VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Valsts, māksla un nacionālā identitāte Artis Svece | |
| Maslova piramīda Amerikāņu psihologs Maslovs savā laikā aprakstīja vajadzību hierarhiju. Pašu Maslovu neesmu lasījis, bet parasti viņam piedēvē domu, ka cilvēka vajadzības ir iespējams sakārtot pēc to nozīmes cilvēka dzīvē. Piramīdas apakšā atrodas pašas fundamentālākās vajadzības, proti, tās, kuru apmierināšana nodrošina cilvēka organisma funkcionēšanu, piemēram, cilvēkam ir jāremdē izsalkums un slāpes, jāizguļas un jāuztur ķermeņa optimālā temperatūra. Tālāk noteiktā kārtībā seko pārējās vajadzības – vajadzība pēc drošības, pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, pēc apkārtējo atzinības un galu galā pašrealizācijas. Lai ko arī būtu teicis Maslovs, vairākkārt mani studenti ir minējuši šo piramīdu kā pierādījumu tam, ka cilvēka garīgās vajadzības ir iespējams apmierināt tikai tad, kad apmierinātas materiālās. Es domāju, ka daudzi cilvēki piekristu šādam apgalvojumam, vismaz tas izklausās ticami. Turklāt ticama šķiet arī šādas hierarhijas attiecināšana ne tikai uz individuālo, bet arī sabiedrības vai valsts dzīvi. Un droši vien daudzi cilvēki, kas nav tieši iesaistīti mākslas radīšanas un patērēšanas procesā, teiks, ka, piemēram, par mākslu valstij būtu jārūpējas tikai tad, kad ir savesta kārtībā ekonomika, nodrošināta valsts aizsardzība, sasniegts noteikts dzīves līmenis. Tomēr, līdzko sākam domāt par konkrētiem piemēriem, aprakstītā Maslova piramīdas interpretācija vairs nešķiet tik vienkārša un skaidra kā pirmajā mirklī. Nav šaubu, ka vismaz daļa cilvēku saglabā interesi par kultūru, arī atrazdamies dzīvībai bīstamās situācijās (piemēram, kara laikā), un nav nemaz tik reti gadījumi, kad citu vērtējums (slava) vai pašrealizācija (darbs), vai citi nemateriālas dabas apsvērumi (ticība) ir likuši cilvēkiem atteikties no ļoti daudz kā, pat no dzīvības. Ar sabiedrības vajadzībām ir vēl sarežģītāk. Protams, mēs neatņemsim bada cietējam pēdējo kumosu, lai to iedotu paēdušam māksliniekam, bet vai tad tā ir tā situācija, par kuru nākas lemt mūsdienu politiķiem? Materiālās vajadzības, kuras mums pietrūkst, lielākoties nav tās, bez kurām mēs nevarētu bioloģiski izdzīvot. Runa drīzāk ir par to, kas ietilpst mūsu priekšstatos par apmierinošu dzīves līmeni, noteiktu dzīves kvalitāti. Skaidrs, ka ir cilvēki, kas cīnās par izdzīvošanu, bet lielākā daļa tomēr cīnās par sava dzīves līmeņa saglabāšanu un celšanu. Un šajā gadījumā hierarhiskās attiecības starp kultūru vai pašrealizācijas iespējām un materiālajām vērtībām nebūt nav skaidras. Apgalvojums, ka valstij vispirms vajadzētu parūpēties, lai cilvēki nemirst badā, un tikai tad viņiem jāpiedāvā māksla, šķiet gana pārliecinošs. Bet tas, ka valstij vispirms jānodrošina, lai katrs iedzīvotājs varētu atļauties personīgo māju vai automašīnu, un tikai tad tai būtu jāpievēršas kultūras atbalstīšanai, vairs neliekas tik acīmredzami. Vajadzība pēc mākslas Tātad, manuprāt, cilvēku izpratne par labu dzīvi ietver ļoti daudzas un dažādas vajadzības, un cilvēkiem reti pietiek ar pārtiku un jumtu virs galvas, lai viņi dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Turklāt nav runa par dzīvi, ko par pilnvērtīgu atzītu kāda filosofija, politiska teorija vai teoloģija, bet gan par gluži ikdienišķu apmierinātību ar to, kā es esmu šajā pasaulē iekārtojies. Grūti iedomāties cilvēkus, kuri nejustu vajadzību pēc Maslova minētās drošības, kontakta ar citiem cilvēkiem, viņu atzinības, iespējas izpaust sevi. Ir arī citas vajadzības, piemēram, pēc kaut kādas stabilitātes apkārtējā pasaulē un sevī, pēc zināmas vērtību skalas un priekšstata par lietu dabu, kas ļautu man saprast un izvērtēt dzīvē notiekošo. Varētu domāt, ka ir runa par sfēru, kurai nav nekāda sakara ar valsti, tās institūcijām un budžetu, bet tā nu gluži nav. Pirmkārt valsts nav noslēpumains veidojums, kas pastāv ārpus cilvēku vēlmēm, tieksmēm un vajadzībām. Man parocīgs liekas filosofa Maikla Volzera lietotais sociāli atzīto vajadzību jēdziens.1 Proti, valsts institūcijas nevar nodrošināt jebkuras pilsoņa vajadzības, bet katrā sabiedrībā pastāv vienošanās, par kuru vajadzību apmierināšanu ir jārūpējas valstij un sabiedrībai kopumā. Volzera idejas problemātiskais aspekts ir tas, ka reāli nekāda vienošanās netiek slēgta un nav īsti skaidrs, kā vajadzības kļūst par sociāli atzītām vajadzībām un kā mēs vispār varam pazīt sociāli atzītās vajadzības. Tomēr skaidrs, ka vismaz demokrātijas apstākļos valsts institūcijas tās nenosaka ar strupu pavēļu palīdzību. Drīzāk valsts realizē to vajadzību apmierināšanu, kuras par sociāli nozīmīgām atzīst konkrētā kultūra. Volzers, piemēram, piemin Atēnu pilsētvalsti, kas uzturēja pirtis un vingrotavas, bet nenodrošināja izglītības iespējas. Te nu varam pamanīt, kur mūsdienu Latvijā valsts iesaistās garīgo vajadzību nodrošināšanā. Protams, runa ir par izglītību, kuras mērķu vidū ir arī sabiedrisku, domājošu, radošu cilvēku veidošana. Varbūt tas ir tikai ideāls, bet mans mērķis bija uzsvērt, ka ir tomēr sfēras, kur valsts rūpes par garīgo vajadzību apmierināšanu tiek uztvertas kā dabiskas. Mākslas situācija ir sarežģītāka. Nav šaubu, ka māksla spēj paplašināt mūsu pieredzi, radīt emocijas, izklaidēt, rosināt uz pašizpausmi. Veids, kādā tā uzrunā mūsu intelektu, iztēli, estētisko spriestspēju, nav pieejams ne filosofijai, ne zinātnei, ne teoloģijai. Tādējādi māksla piedalās ļoti daudzu garīgo vajadzību apmierināšanā (protams, garīgo un materiālo vajadzību nodalījums ir visai nosacīts). Bet vai māksla ir sociāli atzīta vajadzība? Te nu mēs sastopamies ar grūtībām, ko rada Volzera izmantotais jēdziens. Viens no veidiem, kā noskaidrot, kas ir sociāli atzītās vajadzības, būtu pajautāt, teiksim, Latvijas iedzīvotājiem, ko tad īsti viņi grib. Varbūt tas ir pārsteidzīgs pieņēmums, bet man ir aizdomas, ka māksla nebūtu visbiežāk minēto vajadzību sarakstā un ne tikai Latvijā. Diez vai par sociālās vajadzības kritēriju varētu atzīt faktu, ka mākslu atbalsta valsts institūcijas. Tad jau visu, ko atbalsta ierēdņi vai politiķi, varētu nosaukt par sociāli atzītu vajadzību, piemēram, īpašas privilēģijas ierēdņiem. Motīvi, kas liek valstij atbalstīt mākslu, ne vienmēr ir skaidri. Man labi palikusi prātā britu politiskā sitkoma "Jā, ministr" sērija, kurā ierēdņi atsakās likvidēt kādas mazpilsētas muzeju, lai piešķirtu naudu futbola stadionam, jo tad jau varētu apšaubīt nepieciešamību atbalstīt operu, bet opera ir vieta, kur valsts elitei patīk satikties. Protams, es nesaku, ka tieši tā arī ir, bet nošķirt politiskās vai ekonomiskās elites vajadzības un sociāli atzītās vajadzības ne vienmēr ir vienkārši. Katrā ziņā laikā, kad valstis sāka dibināt tādas mākslas institūcijas kā mākslas akadēmijas un stipendiju konkursi, proti, 17.–18. gadsimtā, motīvi bija visnotaļ politiski un visiem bija skaidri zināms, kāda māksla tiek atbalstīta un kā tā iekļaujas valsts atzītajā ideoloģijā. Runāt, piemēram, par klasicismu vai neoklasicismu kā sociāli atzītu vajadzību var tikai tad, ja identificējamies ar tālaika valsts varai raksturīgo diskursu un interesēm. Es šaubos, vai šobrīd kāds vairs atceras, kā māksla kļuva par valsts rūpju objektu. Reti kurš atceras arī to, ka mākslas infrastruktūra, kāda tā šobrīd pastāv Latvijā, lielā mērā veidojusies padomju laikā, kad mākslai bija izteikti ideoloģiskas funkcijas. Interesanti, ka māksla toreiz varbūt patiešām bija sociāli atzīta vajadzība, jo tai izdevās apbrīnojamā kārtā nodrošināt savu statusu valdošā režīma ietvaros un reizē kļūt par slēpta protesta formu. Ticiet vai ne, man ir aizdomas, ka situācija ir mainījusies un šobrīd ne valsts, ne mākslas pasaule īsti nezina, kāpēc māksla valstij ir vajadzīga. No vienas puses, tas nav nekas traģisks, jo tā nu valsts ir iekārtota, ka tā bieži vien uztur institūcijas, īsti nezinot, kāpēc to dara. Savā ziņā tas ir normāli, jo nekad nevar zināt, vai pēkšņi neievajagas tieši to, kas vismaz iepriekšējo paaudžu politiķiem ir noderējis. Tomēr pastāv risks, ka valsts atzīst mākslas uzturēšanu par nelietderīgu vai pārāk dārgu, un mākslas pasaules pārstāvjiem nespēja paskaidrot savu noderību var nākt par sliktu. Princips, ka māksliniekam nav nekas jāskaidro, darbojas tikai tik ilgi, kamēr nelūdz ne no viena atbalstu. Nacionālā identitāte Vai mākslas nozīme nacionālās identitātes veidošanā varētu būt viens no veidiem, kā sasaistīt mākslu ar sociāli atzītām vajadzībām? Manuprāt, daudz kas atkarīgs no tā, tieši kā mēs saprotam identitātes veidošanu. Sāksim ar to, ka piederība kaut kādai cilvēku kopībai droši vien ir viena no fundamentālajām cilvēka vajadzībām. Mums ir vajadzīga saskarsme ne tikai ar cilvēkiem vispār, bet ar cilvēkiem, kas mūs saprot, atzīst, ar kuriem mums ir kaut kas kopīgs. Protams, ar to nepietiek, lai runātu par nepieciešamību pēc nacionālās identitātes, bet skaidrs, ka šādai saskarsmes iespējamībai ir nepieciešama, piemēram, kopīga valoda, kas nepārprotami ir viens no nāciju veidojošiem faktoriem. Nacionālā identitāte kā vajadzība šķiet problemātiska tāpēc, ka lielā mērā tā tomēr ir vēsturisks un ideoloģisks veidojums. Priekšstats, ka "pasaule sastāv no nācijām"2 veidojies pamazām 17.–19. gadsimtā. Mākslai un literatūrai ir īpaši nopelni šajā procesā, jo tieši tur tiek burtiski radīti daudzi nacionālie simboli, varoņi, tradīcijas. Latvijas māksla 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, protams, var kalpot par klasisku piemēru šādai nācijas radīšanai. Tomēr interesanti ir tas, ka nacionālās identitātes uzturēšana patiešām kļūst par sociāli atzītu vajadzību, jo šī identitāte kaut kādā veidā mums palīdz sakārtot pasauli un atrast tajā vietu sev, cilvēkiem nav zudusi nepieciešamība sevi pieskaitīt kādai nācijai arī šajā globalizācijas laikmetā. Nav šaubu, ka valsts var izmantot mākslu, zinātni, filosofiju šo vajadzību apmierināšanai, sekmēt mākslu, kas turpina kultivēt pirms gadsimta radītos simbolus. Visticamāk šādu mākslu atbalstītu arī liels vairums Latvijas iedzīvotāju. Lāčplēša reālistisku portretu konkurss popularitātes ziņā droši vien pārspētu jebkuru izstādi. Un es neredzu nekā slikta, ja šādi izmantojama māksla tiktu valstiski atbalstīta. Bet vai tas tiešām ir labākais, ko mākslinieki mūsdienās varētu sabiedrībai piedāvāt? Tomēr ir arī citi veidi, kā māksla ietekmē nacionālās identitātes apziņu. Piemēram, māksla ir viens no veidiem, kā nācijas apliecina sevi un padara sevi atpazīstamu. Tieši te mēs varam redzēt, kā darbojas nacionālās identitātes apziņa – es kā latvietis jūtos lepns par latviešu mākslinieka panākumiem, jo kaut kādā veidā viņa panākumus attiecinu uz sevi. Šī cita cilvēka panākumu projicēšana uz sevi nav diez ko racionāla, bet tā nu tas notiek, un galvenais, ka cittautieši pieņem šos spēles noteikumus. Es gūstu viņu atzinību, jo Inta Ruka fotografē, Māris Sirmais vada kori, Ilmārs Blumbergs iekārto operas skatuvi. Tāpēc, manuprāt, ir ļoti dabiski, ka valsts atbalsta jau "konvertējamus" māksliniekus un meklē citus, kas varētu tiem piebiedroties. Piederēt pie atpazīstamas nācijas dod gan garīgu, gan materiālu labumu. Protams, arī konvertējamību nosaka dažādi faktori. Manuprāt, ļoti interesants piemērs ir Boriss Bērziņš. Iespējams, ka viņa māksla nav konvertējama, jo ārpus Latvijas pēc tās nav pieprasījuma. Tomēr atsaukšanās uz Bērziņu kā latvisku mākslinieku mani pārsteidz, jo, manuprāt, latviskuma viņā ir ļoti maz. Kubisma ietekmes, ikonas, akmens laikmeta sieviešu figūriņas, interese par arhetipisko – kas gan te latvisks? Es drīzāk teiktu – pārnacionāls vai universāls, tomēr daudzi viņu uztver kā raksturīgu latviešu gleznotāju. Tieši tas man ļauj runāt par vēl vienu mākslas ietekmi uz nacionālo identitāti. Māksla spēj ne tikai atražot nacionālo simbolu kanonu vai atdarināt modīgus mākslas darbu paraugus, bet arī sintezēt vienas tautas pagātnes pieredzi ar citur notiekošo, ar laikmetīgu un mūžīgo. Protams, datoru speciālists var dejot tautas dejas bez īpašiem draudiem viņa garīgajai veselībai, bet cilvēks, kurš pasauli uztver caur 19. gadsimta nacionālisma ideoloģiju, diez vai spēs iedzīvoties mūsdienu pasaulē, justies tajā komfortabli. Māksla spēj palīdzēt (lai gan ne vienmēr to dara) cilvēkiem iekļauties mūsdienu pasaulē, nesagraujot viņu identitāti. Protams, pat Borisu Bērziņu ne katrs latvietis uzskatīs par uzmanības vērtu. Mākslas ietekme uz nacionālo identitāti notiek pastarpināti, tā neuzrunā tautas masas tieši. Tāpēc šī mākslas funkcija diez vai kādreiz kļūs par sociāli atzītu vajadzību, proti, par kaut ko tādu, kā nepieciešamību sabiedrības lielākā daļa atzīst. Tomēr māksla ir viens no līdzekļiem, kas padara šo vajadzību apmierināšanu iespējamu jaunās situācijās. Globalizācijas un "nākotnes šoka" apstākļos tas var izrādīties ļoti būtiski.n 1 Volzers, M. Taisnīguma sfēras // Mūsdienu politiskā filosofija / Red. J. Kiss. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1998. – 389. lpp. 2 Smits, E.D. Nacionālā identitāte. – Rīga: AGB, 1997. – 82. lpp. | |
| Atgriezties | |
