VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Solis dienas garumā, jeb “Galvu turi mākoņos, kājas – zemē” Ieva Auziņa | |
| |
| Fragmenti no projekta "Piens" dienasgrāmatas "Skatīties uz ainavu bez cilvēka klātbūtnes ir intelektuāli spēcīga nodarbība." (Kārls Ortvins Sauers1) Brīvprātīgi piedalīties ainavā ar apziņu, ka kāds jūs tajā novēro, ir intelektuāli ne mazāk spēcīga un nospriegota nodarbība. Vienīgi gadījumā ar projektu "Piens" šī apziņa ir maldīga, jo patiesībā jūs novēro neviens cits kā vien jūs pats. Pie pleca vai jostas piestiprinātais vietrādes sensors – antena, ierīce, kas nav lielāka par mobilo tālruni un sevi pozicionē ar radio signālu palīdzību, kuri tiek saņemti no satelītiem, patiesībā nedara neko citu kā savā operatīvajā atmiņā ik pēc desmit sekundēm pieraksta un krāj ciparu kombinācijas. Un, ja dienas garumā šī ierīce arī rada dažus nepatīkamus vai amizantus mirkļus, kad, nonācis mīta varā, jūs sevi pieķerat, ka baidāties vai kaut ko apzināti darāt citādāk tikai tāpēc, ka "jūs novēro" (bet patiesībā jūs neviens nenovēro, jo ierīce tikai uztver signālu, to tālāk nekur nepārraidot), tad pārējā savas darbības laikā nelielais aparāts labi palīdz pievērst uzmanību domām un atmiņām, kam citkārt neatliek laika un uzmanības. Kad programmētāja Markus The radītā programma uz kristāldispleja grafiskās lauztās un liektās līnijās kārto pikseļpunktus – askētisku zīmējumu, kas iegūts no iepriekšminētajām ciparu kombinācijām, – dienas garumā piedzīvotais iegūst abstraktu, taču vienlaikus ļoti personīgu vizuālu veidolu. Meditējot pie baltajām, caurspīdīgajām "pēdām", kas te skrien, te lēni izzūd, te apstājas un vairākas stundas kavējas vienuviet, saproti, ka katra no tām ir pastāvošas dabiskas ainavas kultūrpunkts: aka, bišustrops, klēts, kūts, laipa upē, aploka vārti, ābeļdārzs, krustceles, vietējā bode, pasta kantoris. Un vēl vairāk: saruna pie piena galda, pārdomu brīdis pusdienlaikā, kādas atmiņas uzplaiksnījums siena pļavā, iedzerot aukstas bērzu sulas. Māksla kā komunikācija, māksla ģeogrāfijā, ģeogrāfija kā māksla, kartēšanas māksla, māksla kā etnogrāfija, mākslinieks kā antropologs, māksla kā vispārcilvēciskas zināšanas? Un nav jābūt tikai vienai definīcijai, jo tas vienkārši nav iespējams. Tāpat kā savulaik "lielākais Sauera un Bērklijas ainavu skolas devums bija neskaitāmu ģeogrāfu, ainavu arhitektu, vides teorētiķu, literātu un pat dzejnieku atbrīvošana no mehāniskām dogmām par vidi, cilvēku un kultūru"2, tāpat arī lai "Piens" paliek ārpus kādas vienas disciplīnas un klejo pa visdažādākajām auditorijām: zemnieki, ierēdņi, mākslinieki, traktoristi, kartogrāfi, direktori, uzņēmumu akciju turētāji, konditori, pārdevēji, pircēji utt. Kas attiecas uz skaņu ierakstiem un fotogrāfijām, tad tiem jābūt ar reportāžas raksturu un kvalitāti, jo tādas ir situācijas, kurās tie top. Materiāli tiek montēti kā komikss – deviņi stāsti, ko veido nekustīgas krāsainas bildes, skaņu ieraksti un kadri ar subtitriem: balti burti uz melna fona. Pēdējie darbojas kā pauzes un ilgst no 7 līdz 9 sekundēm. Rezultātā starp bilžu slaidiem un teksta slaidiem ir radīts noteikts ritms un pat dinamiska kustība un ir iznākusi "filma", ko datorprogramma uz lielformāta projekcijas izspēlē sinhroni ar kristālekrānā redzamajām kartēm. Cilvēki "filmu" arī skatās no sākuma līdz beigām, tā ilgst apmēram 40 minūtes. Latviešu skatītājam nenoliedzami tuvāks ir fotoattēls, Eiropas skatītājs savukārt dziļdomīgi iegrimst un labāk orientējas balto pikseļu zīmējumos un, salīdzinot koordinātas, meklē precizitāti un burtiskumu. Šeit jau vairākkārt citētajā grāmatā lasu, kā sociālās un kultūras atšķirības nosaka to, kā cilvēks orientējas un kā viņš atrod vietas. Tā, piemēram, inuītu kartes daudzreiz dod rūpīgus upju un ceļojumu virzienu attēlus, bet ne līnijveidīgus attālumus, iezīmējot tikai to, cik tālu var tikt vienā dienā. Amerikas salto (Salteaux) indiāņiem, piemēram, ir svešas riņķveida kustības. Ja jāiet virzienā, kas pretējs pulksteņa rādītāja virzienam, viņi saka, ka tas nozīmē iet no austrumiem uz dienvidiem, uz rietumiem un ziemeļiem. Sibīrijas čukčiem esot divdesmit divi kompasa virzieni – to lielākā daļa ir atkarīga no saules un gadalaikiem. Mikronēzijas tālbraucēji savos asimetriskajos navigācijas tīklu pinumos izmantoja zvaigžņu konstelācijas un salu novietojumus. Tikopijas iedzīvotāji lietoja jēdzienus "jūras puse" un "zemes puse", lai norādītu, kur kas atrodas (piemēram, uz tava jūras puses vaiga ir dubļu traips). Rietumnieki ir egoisti telpā, jo norāda virzienus, orientējoties no sevis: pa labi, pa kreisi vai "prom no manis", "man tuvāk". Ķīnieši un balieši dod virzienu pēc kompasa punktiem, proti: "pavelc galdu uz rietumiem" vai "uzsit klavieru taustiņu uz austrumiem no tā, kuru tu tikko siti".3 Latviešiem laikam svarīgas ir zīmes, kas iztēlē veido noteiktu pārvietošanās struktūru: tā lielā priede, pēc pirmā ceļa līkuma, aiz līkās egles, tur aiz krūmiem, pirms dzelzceļa pārbrauktuves utt. Svarīgs ir aptverams mērogs, nevis bezgalīgs plašums. Ikdienas teritorija, ko ierobežo ar noteiktām paražām un mentalitāti saistītas vērtības. Ja kāds saka "tur lejā pļavā", tad, ja tu pats tur neesi bijis, ir grūti iztēloties, kura vieta tieši ar to tiek domāta, bet, ja tu tur esi bijis, tad zini skaidri, kura vieta plašajā pļavā tiek apzīmēta ar "tur lejā". Apmēram ar tādiem komentāriem projekta dalībnieki arī šifrē abstraktos baltos zīmējumus. Dalībnieki no Latvijas puses – zemnieki – vietrāža zīmēto grafisko attēlu salīdzina ar savās galvās esošajiem plāniem, turpretī holandieši vairāk vadās pēc laika un ģeogrāfiskajām koordinātām, kas redzamas ekrāna kreisajā augšējā stūrī. "Reti, kas ir tīkamāks par pārredzamu ainavu. Bet tā ir pārredzama retajam. Ainava ar pikseļu piena ceļu runā savu valodu, to saprot tikai apvidus pazinēji. Viņi piešķir šai aklajai līnijai jēgu, un mēs to redzam caur viņiem. Pēkšņi mēmā līnija ir kļuvusi maksimāli personiska. (..) Vērojot paši savu kustību, kā parasti, mēs paliekam lielākā neizpratnē, nekā studējot citus. Subjekts kļūst par objektu, un mēs neesam nekas vairāk kā vien sevis tālvadības pults, savas kustības un rīcības imitācija."4 Projekta hronoloģija 2003. gada jūlijs – pilotprojekts Latgalē lokatīvo mediju radošo darbnīcu laikā. 2003. gada vasara–2004. gada rudens – izpēte un projekta attīstība. 2004. gada 2.–10. oktobris – instalācija Bārdu dzimtas muzejā "Rumbiņi" Limbažu rajona Katvaru pagastā. 2004. gada 5. novembris–10. decembris – instalācija Kasteel Groeneveld Bārnē, Nīderlandē. 2004. gada 21.–22. decembris – instalācija Justus Lipsius ES valdības ēkā Briselē ES lauksaimniecības un zivkopības ministru tikšanās ietvaros. 2005. gada 15. marts–31. augusts – instalācija izstādē Making Things Public ZKM mediju mākslas centrā Karlsrūē, Vācijā. 1 Kārls Ortvins Sauers (Carl Ortwin Sauer) 1925. gadā sarakstīja eseju "Ainavu morfoloģija" – par kultūrainavas pētīšanu kā cilvēciskās (toreiz – kultūras) ģeogrāfijas būtisku uzdevumu. Sīkāk sk.: Bunkše, E.V. Sirēnu balsis: ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija. Bērklijas ainavu skola. – Rīga: apgāds Norden AB, 2000. 2 Bunkše, E.V. Sirēnu balsis: ģeogrāfija kā cilvēcīga erudīcija. Bērklijas ainavu skola. – 27. lpp. 3 Turpat. – 114. lpp. 4 Citēts no Viestarta Gailīša teksta "Piena ceļš" izstādes Making Things Public katalogam. | |
| Atgriezties | |
