VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| re:publika RĪgas mākslas mode 2003 Alise Tīfentāle Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) ikgadējās izstādes vienmēr ir attiecīgā laikposma mākslas modes indikators – tās nenosaka šo modi vai nenorāda tendences, bet ar Latvijas mērogiem lielas un ietekmīgas organizācijas cienīgumu – gluži kā Vogue – fiksē neapstrīdamas patiesības. Tās, kuras no mākslas haute couture “mēles” ir nonākušas Latvijā, akceptētas, adaptētas un integrētas un nu tiek oficiāli pasludinātas par šīgada tēmu tāpat kā, piemēram, etniskie raksti, asimetrija vai kurpju papēžu forma modes žurnālos. Un šīs tendences LLMC nosaka nekļūdīgi – kļūdīties arī būtu grūti, jo Latvijā aktīvās un aktuālās mākslas radītāju kopiena ir tepat Rīgā, acu priekšā un parasti neslēpj savus nodomus no kafejnīcās un izstāžu atklāšanās satiktiem kuratoriem. Tā arī šogad – LLMC par modes lietu pasludina sociālo mākslu pilsētvidē, kura līdz šim savu dzīvotspēju pierādījusi Open un Kaspara Vanaga projektos. Pilsētvide šajā gadījumā ir nevis parocīgie un apdzīvotie pilsētas centra kvartāli, bet gan visdrūmākās un biedējošākās nomales, par kurām parasti raksta nevis mākslas žurnālos, bet gan dienas laikrakstu kriminālo ziņu hronikās. Āgenskalns, Torņakalns, Maskavas ielas rajons, Iļģuciems, Pļavnieki, Imanta, Grīziņkalns, Zolitūde, Vecmīlgrāvis un Bolderāja bija projekta "re:publika" (6.–21. septembris) norises vieta. | |
| |
| MĀkslas intervence no mākslas brĪvā zonā Laikmetīgā māksla ir elitārs pasākums – lai to saprastu un pilnvērtīgi izbaudītu, nepieciešama īpaša sagatavotība. Latvijas mākslinieki, kuratori, kritiķi un daļa intelektuāļu tam ir gatavi jebkurā vietā un diennakts stundā. Pārējiem mākslas jēdziens joprojām saistās ar kādu skaistu gleznu muzejā vai labu pieminekli kapos vai parkā. Lai turpmāk būtu citādi, Eiropas Komisijas programma "Kultūra 2000" atbalsta starptautisku projektu re_public art, uzsverot publiskās mākslas nozīmi. Šī vērienīgā projekta ietvaros vairākās valstīs notiks izstādes, konferences, semināri utt., to skaitā arī Rīgā notikušais mākslas projekts "re:publika". Tā ideja ir pievērst mākslinieku un citu radošo cilvēku uzmanību plašajai Rīgas teritorijai ārpus tradicionālā centra robežām un iejaukties Rīgas nomaļu un priekšpilsētu ikdienas dzīves ritmā, izvietojot tur savus mākslas darbus un aicinot vietējos iedzīvotājus uz mijiedarbību. Provinces – perifērijas un centra attiecības ir aktuālas jaunās Eiropas sadzīves kontekstā. Mūsu pašu neziņa un šaubas, nepārliecinātība par savu coolness un Eiropas ierēdņu demagoģiskā labvēlība pret uzmanības pievēršanu margināliem reģioniem piemērotā brīdī. Konfrontācija: centrs ar pārticību, intelektu, snobiskām paražām un pārākuma sajūtu, regulāriem ārzemju braucieniem un aizmirstu lauciniecisko izcelsmi, kam guļamrajoni un priekšpilsētas pretī liek noturīgas tradīcijas, brutālu dzīvotspēju un ne pārāk lielus ienākumus. Sanāk pat tāds politiski nekorekts spēku samērs – kamēr Rīgas centrs jau dzīvo Eiropā, nomales savā ziņā vēl joprojām dzīvo padomju savienībā. Projekta iecere apliecina, ka laikmetīgā māksla Rīgā ne tikai garīgi, bet arī fiziski pastāv ļoti ierobežotā areālā un lielākajai daļai rīdzinieku par to nav ne mazākās nojausmas. Pirmreizējas iepazīšanās sajūtu pastiprina arī projekta katalogs, kas veidots pēc Rīgas tūristu ceļveža Riga This Week prototipa, ietverot sevī gan tradicionālos teorētiķu (Solvita Krese, Jānis Taurens, Pauls Bankovskis, Ilmārs Šlāpins, Māra Traumane) tekstus un mākslinieku darbu koncepcijas, gan arī ceļvedim atbilstošus īsos un aizraujošos komentārus par Rīgas nomaļu un mikrorajonu izklaides vietām, sporta centriem, apskates objektiem u.c. (Emīls Rode, Simona Veilande). Rīgas kontekstā diezgan īpašs gadījums – mākslinieki īsteno savas idejas vidē, kam līdz šim nav bijusi saskare ar laikmetīgās mākslas praksi. Tas nozīmē gan mākslas plašu emocionālu rezonansi lokālajā vidē (neizpratni, izpratni, sajūsmu, dusmas utt.), gan arī jucekli šīs mākslas vērtēšanas kritērijos. Tāpēc vairāk pievērsīšos "re:publika" kopējās ieceres dažādiem aspektiem un to nozīmei Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā. CitplanĒtieŠi blakus kvartālā Jo vairāk kultūra orientēta uz materiālām vērtībām, jo nemateriālāka kļūst māksla. Savulaik bija aktuāli Oļega Tillberga iespaidīgie objekti, visiem patika Ojāra Pētersona oranžās spēles, visi gribēja redzēt jaunumus Pedvālē vai mazākiem objektiem pieblīvētas muzeja vai galerijas telpas. Tagad priekšmets kā tāds gandrīz automātiski sevī ietver privātīpašuma jēdzienu (ja tā ir lieta, tad tā var būt mana) un paredz, ka agrāk vai vēlāk kāds pienāks un pajautās, cik tas maksā. Lai tomēr saglabātu mākslas statusu augstāk par amatniecību, interjera dekorāciju vai jebkādu citu materiālās radīšanas sfēru, nepieciešams savas idejas ietērpt veidolā, kas nav tik viegli privatizējams. Notiek tāda kā situacionisma reanimācija jaunā formā – aktuālā māksla ir pietiekami netverama, jo piesaistīta konkrētai situācijai, noteiktai videi un specifiskiem uztveres apstākļiem. Tendenci bēgt no materiālisma jau kopš 90. gadu vidus Latvijas mākslā visspilgtāk iemieso E-LAB un vēlāk RIXC aktivitātes interneta mākslas un skaņas pētījumu jomā. Tās nekad nav bijušas plaši populāras, jo nav bijušas tā vienkārši redzamas, taustāmas vai reproducējamas – bija jāpiepūlas, lai tās atrastu un uztvertu, turklāt ar ļoti mazām izredzēm uztvert tās adekvāti autoru iecerei. Līdzīgs pamats ir šī LLMC organizētajam projektam – skatītājam jāmeklē noteikti punkti pilsētvidē, lai aplūkotu mākslas darbus, un vienlaicīgi ar mākslas uztveršanu viņa pieredzi papildina konkrētā rajona apmeklēšana. Te pat ir grūti iedomāties, vai šī pieredze būtu nabadzīgāka vai vājāka, ja mākslas darbu norādītajās vietās vispār nebūtu. Mākslas skatītāju (ņemot vērā nosacījumus, ka viņus vieno pietiekami augsts izglītības līmenis, noteikti sadzīves kultūras standarti, lielā mērā arī kopīgi joki un līdzīga gaume) šoks, sastopoties ar atšķirīgiem eksistences līmeņiem, var būt pielīdzināms citplanētiešu satikšanai. Māksla jāmeklē tur, kur no laba prāta nemaz negribas iet, – sauciet to par urbāno geto, sauciet to par miskasti vai vispār ignorējiet, bet, ar centru salīdzinot, šajos rajonos dzīvo lielākā daļa Rīgas iedzīvotāju. Tā ir normāla parādība jebkurā lielpilsētā, atšķiras vien mērogi, bet proporcija paliek tā pati. Gan Parīzē, gan Londonā vai Ņujorkā pāris kvartālu tālāk no ierastā, kulturālā maršruta sākas cita pasaule ar pavisam citiem noteikumiem. Varbūt labāk skanētu, ja tā būtu nevis "Maskačka" vai Bolderāja, bet ķīniešu kvartāls, turku rajons, kolonizētu surinamiešu iela vai vjetnamiešu viesstrādnieku kopiena. Izstādes katalogā – alternatīvajā ceļvedī pa Rīgas nomalēm – Emīls Rode iepazīstina ar mākslas projekta diskrēto fonu – mikrorajonu kafejnīcām un bāriem. Piemēram, ""Kvantors 1", Lomonosova 1. Šīs vietas īpašnieki, spriežot pēc viņu toponīmisko meklējumu rezultāta, acīmredzot aizraujas ar eksaktajām zinātnēm vai zinātnisko fantastiku. Rezultāts tas pats – alus, degvīns, soļanka." Ceļveža informatīvā daļa, manuprāt, ir viena no būtiskākajām "re:publica" sastāvdaļām. Tā pasaka tik daudz par mākslas vietu Rīgas kā Latvijas galvaspilsētas dzīvē 21. gs. sākumā. Kāpēc mums nāk smiekli par to, ka tepat blakus pastāv izlejamais alus, lēts degvīns un "parasta" soļanka, vienistabas dzīvokļi, nenormatīva leksika, radio mūzika, absurdi un nemoderni bāru nosaukumi un galu galā cilvēki, kuriem tā ir ikdienas vide? Vai tas ir pseidointelektuāls snobisms, kas pieļauj Russkij Standart baudīšanu kādā stiklotā lounge, kamēr spēlē dīdžejs (kurš ir arī dzejnieks un publicists), eksistenciālas ciešanas pēc ieskābuša kumisa patērēšanas Gobi tuksnesī vai infekcijas slimības "eksotiskā" braucienā cauri nabadzīgam Indijas rajonam, bet gara un miesas nabadzību sava vistuvākā kaimiņa mājoklī uzlūko ar augstprātīgu nicinājumu? Provinces galvaspilsētas centra iedzīvotāju nicīgā attieksme pret perifēriju liek domāt, ka autori būtu līdz šim nezināmu senu aristokrātu dzimtu pēcteči, kuru genofonds vispār nepieļauj citādu izdzīvošanas veidu kā vien auzu tumi brokastīs, medības, kāršu spēli un vakariņas ar vismaz sešiem ēdieniem, kurus, piemērotai tāfelmūzikai skanot, pasniedz godbijīgi kalpotāji. "Stingri prasīts, lai irbju pastēti pasniegtu tikai gliemežvākos, kas savākti Baleāru salās īsi pirms taifūna," – tā 1973. gadā rakstīja Marģers Zariņš ("Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata"). Grāmatas galvenais varonis bija novecojis aptiekārs, alķīmiķis un pseidozinātnieks, latviskojies baltvācietis Jānis Vridriķis Trampedahs, kurš 30. gadu Latvijā vakariņās baudīja speciāli no Skotijas pasūtītas kalpones pasniegtus gardumus, turklāt katru ēdienu tam piemērotos izsmalcinātos traukos, skanot atbilstošai mūzikai, bet pēc tam gāja uz sauso tualeti ārpus mājas, kā jau mazpilsētās parasts. ""Čiko disko bārs", Valdeķu 2b. Ļaujieties Ziepniekkalna latino disko ritmiem! Disko bāra izlejamā alus krājumi nodrošinās neizsīkstošu jautrību. Laba izvēle, lai atzīmētu dzimšanas dienu, ja jūs dzīvojat vienistabas dzīvoklī, bet draugu daudz," raksta Emīls Rode 2003. gadā. Ironija par alus lētumu un pelmeņu vienveidību Rīgas priekšpilsētu bāros, protams, ir veselīga, bet nicinātais "izlejamais alus" tur tiek izliets no tām pašām Lāčplēša, Tērvetes, Cēsu vai cita alus muciņām, no kurām to izlej "pieklājīgajās" Vecrīgas kafejnīcās par trīsreiz lielāku cenu. Un "pārvietošanās mikrorajona ietvaros no fabrikas uz mājām, no mājām uz veikalu vai mazdārziņu" ne ar ko neatšķiras no centra iemītnieku ikdienišķās pārvietošanās no mājām uz biroju un no biroja uz veikalu, bāru vai kinoteātri. Alkohols, televĪzija un vecā parauga soĻanka Kataloga ievadā Emīls Rode norāda, ka Austrumeiropas sadzīve risinās ap divām asīm – alkoholu un televīziju. Uzaicinātie mākslinieki ar dažiem izņēmumiem pierādīja vismaz vienas ass pastāvēšanu – ar atkarību no televīzijas var skaidrot videodarbu pārsvaru projektā. Spilgtākais paraugs varētu būt Ginta Gabrāna Starix seriāla turpinājums – Iļguciema kultūras namā rādīts video, kurā televīzija fiksējusi dažādus notikumus ar Starix piedalīšanos, to papildinoša video pamācība paneļdiskusijas formātā par tēmu "kā parastam cilvēkam iekļūt televīzijā" un Starix jaunā singla un videoklipa prezentācija. Katrīna Neiburga uzstājās kā taksometra vadītāja, provocējot nejaušos pasažierus uz sarunām, kuras ir nofilmētas un demonstrētas tajā pašā taksī. Ieva Vīriņa un Ieva Ozoliņa skolniekiem jautāja, kas, viņuprāt, ir skaistais, un šo dokumentālo filmu piedāvā noskatīties kādā Zolitūdes skaistumkopšanas salonā. Ingrīda Pičukāne, kura bērnību pavadījusi Vecmīlgrāvī, video formātā apkopojusi Vecmīlgrāvja iedzīvotāju urbānās leģendas. Oskars Poikāns savu dokumentālo bezsižeta kino demonstrēja zem VEF tilta. Somu māksliniece Tellervo Kalleinena piedāvāja "brīvo kameru", aicinot apmeklētājus baltā, tukšā telpā padarboties kameras priekšā, pēc tam visi varēja noskatīties no šiem individuālajiem priekšnesumiem samontēto filmu. Citi mākslinieki savukārt bija pievērsušies mākslas nemateriālajai būtībai – piemēram, radošās apvienības "Ma1z3" akcijas "Bezmaksas" ietvaros pie dažādu mikrorajonu sociālajiem centriem lielveikaliem notika tādi kā krāmu tirdziņi, kuros cilvēki varēja paņemt, atdot vai iemainīt dažādas lietas bez maksas. Radošā apvienība pureculture Maskavas forštatē bija atvēruši "butiku" – lietotu apģērbu veikaliņu. Dace Džeriņa dažādos Rīgas rajonos organizēja deju skolotāja stundas. Vācu mākslinieks Heinrihs Zahs organizēja Harija Potera fanu tikšanos, bet zviedru mākslinieks Luka Frejs kopā ar Latgales priekšpilsētas internātskolas bērniem meklēja piemērotu vietu sapņu dārziņa iekopšanai. Marianne Bramsena (Dānija) uz ielas sastaptiem rīdziniekiem uzdeva jautājumu "kur tu gribētu būt dzimis?" un dokumentēja atbildes, šo īso interviju audio ierakstu paredzēts atskaņot Kopenhāgenas kafejnīcā "Rīga". Taustāmāka māksla šajā video un konceptuālo projektu kontekstā bija kā nejaušība – Viļņa Vēja melnbaltās gleznas "Aptieka I – V" (dažādās aptiekās izstādītas ainavas, kurās attēlota tā pati aptieka), Ērika Boža diskrētais darbs (citāti no Rīgas Domes sabiedriskās kārtības organizēšanas noteikumu izmaiņām uz sienas pie Ziepniekkalna tirgus – vietā, kur visiem ir sveši gan noteikumi, gan to papildinājumi). Arī igauņu mākslinieku Hanno Soana un Andersa Harma iecerētā gaismas kaste ar uzrakstu "Pikaso un Braka māja" bija novietota pavisam necilā un neizteiksmīgā pilsētas nostūrī, lai samulsinātu vietējos un mākslas pazinējiem teiktu, ka talantam nav svarīga dzīvesvieta (ierobežota budžeta dēļ uz kāda Gustava ielas nama Pārdaugavā bija ieraugāms saīsināts variants – "Pikaso un...", kas savukārt jau nozīmē pavisam ko citu). Ja paskatās no otras puses – ko gan nozīmē vārdi Pikaso un Braks cilvēkam bez mākslas izglītības un intereses par to? Nezinu, kādu reakciju paredzēja vai gaidīja mākslinieki. Ja godīgi – nezināt, kas ir Pikaso vai Braks, neko nenozīmē. Es nedomāju, ka cilvēki, kuri neietilpst šaurajā, siltajā ap mākslas organizācijām un izglītības iestādēm spietojošajā bariņā, būtu nicināmi kā neizglītoti, tumsonīgi un "provinciāli". "re:publika" ir viens no projektiem, kuru nozīmi un svarīgumu veido ne tik daudz paši darbi, cik ap tiem esošais konceptuālais un informatīvais fons. Par šo projektu var daudz lasīt un domāt, kaut arī tas neizraisa sajūsmu par uzdrošināšanos vai atklājumiem, drīzāk gan izbrīnu par lielāko daļu darbu caurstrāvojošo monstrozo tendenci uzskatīt bezpajumtniekus, alkoholiķus un ubagus nevis par sabiedrības slimību, kas būtu jāārstē, bet gan interesantu fonu asprātīgiem eksponātiem. Augstprātīgā norobežošanās no īstās Rīgas, lai eksistētu atmiņās par Ņujorku vai sapņos par Londonu, manuprāt, nemaz netuvina mākslu tautai – tas savukārt paziņots par šī pasākuma mērķi. Tomēr projekts piedāvāja jaunu attieksmi pret mākslas ievietošanu sociālās dzīves koordinātu tīklā. Vairs nav jāiet uz muzeju, lai skatītos mākslu, turklāt eksponātus arvien biežāk drīkst arī aiztikt, beidzot ir leģitimēta televīzijas un alkohola būtiskā loma sadzīvē. Varbūt šim pagriezienam būs būtiska nozīme tuvākajā nākotnē, bet varbūt tā bija tikai vāja parodija par patērēšanas kultūru, kuras autori paši nav atbrīvojušies no tipiskajām patērētāju pazīmēm. Starptautiskais re_public art ir projekts, kas aizsācies jau piecās Eiropas valstīs. Londonā pie šī projekta strādā Goldsmita koledžas Kuratoru nodaļas pasniedzēji un darbinieki. Jau februārī darbojās akadēmiskā darbnīca "Simboliskais pret reālo" (Symbolic versus Real: Workshop on the Aspirations and Outcomes in Site-Specific and Socially-Engaged Contemporary Art), bet jūlija beigās noslēdzās projekta otrā daļa – Interference: public sound (www.interference.org.uk). Es strādāju tieši pie šīs otrās daļas, apzinot māksliniekus, kas izmanto skaņu, vienlaikus koncentrējot uzmanību uz re_public art projekta būtību. Tā ir prakse, kur māksla, sociālais aktīvisms un publiskā telpa ir darba neatņemamas sastāvdaļas. Plašāk ar to, kā tieši šie jēdzieni – aktīvisms, māksla, hibriditāte un publiskā telpa – tiek saprasti, interesenti var iepazīties speciāli izveidotā online portālā www.republicart.net, kurā atrodami akadēmiski raksti, diskusiju lapas, kā arī projektu dokumentācijas. Patiesībā šīs diskusijas bāze ir globalizācija, kas radījusi situāciju, ka "spēks ir visur un vienlaikus nekur". Lai to saprastu, šodien vairs nav jāatrodas tā dēvētajā centrā. Kāda loma ir autonomam māksliniekam, aktīvistam vai vienkārši – kultūras praktiķim? Kas ir tas, ko mēs saucam par mākslas/aktīvisma hibriditāti? Meklējot atbildes uz šo jautājumu, nolēmām koncentrēties uz noteiktu vietu – tā bija Austrumlondona – un projektiem, kuru esība (savā ziņā) nav atkarīga no tā, vai tie tiek vai netiek akceptēti šaurā mākslas vidē. Tieši šis, manuprāt, ir būtiskais, kas atšķir mākslu per se no mākslas/aktīvisma hibrīda. Divus no četriem šī projekta mākslas darbiem var raksturot kā procesuālus, un tie turpina eksistēt arī pēc šīs vasaras "izstādes", bet visus kopumā tos vienoja skaņa kā komunikācija, radio hibrīdās formas kā publiskā telpa un aktīvisms (ne kā protesta forma, bet vairāk gan kā jaunu, autonomu iespēju radīšana). Notikumi, vēsture, atmiņas savijas kopā projektā Linked. Deviņdesmito gadu sākumā Londonas apkārtnē aizsākās ceļu pārbūve un jauna apvedceļa izveide. Simtiem cilvēku tika izlikti no mājām vienas dienas laikā, lai rastu iespējas jaunā apvedceļa M 11 būvei. Šī valstiskā darbība raisīja daudzas akcijas, ko organizēja vietējie iedzīvotāji un mākslinieki, daudzi no kuriem dzīvoja šais Austrumlondonas nomales apdraudētajās mājās. Protestanti uzbūvēja "štābiņus" kokos, raka tuneļus zem būvlaukumiem un izveidoja savdabīgas cilvēku virtenes, piesienot sevi pie betona blokiem. Akciju veidotāji celtniecības darbus daudz neaizkavēja, tomēr toreiz izmantotās protesta metodes joprojām ir sazīmējamas nu jau vairākkārt sevi pieteikušo protesta grupu, tādu kā Reclame the Streets un Direct Action, darbībā. Šis incidents šodien kalpo arī kā labs piemērs tam, ko mēs saucam par hibrīdo praksi, kur māksla mijas ar politiku, protestu un mediju. M11 izbūves rezultātā no mājām izlikto iedzīvotāju vidū bija arī mākslinieks Greiems Millers. Pēdējos astoņus gadus viņš ir strādājis, lai radītu paliekošu tālaika vēstures dokumentu, ko šovasar demonstrēja darbā Linked ("Savienoti"). 30 lampu stabos iebūvēti radioraidītāji, kas, izmantojot zemu radiovilni, saglabā gaisā skaņas ierakstus, kuros atmiņās par notikušo dalās apmēram simt iedzīvotāji. Atmiņu "izvietošana" tieši notikumu vietā aicina skatītāju ne tikai izstaigāt pagātnes takas, klausoties radiouztvērējā, bet arī aicina mūs iedomāties vairs neesošo māju sliekšņus, logus un mūrus, kuru vietā nu redzamas vienīgi lielceļa smagnējās betona konstrukcijas. Šis ļoti poētiskais darbs, vienlaikus atrodoties reālā Londonas nomalē un radiovilnī, kļuvis piederīgs Londonas muzeja pastāvīgai ekspozīcija un tādējādi tiks saglabāts arī nākotnē. Tiešā akcija un DIY ir pieejami katram. Arī Radio20pwhitechapel izmanto šos paņēmienus. Radio gan, kā jau pēdējos gados aktīvistu lokā pieņemts, tiek raidīts internetā. Tomēr tas ir radio bez autoritātes. Piezvani – un tavs zvans tiek "pa taisno strīmots" šai speciāli izveidotajā radiokanālā. Katrs zvans tiek saglabāts īpaši izveidotā datu arhīvā. Radio20pw ir turpinājums projektam Uphone, ko izstrādājusi Keita Riča un Inversās tehnoloģijas birojs un kas, šķiet, pazīstams arī Latvijā. Tie, kas seko šī biroja darbībai, zina, ka viņu darbība bieži vien balstīta uz pavisam parastas sadzīves tehnikas nelielu pārveidi; rezultātā to var izmantot pavisam atšķirīgiem mērķiem, nekā sākotnēji paredzēts. Uphone ir samērā vienkārša sistēma, kas darbojas līdzīgi kā automātiskais atbildētājs, ir vajadzīgs neliels PC, kas ienākošos zvanus kodē digitālajā formātā un nosūta tos uz izvēlēto serveri. Apmeklējot uphone.org, jūs atradīsiet instrukciju, kas ļaus gandrīz ikvienam izveidot pašam savu online radio. Šāda tehnika var tikt izmantota gan kā telefona atbildētājs jūsu prombūtnes laikā, gan arī situācijās, kur telefona zvans ir vienīgā iespēja, kā komunicēt ar plašākām cilvēku grupām. Šovasar projekta radio20pw norises laikā tika uzstādītas divas pastkastītes. Pastkastīte Nr. 2 – zvirbuļu līnija – saņēma zvanus par nule tikai pamanīto zvirbuļu izmiršanas problēmu lielpilsētas ielās. Bija skumji klausīties – vairums saņemto zvanu liecināja par šo it kā necilo putnu gandrīz pilnīgu neesamību. Pastkastīte Nr. 4 joprojām ir atvērta zvaniem par tēmu – antiterorisma akcijas un pāridarījumi. Jau akcijas pirmajā nedēļā tika saņemts zvans no kādas sievietes, kas bija aizturēta lidostā, jo uz viņas T krekla bija redzams pistoles tēls. Līdzīgi zvani pienāk arī no tumšādainiem cilvēkiem, kas tiek bez vainas aizturēti un pārmeklēti izskata dēļ. Varbūt arī jums ir kas šeit sakāms? Vils Delēzs jau 60. gadu beigās sludināja: “Nav vajadzības baidīties vai cerēt, vienīgais, ko ir vērts darīt, – meklēt jaunus ieročus.” Ar ieroci vai "kara mašīnu" (otrs termins, kas parādās viņu darbos) domāti mediji un tehnoloģijas, kas vēl nesen bija pieejamas tikai valsts un militārām vienībām. Inversās tehnoloģijas biroja izveidotajiem "ieročiem" (līdzīgi kā Delēza izpratnē) nav nekā kopīga ar vardarbību, tie nostājas pret vardarbību. Radioviļņu atklāšana ir bijusi iedvesmas avots daudziem māksliniekiem jau kopš pagājušā gadsimta sākuma, tā likusi domāt par jauna veida izteiksmi un globālo komunikāciju nākotni gan konstruktīvistiem Tatļinam un Hļebņikovam, gan futūristiem Marineti un Pino Masnatam (manifests La Radia), gan Bertoldam Brehtam (radio teorija). Visi viņi saskatīja radioviļņos jaunu mākslas telpu. Tomēr, paraugoties radio vēsturē, varam skaidri redzēt, ka radio telpa tiek stingri kontrolēta un izmantota galvenokārt tikai militārām un komerciālām vajadzībām un māksla tajā neparādās īpaši bieži. Esam dzirdējuši par aktīvistu un pirātu stacijām, kuru darbība plašām masām gandrīz vienmēr tiek raksturota tumšos toņos. Tomēr līdz ar pēdējā laikā parādījušos WiFi 801.2b standarta tehnoloģiju, kas izmanto 2, 4 Mhz zemo vilni, diskusijas par radioviļņu pielietojumu un tā publisko nozīmi ir kļuvušas vēl aktīvākās. Jautājums par radioviļņu sadali un to menedžēšanas iespējām ir kļuvis aktuāls arī Lielbritānijā. Pagājušajā gadā, atbildot uz plašas publikas prasībām, tika izstrādāts eksperimentāls projekts, kas paredzēja daudzu lokālu radio pieejas punktu radīšanu. Radio Cycle 101.4fm ir savā ziņā hibrīds projekts, kas, testējot šo valsts piedāvājumu Austrumlondonas Bow rajonā, "dzīvoja" tikai vienu nedēļu. Līdzās FM vilnim tika arī izmantots 2,4 Mhz vilnis, internets, skaņa. Projektā piedalījās arī riteņbraucēji, un darbojās darbojās pāris desmiti skaņu mākslinieku, kas radīja speciālus audio darbus, ar kuriem vietējā rajona ielās iepazīstināja dažādas riteņbraucēju aktīvistu grupas, atskaņojot tos no radiouztvērējiem, kas bija piesieti pie velosipēdiem. Projekta laikā vietējā bibliotēkā (jeb – kā tagad tās tiek sauktas – Idea Store) tika iekārtota radio darbnīca, kur sagatavot programmas bija aicināti visi rajona iedzīvotāji, vietējā jaunatne, garāmgājēji, pat veikalu vadītāji. Mākslinieku un programmētāju vadībā šeit tika testētas daudzu indivīdu idejas, kā arī pati nepieciešamība pēc šāda samērā lokāla medija. Projekta audio skice būs pieejama Interference: public sound mājaslapā. Magnētiskās migrācijas mūzika pievēršas tādām tēmām kā sonic mapping, migrācija un recycling. Vai esat pamanījuši vecu kasešu lenšu murskuļus kokos vai mētājamies uz ielu stūriem? Skotu māksliniece Zoe Ērvina šos vairs nevienam nevajadzīgos lenšu gabalus sistemātiski vāc kopā, tādējādi apzinot tā vai cita rajona skaņas identitāti. Šovasar Londonā izkaisītās skrejlapiņas aicināja cilvēkus piedalīties šai medija vākšanas procesā. Klausoties atjaunotajā lentē, kļūst skaidrs, ka tā raksturo ne tikai magnētisko, bet arī fizisko migrāciju, tāpat kā skaņu bagātība ļauj iepazīt neskaitāmo kultūru klātbūtni nu jau neatgriezeniski daudzkulturālā lielpilsētas vidē. www.magneticmigration.net | |
| Atgriezties | |
