VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Māksla un nodokļu maksātāji Arturs Danto | |
 Roberts Mepltrops. MILTON MOORE. 1981 | |
| Korkorena galerijas (Corcoran Gallery) jūnija lēmums atteikties no
iecerētās Roberta Mepltorpa (Robert Mapplethorpe) fotogrāfiju izstādes
rīkošanas, lai izvairītos no kongresmeņu sašutuma par to saturu, tagad
slavenajiem attēliem dāvāja daudz lielāku popularitāti, nekā tas būtu
izdevies eksponēšanas gadījumā. Daudzas no šīm fotogrāfijām ar
vīriešiem, kas seksuāli pakļauj citus iekāres pārņemtus vīriešus, pērn
bija izstādītas Vitnija muzejā (Whitney Museum) Ņujorkā, neizraisot
neko vairāk par epizodisku mēles kulstīšanu un pabrīnīšanos, ko muzejs
domājis darām. Patiesi, The Nation bija gandrīz vienīgais izdevums, kas
pievērsa uzmanību izteiksmīgo attēlu homoerotiskajam saturam izstādē,
kuras darbi neatkarīgi no tematikas pat puķu un seju uzņēmumos pauda
homoerotisku jūtīgumu.1 Vajadzēja uzdot jautājumu, kā reaģēt uz šo
fotogrāfiskā skaistuma virsotņu smago lādējumu. Mepltorps vēl bija
dzīvs, lai gan mākslas pasaulē visi zināja, ka viņš slimo ar AIDS, un
šis fakts seksuāli satraucošo attēlu izstādīšanai savā ziņā piešķīra
svētu neatliekamību. Mepltorps vēlējās tos parādīt gluži kā savu
māksliniecisko testamentu. Daudzi neokonservatīvisti pauž nostāju, ka tā nav tāda māksla, kādu nodokļu maksātāji vēlas atbalstīt. New York Times 1989. gada 2. jūlija numurā šo viedokli izteica Hiltons Krāmers (Hilton Kramer). Un tas kļuva par Amerikas Savienoto Valstu senāta pozīciju, 26. jūlijā pieņemot Džesa Helmsa (Jesse Helms) ierosinājumu aizliegt federālu atbalstu "neķītrai vai nepiedienīgai" mākslai. Taču problēma bija formulēta ļoti neskaidri. Ir svarīgi saskatīt atšķirību starp nodokļu maksātāju kategoriju un indivīdiem, kas maksā nodokļus, tāpat kā mēs nošķiram uniformu no tās individuālajiem valkātājiem. Kā indivīdiem mums ir atšķirīgas estētiskas simpātijas. Krāmers, piemēram, nav īpaši ieinteresēts sniegt atbalstu mākslai, kas citiem savukārt šķiet ļoti saistoša. Taču estētiskās simpātijas neiekļaujas nodokļu maksātāja konceptā, kas ir pilsoniska kategorija. Toties tajā iekļaujas brīvība. Katra nodokļu maksātāja interesēs ir veicināt brīvību – pat un it īpaši tās radikālākajās izpausmēs. Lai cik dažādi būtu indivīdu uzskati gaumes jautājumos, brīvība ir katra pilsoņa rūpe. Nodokļu maksātājs kā tāds neatbalsta kādu vienu mākslas formu, liegdams atbalstu citai, izņemot īpašus publiskās mākslas gadījumus. Nodokļu maksātājs atbalsta brīvību radīt un rādīt mākslu – pat tādu, kas vienam vai otram indivīdam liekas atbaidoša. Mepltorps šīs fotogrāfijas nav darinājis savas brīvības pārbaudei. Daudziem šie attēli ir traucējoši, dažus tie sajūsmina, taču tie nav iecerēti kā līdzeklis cīņā par māksliniecisku brīvību (par seksuālu brīvību gan varbūt). Lielā mērā tie pieder zonai, kurā mākslas pasaule saduras ar zināmu erotisku pagrīdi, un tos nekad nav bijis viegli skatīties. Tomēr Vitnija muzejs parādīja, ka šos darbus iespējams izstādīt plašai publikai bez nemieru izraisīšanas. Lai gan droši vien nekad nepienāks laiks, kad to tematika liksies tikpat ikdienišķa kā sieviešu akti, ainavas vai klusās dabas, šie darbi radikāli atšķiras no Andresa Serrano (Andres Serrano) bēdīgi slavenās fotogrāfijas ar plastmasas Jēzu urīna baseinā. Tie atšķiras arī no nesenā gadījuma Čikāgas Mākslas institūta skolas audzēkņu izstādē, kur kāds senioru kursa students bija noklājis uz grīdas ASV karogu tā, lai apmeklētājiem nāktos kāpt tam virsū. Abi minētie darbi bija iecerēti kā aizskaroši un tādi arī bija. Cilvēki protestēja neiecietīgi un tieši. Būtu absurdi spriest, ka viņiem tā nevajadzēja izturēties tāpēc vien, ka šie objekti bija mākslas darbi. Mākslai pieder brīvības privilēģija tikai tāpēc, ka māksla ir izteiksmes forma. Un nopietna vēlme izteikties nozīmē nopietni rēķināties ar izteikšanās sekām. Tāpat nav nekāds grēks atbildēt uz rupju apvainojumu ar to pašu. Nav iespējams distancēti uztvert karogu tikai kā zvaigznes un svītras saistošā salikumā, un tikpat neiespējami ir distancēties no spēcīga Rietumu pasaules reliģiskā simbola, saskatot zaimojošā fotogrāfijā vienīgi formālu kompozīciju. Mākslai ir veselīgi atbrīvot tīra estētiskuma pozīciju, kurā konservatīvie kritiķi lūko to ieslodzīt, un mēģināt ietekmēt skatītāju reakciju uz viņu dzīves būtiskākajām problēmām. Muzejam ir veselīgi iesaistīties sava laika dzīvē, nevis norobežoties, kļūstot par estētisku baudu klosteri. Mākslas estētiskums tās politisko, morālo un reliģisko saistību pilnajā vēsturē ir dominējis ļoti īsu brīdi. Kā nodokļu maksātājiem mums rūp vienīgi katra cilvēka brīvība līdzdarboties sava laikmeta domā. Lai kādi drūmi apsvērumi saistībā ar Kongresu bija noteikuši Korkorena galerijas vadītāju izvēli, viņu atteikšanās no savas brīvības vājināja visu sociālo audumu. Viņiem būtu vajadzējis pieņemt lēmumu izstādīt darbus, kuru vērtību viņi bija atzinuši, iekļaujot izstādi savos plānos. Kopš tā laika atsevišķi Kongresa locekļi ir atklājušies kā brīvības pretinieki, kas ļāvuši saviem estētiskajiem uzskatiem uzpirkt pašu politisko integritāti demokrātiskas sabiedrības dziļāko vērtību sargātāju lomā. 1 Danto, A. Art // The Nation. – 1988. – Sept. 26. Pirmpublicējums: The Nation. – 1989. – Aug. 21–28. No angļu valodas tulkojusi Kristiāna Ābele | |
| Atgriezties | |
