VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Prāts un jūtīgums Ilze Martinsone | |
| |
| Ievads. Iztirzājums. Noslēgums. Pabeigta kompozīcija. Dzīve kā atmērīts
nogrieznis, ko ierobežo pirmais brēciens un pēdējā nopūta. Prāta
kontrole māna ar drošības sajūtu, pašpietiekamais prāts kārto loģiskas
sistēmas, radot ilūziju par iespēju dzīvi iepriekš plānot un paredzēt.
Trauslās prāta konstrukcijas apdraud nejaušību virkne, cēloņsakarību
ķēde kādā citā, prātam nepieejamā sistēmā. Pasaulē palaists vārds dzīvo
savu separātu dzīvi, pār kuru tā teicējam vairs nav varas. Mākslas tēli
izdarās ar autoru pēc sirds patikas. Gals ir sākums. Treknais punkts kā
noslēguma simbols ir tīrā fikcija, izdomājums, mirkļa šķitums, tikai
sīka pieturzīme rakstā, kas nekad nebeidzas. Tikpat iluzors un absurds
kā organizēta telpa, kas ar racionāliem paņēmieniem tiecas savaldīt
laika dimensiju un konservēt kādu pabeigtu situāciju. Visi mēģinājumi
acīm redzami cieš sakāvi, viena no laika ieroču nesējām – mode – mirkļa
vērtības tūdaļ pārvērš triviālās un maznozīmīgās banalitātēs. Kāds dzīves nejaušo cēloņsakarību tīkla mezgls piedāvāja Lindai Lūsei – māksliniecei ar scenogrāfes un gleznotājas izglītību – iespēju dialogam ar telpu. Komunikācijas tēma tika pašas izvēlei. Par ko citu varēja būt saruna, ja ne par mākslu? Ar simbolisku pārmantojamības kravu laika transportiera lentē – padomju vēstures uzkrājums, ko nu var izmērīt tikai atmiņu sprīžos un varbūt enerģētiskos līmeņos, Krišjāņa Barona ielas telpās ir fiksējis leģendāro Teātra biedrības fotoateljē. Tagad te atrodas "Istaba", kuras oficiālie apzīmējumi "mākslas galerija" un "kafejnīca" ir tikai terminoloģiski aptuvenas pieturzīmes, skices, kas iešvīkā vietas un norises piederību. Jēdziens "projekts" ir viens no varenākajiem mūsu laika morāles uzurpatoriem, atspēriena dēlītis, uz kura sabiedrība stutē apšaubāmus ideālus. Programma brēc pēc "motivācijas" un paģēr "paredzamos rezultātus". Kāda ir piedzimšanas motivācija, un kādi – dzīves paredzamie rezultāti? Videi "Istabā" nav sižetiska mugurkaula, programmatiska uzstādījuma, tā nelūkojas stratēģiskos tēmēkļos. Jēga ir procesā, ilgstamībā, dzīves izrādē, kuras noteikumi un skatuves ietērps rodas spēles laikā. Scenogrāfija nav butaforija, viss ir īsts un tomēr nosacīts, bārs vispirms bija uzzīmēts ar krītiņu uz grīdas. Kļūmes, nepilnības, grumbiņas vai rētas pašu ādā ir pieredze, varens informācijas lauks. Lētie materiāli – kā rīģipsis – visbiežāk kalpo falsifikācijai, kā bezpalīdzības ierocis problēmu piesegšanai un tikpat žigli kā uzstādīti papildina būvgružu kalnus izgāztuvēs. "Istaba" atsedz ķieģeļu mūri, informācijas slāņus sienās, lieto tikai paliekošu vielu – betonu, gan bonierētus, gan neēvelētus dēļus. Virsapmetuma elektrības vadus Latgales meistari Antons un Voldemārs pēdējoreiz uzstādījuši 1965. gadā Līvānos. Faktūras, zīmējumi rodas paši no sevis, mākslinieka rokai tikai vietumis kalpojot kā transcendentālam medijam.. Telpa top kā procesuālajai mākslai piederīgs darbs, kurā katrs jaunradītais tēls ir līdzvērtīgs partneris un pretspēlētājs. Uzņēmums darbojas ar sabiedrības utilizēto pārpalikumu. Neviena brenda, un lietu vēsturiskajai vērtībai nav svara. Katrs priekšmets – triviāls nieks vai antikvārs retums – ir pašpietiekams un nozīmīgs kodētas informācijas nesējs, gatavs dialogā ar lietotāju un kontaktā ar citām lietām veidot tīmekli, pieslēgšanās kuram ir katra paša emocionālās pieredzes jautājums. Šķietami nesaistīti akordi, atsevišķas mizanscēnas sapin kopā melodiju. Padomju piena un kefīra pudeles metāla kastēs, mākslas izdevumi, mākslinieku apgleznotas paplātes galerijas pirmajā izstādē un mūziķu zīmētas pastkartes (var iegādāties), Kuzņecova trauki un amerikāņu kičs, mākslīga kristāla un izšūta auduma abažūri, antīkas un pašdarinātas mēbeles. Neregulāras formas kartona gabaliņi kā dzīves fragmenti brīvrokas rakstā informē par darbalaikiem un to, ka smēķēt pagaidām drīkst. Smiekli, nopūtas, cigaretes, vārdi, tramvajs aiz loga, kafijas un konjaka aromāts. Klātbūtne telpā raksta secīgas, paliekošas zīmes. Ierakstās elektriķi, ugunsdzēsēji, sanitārā inspekcija, publika, kas jo bieži ir mākslinieki, bārmeņi un viesmīļi, kas arī bieži mākslinieki. Kultūras ģenēzei nāvējoša ir radošā gara izolācija, krogos dzimusi ne tikai subkultūra. Laika nepārtrauktībā var pavērties atpakaļ. "Kaza", "Putnu dārzs", "Dieva auss", "M 6". "Istaba"? Varbūt. Savstarpējās attiecības – vizuālās, emocionālās, garīgās – ir saistītas smalkā sistēmā, trauslā substancē, maigā kā plānsieniņu porcelāns, kas neapdedzināts no veidnes ir izceļams teju ar elpu. Sistēmas savienojumi un kontakti pārslēdzami atbildīgi, jutīgiem nervu galiem tverot impulsus, citādi, kas zina, dzīves telpa var pārvērsties krāmu bodē. Māksliniekam jutīgums no Dieva un profesionālās galodas iztrīts. Visi ir aicināti piedalīties. Tikai treknā punkta viesu sarakstā nav. | |
| Atgriezties | |
