapzinās, ka mēs esam kontekstā ar citur notiekošo, bet varbūt arī ne. Varbūt var lokāli iedomīgi teikt – tikai konteksta konteksts ir auglīgs. Bet tā jau principā ir runa par marginālisma ideju gan sociuma, gan indivīda aspektā. Un ne kā trūkums, bet kā tuvums tam, kas jau zūd, taču vēl nav radies. Pieraksti uz malām tam, kas ir jau izlasīts, bet vēl nav turpināts lasīt. Tā ir mūsu situācija. Mūsu projektā VALSTS svarīgs ir vienreizīguma princips. Ikreizējas klātbūtnes efekts. Pati modernā māksla (formu paškustības māksla) rada vieglu pieejamību. Atkārtojamību, kas ir dabiska un nepieciešama. Iespējams, tā saistās ar jēdzienu “nesalīdzināmība”, jo tad zūd tie kritēriji, kuri varētu kļūt par varas argumentu vai metavalodu, t.i., no malas diktētiem nosacījumiem par vēlamo. (Lai gan tādi rodas dabiski, gribam mēs to vai negribam, kaut vai informācijas cirkulācijas ceļā.) Tomēr dominē acumirklis. Un vēl – formu paškustība paredz klātbūtnes efektu. Tas ir – skatītājs kā mākslas darba dzīvā sastāvdaļa (centrs). Gaisā lidinās it kā kopēja metode, shēma, vispārēja likumība, kuras robežās izpildās vibrācijas. Šajā ziņā var teikt, ka mūsdienu mākslinieks (tāpat kā iepriekšējo gadsimtu priekšteči) savā ziņā ir izpildītājmākslinieks, idejas atskaņotājmākslinieks. Šī māksla pastāv tanī vietā un tanī brīdī, kad tā ir radīta, un tās vērtība tad ir unikāla. Šī māksla (jeb šīs shēmas) ir kā tāda ideja, koncepciju (psiholoģiski vai sociāli nozīmīgu) kustība (starojums), kas var materializēties nepārtraukti. Vienkārši ir jautājums par cilvēku darbībā – un tas ir jautājums par VALSTI. Bet galvenā un vecu vecā un labā atziņa ir: 1) problematizēt pašreizējo situāciju latviešu mākslā; 2) stimulēt mūsu sabiedrībā diskusiju par mākslas robežām; 3) paaugstināt sabiedrībā pieļaujamības robežu parādībām, kuras nekādi nevarētu tikt uzskatītas par tīru mākslu. Un tad viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi savā karaļvalstī garu jo garu dzīvi, līdz abi reizē mira sirmā jo sirmā vecumā. Bet karaļvalstī sāka valdīt viņu vienīgais un skaistais dēls. Ar to arī pasakai beigas. | |
| Atgriezties | |
