VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| intervija Materiālu sagatavoja Laima Slava “Studija” intervē Latvijas kultūras ministri Helēnu Demakovu 2004. gada decembris 1905. gadā Rīgā tika atklāta jauna, tieši muzeja vajadzībām projektēta ēka – pirmā tāda visā Baltijā – un jauns mākslas muzejs. Pagājis gadsimts, un joprojām tā Latvijā ir vienīgā īstā muzeja ēka, kas glabā Latvijas mākslas kolekciju kā tās secīgu profesionālās attīstības ainu. Sen jau rit sarunas par jauna – laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību, taču tikai pagājušā gadā kultūras ministre Helēna Demakova, stājoties amatā, savās darbības prioritātēs deklarēja gan Nacionālās bibliotēkas būves pabeigšanu, gan divu jaunu projektu neatliekamu realizāciju: jaunas koncertzāles Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzeja izveidošanu. 2005. gads, šķiet, sola jau konkrētus soļus. Tādēļ saruna ar ministri tieši par laikmetīgo mākslu. | |
 | |
| Studija: Vispirms – kādi ir šie soļi, un kas paredzēts tuvākā nākotnē? Helēna Demakova: Nevar prasīt, lai deviņos mēnešos būtu uzsākta celtniecība. Stājoties amatā, 2004. gada 9. martā valdības deklarācijā tika ierakstītas trīs celtnes, kuras turpmākos mēnešos jau dēvēja par trīs brāļiem: Nacionālā bibliotēka, laikmetīga akustiskā koncertzāle un Laikmetīgās mākslas muzejs. Jaunā valdība tagad pārņēma šo deklarācijas punktu, līdz ar to solidāri uzņēmās arī atbildību. Ir noticis starptautisks arhitektu plenērs – seminārs. Jau pavasarī mēs 50 slaveniem starptautiskiem ārzemju birojiem izsūtījām aicinājumu piedalīties un diskutēt par vietas izvēli. Bet pirms tam notika ļoti patīkama lieta – proti, mēs parakstījām nodomu protokolu ar Gundaru Bojāru par to, ka šo darbu – gan koncertzāles, gan Laikmetīgās mākslas muzeja veidošanu – veicam kopā ar pilsētu. Pilsēta piedalās vismaz ar 20% lielu finansējumu, infrastruktūras izbūvi utt. Arhitektūras birojus, kuriem sūtījām uzaicinājumus, mēs izvēlējāmies jau kopā ar Rīgas pilsētu. Līdz šim viss arī ir gājis roku rokā. Stājoties amatā, man bija krasi jāuzlabo attiecības ar Rīgas domi, kas bija galīgi sabojātas, nebija dialoga. Bet bez tā nevar veidot galvaspilsētā tādu infrastruktūru! Attiecības nokārtojām, protokolu parakstījām, un KM valsts sekretārs kopā ar pilsētas attīstības komiteju rakstīja arhitektu birojiem. Ļoti patīkami, ka no šiem 50 atsaucās 35. Mums bija ļoti grūti izvēlēties desmit. Pavasarī mums kopā ar pilsētu notika "prāta vētras", kur mēs to izdiskutējām un palikām pie tā, ka astoņi būs starptautiski, bet divi – vietējie, Latvijas biroji. Atlase bija ļoti smaga, un, kad nācās izmest arī spāņu arhitektu Rikardo Bofilju (Ricardo Bofill), Viļņa Štrama guru, pilsēta paziņoja, ka maksās par viņu pati. Tātad par desmit dalībniekiem maksāja KM, par vēl vienu ģēniju klāt – Rīgas dome. Seminārs notika oktobra beigās, tās bija ļoti piesātinātas dienas. Secinājums bija, ka īsta "pastkartīšu vieta" ir AB dambis, kur celt koncertzāli. Par muzeju jautājums palika atklāts: tas var būt gan AB dambis, gan Uzvaras parks, gan Andrejsala, kas ļoti dinamiski attīstīsies. Uzvaras parkā jau bija lieli zaļo protesti ar piketa draudiem, un skaidrs, ka tā nebūs vieta, kas attīstīsies dinamiski. Tā visa rezultātā nonācām pie secinājuma, ka koncertzāle tiks būvēta AB dambī, kaut tas procesu paildzinās, jo tā ir grūta, sarežģīta vieta, kas vēl prasīs izpēti. Muzejam piemērotākā vieta kopīgās sarunās ar pilsētu tika atrasta Andrejsalā. Vecais TEC, kas pašlaik pieder “Latvenergo”, – bezgala skaista ēka. Kāpēc es par to iestājos un komisija akceptēja? Tur veidojas dzīva vide, apkārt ir dzīvojamās mājas un kafejnīcas, un šī industriālā mantojuma pērle – tās septiņas logu ailas vien jau ir kaut kas unikāls Latvijā! Ir daudz kas redzēts pasaulē – Tate Modern risinājumi gan Londonā, gan Liverpūlē, kas arī ir pārbūvēts tieši šāds 20. gadsimta sākuma industriālais mantojums. Vēl mani ļoti iedvesmoja redzētais Austrijā, kur biju pie pasaulslavenā arhitektūras biroja Coop Himmelb(l)au, kas piedalījās arī konkursā, redzēju, kā viņi strādā ar šo veco arhitektūru, kā savieno jaunās lietas ar vecajām – burtiski veidojot futrāli, kurā iekļauj vēsturisko daļu. Nav mazsvarīgs arī fakts, ka kultūras nozīme Eiropā pieaug, no 2007. gada palielināsies struktūrfondu līdzekļi kultūrai, par to runāja arī Barozu lielajā kultūrpolitikas konferencē. Līdzekļu būs vairāk, ir izveidota speciāla programma – kultūras mantojuma iekļaušana kultūras tūrismā –, un es redzu, ka tas ir ļoti nopietns finansējuma avots, lai šo ēku mēs iekļautu tādā programmā. Visur laikmetīgās mākslas muzeji ir ļoti labi apmeklēti, tas laiks ir beidzies, kad šādu muzeju uzskatīja par elitāru vietu. Tate Modern bieži vien nevar izspraukties cauri. Tādas ir arī mūsu ambīcijas. Šobrīd ir tā, ka gan valsts sekretārs, gan ārpolitikas nodaļas vadītāja Dace Vilsone ir bijuši vairākos komandējumos, kur iepazinušies ar kompānijām, kas nodarbojas ar t.s. feasibility stadiju, ar infrastruktūras un apkārtnes izpēti. Mēs pašlaik studējam noteikumus, lai izsludinātu starptautisku konkursu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka Latvijā tādu spēku nav. Valsts sekretārs iepazinās ar šādas kompānijas darbu Amerikā, Dace Vilsone – Anglijā. Gan uz koncertzāli, gan muzeju mēs izsludinām feasibility stadijas konkursu. Paredzam, ka 2005. gada vidū, kad mums būs rezultāts, mēs sludināsim skiču konkursu kopā ar daļēju tehnisko risinājumu. Feasibility stadija dod iespēju sagatavot konkursa nolikumu. Būs skaidrs, kādi transporta mezgli ir vajadzīgi, kur būs autostāvvietas utt., – tiks atrisināti jautājumi, par kuriem mēs paši varbūt arī neaizdomātos. Šīs starptautiskās kompānijas palīdzēs noformulēt pasūtītāja vajadzības. Rīgas dome ir ļoti labvēlīga, gatava atpirkt ēku no “Latvenergo”, un mēs slēgsim līgumu ar Rīgas domi par ēkas izmantošanu muzeja vajadzībām. Nezinu, kāds būs nākamais domes sasaukums, bet ir visas iespējas labo sadarbību nostiprināt. Protams, viss sākās, kā jau tas birokrātiski ir pieņemts, ar darba grupu. KM tika izveidota darba grupa Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecības veicināšanai. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka tā ir diskusiju vieta, taču jābūt kādam reālam darītājam, kas vezumu velk uz priekšu, un tā ir Astrīda Rogule, apmaksāts darbinieks, kurš sēž pie datora un nodarbojas ar lietvedību. Darbalauks Astrīdai ir ļoti plašs, un tas ir liels ieguvums, ka īsts muzejnieks, pedagogs, kas muzeja lietas saprot, var no pasūtītāja puses arī lietas definēt. Studija: Kurš tomēr būs tas, kurš noteiks saturu, kas šim muzejam ir jāietver? Es jautāju par kolekciju... H.D.: Šis ir nākamais solis, ko nevar spert bez līdzekļiem. Līdz finansējuma saņemšanai (2005. gada vidū) ir jānoformulē modelis, kas būs tie, kuri lems par šo kolekciju. Pašlaik tas ir atvērts jautājums. Esmu jau testējusi un uzrunājusi vairākus starptautiski pazīstamus kolēģus, vai viņi negrib nākt šajā komisijā. Tie nebūs tikai Latvijas spēki, noteikti ne. Kas attiecas uz finansējumu – es aizbraucu burtiski uz vienu dienu pie diviem ministriem – pie Norvēģijas ārlietu ministra un Norvēģijas kultūras ministra, un mēs vienojāmies, ka paši nosakām, kā lietojam to norvēģu palīdzības naudu, ko viņi skaita Eiropas Savienības budžetā un kas parādās kā palīdzība jaunajām dalībvalstīm un nonāk kultūras sektorā. Nav tā, kā ierēdņi man teica, ka to diktē Norvēģijas puse. Līdzās ne mazāk svarīgām jomām, tādām kā atbalsts koka arhitektūrai, amatu apmācībai, jūgendstila arhitektūrai, viens no punktiem ir atbalsts nonkonformistiskam padomju mantojumam. Par šo naudu mēs varam pirkt mākslu, dokumentēt, strādāt. Mēs formulējam, kas ir mūsu Laikmetīgās mākslas muzejs, un varam iepirkt darbus, kuri radīti līdz 1991. gada augustam. Ir jau izveidota un padomes apstiprināta mērķprogramma Valsts Kultūrkapitāla fondā kā līdzfinansējums, jo norvēģi prasīja 15% līdzfinansējuma. Tas nozīmē, ka nākamos piecus gadus mums būs katru gadu 100 000 latu iepirkumiem. Domāju, ka tā ir laba ziņa. Taču tas attiecas ne tikai uz latviešu mākslu, bet arī uz igauņu, lietuviešu, krievu mākslu. Padomju nonkonformistiskais mantojums ir ļoti plašs. Pirksim Navaku, pirksim Lapinu – to, ko Latvijas skatītājam būtu vērts redzēt, kam vajadzētu būt muzeja kolekcijā. Ja mēs skatāmies, kā ir augusi Latvijas laikmetīgā māksla, tad kontakti ar igauņiem, izstādes toreizējā Planetārijā, kuras organizēja Jānis Borgs, mūsu tēlnieku darbs kopā ar lietuviešiem plenēros Klaipēdā, – šī saikne ir jānotur, un lokālpatriotisms naudas ziņā jāpārvar. Otra lieta, pie kā strādāju kopā ar Astrīdu, – piedāvājums vienam korporatīvam sponsoram, vienai no mūsu lielajām kompānijām, kas ir plānojusi palikt te un strādāt vismaz desmit gadus, lai tā uzņemas finansiālās rūpes par mākslu pēc 1991. gada. "Latvijas gāze" tagad dod operai 100 000 latu gadā ("Aldaris" deva 60 000), un mums ir virkne šādu kompāniju. Es domāju, ka par kādiem 60 000 gadā varētu būt runa, un šim korporatīvajam sponsoram būtu redzamība muzejā. Ja piecus gadus šāds finansējums būtu, tas jau veidotu labu pamatu kolekcijai uz visiem laikiem. Tāds ir mans redzējums. Mūsu valdībā šāds muzejs nekad nebūs īpaši populārs – nupat klausījos, kā no tribīnes PCTVL deputāts ļoti skarbiem vārdiem runāja par to, kādas šausmas Valsts Kultūrkapitāla fonds atbalsta laikmetīgajā mākslā – "visas tās abstrakcijas un pornogrāfijas" – , līdz ar to kolekcijas veidošanai nevajadzētu tērēt nodokļu maksātāju naudu, labāk, ka tā ir privāta nauda. Uzņēmēji ir sapratuši, ka atdeve būs liela, jo cilvēki pasaulē uz tādiem muzejiem skrien kā uz panoptiku, lai redzētu, "ko tie mākslinieki ir sadarījuši". Politiķi ne vienmēr spēj saprast un novērtēt, ko tāds muzejs intelektuāli dod sabiedrībai – ne tikai kultūrtūrisma attīstībai. Kopā diskutēsim, un es domāju, ka startēsim 2005. gada vasarā. Studija: Kāds būtu finansējuma optimālais modelis šādas iestādes uzturēšanai? Ir dzirdētas negatīvas atsauksmes par privātas naudas iesaistīšanu... H.D.: Optimālais finansējums vienmēr ir valsts dotācija, un valstij kopā ar pašvaldību jāveido kolekcija un jāturpina to veidot pēc tam, kad muzejs būs uzcelts, un muzejs jāuztur. Tas notiek tad, kad cilvēki, kas pieņem lēmumus par valsts naudu, jau redz rezultātus. Es domāju, ka tie, kas ir negatīvi noskaņoti pret privātu naudu, paši neko nav izdarījuši. Tagad, kad beidzot kaut kas notiek, man ir pilnīgi vienalga, ko runā. Jo politikā laika ir maz – man maksimāli ir doti divi gadi, un es gribu ielikt pamatus muzejam un kolekcijai, lai šis process būtu neatgriezenisks. Neviens nedos lielu valsts naudu – ne nākamgad, ne aiznākamgad –, lai izveidotu šo kolekciju, tas ir pilnīgi nereāli. Bet mums jāvirzās uz priekšu, jāiet ceļš, kas ir ejams, un tas nav nekas nelikumīgs. Studija: Bez tam pasaulē lielie muzeji gandrīz visi ir saistīti ar privātu finansējumu... H.D.: Berlīnē tikko atklāja piebūvi muzejam Hamburger Bahnhof, kura speciāli izbūvēta Flika kolekcijai. Studija: Vai tomēr vērtīgu, būtisku kolekciju pamatā nav kāda viena cilvēka vīzija, vai tiešām ir iespējams šādu muzeju radīt ar "darba grupas" palīdzību? H.D.: Protams, tas būtu ideālais gadījums. Mums ir demokrātiska valsts un jāievēro noteiktas procedūras. Lielās autoritātes laikmetīgajā mākslā jau nav iestrādātas kolektīvajā apziņā. Līdz ar to mums ir jāiet visas konkursa procedūras, un neviens nepieteiksies uz direktora vietu, kamēr muzejs nebūs uzcelts. Un ir pilnīgi skaidrs, ka jārīko starptautisks konkurss. Šobrīd mēs nevaram algot šo cilvēku piecus gadus, līdz muzejs ir uzcelts, pilnīgi skaidrs. Studija: Bet notiek kolekcijas veidošana, un muzejs patiesībā – tā ir kolekcija. Arī Kiasma jau gadus iepriekš veidoja kolekciju, zinot, kas būs direktors. H.D.: Arī somu modelī nebija viens cilvēks, tur kopā strādāja komanda – Tūla Arkio ar Māretu Jaukuri un kuratoriem. Vēl līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, kurš no viņiem būs direktors. Un jau tagad tie ir nomainījušies. Arī Amerikā tas nav viens cilvēks, bet padome – tā tiek veidots Čikāgas Laikmetīgās mākslas muzejs. Tas ir interesanti arī vēsturiski. Čikāga ir ļoti antisemītiska pilsēta, un Laikmetīgās mākslas muzejs veidojās kā alternatīva Čikāgas Mākslas institūtam, kur neviens ebrejs ilgi netika ņemts darbā. Un tad ebreju kopiena sameta naudu un uzbūvēja šo Laikmetīgās mākslas muzeju. Tā nebija viena cilvēka iecere, tā bija kopiena, kas sameta vairākus simtus miljonus, un padome sāka veidot kolekciju. Iespējas ir dažādas. Latvijas apstākļos, ņemot vērā tādas nevajadzīgas šūmēšanās un aizdomīgumu, būtu grūti pateikt, kurš būs tas, kuram muzejs jāveido. Studija: Vai jums ir sava vīzija, kādam šādam muzejam vajadzētu būt? H.D.: Man personīgi ir. Mana vīzija – un to es likšu priekšā arī diskusijai – ir parādīt kolekcijā saknes, kā laikmetīgā māksla veidojusies. Tas nozīmē, ka mēs nesākam ar F5 videodarbiem, bet ar Zentu Loginu, Leonīda Āriņa abstrakcijām un modernisma līniju, no kuras izaug laikmetīgā māksla. Runājot par pēckara mākslu, tas ir abstraktais ekspresionisms. Katrā laikmetīgās ‘ mākslas muzejā kaut kādā veidā šādas tendences parādās. Tātad mana vīzija ir – caur piesaisti starptautiskiem virzieniem parādīt, kā šī māksla likumsakarīgi ir veidojusies. Kāds ir mūsu 60. gadu avangards – Lancmanis, Vasiļevskis – un tieši tās pašas tendences Igaunijā un Lietuvā. Ideāli – arī Krievijā. Bet tur ir jāpiesaista vēl papildu nauda no starptautiskiem fondiem, lai tāda līmeņa mākslu varētu iegādāties. Tomēr ar ieskatu vēsturē, lai varētu analizēt mūsdienu procesus, – vēsturē no Otrā pasaules kara beigām, kā tas ir Rietumu laikmetīgās mākslas muzejos. Izvilkt šo laikmetīgo līniju kolekcijā – tas ir arī ļoti liels zinātniskās pētniecības darbs, apceres, publikācijas. Un to mums norvēģu nauda atļauj. Savā ziņā tā ir arī vēsturiskās atmiņas reabilitācija. Mani ļoti satrieca 1996. gada KM pētījums par kultūrpolitiku, kur izrādījās, ka mēs esam tauta bez disidentiem, bez nonkonformisma, ka viss ir gājis gludi, ka visi ir tik vienādi. Tā nav bijis. Āriņš sēdēja savā Tukumā un nekur neiesaistījās, Zentas Loginas darbi viņas dzīves laikā nav izstādīti... Arī šī līnija ir jāparāda. Ir jāparāda vietējās, ja tā var teikt, vibrācijas, kas atšķiras no citām vietām. Es skatos uz Barbaras Gailes gleznām – tas nav kaut kāds auksts abstrakcionisms, tas ir kaut kas ļoti poētisks, emocionāls. Tas nerodas tukšā vietā, tam ir kaut kāda kontinuitāte. Un man liekas, ka šajā kolekcijā ir jāiestrādā apziņas moments. Bet iespējams, ka būs citāda lemšana. Galu galā es arī pretendēju uz profesionālu skatījumu, ko varu izteikt, bet tas nenozīmē, ka es diktēšu. Studija: Kas, pēc jūsu domām, nosaka muzeja seju, tā atpazīstamību pasaulē, un kas tādā gadījumā varētu būt mūsu muzeja unikalitāte? H.D.: Es redzu, ka mēs visus satrieksim ar savu vietu. Piebrauks kuģi, tur būs promenādes, tur būs kāds no Navaka ģeniālajiem darbiem, kas sveiks pirmos pasažierus, tur apkārtnē būs vieta mākslai, būs fantastiska arhitektūra, kur atradīsies arī šī industriālā mantojuma pērle, kas ir cakaināka nekā citur. Mēs pirmkārt visus pārsteigsim ar savu estētisko vidi. Es ļoti ceru uz saprātīgu detaļplānojumu Andrejsalā, skatos diezgan optimistiski, jo esam jau kaut ko mācījušies no barbarisma izpausmēm urbānajā vidē 90. gados. 21. gadsimta sākumā ir visas cerības šo vidi radīt ļoti pievilcīgu. Tas ir tāds utilitārs skatījums. Jo jāsaka, ka mēs diez vai kādu satrieksim ar savu kolekciju, bet papildināsim kopainu ar reģionālu skatījumu. Kādēļ mums nespecializēties: Latvija, Igaunija, Lietuva, Polija, Krievija, Skandināvija? Tomēr Baltijas valstīm un Skandināvijai ir kāda kopīga mentālā telpa, nav hipertrofēta sociāla konceptuālisma, bet mūsu mentalitātes telpā ir nodalāma sava īpatnēja poētiska stīga. Es nedomāju, ka mēs kādu satrieksim, bet ieinteresēsim ar savu skatījumu gan. Studija: Laikmetīgās mākslas muzeji pasaulē bieži vien eksponē vienus un tos pašus vārdus... H.D.: Domāju, ka šis reģionālais moments to nojauks. Un tā vairs īsti nav, ka būtu vieni un tie paši vārdi. Piemēram, viens no maniem mīļākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem kolekcijas un programmas ziņā ir pirms vairākiem desmitiem gadu izveidotais Frankfurtes Laikmetīgās mākslas muzejs, kuram šobrīd ir izcils direktors – Udo Kitelmans. Viņš ir optiķis pēc profesijas un izglītības. Viņš bija kurators Vācijas ekspozīcijai Venēcijas biennālē 2001. gadā, kad Vācijas paviljons ieguva Grand Prix kā labākais paviljons: pie tā stāvēja garas rindas, jo bija jālien iekšā negaidītu pavērsienu pilnā telpā. Uzreiz pēc tam viņu uzaicināja uz Frankfurtes muzeju. Viņa programma ir vienkārši izcila, un ekspozīcijā nav vārdu, kas atkārtojas. Savu privāto optiķa skatījumu viņš projicē uz kolekciju un kolekcijas prezentāciju. Mēs varam izveidot spožu kolekciju no mūsu reģiona māksliniekiem, taču tas neizslēdz, ka tur varētu būt arī deponēti darbi. Nav noslēpums, ka lielās privātkolekcijas meklē vietu. Tā pati Flika kolekcija Berlīnē izstāda tikai nelielu daļu no tā, kas viņam ir sakrāts. Es neizslēdzu iespēju, ka nākotnē mēs varētu vienkārši aizņemties darbus no kādām slavenām kolekcijām uz ilgāku laiku, kamēr pašu kolekcija veidojas. Ja muzeja vadība redzēs, ka kaut kādas šķautnes pietrūkst, tad es redzu iespēju runāt arī ar amerikāņiem. Studija: Kuru no pasaules muzejiem jūs uzskatāt par vistuvāko Latvijas vajadzībām, nevis iespējām? H.D.: Latvijas vajadzībām ļoti tuvs modelis, protams, ir Kiasma. Tas ir daudzkārt cilāts vārds. Bet es nepieņemu Kiasma arhitektūras spiedogu. Pati ēka man labāk patiktu kā baznīca vai tamlīdzīga sakrāla celtne. Mākslas izstādīšanai tā nav piemērota – ne grīda, ne sienas. Mākslas izstādīšanai vajadzīgs kas askētiskāks. Bet Kiasma ir lielisks funkcionēšanas modelis – kā dzīva vienība, reizē informācijas centrs, izglītojošs centrs, milzīga radoša laboratorija ar precīzi domājošiem kuratoriem dažādās jomās. Muzejs, kas uzstājas ne tikai kā kolekcionētājs un izstādītājs, bet arī arī kā producents, dažādu radošu rūgšanas procesu katalizators. Un tas ir arī kolektīvas darbības modelis. Latvijas apstākļos to vienu cilvēku "noēdīs" jau pēc gada! Studija: Bet adekvātākais laikmeta ainas pasniegumā? H.D.: Nu protams MOMA! Esmu ilgi dzīvojusies Ņujorkā – tā kolekcija ir milzīga. Un pie tik milzīgas kolekcijas vienmēr kādu ekstraktu var dabūt. Tāda nekad mums nebūs. Studija: Kādēļ vispār mums – tādai mazai un nabadzīgai valstij (tādi ir oficiālie ekonomikas rādītāji) – vajag Laikmetīgās mākslas muzeju? H.D.: Es domāju, ka mēs nebūsim nabagi, un kultūra nav tā joma, kurai būtu jāliek gaidīt. Man patika tas, ko Oļegs Tillbergs teica 1995. gadā Rīgas domē, kad stāstījām, ko gribam izstādīt pilsētā lielajā Sorosa centra projektā "Piemineklis". Pēteris Pētersons, kurš nebija nekāds laikmetīgās mākslas entuziasts, teica, ka tā nav nekāda latviešu māksla, un tad Oļegs eksplodēja: "Vai es esmu kāds garām skrienošs suns, es arī esmu latvietis!" Manuprāt, tas ir arguments – latviešu māksla ir māksla, ko rada latviešu mākslinieks. Līdz ar to tā ir nacionāla. Runa nav par valsts bagātību vai nabadzību, bet par to, ka te ir radoši cilvēki, kuru produktam būtu jābūt garīguma ienesējam sabiedrībā, un valstij ir jārada tas "ierāmējums", tā iespēja, lai šo produktu līdz sabiedrībai novadītu. Mēs vairs nevaram gaidīt, jo kādā brīdī būtiska garīgās dzīves satāvdaļa iztrūks. Studija: Kāda ir jūsu attiecību vēsture ar laikmetīgo mākslu? H.D.: Atšķirībā no Kitelmana es neesmu nākusi no zinātnes, bet no vidējas latviešu inteliģentu vides un īpaši neatšķiros no tagadējiem kolēģiem. Vienkārši ir iznācis varbūt agrāk kaut kur braukāt – jau 80. gadu beigās. Laikmetīgie mākslinieki man bija tuvi draugi – Oļegs Tillbergs un vēl daži. Man ir nācies būt klāt viņu projektos, procesos, kur māksla top acu priekšā, kur tu strādā burtiski roku rokā ar mākslinieku gan kā teorētiķis, gan kā producents, gan kā promotieris, esi visnotaļ tur iesaistīts. Jau diezgan sen man ir izdevies iegūt starptautisku pieredzi. Ministra darbā tas nepalīdz, bet profesionālajā darbā gan. Es domāju, ka cilvēks var būt labs ministrs, arī ja viņš nekā nezina par laikmetīgo mākslu, tam piemērs ir mans draugs (par draugiem es varu saukt divus ministrus Eiropā) Horvātijas ministrs Božo Biškupičs, kurš ir liels mākslas kolekcionārs, bet nemīl laikmetīgo mākslu. Viņam ir plaša gleznu kolekcija, un tā ir modernisma līnija, ko viņš kolekcionē. Ilgus gadus viņš bijis grafikas izdevējs. Bet viņš ceļ muzeju. Tas būs grandiozs muzejs Zagrebā. Viņš uzskata to par savu mūža projektu, par kuru, lai tas būtu, politikā ir cīnījies desmit gadus. "Es droši vien tur kāju nesperšu," viņš saka, "man tā māksla nepatīk, bet es izdarīšu visu, lai muzejs būtu!" Viņš saprot, ka moderna valsts Eiropā nevar bez tāda muzeja pastāvēt. Esmu šo to uzrakstījusi, esmu izstādes veidojusi, man ir mīļāki projekti un mazāk mīļi, tomēr domāju, ka 1995. gada izstāde "Piemineklis" ir unikāla. Tēlniecības kvadriennāle bija ļoti nozīmīga pagājušajā vasarā ar objektiem pilsētvidē. Tomēr "Pieminekļa" gadījumā mēs darbojāmies pilsētas centrālajās vietās – pretī Arsenālam, Ļeņina pieminekļa vietā utt. Tie nebija kaut kur nolikti objekti. Streips runāja par pacelto tramvaju savos raidījumos, citi uztraucās par Tillberga “kukaini” – uz muguras apgriezto lidmašīnu netālu no Krievijas vēstniecības... Domāju, ka tas bija vērienīgākais projekts. Par to man nebūs kauns mazbērniem stāstīt. Studija: Kurš no 20. gadsimta laikposmiem jums ir vistuvākais? H.D.: Nezinu, es tomēr dzīvoju 21. gadsimtā, mani interesē tieši tas, ko tagad dara mākslinieki. ... Varbūt – laikmets, kas izaug apkārt dažām personībām... Tas, kas ir apkārt Brūsam Naumanam, pirms tam Robertam Smitsonam. Iespējams – viņš man ir vistuvākais. Dišānu man kaut kā grūti iztēloties par 20. gadsimta otrās puses mākslinieku, kaut mana analītiskā mākslas uztvere veidojusies, sekojot tieši Dišāna līnijai. Esmu redzējusi ļoti daudz viņa darbu, daudz par viņu lasījusi, tomēr kā tādu milzi, kas ievada veselu jaunu laikmetu, es uzskatu Robertu Smitsonu. Viņa konceptuālisms, viņa vēriens, bezgalīgais humors nelielos darbos – jā, tas man ir vistuvāk. Studija: Domāju, ka teiksiet – Boiss... H.D.: Nē, nē, nē, tas ir interesanti, tomēr man kaut kā amerikāņi ir tuvāki. Dišāns jauki pamatojis, kāpēc viņš aizbrauca uz Ameriku, kāpēc tur uzplaucis – jo Amerikā tomēr cilvēks jūtas ļoti brīvi, atvērts eksperimentiem. Vorholam ir brīnišķīgs darbiņš, kurā viņš filmējis Dišānu. Studija: Un no 21. gadsimta mākslas novitātēm? H.D.: Man ļoti perspektīvs liekas tas, ko dara grupa F5. Man šķiet, tur rodas kaut kas jauns. Ir teikts, ka māksla tagad top, saduroties māksliniekam un politiķim, māksliniekam un zinātniekam, varbūt māksliniekam un citplanētietim, – es tagad brīvi interpretēju. Tikko uzzināju, ko F5 rādīs Venēcijas biennālē – tas ir pētniecisks projekts. Nevis tādā nozīmē kā sausi konceptuāli sociālie vai lingvistiskie projekti 70. gados. Tas ir daļēji zinātnisks un daļēji poētisks pētījums par gaismu. Projekts "apaug" dažādos medijos, tā nav tikai reāla instalācija telpā, tur ir ļoti daudz virtuālu momentu, pagarinājumu, kas iesniedzas tādā telpā, par kuru mēs nemaz neesam domājuši, ka tā ir piemērota mākslai. Man liekas, viņi ir uztaustījuši šo absolūtā nervu, kāds ir 21. gadsimta sākumā, un es ar viņiem saistu ļoti lielas cerības, ka mums būs beidzot vēl kāds, ne tikai Gustavs Klucis, kuru pasaulē pazīs. Studija: Kādēļ nacionālai valstij vispār būtu jāatbalsta laikmetīgā māksla, ja tās ideoloģiskie resursi ir zaudējuši funkcionalitāti? H.D.: Šobrīd ideoloģiskie pamatojumi ir tikpat spēcīgi. (Man kā mākslas profesionālim to, protams, ir bēdīgi apzināties.) Proti, mēs esam viena no Eiropas Savienības galvaspilsētām. Un ES galvaspilsētā ir jābūt Laikmetīgās mākslas muzejam. Ja tā nav, ja nav modernas koncertzāles, ja nav iespaidīgas Nacionālās bibliotēkas – mēs esam vienkārši provinciāli. Vēlme būt ES galvaspilsētai, būt metropolei – tas ir spēcīgs ideoloģisks pamatojums, ne mazāks kā nacionālā pašapziņa. Tas parāda, ka valsts ir moderna, dinamiska, konkurētspējīga. Mēs neesam provinciāļi. | |
| Atgriezties | |
