VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kur satiekas dzīves jēga un koncepcija Egons Spuris un Inta Ruka Alise Tīfentāle Skolotājs un viņa "skolniece, līdzgaitniece, somu nesēja, dzīvības turpinātāja, ēna un sirdsapziņa", kā izstādes katalogā raksta Gunārs Binde. Divas paaudzes: Egons Spuris piedalījies izstādēs jau no 60. gadiem, Inta Ruka – no 80. gadu beigām. Divi skatījumi: Egona Spura meklējošais, Intas Rukas konstatējošais. Divi ceļi: Egona Spura filosofiskais un Intas Rukas intuitīvais. Kopīgais – fotogrāfija kā līdzeklis, ar kuru rast piepildījumu. 2003. gadā, ieejot Valsts Mākslas muzejā, atšķirīgais un kopīgais pašu autoru personībās un viņu radošās attīstības ceļu meklējumos paliek vien teksta lappusēs. Izstāde bija konceptuāli komplektēta tā, lai uzturētu mītu par savstarpēji papildinošiem, bet neatkarīgiem skatījumiem, kas ietekmējuši un turpina ietekmēt fotogrāfijas attīstību Latvijā. Egona Spura darbi kontrastē un vienlaikus papildina Intas Rukas fotogrāfijas. | |
| |
|
Egons Spuris vienmēr strādājis ne tikai urbānās ainavas žanrā, viņš 60.–70. gados aktīvi meklējis pašizpausmes formas arī salonfotogrāfijā un ar darbiem piedalījies starptautiskajos salonos. Šo salonu katalodziņos redzami Spura mēģinājumi strādāt tolaik atzītajos virzienos (piemēram, estētiska sievietes ķermeņa vai sejas plastika ar noteiktu dramatisma pieskaņu), kā arī portreta žanrā un eksperimentos ar foto tehniskajām iespējām ("Dubultportrets" un "Bāka" grāmatā "Mākslas foto" (Rīga: Liesma, 1971)), arī ar tipiski saloniski pārspīlētu ekspresiju ("Mārtiņš", 1968, publicēts grāmatā "Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas" (Rīga: Liesma, 1985)) un, tehniski apstrādājot grafiskus motīvus, par pamatu izmanto lauku ainavu (no sērijas "Vibrācija"). Tajā pašā laikā viņa interesi piesaistīja pilsētvide – sākotnēji gan kā materiāls grafiskai dinamikas vizualizēšanai, kā, piemēram, populārajā 1968. gada fotogrāfijā "Inerce" ar šūpolēm un ēkas aprišu atkārtojumu fotomontāžas tehnikā (ar šo darbu Egons Spuris piedalījies arī salonu izstādēs, piemēram, Japānas 29. starptautiskajā fotogrāfijas salonā 1969. gadā; tas publicēts neskaitāmos katalogos un grāmatās). Tā kā šodien neviens no mums nespēj iedomāties, kā pats autors vērtētu savu foto arhīvu un kādas fotogrāfijas izvēlētos izstādīt vienkopus, mums atliek samierināties ar to, ko mums rāda. Šajā gadījumā svarīgi bija rādīt tās fotogrāfijas, kuras tagad, ņemot vērā laika distanci kopš to radīšanas, uzturētu Egona Spura – meistara un skolotāja – reputāciju tieši pilsētas dvēseles meklējumu žanrā. Izstādei atlasīti vairāk nekā 60 darbi, galvenokārt no sērijas "Rīga. Proletāriešu rajoni", kurā mazliet ielūkoties varējām jau pagājušajā gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā izstādē "Pilsēta. Stāsti par Rīgu" Valsts Mākslas muzejā. Tie arī ir tie darbi, par kuriem Helēna Demakova izstādes katalogā raksta: "No salonisma viņa darbos nav ne miņas." Manuprāt, salonisms pats par sevi nav nekas slikts un nosodāms, viss atkarīgs no interpretācijas. Egonam Spurim vienmēr bijis raksturīgs grafisks skatījums, kas izpaužas klasiskajos darbos "Inerce", "Ekspresija" un "Vibrācijas" (tās katalogā piemin arī laikabiedrs Gunārs Binde), un, lai cik paradoksāli tas skanētu, savulaik tās labprāt tika pieņemtas tajās pašās starptautiskajās salonu izstādēs. "Rīgas proletāriešu rajoni" ir vērtība Latvijas fotogrāfijas vēsturē – tajos ir viss, kas padara kādu mākslas darbu par klasisku vērtību. Tajos ir laikmeta būtības alegorisks atsegums individuālas pieredzes aspektā (skatiens vērsts uz leju, ja taisni, tad tas atduras pret mūri, un, ja arī uz augšu, tad pretī ir elektrības vadi un citi prozaiski šķēršļi). Ir intelektuāls splīns, kas liek novērsties no tukša, virspusēja prieka, trokšņa, burzmas un pievērsties introspektīvai meditācijai, kuras rezultāts ir atklāsme, kaut arī tā ilgtu tikai to acumirkli, kurā acs "ierauga" kadru un objektīvs projicē attēlu uz filmas. Tajos ir jūtamas dvēseles vibrācijas jeb smalkās matērijas rezonanse – izvēlētais kadrs un kompozīcija var izraisīt skatītājā emocionālu reakciju neatkarīgi no satura uztveres līmeņa. Tajos ir mākslinieciskas kvalitātes, kuras var baudīt neatkarīgi no visa iepriekš minētā, – gaismas un tumsas poētiskā spēle, ēnu grafiskā kompozīcija un it kā neglītas, parastas vides estetizēšana, kā arī kinematogrāfiska laika izjūta un atsevišķi sirreālisma motīvi dažu netradicionālu rakursu dēļ. Pilsētas taisnstūri, mēmie mūri un ielas, kur bērni rotaļājas, nenojauzdami savu vietu kāda augstāka spēka izveidotā kompozīcijā, Egona Spura darbos ir kļuvuši par pateicīgu materiālu daudzslāņaina, daudzdimensionāla vēstījuma radīšanai divdimensiju attēlos. Jau minētajā 1985. gadā izdotajā rakstu krājumā "Latvijas fotomāksla" ir citēts Egona Spura izteikums: "Par visu augstāk vērtēju darba iekšējo dinamiku, saspringtību un līdzsvaru vai atslābumu, lietu un vides raksturus (nevis raksturīgo), stāvokļus, fantastisko reālajā." (186. lpp.) Viņa nopietnā un filosofiskā attieksme pret fotogrāfiju kā pasaules un patiesības izzināšanas līdzekli arī ir viens no tiem iemesliem, kādēļ viņa darbi ir vērtība. Ar netiesājošu sirdi Jānis Rokpelnis Dievs neuzlūko cilvēka vaigu. Fotogrāfs uzlūko. Intelektuāli elitārais superbomžs Diogens dienas laikā staigājis ar lukturi, cenzdamies sameklēt kaut vienu (godīgu) cilvēku. Šķiet, ka neatrada: to jau bija sameklējusi Inta Ruka. Ar savas smagās un mehāniskās fotokastes bezpersonisko, objektīvo aci? Nuja, Inta Ruka nenāk no koku šķirotāju, baļķu un skabargu meklētāju – cita acīs – dzimtas. Uzlūkojot cilvēka vaigu, viņa to neuzlūko. Intas Rukas vecmodīgais darbarīks nav izīrēts no Kafkas "Labošanas darbu kolonijas", bet gan naivā, tas ir, gudrā, kārtā saaudzēts ar šīs mākslinieces citus netiesājošo sirdi. Latvijā joprojām ir divas antagoniskas pamatšķiras – laucinieki un rīdzinieki (lai arī vienkāršrunā mēs vispārināti sakām – pilsētnieki). Pirmā jau redzēta, apcerēta, nu reize otrajai. Atpazīstam: sabiedrības krējums un sabiedrības sūkalas. Vienus, zināms, medī reportieri. Citus – arī reportieri (izretis) un kārtībnieki (pabieži). Inta Ruka tos visus nemedī, ļauj dzīvot savā vaļā. Viņa neklīst pa Rīgu ar Diogena paštaisno gaismekli sirdī un rokā. Toties viņas ne vienmēr skaidra prāta rāmjos fotogrāfijās ierāmētie cilvēki skaidri apliecina krievu Sudraba laikmeta dzejnieka Georgija Ivanova domu, ka tieši tā saucamajās sabiedrības padibenēs, nevis starp kārtīgiem un labiem (vai Dieva priekšā?) caurmēra pilsoņiem ir liels skaits vāru, jūtīgu, talantīgu cilvēku, kuriem šī dzīve ir par smagu, un tā viņus salauž un iegrūž laikmeta šoseju grāvjos. Ak, šie izaicinošie, it kā negarīgie vaigi! Juriji, Aleksandri un Tamāras! Un līdzās – gana slavenas un mazāk slavenas mākslas slavenības, kuru sejas panti drīz sirgst ar daudzinātajām smalkajām kaitēm, drīz klātas ar likteņa zīmogu iededzinājumiem. Daždažādi dzimumi un gadagājumi. Dažādas tautības, kuras politdarbiniekiem tik ļoti tīk sarīdīt. Intai Rukai ne. Bet tā ir viņas sensena kaite. Kā pietrūkst? Sociālas aktivitātes, apsviedības, šiverības (nu, kādā bildē jau ir). Un sabiedriskā aktivitāte ir šī laika pasaulīgais kardināltikums (bail iedomāties, kas notiktu, ja tādi vēstures un jaunas cilvēka rases taisītāji kā Hitlers, Staļins u.c. visu savu mūžu būtu notupējuši savās istabelēs vai grāvjos). Rukas darbi apgalvo: cilvēks nemainās. Vai tas būtu tā paša Diogena Akmens laikmets (skat. tālaika seksīgos marmora plikņus) vai mūsu postmodernā Šņabja un zālītes ēra. Bet kur norisinās Intas Rukas bildes? Galvenoties skaistākajos Rīgas kumosos: nomaļu ieliņās, kur spēlē lielākie Rīgas aktieri: ķieģeļu sienas, antīkas kocenes, izkurtējis apmetums. Vai arī ne pārāk ekselents interjers. Pa kādam lopiņam. Sieviete tur priekšā kaķi kā vienīgo vairogu, to krampjaini, bezmaz nežēlīgi žņaudzīdama... Puika ar žurku, kas nešķiet panku sakralizētais dzīvnieks. Pa kādai kulisei. Kāds lapots zars. Pilsētas saķemmētie un izspūrušie koki. Taciņa vijas kā upīte Purvīša gleznās. Simboli. Klasicisma cienīgas alegorijas. Citiem vārdiem, tetovējumi kā CV uz rokām, krūtīm un vēderiem... Cilvēki jūtas ērti un nesavažoti, pat reizumis sašķiebti riskantos rakursos. Vienīgais akts – tāds Gleizda garā. Miglas bilde. Jo cilvēks nav izģērbjams – kurš pateiks, kas tam aiz ādas? To zina vien Dievs un arī māksla – paretam. Tu skaties šajos gaismas piedzīvojumos, gaismas pārdzīvojumos, tu atceries, kā gaisma ienāca pasaulē un kā ienāca tumsa, un melnbaltajās fotogrāfijās tu neredzi melnbaltas patiesības, un tas tevi saērcina, un tas tevi nomierina, un tas tavu dūksnaino sadzīvi pārvērš nedefinējamā dzīvē. | |
| Atgriezties | |
