VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dūmainais spīdeklis Lencs Māra Grudule, Latvijas Universitāte 1953. gadā nāk klajā Andreja Johansona eseju krājuma "Dūmainie spīdekļi" pirmizdevums. Tajā līdzās citiem latviešu un ārzemju rakstniekiem no pagātnes tumsas izcelts arī par "vētras un dziņu vidzemnieku" dēvētais Lencs. Tas ir vārds, kas, kaut kur dzirdēts, tomēr uzdod jautājumus – "Vācu valodas stundas" autors Zigfrīds Lencs? Vai varbūt šim Lencam kāds sakars ar fiziku? | |
 | |
| Dažā ziņā kā "dūmaini spīdekļi", manuprāt, Latvijas literatūras
vēsturē ir aizgājušie gadsimti kopumā. Cik daudz mēs par tiem zinām,
cik krāsaina un plaša augstumā un dziļumā mums paveras pagātnes
Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales rakstniecības aina? Diemžēl
bieži apziņā tā identificējas ar latviešu literatūras vēsturi. Bet
tikmēr Martīns Heidegers, runājot par Helderlīnu, citē viņa vēstuli
Kazimiram Ulriham Bēlendorfam.1 Un joprojām daudzu Eiropas
grāmatveikalu plauktos atrodami Vernera Bergengrīna, Eduarda
Kaizerlinga un Jākoba Lenca darbi. Un joprojām diemžēl latviešu
lasītāju vairākumam minēto rakstnieku vārdi ir un paliek sveši, kaut
gan viņu dzīve un darbība īsākā vai garākā laikposmā saistāma ar
Baltiju, arī Vidzemi un Kurzemi. Lencs citu vidū neapšaubāmi ir pats
pazīstamākais vīrs, tieši viņa slava no Vidzemes aizgājusi vistālāk
pasaulē, bez Lenca darbu analīzes šobrīd 18. gadsimta beigu posma jeb
tā saucamā vētras un dziņu laikmeta pilnīga literārā aina nav
iedomājama. Kas īsti viņš bijis? Dažas versijas. Lencs un tēvs. Jākobs Mihaēls Reinholds Lencs piedzimst Cesvainē mācītāja ģimenē 1751. gada 23. janvārī. Lenca tēvs ir ienācējs Vidzemē. Cēlies no vienkāršas Prūsijas amatnieku dzimtas, viņš savam laika taisa pārsteidzošu karjeru – pēc Halles universitātes beigšanas vecais Lencs uzsāk mājskolotāja darbu Taurenē, bet mūža gaitā, iespējams, savu poētisko, konservatīvi ortodoksālo uzskatu dēļ Vidzemes konsistorijas labi ieredzēts, saņem uzaicinājumu ne tikai prestižajam lielākās vācu – sv. Jāņa draudzes Tērbatā (tur, starp citu, savā laikā – kopš 1626. gada – kalpojis arī izteiksmīgo latviešu sprediķu autors Georgs Mancelis), bet pat visas Vidzemes superintendenta amatam.2 Un tēvs novēl savam dēlam tikpat veiksmīgu mācītāja karjeru – būdams slimīgs, neliela auguma, toties ļoti maigas dabas, bērnībā Jākobs Mihaēls Reinholds ir viens no mīļākajiem viņa astoņiem bērniem. Dēla vērtību tēva acīs vēl vairāk ceļ viņa neparastās dotības – ķēriens uz svešvalodām un dzejošana: pirmais dzejolis kādā Baltijas vācu laikrakstā ar piezīmi, ka "viņa retajam talantam būtu jāuzplaukst par godu tēvzemei"3, publicēts, kad jaunajam Lencam ir tikai 15 gadu. Un Jākobs ir labs dēls – pēc tēva ieteikuma viņš dodas studēt teoloģiju uz Kēnigsbergu. Prom no mājām – universitātē paveras citi apvāršņi un citas iespējas un pieaug pārliecība, ka, iespējams, rakstniecība ir jaunā Lenca īstais ceļš. Tā vietā, lai pēc tēva lūguma atgrieztos mājās, Lencs izšķiras par došanos līdzi uz Strasbūru diviem baronu Kleistu dēliem, salīgts par mītni un vēdera tiesu, faktiski jau kā sulainis. Un tēvs ir sarūgtināts. Mājskolotāja darbs un tālāk, iespējams, nodrošināta mācītāja karjera apmainīta pret klejojumiem, pastāvīgu naudas trūkumu un visādi citādi nekārtīgu dzīvesveidu. Šķiet, ka tieši Kēnigsbergas studiju laikā un tām sekojošajos dažos gados plaisa starp tēvu un dēlu sāk vērties aizvien dziļāka. Jo tālāk Lencs aiziet no tradicionālā, likumsakarīgā un vispārpieņemtā, jo lielāks aukstums iestājas starp abiem. Dzejnieks baidās atgriezties, savukārt tēvs baidās atzīt, ka no ceļa noklīdusī avs, vēlāk arī smagas psihiskas kaites vajāts cilvēks ir viņa dēls. Sākumā uzstājīgi pieprasījis, vēlāk tēvs kavējas un pat atsakās viņu pieņemt atpakaļ mājās – tas raisītu liekus sarežģījumus, izjauktu parasto dienu ritmu un, iespējams, pat iznīdētu ierastos priekšstatus par mācītāju Lencu draudzes un kolēģu vidū. Kad tēvs savu dēlu, jaunā Lenca draugu uzstājīgi spiests, beidzot uzņem mājās, šķiet, viņš vienkārši ignorē dēla slimību. Par to liecina, piemēram, iedoma iekārtot ārprāta lēkmju vajāto dzejnieku Domskolas rektora amatā un cerība uz Lenca bijušā drauga un viņa traģiskā likteņa liecinieka Johana Gotfrīda Herdera atbalstu šajā jautājumā. Cīņa ar autoritāro un patriarhālo tēvu un brīva gara patstāvības alkas – tās ir arī tēmas, kuras Jākobs Lencs risina dramaturģijā – "Mājskolotājā" (1774), "Jaunajā Menozā" (1774), jo īpaši "Kareivjos" (1776). Jāatzīmē, ka mātēm lugu sižetos tikpat kā nekāda loma nav atvēlēta. No vienas puses, bērnībā ieaudzinātais bikluma un paklausības gars, bijība un Bībeles noteiktais "Tev būs savu tēvu un māti godāt" (1775. gadā Lencs raksta: "Manai mātei man jāpateicas par flegmu – manu laimi; manam tēvam – par uguni, manu nelaimi. Abus es godāju kā viņu sfērā viscienījamākos ļaudis, kādus vien esmu saticis. Viņus abus, nabagus, es esmu aizvainojis, esmu bijis spiests viņus aizvainot"4 ), no otras puses, – "vētras un dziņu" laikmetam tipiskās personības brīvības alkas padara Lenca iekšējo cīņu sevišķi grūtu. Lencs un draugi. Nozīmīgu pārmaiņu laiks Lenca dzīvē saistāms ar 18. gs. 70. gadiem, kurus ievada Kanta lekcijas Kēnigsbergas universitātē, kas vedina šaubīties, filozofēt, diskutēt un norāda ceļu uz moderno franču, angļu un vācu filozofiju.5 Studijām sekojošā Strasbūras posmā nostiprinās draudzība ar Johanu Volfgangu Gēti, Martīnu Vīlandu, vēstulēs – arī ar Herderu u.c. vācu intelektuāļiem. Gandrīz visi viņi tolaik ir jauni cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem literatūrā un filozofijā, kuros neapšaubāmi nozīmīgu vietu ieņem visam "vētras un dziņu” laikmetam raksturīgais indivīda, dabas un jūtu kults, simpatizēšana modernajai franču filozofijai, bet jo īpaši – Žana Žaka Ruso idejām. Pārlūkojot Lenca darbus, domāju, ka galvenā loma tajos ierādīta tieši cilvēkam, viņa iekšējai pasaulei, brīvas izvēles tiesībām, prāta un jūtu duetam, pašcieņas jautājumiem un jaunības neatņemamai sastāvdaļai – seksualitātei. Par to, cik lielu nozīmi pēdējai Lencs piešķīris, liecina kā viņa biogrāfija, tā arī darbi. Raksturīgi, ka Lencs spēlējis otrā plāna lomu attiecībās ar sievietēm – kā zināms, tieši pie viņa pleca ne vienu reizi vien atpūtušās pamestas, pieviltas vai uz laiku atstātas jaunkundzes. Šajā ziņā interesantas ir Lenca paša izjūtas, kurās, domāju, mijas ar prātu iecerēts pētnieka gars, iepazīstot iemīlējušās sievietes jūtu un domu pasauli dziļāk, līdzjūtīgas dvēseles mierinošais maigums –, un tas acīmredzot bijis tas, ko no viņa gaidīja gan Gētes pamestā Zēzenheimas mācītāja meita Frīderīke Briona, gan Kleista pamestā Strasbūras juveliera meita Kleofe Fībiha, – un jaunam, romantiskam cilvēkam tik raksturīgā sākumā neapjaustā, vēlāk dziļā iemīlēšanās. Starp citu, arī pārējās divas lielās Lenca mīlestības paliek neatbildētas – baronesei Henrietei fon Valdnerei Lencs ir vienaldzīgs, savukārt Gētes māsa Kornēlija Šlosere ir precējusies un, kamēr Lencs uzturas viņas ģimenē, jau ir stāvoklī ar otro meitiņu, bet pēc dažiem mēnešiem dzemdībās no dzīves aiziet ("Mans sargeņģelis ir prom, dievība, kas mani vadīja," raksta Lencs 1777. gada augustā drīz pēc nāves ziņas saņemšanas6). Lenca mīlestību augļi ir viņa dzeja. Vienu no jaukākajiem veltījuma dzejoļiem Kleofei Fībihai (šeit – Fillidai) teicamā Kārļa Krūzas tulkojumā varam lasīt arī latviski: Seksualitātes tēma risināta arī Lenca lugās – līdz pat tādai brīvas personības rīcībai kā paškastrācija ("Mājskolotājs") vai ieteikumiem atvērt priekanamus karavīriem, kuros jaunas meitenes sevi labprāt ziedotu sabiedrības labā, pasargājot pārējās laikabiedres no līdzīga likteņa ("Kareivji"). Lenca dzīvi caurauž ārkārtīgi asa vientulības izjūta, dzejnieks ir klauvējis pie siržu durvīm, bet, šķiet, patiesu atvērtību tajās nav sastapis. Domāju, ļoti trāpīgi no šāda viedokļa Lenca situāciju raksturojis gan Georgs Bīhners stāstā "Lencs" (1835), gan Volfgangs Rīms kameroperā "Jākobs Lencs" (1976). Tikai dzimis plānprātiņš var ticēt draudzības pastāvīgumam un savstarpējo attiecību siltumam. Turklāt Lencs ir pārlieku citāds, neaprēķināms, dabisks, brīžam pat mežonīgs. Ar triumfu pieņemts Veimāras galmā, jau pēc dažiem mēnešiem tajā pašā 1776. gadā viņš top no turienes padzīts – Lenca brīvā izturēšanās, galma dzejniekam atbilstošu manieru trūkums, lakstošanās ap hercogieni un fon Šteina kundzi, kā arī periodiskas iedzeršanas izraisa galma aprindās sašutumu. Lencs laikabiedru vidū man asociatīvi allaž saistās ar slaveno līdzgaitnieku Gētes, Herdera un Vīlanda ēnā stāvošu tēlu. Vairāki Lenca darbi piedēvēti Gētem un tamdēļ dzejniekam sagādājuši ne vienu vien rūgtu brīdi. Nevar teikt, ka sevišķu ievērību Lenca sacerējumi būtu izpelnījušies viņa dzīves laikā: no drāmām skatuves iestudējumu – turklāt pēc literāras apstrādes – Hamburgā, Berlīnē un Manheimā pieredz vienīgi "Mājskolotājs"; neviena no viņa grāmatām nepiedzīvo atkārtotu izdevumu un turklāt virkne darbu paliek manuskriptā – pirmpublicējumi seko tikai pēc Lenca nāves. Pozitīvu vērtējumu Lenca daiļradei sniedzis Gēte darbā "Poēzija un īstenība" (1833): "Viņa talants bija cēlies no patiesiem dziļumiem, no neizsīkstošas radīšanas spējas, un šajā talantā sacentās maigums, dinamisms un asprātība. (..) Lencam bija ļoti laba atmiņa, un viņa oriģinālajam domāšanas veidam izlasītais deva daudzveidīgu materiālu," – un: "Manī bieži radīja izbrīnu poēzija, ar kādu Lencs prata apdvest visparastākos notikumus", "viņa dotumus patiešām augstu vērtēju", un "Lencs gluži kā meteors tikai acumirkli pazibēja pie vācu literatūras apvāršņa".8 Un tomēr. Gētes vērtējums, kaut visumā cildinošs, norāda, ka Lenca darbu novatorismu vācu literatūrā saskatīt viņš nav spējis. Draudzībai un nesavtīgam atbalstam, šķiet, piešķirama būtiska loma Lenca dzīves pēdējos gados. 1779. gadā Lencs kļūst par brīvmūrnieku ložas locekli. Seko īslaicīgs klejojumu periods Maskavā, Tērbatā, Pēterburgā, bet kopš 1781. gada līdz savai nāvei Lencs apmetas uz dzīvi Maskavā. Kas īsti ar viņu šajā laikā noticis, precīzi nav zināms. Tomēr domājams, ka par psihiskās kaites mākto dzejnieku gādājuši Maskavas brīvmūrnieki, ar kuriem Lencu vienojusi ne tikai noslēpumu plīvurā tītā organizācija, bet arī uzskati – tieši 18. gs. 80. gados krievu masoņu vidū pastiprināti ieplūst sentimentālisma idejas un pieaug interese arī par Ruso filozofiju.9 Maskavā Lencs periodiski strādā par mājskolotāju un nodarbojas ar tekstu tulkošanu no krievu uz vācu valodu. Kādu laiku viņš mitinās vienā mājā ar krievu rakstnieku sentimentālistu un vēsturnieku Nikolaju Karamzinu. Pēdējais atzinis, ka viņa dzīvē Lencam bijusi izcila nozīmē kā garīgam bagātinātājam, tieši Lenca ietekmē Karamzins apceļojis Vāciju. Domājams, ka Maskavas brīvmūrnieku organizācijas bijušas Lenca mūža pēdējo gadu galvenās balstītājas, bet 90. gadu sākumā, pieaugot nesaskaņām to iekšienē, Lencs šo atbalstu zaudējis un 1792. gada pavasarī līdzekļu trūkuma dēļ izmests uz ielas, kur arī naktī no 3. uz 4. jūniju atrasts miris. Lenca kapavieta palikusi nezināma. Lencs un dramaturģija. Lencs, kā zināms, rakstīja dzeju (jāatzīst, ka tajā parādās arī viņa psihiskās kaites atbalsis – pašnāvības tēma, dzejnieka sarunas ar savu garu, sal.: "O, gars, kas manī trako. (..) Jel nomierinies. Drīz jau būsi brīvībā.." utt.10), teorētiskas apceres par literatūru un teātri, pārspriedumus par laikabiedru, piemēram, Gētes un Herdera darbiem, autobiogrāfisku fragmentu "Mežabrālis" (publ. 1797) un citus darbus, bet vācu literatūras vēsturē īpaša nozīme ir Lenca lugām. Dramaturģijā Lenca skolotājs, tāpat kā ne vienam vien viņa laikabiedram, bija Šekspīrs, tomēr šķiet, ka salīdzinājumā ar citiem Lencs atļāvies vairāk. "Piezīmēs par teātri" (1774) viņš apgalvo, ka komēdijā galvenais ir notikumi, lietas būtība, savukārt traģēdijā – varonis; lieki pieturēties pie Aristoteļa "Poētikā" traģēdijai dotajiem priekšrakstiem, rakstniekam jābūt brīvam, priekšrakstu nesaistītam. Lencs uzskata, ka vācu skatītājs vēl īsti līdz traģēdijas līmenim nav izaudzis, tāpēc ir jādara viss, lai lugu viņam tuvinātu, t.i., jācenšas traģiskais papildināt ar komisko; valodai jābūt maksimāli pietuvinātai ikdienā apkārt skanošajai valodai – viņa lugās izmantoti ne tikai apvidvārdi, bet arī sarunvalodas izteicieni, vulgārismi un lamuvārdi, norautas galotnes, izlaisti vārdi11; tēliem jābūt noskatītiem no apkārtējās dzīves, problēmām – savam laikmetam svarīgām utt. Jāatzīst, ka minētos priekšrakstus Lencs pats arī centies ievērot. Viņa lugās ir daudz autobiogrāfisku momentu, dažkārt nav mainīti prototipu vārdi, attēlotās situācijas tādējādi raisījušas dibinātu sašutumu paziņu lokā, piemēram, traģikomēdijā "Mājskolotājs" Lencs portretējis baronu Bergu kā nesavaldīgu, rupju un impulsīvu cilvēku, kas arī visumā atbildis vēsturiskajai patiesībai. Bet...tieši vidzemnieki Bergi bija Lencu ģimenes ilggadēji atbalstītāji, un te nu varam tikai mēģināt izprast Lenca tēva izjūtas, iepazīstot lugas sižetu... Laikmeta problēmu aktualitāte daudzu gadu desmitu garumā vedinājusi Lenca lugas skatīt sociālā aspektā, nobīdot malā pašam dzejniekam būtisko dziļo iekšējo psiholoģisko jautājumu risinājumu. Spēcīgo, dabisko, atklāto, neparasto raksturu dēļ Lenca lugas šobrīd saista ar vācu modernā teātra un naturālisma drāmas sākumiem. Diemžēl Lenca dramaturģijai ir arī otra puse – sižets viņa lugās izšķīst, aizrāvies ar gremdēšanos cilvēku iekšējā pasaulē, Lencs ļauj vaļu gariem monologiem un biežām, dažkārt gluži nevajadzīgām darbības vietas maiņām, īpaši nedomājot par grodu darbības un notikumu savstarpējo sasaisti, tādēļ viņa lugas bez iepriekšējas literāras apstrādes grūti iestudējamas. 20. gadsimtā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara, Lenca sociālās kritikas aizrauts, "Mājskolotāju" skatuvei radoši pārstrādā Bertolds Brehts, nodēvējot to par spilgtu pilsoņreālisma paraugu, savukārt drīz pēc tam, Brehta rosināti, vairāki Vācijas teātri iestudē arī Lenca "Kareivjus" un "Jauno Menozu". Jāatzīmē, ka Lenca "Mājskolotājs" vēl relatīvi nesen – 20. gs. 80. gados – izrādīts arī Tartu Vanemuines teātrī. "Sicīliešu vakarēdiena" (1782) sižetu savai operai izmantojis Džuzepe Verdi, arī lugas "Kareivji" un "Anglis" (1777) pēc literāras pārstrādes vēlāk – 20. gs. – Vācijā komponētas kā operas. Lenca dramaturģiju augstu vērtējis Frīdrihs Šillers, un, domājams, tā tieši ietekmējusi atsevišķu epizožu izveidi viņa lugās "Mīla un viltus" un "Laupītāji". Lenca leģenda Latvijā. Vārdam "leģenda" ir savs pamats. Nepastarpinātā veidā ar Lenca paša sacerējumiem latviešu valodā iepazīties joprojām tikpat kā nav iespējams. Lencs paliek leģenda un tikai, ko veido latviešu rakstnieku, filozofu un kultūrvēsturnieku interpretācijas. Katrs no viņiem, protams, Lencu aprakstījis un centies izprast, savu motīvu vadīts. Jāni Poruku vienīgo, šķiet, latviešu intelektuāļu vidū tīri personīgi dziļi, domāju – radniecīga gara atbalsi Lencā saklausot, skāris vācu dzejnieka liktenis. Poruka un Lenca pārsteidzoši līdzīgo pasaules izjūtu teicami iepriekšminētajā esejā raksturojis Andrejs Johansons. Piebildīšu vien to, ka, uzturēdamies Vācijā, gluži tāpat kā Lencs, ar mūzikas skolotāja un mājskolotāja darbu bijis spiests piepelnīties arī Poruks; viņa izjūtas visai tuvas tām, kuras simt gadu iepriekš ievērojamais vidzemnieks apraksta savā lugā "Mājskolotājs" (sal.: "..es iekļuvu daudzās vasarnīcās, pat arī pilīs, kur ar mani dzina nepatīkamus jokus. Mani gribēja apskatīt gluži kailu, vai man neesot kāda nelaba ādas slimība.. es neielaidos pat, ka man rīkli apskata, un, tā kā es visapkārt redzēju izčābējušus un gļēvus kungus, kuri paši bija viss kas cits, bet tikai ne veseli, tad es tai lietai taisīju galu.."12). Poruks, starp citu, latviešu presē ir pirmais, kas raksta par dzejnieku Lencu.13 Domājams, ka interese par viņu Porukam radusies, klausoties lekcijas Rīgas Politehnikuma priekšskolā 19. gs. 80. un 90. gadu mijā. Ap 1893./1894.gadu, jau atrazdamies Drēzdenē, Poruks sacer arī dramatisku darbu "Reinholds Lencs" vācu valodā, kas diemžēl līdz mūsdienām nav saglabājies. "Drāma iesākas ar garu monologu, kurā Reinholds drūmā naktī sēž uz Cesvaines baznīcas trepēm un aicina garus, kuri diemžēl nenāk. Tas nu ir ļoti bēdīgi," Poruks vēlāk rakstīs savās atmiņās.14 Drāma iestudēšanai atzīta par nederīgu, mierinājumam Poruks par to izpelnījies brīvbiļetes galma teātra apmeklējumiem. Vēl viena Lenca interpretācija rodama Līgotņu Jēkaba stāstā "Reinholds Lencs" (1924), kurā pretrunā ar vēsturisko patiesību ieraugām Lenca personā teju vai Merķeļa līdzinieku – aktīvu cīnītāju par Vidzemes zemnieku tiesībām. Par Lencu interesējies un rakstījis arī ārsts un literāts Jānis Liepiņš, kuru pie Lenca, šķiet, novedusi dzimtas taciņa – māte, kas bijusi Cesvaines draudzei piederīga un tādējādi rosinājusi šo novadu iepazīt pamatīgāk. Bet, domāju, Liepiņa interesei par Lencu ir vēl viens cēlonis – tā kā viņa sirdij vispār ir tuvas talantīgas, noslēpumainas sievietes, kā to uzzinām no runām un rakstiem (Elza Stērste, Mirdza Ķempe, Dina Kuple un citas), tad, dabiski, ka viņu vidū iederas arī Gētes draudzene fon Šteina kundze, kuras biogrāfija atkal aizved līdz Lencam.15 Liepiņa interpretācijā uzvirmo 18. gs. otrās puses vācu intelektuāļu vide, un Lencs ir neatņemama tās sastāvdaļa. Visnopietnāk Lenca dzīves apskatam un uzskatu analīzei pievērsies filozofijas vēsturnieks Alnis Svelpis, viņš, tāpat kā Jānis Liepiņš, arī tulkojis atsevišķus Lenca dzejoļus. Turklāt jāatzīst, ka bez Svelpja gādības latviešu lasītājam arī Lenca dramaturģija, īsos fragmentos tulkota16, joprojām būtu tukša skaņa. Atsevišķus Lenca dzejoļus latviskojis arī Valdis Bisenieks. Bez viņa tulkojumiem (sal. Atskaņu hronika, B. Valdiss, K. U. Bēlendorfs u.c.) vispār šodien neiespējami latviešu filoloģijas studentiem iestāstīt, ka vācbaltiešu literatūra nav atsevišķu spilgtu personību pārstāvēta epizode Latvijas literatūras kopainā, bet ilgs, patiesi interesants, vēl pētāms process daudzu gadsimtu garumā. Lenca darbu izlases latviešu valodā joprojām nav. Kā likteņa ironija, manuprāt, vērtējams tamdēļ jau 1900. gadā, domājot par gaidāmo Rīgas jubileju, Jāņa Poruka aicinājums uzcelt pilsētā pieminekli Lencam – izcilajam "vētras un dziņu" laikmeta literātam no Baltijas. Nav šobrīd joprojām pieminekļa ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Toties Rīgu sasniegusi Volfganga Rīma opera "Jākobs Lencs". Tās libretam izmantots vācu rakstnieka Georga Bīhnera stāsts "Lencs", kas latviešu valodā publicēts žurnāla "Karogs" 1996. gada jūlija numurā Silvijas Ģibietes tulkojumā. Bīhnera stāsta "Lencs" centrā ir Lenca mūža neliela epizode – 1778. gada janvārī nepilnu mēnesi gara uzturēšanās Elzasā, Šteintālē pie filantropa un mācītāja Oberlīna, cerot uz padomu un atbalstu. Tomēr šeit Lencu sagrābj vairākas vājprāta lēkmes, un jau pavisam drīz viņš tiek nogādāts atpakaļ Strasbūrā. Oberlīns par Lencu atstājis sīkas dokumentālas piezīmes, mēģinādams ne tikai fiksēt dzejnieka izjūtas, bet arī atbildēt uz jautājumu, kas tad īsti ir viņa vājprāta cēlonis. Oberlīns domā, ka tas meklējams viņa privātajā dzīvē, proti – Lenca un viņa tēva sarežģītajās attiecībās, klejošanas mānijā un nelaimīgajās mīlestībās. Oberlīnam radošais gars – dzejnieks un rakstnieks Lencs paliek svešs. Bīhnera stāsta pamatā ir Oberlīna dokumentālie materiāli. Kas aizved Bīhneru līdz Lencam? Manuprāt, trāpīgi Bīhneru raksturojis viņa draugs vācu rakstnieks Karls Guckovs : "Bīhners studēja medicīnu. Viņa fantāzija spēlējās ar ļaužu nelaimēm, kuru cēloņus viņš meklēja slimībās, jā, vājprāta raisītajām slimībām vajadzēja noderēt par fonu viņa asprātībām." Un citur: "Bīhners, līdzīgi kā Šillers, būdams dzejnieks, savu dzejnieka spēku vadīja caur filozofiju un filozofijā ar dzejnieka brīvības lāpu izgaismoja ideju tumšākos apvidus."17 Domāju, ka Bīhneru un Lencu saista ne tikai abu kopīgā interese par Šekspīru, bet arī vēlēšanās ieskatīties sarežģītas, sašķeltas, nemiera un iekšējas trauksmes dzītas personības dziļumos. Starp citu, tādi ir visi Bīhnera radītie varoņi – Voiceks, Dantons un Lencs ir vienas mātes bērni, kas sadeg vājprātīgās garīgu ciešanu liesmās. Viņi ir dabiski un atraisīti (gluži tāpat kā Lenca varoņi!) attiecībās ar apkārtējo sabiedrību, bet dziļu iekšēju pretrunu plosīti, risinot lielos eksistenciālos jautājumus. Pasaule nav patvērums, arī daba nav patvērums, ticība sniedz vien īslaicīgu mierinājumu, dzīve uz zemes līdzinās moku kambarim, un tas ir vēl viens no cēloņiem, kas dzen nemiera garus uz priekšu nezināmā virzienā. Vai nāve būs atpestīšana? Skrējienam gala nav, un atbildes arī nav. Un tiklab viena, kā otra – Voiceka, Dantona vai Lenca – teiktais ērti ielejas viņu visu satrauktajos prātos. Bīhnera dramaturģija ir viņa paša iekšējo problēmu spogulis. Vācu literatūrā viņš vērtēts kā agrīns naturālisma pārstāvis... līdzās Lencam.18 Tomēr domāju, ka Bīhnera stāsts, kaut paver skatu uz viņa paša iekšējo pasauli, par Lencu – dzejnieku, dramaturgu, mīlētāju, izcilu sava laikmeta bērnu – diemžēl nepasaka tikpat kā neko. Meklējot Lencu, mēs ieraugām pašu Bīhneru. Un arī Rīma operā Lenca leģenda nezinātājam joprojām paliek mīkla. Sīka epizode mūžā, turklāt tajā mūža daļā, kurā viņa liktenis jau ir smagas slimības vadīts. Ja nebūtu piesauktas konkrētas vēsturiskas personas, šķiet, ka viņa vietā tikpat dziļā tumsā, šaubās, meklējumos, grūtās cīņās ar iekšēju trauksmi degtu ikviens garīgi slims intelektuālis. Tādējādi Bīhnera stāsts un tā pārcēlums Rīma izpildījumā operā ieguvis vispārcilvēciskus, mokās šķeltas un pretrunās žņaugtas personības vaibstus, bet vai tas ir 18. gadsimta "vētras un dziņu" vidzemnieks, veimārietis Lencs? Leģenda, kam latviešu kultūrā, šķiet, joprojām lemts turpināties. Kādā dzejolī Lencs pats par sevi saka: "Tad sapratu, ka smilšu graudā esmu dzinis saknes, lietus lāse ir visa mana sula, puteklis uz tauriņa spārna – mana krāšņā rota..."19 Šobrīd, ar Bīhneru un Rīmu varbūt vienu mazu soli Lencam tuvāk paspēruši, mēs tomēr aizejam viņam garām. Latviešu skatītājs to smilšu graudu vai nu kā nepatīkamu traucēkli izkratīs no savas tupeles un dosies tālāk, vai arī vienkārši ar siltu elpu nopūtīs no vakariņu galda. Leģenda turpinās.n 1 Heidegers, M. Kam dzejniekam būt?// Malkasceļi. – Rīga, 1998. – 184. lpp. 2 Sīkāk par Kristiānu Dāvidu Lencu sk., piem.: Frīde, Z. Kristāns Dāvids Lencs latviešu literatūrā // Gēte un Baltija. – Rīga, 2002. – 171.–181. lpp. 3 Sal.: Solch seltenes Genie zur Ehre des Vaterlandes entwickeln möge.. // Gelehrten Beiträge zu den Rigischen Anzeigen. – 1766. 4 Sal.: Meiner Mutter hab ich alle mein Phlegma – mein ganzes Glūck – meinem Vater alle mein Feuer – mein ganzes Unglūck – zu danken. Beide verehre ich als in ihrer Sphäre die wūrdigsten Menschen, die je gelebt haben. Beide hab ich Armer beleidiget – muš sie beleidigen. – Brief an Sophie von La Roche, September, 1775 // Lenz, J.M.R. Werke. – Stuttgart, 1992. – S. 564. 5 Sīkāk par Lenca uzskatiem sk., piem.: Boetticher, E. v. Der Dichter Lenz unter dem Einfluš der Geistesströmungen des 18. Jahrhunderts // Baltische Monatsschrift. – 1911. – Bd. 72. – S. 94–118. 6 Mein Schutzgeist ist dahin, die Gottheit die mich fūhrte... – Brief an J. und G. Sarasin, August, 1777 // Lenz, J.M.R. Werke. – S. 579. 7 Dzejoļa pirmpublicējums: Tēvija. – 1942. – 16. jūn. 8 Gēte, J. V. Poēzija un īstenība. – Rīga, 1976. – 539.–542. lpp. 9 Sal. un sīkāk par to: Dthyflcrbq> U.D. Heccrjt vfcjycndj d wfhcndjdfybt Trfnthbys ||. – C. Gtnth,ehu> 1999. – C. 161. 10 Volfganga Rīma kameroperas programma. – Rīga, 2003. A. Aizpurietes tulkojums. 11 Par šo jaut. sīkāk sk.: Voit, F. J.M.R. Lenz.: Der Hofmeister oder Vorteile der Privaterziehung // Erläuterung und Dokumente. – Stuttgart, 1996. – S. 5–6. 12 Poruks, J. Autobiogrāfiski uzzīmējumi Strenču un Tērbatas laikmetos: Atmiņas no maniem Drēzdenes skolas laikiem // Poruks, J. Kopoti raksti. – Rīga, 1925. – 10.sēj . – 72.–73. lpp. 13 Adagio [Poruks, J]. Reinholds Lencs // Dienas Lapa. – 1900. – Nr. 201. – 4. lpp. 14 Poruks, J. Mans ceļojums uz Elbflorenci // Poruks, J. Kopoti raksti. – Rīga, 1924. – 6.sēj. – 303. lpp. 15 Sal., piem.: Liepiņš, J. Cildenās dāmas. Fakti un iespējamības: Grāmata par latviešu aktrisēm un rakstniecēm. – Rīga, 1994. 16 Sal., piem.: Svelpis, A. Bez brīvības dzīve iet no kalna lejup...[Par dzejnieku apgaismotāju J.M.R.Lencu] // Filosofija. – 1998. – Nr. 1. – 195.–204. lpp. Darbu fragmenti A. Svelpja tulkojumā publicēti grām.: Ideju vēsture Latvijā.: Antoloģija. – Rīga, 1995. 17 Gutzkow, K. Georg Būchner // Erinnerungen und Ansichten: Literärische Porträts von Goethe bis Fontane / Hrsg. P.Goldammer. – Rostock, 1979. – S. 219, 226. 18 Sal., piem.: Lenz, J.M.R. Werke. – S. 601. 19 A. Svelpja atdzejojums no: Par vācu dzejas mākslu// Ideju vēsture Latvijā: Antoloģija. – 228. lpp. | |
| Atgriezties | |
