VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Pieredzes. Austrija, Vācija, Latvija, Lielbritānija, Somija, Kanāda, Austrālija Dace Lamberga | |
| Austrija, VĀCIJA Dace Lamberga, mākslas zinātniece Smeldzīgas pārdomas pēc vecās Eiropas pieredzes apguves Jāsāk gandrīz vai domāt, ka padomju laikos funkcionāri pareizi vien darīja, tikai izredzētajiem ļaujot apmeklēt ārzemes. Sēžot dzimtajā Rīgā, sabiedrības acīs pietiekami prominentajā Valsts Mākslas muzejā, īpaši ķecerīgas domas galvā lien reti, jo katrs lieliski saprot, ka, valstij skarbā taupības režīmā eksistējot, finansējuma kultūrai vēl ilgi nepietiks un nepietiks. Taču atliek tikai pusotrā nedēļā apmeklēt vecās Eiropas mākslas centrus – Vīni, Venēciju, Minheni un Berlīni, lai sirds sažņaugtos žēlumā par Latvijas valsts netālredzīgo attieksmi pret savām kultūras vērtībām un par radošo cilvēku bezspēcību. Kaut arī nevaram lepoties ar Hābsburgu, Vitelsbahu vai Hoencollernu dzimtu gadsimtiem krātiem dārgumiem, tomēr mūsu pašu mākslas vēsture kā nekā iegājusi jau trešajā gadu simtā. Turklāt tieši kultūra – tēlotāja māksla, teātris, mūzika un kino – pievienojoties Eiropas Savienībai, varētu būt tā joma, kurā Latvija bez kompleksiem vienlīdzīgi ar citiem spētu cīnīties par savu vietu zem saules. Vienīgi šai cīņai nepieciešams tāds nieks kā saprotošs valsts atbalsts un tādas pašas ilglaicīgas investīcijas kā, piemēram, mežu atjaunošanā. Ar to domāta gan profesionāla līmeņa mākslinieciskā izglītība vispārējās skolās, gan laikmetīgi aprīkoti muzeji, bibliotēkas, koncertu un izstāžu zāles. Zaļu skaudību manī vienmēr izraisa par Latviju tikai nedaudz lielākās labklājīgās Austrijas galvaspilsētas Vīnes labvēlīgā attieksme pret klasisko un mūsdienu kultūru, kā arī plašais vēriens tās atspoguļojumā. Ar pieticīgo latvieša prātu mērot, liekas, ka tur muzeju un izstāžu zāļu ir patiešām izšķērdīgi daudz. Ar klasiskās mākslas templi Kunsthistorisches Museum, Austrijas galeriju Belvedere, Frīdensreiha Hundertvasera kolekcijas mājvietu Kunsthaus Wien un Kārļa laukuma Kunsthalli vien nepietika. 2001. gada rudenī pilsētas centrā dzima Museums Quartier Wien – "Muzeju mītne Vīne". Aiz ķeizara galma staļļu 18. gadsimta fasādes slēpjas ne tikai muzeji un izstāžu zāles, bet arī Vīnes arhitektūras centrs, deju studija un jaunatnes teātris. Ludviga fonda krātuves MUMOK sudrabpelēkais apjoms apkopo pasaules moderno mākslu, bet Leopolda muzejā Austrijas 20. gadsimta sākuma mākslas ekspozīcijā īpašas uzmanības vērta ir Egona Šīles izcilā kolekcija. Šovasar sarkanā buduārā à la fin-de-siècle varēja iepazīt arī Anrī de Tulūza-Lotreka grafikas mantojumu. Viena no Vīnes Kunsthalles milzīgajām zālēm atvēlēta beļģu mākslinieka, dzejnieka un fotogrāfa Marsela Brodtersa (Marcel Broodthaers, 1924–1976) meklējumu kaleidoskopam, otra – aktuālai tēmai "Triecienuzbrukums! Māksla un karš mediju laikmetā". Tipiskajā "idejas" izstādē, kurā, sasaucoties ar karu Irākā, dažādu valstu un mediju mākslinieki darbojas ar mūsdienīgiem komunikācijas līdzekļiem, skatītāju šokē videosižets, kurā ap kailas sievietes vidukli griežas dzeloņdrāšu hullahup riņķis. Tomēr militārisma variāciju tēlojuma mākslinieciski bezzobainais bālums atstāj vienaldzīgu; atmiņā paliek vienīgi afgāņu paklāji ar "sirsnīgiem" tanku ornamentiem. Austrijas 20. gadsimta otrās puses māksla, izņemot ekstravaganto dīvaini Frīdensreihu Hundertvaseru, Eiropas kopainā īpaši reljefi neiezīmējas, tieši tāpat kā mūsējā. Tomēr Vīnē jūtams iespaidīgs kultūras jomas lokālpatriotisms, kas izpaužas valsts atbalstā, veicinot muzeju un izstāžu zāļu attīstību. Lūk, piemērs – Rūdolfa un Elizabetes Leopoldu visu mūžu krātā privātkolekcija ar Austrijas Republikas un Austrijas Nacionālās bankas atbalstu 1994. gadā kļuva par fondu, bet tagad muzejs ar ekspozīciju trijos virszemes un divos apakšzemes stāvos pāris pastāvēšanas gados jau ieguvis starptautisku atzinību. Var jau būt, ka austrieši paši mums sūdzētos par kādām neatbalstītām iecerēm, bet neēdušais paēdušo vienalga apskaudīs. Bez tam piemērs nav tik tālu jāmeklē, jo Kauņā ārzemju tautieša Mikola Žilinska dāvinātajai kolekcijai sliktajā stagnācijas laikā uzbūvēja veselas divas galerijas ēkas. Vīnē par ievērības cienīgu realitāti kļuvusi triju vēsturisko gāzes torņu Gasometer efektīgā rekonstrukcija, pārveidojot tos veikalu ķēdē, birojos un dzīvokļos, bet Arhitektūras centrs izstādē "Vīnes lielprojekti" jau piedāvāja nākamos objektus. Nonākot Minhenē ar trīs pinakotēkām un Lehnbachhaus (historicisma ēka + vairākas laikmetīgas apkšzemes izstāžu zāles), sirdēsti rimās, jo cik ilgi var gausties un pārdzīvot. Atlika vienīgi jūsmot par Vecās pinakotēkas nesen pabeigto iespaidīgo rekonstrukciju (grandioza kāpņu telpa!) un Modernisma pinakotēkas (Pinakothek der Moderne) vērienīgo jaunbūvi. Jaunais muzejs ar sevi iepazīstina pavisam lakoniski: "Četri nozīmīgi mākslas, grafikas, arhitektūras un dizaina jomas muzeji zem viena jumta – Modernisma pinakotēka ir viena no pasaulē lielākajām 20. un 21. gadsimta mākslas ēkām." Savukārt Berlīnē, kura laikmetizējas ar fantastisku vērienu – ar konceptuālu izstādi "Eiropas ideja. Uzmetums "Mūžīgam mieram"", atklāta Vācu vēstures muzeja piebūve Pei-Bau, nosaukta ķīniešu izcelsmes amerikāņu arhitekta Ieoh Ming Pei vārdā. Izstādes koncepciju, kas saistās ar Eiropas Savienību, ar seniem sapņiem par ideālu vienību bez kariem un kristīgu samierināšanos, ilustrē daudz mākslas darbu, ieskaitot Dmitrija Nalbandjana 1945. gadā gleznoto Staļinu Jaltas konferencē, taču to atlasi noteikusi pārāk vēsturiska pieeja, un visa uzmanība pievēršas Luvras pagalma stikla piramīdu autora jaunākajam sniegumam. Berlīnē par monolītās izstāžu halles "seju" kļuvis stikla cilindrs, ko vidū apvij horizontāls kāpņu apjoms. Efektīgi, taču uz zāļu platības rēķina radītais milzīgais vestibils visā ēkas augstumā mūsu pieticīgajām vēlmēm liekas pārāk ārišķīgs, kaut gan piesaista apdares demokrātiskums, ļaujot darboties perfekti "dizainētai" betona virsmas faktūrai. Toties Latvijā pārņem sajūta, ka mākslu drīz varēs iekļaut gandrīz vai valsts noslēpuma statusā, jo tās parādīšanas iespējas ar katru gadu kļūst arvien skopākas. Kas gan ticēs, ka neatkarīgas valsts galvaspilsētā Rīgā ar gandrīz vai miljons iedzīvotājiem nav pienācīgas izstāžu zāles un nekad tā īsti nav bijis. "Latvija" ar mūžam pilošajiem griestiem un skārda spaiņiem visās malās, cik atceros, tapa "nenoskārstai vajadzībai", līdz pēdējā posmā negaidīti ieguva izstāžu zāles lomu. Simtgadīgais Valsts Mākslas muzejs un divsimtgadīgā "Arsenāla" ēka ir vienīgās, kas glabā un rāda latviešu tēlotāju mākslu, bet to rekonstrukcija, par ko dažādos līmeņos tiek prātots, joprojām vīd pie apvāršņa kā utopiska mirāža. 2005. gadā, kad Valsts Mākslas muzejs, svinot simtgadi, "Arsenālā" izveidos 20. gadsimta otrās puses mākslas pastāvīgo ekspozīciju, lielajām mākslas izstādēm kādu pusgadu vietas vispār vairs nebūs. Valsts Mākslas muzeja kolekcija ir nacionālais mantojums, taču nams vēsturiski pieder Rīgas pilsētai. Tādēļ 2003. gada pavasarī muzejs sarīkoja Rīgas Domes, arhitektu un muzejnieku diskusiju par ēkas nākotnes izredzēm, kura, kā allaž, beidzās ne ar ko. Tomēr dažas atklāsmes un viela pārdomām palika. Muzeja pārstāvji vēlētos sagaidīt gan kapitālu un modernu Vilhelma Neimaņa celtās ēkas rekonstrukciju, gan parka pusē ieraudzīt laikmetīgu piebūvi izstāžu zālēm, kur varētu būt pat vairāki apakšzemes stāvi. Līdzīgu ideju par muzeja paplašināšanu izteica un atbalstīja arī Rīgas Domes pārstāvji. Bet, lai cik tas būtu paradoksāli, vismazākā atsaucība un izpratne par jaunu objektu blakus historisma ēkai skanēja no arhitektu mutēm, aizbildinoties ar veto uz "dabas pamatnes apbūvi", autostāvvietu problēmām un izsakot skeptisku viedokli, ka nav ko censties projektēt jaunbūvi, nerunājot nemaz par ieiešanu pazemē, jo milzīgo izmaksu dēļ neko tādu tik un tā nekad neuzcels, tāpēc pietiks ar remontu. Mūsu arhitektiem, kuri specializējušies hipermārketu un boulinga centru monstros, laikmetīga muzeja koncepcijas izveide tiešām varbūt nebūtu pa spēkam, un tāpēc, pilnīgi iespējams, būtu jārīko starptautisks konkurss. Tomēr rekonstrukcijas jautājums ar katru dienu kļūst akūtāks, jo to aktualizē ne tikai vēlme pēc "luksuslietām" – papildu telpām kolekcijām, izstādēm vai lekciju zāles, bet gan skaudrā dzīves realitāte – 1905. gadā celtā muzeja jumta koka konstrukcija ir fiziski katastrofāli nolietojusies, bet no pamatiem ēku rūpīgi grauž brants. LIELBRITĀNIJA Irēna Bužinska, mākslas zinātniece Valsts + Māksla = Lielbritānijas Padome Laikam būs grūti atrast kādu valsti, kuras pilsoņi – mākslinieki būtu simtprocentīgi apmierināti ar savas valsts politiku un darbības virzieniem kultūras jomā. Neapmierinātie ir arī Lielbritānijā, neraugoties uz savā ziņā unikālo situāciju, ka jau gandrīz desmit gadus britu mākslinieku aktivitātēm pastiprināti seko kā pašu mājās, tā visā pasaulē. No malas raugoties, varētu likties, ka pasaules "fanošana" ar un ap cool Britania ir radusies pati no sevis. Tomēr pat neliela iepazīšanās ar literatūru pierāda, ka britu mākslas popularitāte ir lēni un rūpīgi briedināts auglis, un kā papildu pozitīvs komponents minama arī valsts politika, ko tā īsteno kultūras jomā un kas sekmējusi šo fenomenu. 20. gs. otrajā pusē, dzīvojot aiz dzelzs priekškara citā sabiedriski politiskā sistēmā, mums bija liegta iespēja būt par šī fenomena briešanas fāzes lieciniekiem – ziņas par Rietumu pasaules kultūras notikumiem un aktivitātēm pie mums kļuva par ļoti nelielas sabiedrības grupas intelektuālo un radošo ieguvumu. Kārtīgi sabaroti ar padomju propagandu un ideoloģiju, varējām gūt iespaidu, ka māksla un politika ir vienīgi padomju varas iekarojums. Tādēļ fails "māksla un valsts" Rietumu izpratnē šejienes sabiedrības apziņā ilgi bija palicis tukšs, un informācija tajā sākotnēji uzkrājās tikai gadsimta beigās, pateicoties Gētes institūta, Lielbritānijas Padomes, Zviedrijas, Itālijas, Francijas u.c. vēstniecību aktivitātēm Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas. 2002. gadā Lielbritānijas Padome svinēja savas darbības Latvijā desmit gadu jubileju. (Gētes institūts to svin šogad. Pirmo apaļo jubileju fanfaru skaņas gan var radīt mazliet ačgārnu iespaidu, ka tikai desmit gadus vecs, ja tā var teikt, ir ne vien meitas, bet arī mātes uzņēmums. Tādēļ atgādināšu, ka Gētes institūtam Vācijā ir jau vairāk nekā piecdesmit gadus gara vēsture, bet Lielbritānijas Padome dibināta vēl agrāk – 1934. gadā.) Var droši apgalvot, ka tieši Lielbritānijas Padome bija viena no tām organizācijām, kura gandrīz sešus gadus desmitus lēni un pamatīgi briedināja augsni cool Britania fenomenam, bet 20. gs. 90. gados vēl aktīvāk veicināja interesi par britu mākslu un tās popularizēšanu visā pasaulē. 21. gs. sākumā šīs organizācijas darbība vēl vairāk vērsusies plašumā. Par to liecina kaut vai fakts, ka šogad Venēcijas biennālē arī Skotijai un Velsai bija atsevišķas prezentācijas, bet paralēlajās biennāles skatēs piedalījās līdz šim lielākais skaits britu mākslinieku – 32. Arī Museo Correr speciāli glezniecībai veltītā izstādē kurators Frančesko Bonami bija iekļāvis britu mākslinieku Ričarda Hamiltona, Bridžetas Reilijas, Pītera Doiga, Demjena Hērsta, Dženijas Sevilas un Gerija Hjūma kompozīcijas. Un kur nu vēl projekti, ko veidoja un finansēja citi neatkarīgi Lielbritānijas mākslas fondi un privātās galerijas... Tiesa, taisnības labad jāsaka, ka līdzdalība tajā pašā Venēcijas biennālē šīs valsts māksliniekiem ne vienmēr ir bijusi tik vienkārši īstenojama. Lai gan britiem jau kopš 1909. gada bija savs paviljons, tikai 1931. gadā Lielbritānijas valdība uzņēmās par to atbildību un piešķīra nepieciešamo finansējumu. Toties kopš 1938. gada dalība Venēcijas biennālē, kā arī citās nozīmīgās un prestižās mākslas izstādēs pasaulē ir Lielbritānijas Padomes pārziņā. Varbūt šodien lielākie sarežģījumi un reizē izaicinājums Padomes darbiniekiem ir aizvien vērienīgāku un ambiciozāku savu mākslinieku projektu perfekta realizēšana. Tieši Lielbritānijas Padomes ilgā darbība, pēc manām domām, ir labs piemērs tam, kā sekmīgi tiek veidotas, kārtotas un attīstītas valsts un mākslas attiecības. Lielbritānijas Padome 1934. gadā sāka darbību ne tikai tādēļ, lai interesentiem citās valstīs radītu iespējas apgūt angļu valodu augstā profesionālā līmenī, bet arī nolūkā popularizēt savas valsts zinātnes, tehnikas un kultūras sasniegumus. Padome Anglijā ir reģistrēta kā labdarības organizācija, kuras patronese ir karaliene Elizabete II. Pēc 1945. gada Padome darbību nemitīgi paplašinājusi. 2002. gadā Lielbritānijas Padomes nodaļas bija 109 pasaules valstīs. Formāli Padome pakļauta Ārlietu ministrijai, caur kuru tiek saņemta arī viena trešdaļa no visa tās finansējuma. Otru trešdaļu Padome nopelna, saņemot apmaksu par angļu valodas kursiem un valodas sertifikātiem, bet vēl trešdaļa budžeta tiek iegūta no citiem valsts fondiem un kā apmaksa par pakalpojumiem. Lai sekmētu Padomes darbību, ir izveidotas atsevišķas nodaļas. Mākslas projekti ir Vizuālo mākslu nodaļas pārziņā. Par šis nodaļas darbības vērienu liecina fakts, ka 2002. gadā tā organizēja un finansēja vairāk nekā 2000 izstādes, kuras apmeklēja vairāk nekā 7 miljoni cilvēku... Atbilstoši politiskā klimata izmaiņām pasaulē arī mākslas projektiem tiek noteikti prioritārie reģioni. Patlaban tie ir Ķīna, Tuvie Austrumi un Eiropas Savienības robežvalstis (ES kandidātvalstis un Krievija). Mākslinieks Entonijs Gormlijs Ķīnai radīja "Āzijas lauka" versiju, kuras sagatavošanā piedalījās kāda ciemata 300 iedzīvotāji. Bez tam Ķīnā ir paredzēta arī mūsdienu dizaina izstāde. Uz Tuvajiem Austrumiem ceļos fotogrāfiju izstāde Common Ground ("Kopējais pamats"), kurā iekļauti galvenokārt ieceļotāju mākslinieku darbi, kas veltīti islāma piekritēju dzīvei Lielbritānijā. Turpretī ES robežvalstīs paredzēta vesela virkne izstāžu, un daļa no tām veidotas speciāli kādai noteiktai valstij vai pat izstāžu zālei. Tā Muscarnok izstāžu zālei Budapeštā tapa 30 vadošo britu mākslinieku tēlotājas mākslas izstāde "Mikro/Makro. Britu māksla 1996–2002". Turpretī Krievijā – Sanktpēterburgā, Jaroslavļā, Maskavā un Ņižņijnovgorodā – paredzēta videomākslas izstāde "Elektriskais lauks". Armēnijā un Igaunijā notiks britu 60. gadu grafikas izstāde, bet Rīgā – foto un videomākslas izstāde "Realitātes pārbaude", ar kuru jau iepazinušies Ļubļanas, Prāgas un Krakovas skatītāji. Vizuālo mākslu nodaļai ir arī sava mākslas darbu kolekcija, kuras papildināšanu finansē valsts. Kolekcijas darbi tiek iekļauti ceļojošās izstādēs. Lielbritānijas Padome veido izstādes arī sadarbībā ar citiem muzejiem, galerijām un fondiem. Padome atbalsta arī neatkarīgo britu kuratoru un mākslinieku veidotus projektus. Par savas darbības prioritāro auditoriju Lielbritānijas Padome uzskata sabiedrību vecumā no 18 līdz 35 gadiem, kura, kā liecina pieredze, ir visvairāk atvērta sadarbībai un radošai domu apmaiņai. Tādēļ nereti katrs projekts tiek papildināts ar izglītības vai aktivitāšu programmu, un tās ir diskusijas, aptaujas, semināri, lekcijas. Briti nebaidās no vārdu salikumiem "kultūras imperiālisms" vai "kultūras propaganda", jo viņi ir pārliecināti, ka profesionāli veidota kultūras propaganda var ne tikai veicināt interesi par viņu valsti un mākslu, bet sekmēt savstarpēju cieņu, sapratni un sadarbību. Laikam vienas daļas britu mākslinieku iebildumus izraisa tas, ka vairums izstāžu tiek komplektētas no plaši pazīstamu mākslinieku darbiem, kuru uzvārdi kalpo vēl kā papildu reklāmas zīme. Tā pavisam nesen kāda mākslinieka iebildumus izraisīja Demjena Hērsta zīmējumu retrospekcija "No šūpuļa līdz zārkam", kas tika veidota Ļubļanas Grafikas biennālei, kur pirms diviem gadiem mākslinieks ieguva galveno godalgu. Tomēr tieši pievēršanās jaunatnei – sabiedrībai līdz 35 gadu vecumam – zināmā mērā atspēko pārmetumu, jo šī Padomes prioritāte paver iespējas saņemt finansējumu arī gados pavisam jauniem talantiem. Lielbritānijas Padomes darbība Latvijā aptver ļoti plašu spektru – no angļu valodas apmācības līdz literatūras tulkojumiem un kultūras aktivitātēm (mūzika, teātris, kino). Latvijā katru gadu tiek rīkota vismaz viena mākslas izstāde, un daļa no tām ir bijušas ceļojošās, kuras veidotas no Vizuālo mākslu nodaļas kolekcijas ("Henrija Mūra mazo formu tēlniecība un zīmējumi", 1992; "Britu tēlniecība 20. gs. vidū", 1993). Lielbritānijas Padome Londonā sadarbībā ar mākslinieku Entoniju Gormliju veidoja projektu "Eiropas lauks", ko redzējām Rīgā 1996. gadā. Savukārt cita tēlnieka – Tonija Krega – darbu izstādi Baltijas valstīs 1998. gadā iniciēja Viļņas Mūsdienu mākslas centra direktors Ķestutis Kuizins. Pēc mūsu lūguma Padome atbalstīja britu mūsdienu grafikas izstādi Rīgā 1997. gadā, kā arī grāmatu mākslas izstādi 1999. gadā. Tomēr nākotnē mums aizvien nopietnāk būs jādomā ne tikai par to, kā iegūt finansējumu no "kopējā katla" – lielajiem Eiropas kultūras fondiem, bet arī kā pašiem pieņemt un uzsākt Eiropas partneriem atbilstošu mākslas izstāžu apmaiņas programmu valstiskā līmenī. Pagaidām mēs esam nostādījuši sevi ne visai pievilcīgā situācijā: gribam pie sevis redzēt augstas klases modernās un laikmetīgās mākslas izstādes, bet parasti visus izdevumus pie mums sedz vienīgi viesi. Turpretim normāla izstāžu apmaiņas pieredze Eiropā paredz izstāžu organizācijas izdevumus vismaz dalīt uz pusēm. Taču tas jau ir nevis Lielbritānijas, bet gan Latvijas valsts un mākslas attiecību jautājums. SOMIJA Somijas kultūrpolitikas tradīcijas Uz Ingrīdas Peldekses jautājumiem atbild Somijas Republikas vēstniece Latvijas Republikā Kirsti Eskelinena Kā Somijā valsts atbalsta kultūras dzīvi? Kā Somijas vēstniecība atbalsta Somijas un Latvijas sadarbību kultūras jomā? Atbalsts kultūrai no valsts līdzekļiem Somijā uzskatāms par ļoti nozīmīgu. Lai gan galvenā iedzīvotāju daļa mīt valsts dienvidos, teritorijas ziņā Somija ir plaša zeme. Uzmanība tiek pievērsta tam, lai ar kultūru saistītie pakalpojumi būtu pieejami visiem un lai pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem būtu iespēja iesaistīties amatiermākslas aktivitātēs. Šādu vaļasbrīžu pavadīšanas piemēri ir rosīgā koru un amatieru teātru darbība, kurā iesaistījušies tūkstošiem somu visā valstī. Liela piekrišana ir dažādiem brīvdabas pasākumiem. Mākslai un kultūrai šīgada valsts budžetā veltīti 315 miljoni eiro, un 70 % šīs summas veido ieņēmumi no dažādām azartspēlēm. 2004. gada budžetā mākslai un kultūrai atvēlēto finansējumu ierosināts palielināt par 15 miljoniem eiro. Šīgada pavasarī valdība apstiprināja mākslas un mākslinieku politikas programmu. Tajā ietverti būtiskākie valsts mākslas un mākslinieku politikas plāni un rīcība. Protams, jāpatur prātā, ka pašvaldības finansē gan vietējos profesionāļus (orķestri, teātri u. c.), gan amatieru darbību kultūras jomā, gan arī dažādus kultūras pasākumus. Starptautiskās sadarbības veicināšana ir viens no Somijas mākslas politikas un kultūrpolitikas būtiskākajiem mērķiem. Arī Somijas vēstniecību svarīgāko uzdevumu vidū ir starptautisku kultūras kontaktu atbalstīšana. Somijas vēstniecībā Latvijā esam centušies pēc iespējas vispusīgi atbalstīt somu un latviešu kultūras sadarbību. Jūtama abpusēja vēlme paplašināt šo sadarbību, bet bieži vien problēmas rada finansējuma trūkums. Vasarā tika apstiprināta ilgi gaidītā papildu štata vienība, kuras darbinieka pienākumos ietilpst arī kultūras un sabiedrisko attiecību jautājumi, tādēļ ceram, ka spēsim sniegt vēl aktīvāku un daudzpusīgāku atbalstu dažādām mākslas un kultūras jomām. Nesaņēmusi valsts atbalstu, mākslas attīstība nereti kļūst par dārgu vaļasprieku pašiem māksliniekiem. Kāds ir valsts atbalsts individuālam māksliniekam? Kvalitatīvas un daudzpusīgas mākslas attīstības priekšnoteikums, protams, ir nodrošināti apstākļi mākslinieku radošā darba veikšanai un pašizteiksmei. Somijā mākslinieki tiek atbalstīti ar radošo stipendiju starpniecību, kuras dažādiem mākslas virzieniem valsts noteiktā finansējuma ietvaros piešķir t.s. mākslas komitejas, kā arī ar autortiesību struktūru starpniecību, kurās uzkrājas izmantoto autortiesību atlīdzība. Atbalstot māksliniekus, valsts cenšas ņemt vērā mākslinieciskās vides daudzveidību. Īpaša uzmanība tiek veltīta jauniem un radošo karjeru tikko uzsākušiem māksliniekiem. Der ņemt vērā, ka pastāv dažādu privātu fondu, kā arī pašvaldību un uzņēmumu finansiāls atbalsts; ir iedibinātas atzinības godalgas un stipendijas mākslai un mākslas institūcijām. Valsts piešķir īpašas mākslinieku pensijas, kas ir atzinība mākslinieku radošajai darbībai. Ziemeļu Mūsdienu mākslas institūts (NIFCA), kas atrodas Helsinkos, Somenlinnas fortā koordinē sadarbību starp Ziemeļvalstīm, piedāvājot gan viesmākslinieku ateljē, gan arī stipendiju programmu Sleipnirs. Ar Somiju asociējas arī ARS Fennica, kas ir Ziemeļvalstīs lielākā ikgadējā godalga vizuālajās mākslās. Kāda ir Somijas attieksme pret Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbību? Piecu Ziemeļvalstu sadarbībai kultūras jomā ir senas tradīcijas. Ir daudz kopīgu faktoru, kas vieno Ziemeļvalstu un Baltijas valstu kultūras, savukārt tas dod labas iespējas padziļināt savstarpējo reģionālo sadarbību. Šis darbs tika uzsākts, pirms Latvija, Igaunija un Lietuva atguva neatkarību, kad Ziemeļu Ministru padome nodibināja Informācijas biroju Tallinā, Rīgā un Viļņā. Sadarbības atbalstīšana un stiprināšana kultūras jomā ir viena no informācijas biroju darbības prioritātēm. Baltijas valstu dalība Eiropas Savienībā (ES) pavērs vēl lielākas mūsu savstarpējās sadarbības iespējas. Somijas un Latvijas divpusējās kultūras sadarbības formas sakņojas vairāk nekā simt gadu senā pagātnē, piemērs teiktajam ir Janis Rozentāls un viņa laikabiedri. Vai arī nesenākas pagātnes latviešu izcelsmes kinorežisora Teuvo Tulio spožā mākslinieciskā karjera Somijā. Ģeogrāfiskā ziņā mūsu valstis atrodas līdzās, tas sekmē savstarpējo mijiedarbību un sapratni. Jo īpaši tas attiecas uz mūziku un dejas mākslu dažādās izpausmes formās, to pašu var teikt par vizuālo mākslu, kuras izpratnei nav nepieciešamas valodas zināšanas. Multimediju centrs Lasipalatsi tapis Eiropas Savienības Urban Pilot projekta ietvaros. Cik lielā mērā Somija iesaistījusies Eiropas Savienības projektos? Somija pievienojās ES 1995. gadā un kopš tā laika aktīvi iesaistījusies dažādās kultūras programmās. ES kultūras sadarbības pamats ir nacionālās kultūras daudzveidības un bagātā kultūras mantojuma saglabāšana, un šī mērķa īstenošanai galvenokārt tiek izmantotas dažādas kultūras programmas. Lasipalatsi kino un mediju centrs pašā Helsinku centrā, manuprāt, ir lielisks piemērs tam, ko piedāvā mūsdienu kultūra, kur īpašā veidā sastopas publiskais un individuālais. Šajā 1998. gadā rekonstruētajā funkcionālisma stilā celtā nama sienās viegli pieejamā formā ietilpst plašs urbānās kultūras piedāvājums. Ēka tapusi pagājušā gadsimta 30. gados, bet savā pašreizējā formā centrs darbību sāka laikā no 1998. līdz 2000. gadam ES reģionālās attīstības fonda Urban Pilot projekta ietvaros. Lasipalatsi ir savā ziņā kultūras un mediju tikšanās vieta; šeit ir arī restorāns un bibliotēka. Centra paspārnē darbojas vairāk nekā 20 uzņēmumu un organizāciju. Centrs viegli pieejamā veidā apmeklētājiem piedāvā moderno tehnoloģiju pakalpojumus. Lasipalatsi centrā var iegriezties kaut vai iepirkšanās laikā, tur ir bezmaksas interneta pakalpojumi, informācija par kultūras notikumiem, Eiropas kino, ceļojošas izstādes, pilsētas studijas... Protams, var iegriezties arī Lasipalatsi bibliotēkā palasīt avīzes vai paņemt grāmatas uz mājām. KANĀDA Baņuta Rubesa, režisore Mobilizēti mākslinieki Labējām valdībām vienmēr niez nagi samazināt finansējumu kultūrai. Kaut kur zemapziņā tās nojauš, ka mākslinieki nav viņu uzticamie kalpi, un, tiklīdz atrod iemeslu kultūrai nepieciešamos līdzekļus atdot citam, teiksim, sportam vai biroja mēbelēm, viņi to arī dara. Tāpēc kultūrai vienmēr vajadzēs aizstāvjus, kurus valdība uzklausa, un tādēļ tik ļoti nepieciešama spēcīga un dinamiska Kultūras ministrija. Bet māksliniekiem arī pašiem jārosās. Attiecības starp valdībām un kultūras darbiniekiem vienmēr bijušas un būs labilas. Ja ir pārāk ērtas, tad jāuzmanās. Diktatori tūlīt ķeras pie mākslas vadīšanas, jo viņiem ir skaidrs, kāds kultūrai ir spēks. Domu brīvība, izteiksmes brīvība un demokrātija. Tās ir kardinālas vērtības, kuras brīvai sabiedrībai jākopj un jāsargā. Tāpēc, kad runa ir par finansējumu kultūras jomā, ir jācīnās, lai ieviestu sistēmu, kas šīs vērtības liek par pamatakmeni. Lielu daļu savas profesionālās darbības pavadīju Kanādā, kur šie principi nosaka mākslas dotāciju sistēmu. Kultūrai kalpo trīs valsts iestādes: Kanādās mākslas padome – valsts līmenī; vietējās provinces mākslas padome; pilsētas mākslas padome. Demogrāfisku iemeslu dēļ latviešiem visinteresantākā varētu būt mana pieredze Toronto mākslas padomē, kas līdz 1997. gadam gādāja par pilsētu ar 700 000 iedzīvotājiem, bet tagad iedzīvotāju ir trīs miljoni. Ar Toronto mākslas padomi man ir sevišķi tuvas saites, jo piecus gadus darbojos teātra komitejā, no tām četrus biju komitejas priekšsēdētāja un arī viena no visas Toronto mākslas padomes direktoriem. Naudas summa, ko sadalījām, bija nedaudz vairāk par 2 870 000 latu (administrācijai atvēlēja atsevišķi 205 000 latu). Visas Kanādas mākslas padomes stāv un krīt par diviem principiem, par kuriem arī būs mans stāsts: rokas attālums, peer assessment. Rokas attālums apraksta attālumu starp valdību/politiķiem un lēmumiem/finanšu līdzekļiem, ko dala padomes. (Dažiem liekas, ka attālumam vajadzētu būt trīs basketbolistu, ne tikai vienas rokas garumā!) Kā skaisti teicis 50. gadu Kanādas premjerministrs Luijs Senlorāns: "Valdībai jāatbalsta nacionālās kultūras attīstība, nevis jākontrolē." Padomes ir atbildīgas par atvēlētām summām, kuras tām godīgi jāapsaimnieko un no katra budžeta arī jāizcīna. Bet padomes ir pilnīgi neatkarīgas no politiķiem. Ne ministri, ne domnieki lemšanas procesā nepiedalās. Viņi pat neieceļ teātra vai operas vadītājus. Šādu tiešu lemšanu uzskatītu par draudu demokrātiskai kārtībai. Zināms, ka Latvijā nevalda rokas attāluma sistēma. Kaut gan Kultūrkapitāla fonds (KKF) ir diezgan suverēns, vairāki ministri piedalās tās padomē. Valdības cenšanās KKF budžetu pakļaut Kultūras ministrijai vēl vairāk samazina šo ja ne rokas, tad vismaz pirksta attālumu. Tas ir nopietns drauds visam kultūras attīstības procesam. Rokas attāluma principa ievērošana garantē demokrātisku kultūru. Lai nodrošinātu māksliniekiem līdzekļu demokrātisku sadali, Kanāda attīstījusi sarežģītu sistēmu, ko sauc peer assessment. Latviski to varētu tulkot kā "līdzinieka novērtējums", un būtisks ir vārds peer – līdzinieks. Peers ir profesionāļi un kolēģi, "kas, pateicoties savai pieredzei, zināšanām un atvērtai domāšanai (open-mindedness) ir spējīgi sniegt taisnīgu un informētu novērtējumu. Līdzinieki tiek izsaukti, lai novērtētu projektus un izlemtu, kurus atbalstīt. Pārfrāzējot Kārli Marksu, ražošanas līdzekļus ieliek ražotāju rokās. Citiem vārdiem, par līdzekļiem teātrim spriež režisori, dramaturgi, aktieri, administratori, producenti, scenogrāfi, kostīmu mākslinieki, gaismu mākslinieki, kritiķi un komponisti. Spriež tie, kas aktīvi veido teātri un zina, ko tas maksā – ne tikai dolāros, bet "sviedros un asinīs". Līdzinieku princips valsts un provinces līmenī nozīmē, ka katrai sacensībai tiek izveidota cita – neatkarīga žūrija. Toronto pilsētas mākslas padome uzskatīja, ka lēmēji strādā atbildīgāk, ja viņiem ir jāvēro savu lēmumu sekas ilgāku laiku. Tādēļ Toronto mākslas padome piekopa komiteju sistēmu. Piemēram, teātrim bija pastāvīga 12 cilvēku komiteja, kurā katru gadu viena trešdaļa mainījās. Šo divpadsmit cilvēku starpā centās panākt vecuma, dzimuma, pieredzes, rases un gaumes dažādību. Toronto ir vairāk nekā simts teātra kolektīvu, un tos visus apskatīt nespēja neviens, bet šo atbildību sadalīja starp dalībniekiem. Par piedalīšanos komitejā nemaksāja neko. (Mani pēcteči nodrošināja, ka māksliniekiem ar bērniem samaksāja izdevumus par aukli.) Kandidātus izvirzīja teātri, bet tie tika iebalsoti demokrātiskā kārtībā. Motivācija patērēt tik daudz laika neapmaksātam darbam bija šāda: • talkas princips. Kolēģi mani izvirzījuši, lai es aizstāvu viņu viedokli, jo nākotnē viņi aizstāvēs manējo; • iespēja veidot pilsētas mākslas politiku; • reta iespēja satikties ar citiem māksliniekiem no citiem teātriem. Vienreizējs forums, kurā diskutēt par savu mākslas formu un iespaidot tās attīstību; • līdz pašām dzīlēm saprast‚ kas notiek. "Latvija ir par mazu" ir parastais sāpju kliedziens, runājot par objektīvām žūrijām, un ir tiesa, ka Latvijas sabiedrībā salīdzinājumā ar Toronto, cits citu pazīst daudz intīmāk. Tomēr arī Toronto mākslinieku kopienas ir skaitā ierobežotas, un komitejā netrūka reizes, kad lēma par projektu, kurā bija iesaistījies komitejas dalībnieks. Tādās reizēs dalībnieks atstāja zāli, kamēr notika diskusija. Diezgan regulāri finansējums arī netika piešķirts. Tās reizes bija nepatīkamas, taču ļoti palīdzēja tas, ka komiteja bija liela – lēmumu pieņēma 11, nevis trīs cilvēki. Godīgi jāsaka, ka visos 15 gados Kanādā nevienā žūrijā un nevienā komitejā nepiedalījās kritiķi, kamēr Latvijā kritiķi aktīvi piedalās naudas dalīšanā. Līdzinieku princips nosaka, ka kolēģiem ir pieredze mākslas radīšanā. Kritiķiem ir izšķiroša loma tikai pēc radīšanas fakta. Katrā ziņā Kanādā viņi nenosaka, cik daudz kādam māksliniekam piešķirt līdzekļus jaundarbu radīšanai. Žūrijās un komitejās piedalās ierēdņi, padomes darbinieki, bet viņiem ir aizliegts lemšanas laikā runāt. Viņi drīkst atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem var atbildēt ar faktiem, bet ne ar viedokļiem. Viņi var iejaukties sēdes gaitā, tikai ja ticis pausts kļūdains fakts. Šīs sanākšanas, piedalīšanās un atbildības uzņemšanās ļoti stiprina mākslinieku pašapziņu un veido dinamisku network – tīklu, kas ir neatkarīgs no dažādiem mākslas radīšanas viedokļiem. Tas veido izpratni par to, ka mākslinieks var iespaidot politisko procesu, un rezultātā, piemēram, Toronto mākslinieki vēl joprojām ļoti aktīvi iesaistās politiskajā dzīvē. Viņi nestāv malā kā pasīvi vērotāji. Viņi nebaidīsies politiķus kritizēt, jo jūt kolēģu plecu. Jo ir skaidrs, ka nāksies atkārtoti cīnīties mums visiem pazīstamā frontē – aizstāvēt kultūru vispār. Beigšu ar vārdiem no Kanādas mākslas padomes kredo: "Padome apsveic spraigu diskusiju un nepiekrišanu kā izteikti sīvu sacensību dabisku rezultātu. Zobenspēle demokrātiskajās debatēs par mākslas dotācijām savos vislabākos brīžos apliecina mākslas spēku – tās unikālo spēju radīt spēcīgas kaislības un tikpat spēcīgas nesaskaņas.(..) Padomei arī jāsargā brīvā doma un izteiksme. .. tāpēc ka mākslas darbi vai mākslas notikumi var izraisīt ļoti spēcīgas sajūtas, kā apbrīnu, tā arī nicinājumu, māksla ir izteikti neaizsargāta pret mainīgām sabiedriskām tendencēm un politisko spiedienu. Līdzinieku novērtējums nodrošina, ka mākslinieciskā kvalitāte ir galvenais noteicējs padomes dotāciju lēmumos, un tādējādi nosargā viedokļu dažādību un māksliniecisko brīvību." AUSTRĀLIJA Brigita Stroda, kultūras menedžere Rokas attālumā Austrālijas kultūras finansējums Galvenais kultūrpolitikas un kultūras finansēšanas instruments Austrālijā ir Austrālijas Padome (The Australia Council). Tās statusu – valsts aģentūra (Commonwealth Statutary Authority) – nosaka 1975. gadā pieņemts likums The Australia Council Act 1975. Austrālijas Padome ir Komunikācijas, informācijas tehnoloģijas un kultūras ministrijas pārraudzībā. Kolēģu (mākslinieku/ekspertu) vērtējums "rokas attālumā" no valdības ir Austrālijas Padomes struktūras un lēmumu pieņemšanas pamatprincips. Finansējuma pieprasījumus izvērtē un valsts politiku nosaka kolēģi, kurus Austrālijas Padome raksturo kā cilvēkus, kuru zināšanas un pieredze pilnvaro viņus pieņemt godīgus un kompetentus mākslinieciskās darbības izvērtējuma un finansējuma pieprasījumu lēmumus. Kultūras ministrs ieceļ (pēc padomes locekļu ieteikuma) Aborigēnu un Tores šauruma salu iedzīvotāju mākslas, Kopienas kultūras attīstības, Dejas, Literatūras, Lielās skatuves mākslas (galvenās valsts un pavalstu operas, baleta un teātra organizācijas), Mūzikas, Jauno mediju mākslas, Teātra, Apvienotas vizuālās mākslas un lietišķās mākslas padomes locekļus. Lai arī 1975. gada likums par Austrālijas Padomi sniedz tiesības kultūras ministram uzraudzīt, kā Austrālijas Padome veic savas funkcijas un izpilda savus pienākumus, tas neattiecas uz lēmumiem par finansējuma pieprasījumiem, stipendijām vai citām priekšrocībām. Paralēli likumam Austrālijas Padomes darbību nosaka īpaši politiski dokumenti, kuri ir izveidoti, sabiedrībai un apstākļiem mainoties: "Kultūras reģionālās attīstības politika", "Nacionālā aborigēnu un Tores šauruma salu iedzīvotāju kultūrpolitika", Kultūrpolitika multikulturālā Austrālijā", "Jaunieši un kultūrpolitika". Austrālija ir federatīva valsts, kur iedzīvotāju un uzņēmumu nodokļi tiek iekasēti centralizēti. | |
| Atgriezties | |
