Andris Dzenītis, “Mūzikas Saule”
Operas žanrs iztēlē visbiežāk saistās ar skaistu izklaides žanru,
patīkamu laika pavadīšanu kopā ar ģimeni vai mīļoto cilvēku, iespēju
atslēgties no skarbās ikdienas, ļaujoties jauku melodiju valdzinājumam,
brīnumbalsīm, cēliem raksturiem un daiļiem cilvēkiem. Opera vienmēr
tiek apmeklēta, arī ja mūzika nav gluži tik tuva, jo tā tiek uzskatīta
par elitāru, labu gaumi, nepieciešamību. Taču lielai daļai šāda tipa
operas apmeklētāju bieži nav pat nojausmas, ka operas tiek rakstītas
arī mūsdienās, vai arī, ja viņi ko pa ausu galam ir dzirdējuši, tad
raksturojums varētu skanēt: "Nu tas nu gan ir murgs!" Tās ir mūsu uz
vienkāršo, izklaidējošo, visiem standartizēti saprotamo tendētās
sabiedrības pieradušās ausis, jā – nereti arī acis, operas izrādē
meklējot lāzeršovu, veļasmašīnas, hokejistu formas un atkailinātas
krūtis, nevis mūzikas burvību vai morāli. Paldies Gēts institūtam Rīgā,
ka, organizējot unikālu iestudējumu – vācu laikmetīgā komponista
Volfganga Rīma operas "Jākobs Lencs" iestudējumu operas jaunajā zālē
–, viņi no šādiem stereotipiem un pielaidīguma norobežojušies,
uzskatīdami par godu savu nozīmīgo jubileju atzīmēt ar smagu, stūrainu,
problemātisku operu, kuras klausīšanās ir darbs klausītāja apziņai,
nevis ar jaunpasūtu rokoratoriju Doma laukumā, kā mums tik ļoti
pierasts svētku un jubilejas reizēs. Izcilā mūsdienu ekspresionista
Volfganga Rīma opera "Jākobs Lencs" piedzīvo jau savu 56. iestudējumu
uz pasaules operteātru skatuvēm, un tas laikmetīgai operai ir vairāk
nekā spožs rādītājs. Viens no faktiem, kam jāpateicas par 1978. gadā
rakstītās operas uzvedumu Latvijā, ir paša dzejnieka Jākoba Lenca –
viena no Gētes laikmeta izcilākajiem vācu dzejniekiem – ģeogrāfiski
latviskā izcelšanās. Opera dramatiskā, taču mūsdienīgi skaistā mūzikas
simbolikā vēsta par visneskaidrāko posmu dzejnieka dzīvē – viņa
vājprātu un nāvi, kas viņu atšķīra no snobiski noskaņotās tālaika
mākslas pasaules. Sava vājprāta mākts, Lencs ir spējis saglabāt
mīlestību, dabas skaistuma izjūtu, vientulības skumjas, tieksmi pēc
ideālā, kas arī ir šīs operas centrālie tēli, neļaujot to vienkārši
piedēvēt perverso vājprāta šausmudarbu klasei. Režisores Renātes
Akermanes veiksmīgais iestudējums gatavā veidā atceļojis no tā
dzimtenes – Karlsrūes, kas ir arī paša komponista dzimtā pilsēta.
Iestudējumam harmoniski pievienojas Latvijas Radio kora grupas solistu
ansamblis un orķestris "Rīgas kamermūziķi", bet visa operas muzikālā
vadība nodota Normunda Šnē vadībā. Ar veiksmīgu skatuves un akustisko
risinājumu pirmoreiz pārsteidz citkārt akustiskiem muzikāliem
pasākumiem tik nederīgā operas jaunā zāle – orķestra bedre atdala it kā
tik mazo, askētiski ietērpto skatuvi no publikas, veidojot gan
akustisku skaņas piltuvveida izvērsumu, gan arī radot virtuālu
telpiskumu. Režijas vienkāršība un scenogrāfiskā askēze (krēsls, galds,
bērzi, cirvis, malka) ir kā tīra lapa, uz kuras viegli rakstīt ar
sarežģītās muzikālās valodas spalvu, tās mērķis nav vis pārsteigt un
paust savu svarīgumu, bet gan ļaut sevi apliecināt operas galvenajiem
stūrakmeņiem – mūzikai, balsīm, personībām, domas suģestijai. Tik bieži
ir gadījumi, kad režisors, šķiet, sacenšas ar pašu noveli svarīgumā un
interesantumā. Šoreiz tā, par laimi, nav. Lai arī videomākslas
izmantojums skatuves iekārtojumā šodien jau ir norma un nenovēršamība,
nereti tās iesaistīšana visdažādākajos iestudējumos robežojas ar
banalitāti un sausu tehnoloģiju triumfu. Tomēr
mākslinieces Ivetes Maternas veidotie attēli attaisno šīs mākslas
piesaisti operai – suģestē videokadru kustības nedaudz neveiklā dublāža
ar reāli notiekošo, pārspīlēti dabiski, koši krāsoto ainavu kontrasts
ar tumšo skatuvi. Vislielākais šīs operas atklājums ir galvenās lomas –
Lenca atveidotājs baritons Andreass Reibenšpīss, cilvēks, kuram
komplicētās vokālās partijas precīzi intonēt, izjust laikā netraucē ne
kūleņu mešana, ne cita aktīva rosīšanās. Tā nav banāla sajūsmināšanās
par cirka trikiem – nezinu, vai vispār kāds pat no labākajiem Latvijas
operdziedoņiem tik brīvi spētu nodziedāt šādas sarežģītības, vēl
vairāk – šāda tipa mūzikas vokālo partiju, mūsu operdziedāšanas
skolai pēc tā nav ne vismazākās vajadzības, jo nav arī tādas
opermūzikas. Dziedonis savā lomā visu šo ekstremālās mūzikas laiku visā
pilnībā patiešām dzīvo Jākoba Lenca ādā. Ne mazāk izteiksmīgi ir arī
abu pārējo lomu atveidotāji – Niko Vauterse un Eberhards
Frančesko Lorencs, arī spokainais, tumšais Radio kora grupas vīziju
tēls. Operas parādīšanās (lai arī patiešām uz neticami īsu brīdi) ir
vitāla kvalitāte, kurai turpinājums uz mūsu skatuvēm nepieciešams
visdrīzākajā laikā. Arī mūzikā ir iestājies 21.
gadsimts.
Arī Latvijā. |
