VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzīve, kas zaudējusi līdzsvaru Mārtiņš Slišāns Qatsi 1 triloģija "KOJANISKACI" (1983) Ko-ya-nis-qatsi (Ziemeļamerikas hopi cilts indiāņu valodā) – 1) traka dzīve; 2) dzīve nemierā; 3) dzīve, kas zaudējusi līdzsvaru; 4) dzīve, kas sairst; 5) dzīves stāvoklis, kas pieprasa citu dzīvesveidu. "POVAKVACI" (1988) Po-vaq-qatsi (Ziemeļamerikas hopi cilts indiāņu valodā) – dzīvesveids, kas aprij citu ļaužu dzīvības spēku, lai uzlabotu savu dzīvi. "NAGOJACI" (2002) Na-qou-qatsi (Ziemeļamerikas hopi cilts indiāņu valodā) – 1) dzīve, nogalinot citam citu; 2) karš kā dzīvesveids; 3) (mūsdienu versija) civilizācijas vardarbība. | |
| |
| Ir grūti sākt stāstu par filmu, kurā nav ne sižeta, ne aktieru, ne
darbības šī vārda tradicionālajā izpausmē. Vēl jo grūtāk, ja tā ir
vesela triloģija, kas tapusi 27 gadu laikā. It īpaši grūti, ja tās
autors paziņojis, ka viņa filmās nav nekāda iekšēja mērķa un vērtības,
bet jēgas piešķiršana ir katra skatītāja ziņā. 87 minūtes garais "Kojaniskaci" ir darbs, kas tieši un netieši ietekmējis visu mūsdienu reklāmas industriju, mūzikas klipu un audiovizuālās bilžu apstrādes un prezentēšanas procesu. Paradoksāli, ka tas saistīts ar ekoloģijas tēmām. "Kojaniskaci", tāpat kā nākamo "sēriju" "Povakvaci", pēc žanriskās piederības varētu dēvēt par National Geographic un CNN pašreklāmas krustojumu koncertfilmas žanrā. Laikā, kad tapa filma, CNN vēl gulēja bērnu autiņos, bet National Geographic televīzija nevienam pat sapņos nerādījās. "Kojaniskaci" bija redzējums par audiovizuālās kultūras netālo nākotni – bezgalīga asociatīvu bilžu rinda mūzikas pavadījumā. Gan tehniski, gan vizuāli filma bija viens no kinematogrāfijas frontes priekšposteņiem. Kinokritiķi to nespēja ielikt nevienā no tradicionālās klasifikācijas plauktiņiem, filmas autors ironiski atsaucās uz savu garabērnu kā "kaķi, kas rej". Stāsts par "Kojaniskaci" ir nesaraujami saistīts ar tās radītāju, kura personībai ar kino režiju ir tikpat maza saistība kā viņa filmai ar tradicionālā kino kanoniem. Godfrijs Redžo līdz 28 gadu vecumam bijis neordinēts katoļu mūku ordeņa kalpotājs. Dzimis 1940. gadā, viņš pameta brālību 1968. gadā un kļuva par pasniedzēju sākumskolā, tad pamatskolā un galu galā koledžā. Vēl esot katoļu brāļu rindās, dibinājis organizāciju, kuras ietvaros desmit gadus palīdzējis jauniešiem no ielu bandām, bet pēc tam organizējis medicīniskās palīdzības projektu pilsētas vietējās kopienas 12 tūkstošiem iedzīvotāju. Galu galā 1972. gadā nodibinājis bezpeļņas organizāciju "Reģionālās izglītības institūts" un tās ietvaros pievērsies mediju, mākslu un vietējās kopienas organizatoriskajām un pētniecības lietām. Šīs iestādes aizsegā arī radās un tika īstenots filmas "Kojaniskaci" projekts. Filma, kas tapa septiņus gadus (1975–1983), ir Redžo debija kinematogrāfā. Hipnotizējošais skaņas celiņš, ko veidojis modernās mūzikas guru Filips Glāss, ievada "Kojaniskaci" pasaulē jau no pirmajām sekundēm. Indiāņu alu zīmējumi, kas atgādina abstraktas pēcapokalipses gleznas, un sekojošie kadri ar "nukleāro sniegu", kas pavada raķetes pacelšanos tuvplānā, savienojumā ar Glāsa mūziku iedarbojas kā pirmatnējā šamaņa suģestija. Jo īpaši tāpēc, ka vienīgais titrs bez filmas nosaukuma sākumā ir "Frānsiss Fords Kopola piedāvā", liekas, ka sekos "Mūsdienu apokalipses" turpinājums, bet patiesībā Kopola uzņēmies filmas goda kuratora amatu. Gan Kopolas, gan vēlāk Džordža Lūkasa, Jorama Globusa un Menahema Golana, Stīvena Soderberga un Hārvija Vainšteina saistība ar šo triloģiju šķiet tikpat neparasta parādība kā pati filma. Gadu gaitā šī projektā ietvaros darbojušies ļaudis, kas ikdienā pie viena galda būtu grūti nosēdināmi. Pēc ievada sekojošās pārdabiski skaistās sarkanbrūno tuksnešu, aplupušu milzu smilšakmens "ilkņu" un upju ieloku reljefās tekstūras virknējas Glāsa mūzikas pavadībā un darbojas kā ielūgums uz psihodēlisku meditāciju, kur skatītāja izbrīnīto acu priekšā paveras pasaules aiz cilvēka sensoro sajūtu robežām. Turpmākajā "Kojaniskaci" gaitā uzbango daudzu zinātniski fantastisko filmu sajūta, kur nolemtība šķiet kā neizbēgams nobeigums. Ievads atgādina pirmatnējās pasaules tukšumu no Kubrika "2001. Kosmiskā odiseja", bet pāreja uz civilizēto pasauli ir gandrīz tikpat strauja kā Kubrika darbā, tikai kosmiskās stacijas vietā mūsu vizuālos jutekļus pārplūdina rūpnieciskās spridzināšanas, naftas pumpēšanas, metālapstrādes bildes, kā civilizācijas zirnekļa austi tīkli cits citam seko augstsprieguma elektrolīniju "zīmējumi" uz smilšainu pakalnu fona. To visu vainago atombumbas sēņu silueti un ļaudis milzu atomelektrostacijas pakājē. Civilizācijas varenība un ārprāts reizē iepretim dabas tiešajam un nepastarpinātajam skaistumam. Iespējams, šī ir vienīgā filma kino vēsturē, kurā apzināti visā tās garumā izmantota tā dēvētā palēninātās filmēšanas metode, kuras rezultātā mēs uz ekrāna ieraugām pāri galvai skrejošus mākoņu vālus, kas aizauļo tālē kā nemierīgas jūras viļņi, ļaužu pūļus, kuri kā skudras pūznī šaudās pa Manhetenas debesskrāpju kanjoniem, un mašīnu straumes starmešu švīkas, kas kā apdullušu jāņtārpiņu bars joņo pa naksnīgās pilsētas maģistrālēm. Īsta civilizācijas haosa simfonija. Jāteic gan, ka jūtīgiem organismiem pirms šīs izrādes baudīšanas ieteicams iedzert nervus nomierinošas zāles, jo Glāsa mūzika iedarbojas veģetatīvās nervu sistēmas līmenī – ritmiski asie atkārtojumi un zemo frekvenču pārbagātība, kas pieskaņota montāžas ritmam, filmas otrajā daļā pie videospēļu elles ainas sasniedz kresčendo. Tā ka, gatavojoties šīs filmas vērošanai, meskalīnu, LSD un amfevitamīnus varat mierīgi atstāt atvilktnē. Atsevišķi skatītāji režisoram pat apstiprinājuši, ka, vērojot šo izrādi kinoteātrī, nonākuši transā bez narkotisko vielu lietošanas. Veseli mikrorajoni ar pamestu modernisma apbūvi kā gigantiskas sērkociņu kastītes ar izsistiem logiem, delīrijā skrienoši lielveikalu ratiņi, cilvēki, kas pa metro eskalatoriem slīd paralēlā montāža ar hotdogu desiņām pa rūpnīcas konveijeru. To visi pavada skaņu celiņš, kura leitmotīvu izpilda draudīgi vīrukora basi, kas atkārto vienu vienīgu vārdu: kojaniskaci. Pats pret savu gribu skatītājs tiek ievilkts konstruēta transa stāvoklī. Laikā, kad Redžo piedāvāja Filipam Glāsam kļūt par filmas mūzikas autoru, komponists jau bija iekarojis vietu modernās mūzikas panteonā ar operu "Einšteins pludmalē" cita minimālisma guru – skatuves režisora Roberta Vilsona iestudējumā. Lai gan Glāss sākumā noraidīja Redžo piedāvājumu, sakot, ka viņš nenodarbojas ar filmu mūzikas rakstīšanu, tieši darbs "Kojaniskaci" tiek uzskatīts par vienu no viņa karjeras lielākajām veiksmēm. Visās turpmākajās Redžo filmās komponists kļuva par līdzvērtīgu sadarbības partneri, strādājot pie mūzikas jau filmas tapšanas gaitā. Oriģinālais "Kojaniskaci" daudzkārt izrādīts dzīvās mūzikas pavadībā un kļuvis par savdabīgu audiovizuālu performanci, ko dažādās pasaules malās vērojuši simtiem tūkstoši skatītāju. Pēc tam kad filma guva negaidītus panākumus un kļuva par kinoteātru minihitu Amerikā, Redžio parādījās neparasti sabiedrotie. Nākamās filmas "Povakvaci" ‘ goda kuratoru rindiņā lasāms gan Frānsisa Forda Kopolas, gan "Zvaigžņu karu" tēva Džordža Lūkasa vārds. Bet izpildproducentu, t.i., naudas devēju, lomā uzstājas otrās šķiras gravēju producenti Jorams Globuss un Menahems Golans, kuru bagātīgajā filmogrāfijā atrodami gan van Dammes un Čaka Norisa agrīnās slavas hiti, gan jauniešiem līdz 18 gadu vecumam domāta erotika ar tādiem vilinošiem nosaukumiem kā "Karstais saldējums" (Lemon Popsicle) un "Laimīgā mauka dodas uz Holivudu" (Happy Hooker Goes Hollywood). "Povakvaci" bija viena no divdesmit filmām, kuras viņi togad finansēja. "Povakvaci" noskaņa iepretim statiskajai bezcerībai, ko piedāvā "Kojaniskaci", ir pārmaiņas vēstoša – lielā mērā pateicoties Filipa Glāsa optimistiskajiem ritmiem, kuri tapuši reizē ar filmas montāžu. Reizēm pat grandiozās pasāžas atgādina taktis no "Zvaigžņu karu" marša vai franču elektroniskās mūzikas meistara Žana Mišela Žāra darbiem, it īpaši tāpēc, ka daudz kas ieskaņots, strādājot ar spēcīgiem sintezatoriem. Triloģijas otrajā daļā kristietis Redžio izteikti pārtapis par new age panteisma un humānisma ideju sludinātāju. "Povakvaci" ir vēstījums par trešās pasaules valstīm, uz kuru rēķina dzīvo Rietumi. Lielāko daļu ekrāna laika aizņem bildes, kas filmētas vietās, sākot ar Brazīliju, Andu kalniem Peru, Ēģipti un beidzot ar Keniju, Indiju un Honkongu. Tie ir cilvēki kustībā – darba un svētku tikums, kas saglabājies trešās pasaules valstīs. Andu iedzīvotāji griežas dejā, tērpušies daudzkrāsainos tautastērpos, krāšņās kleitās ģērbušās afrikānietes ar savu klātbūtni atstāj ēnā Naomi Kempbelu, kāda ciema ļaudis, brienot pa zeltainiem graudiem, svin ražas svētkus. Tam pretstatīta Rietumu pasaule, kas reducēta uz valšķīgām un aicinošām reklāmu sejām, modelēm un robotiem. Pa vidu kā daudzkrāsainā mozaīkā sasprausti kadri ar PSRS un ASV karogiem, kas šķiet gatavojas apskauties, Romas pāvests, kara lidmašīnas, iziešana kosmosā un vesela miriāde ar citiem tēliem, sākot ar veco ziņu programmas "Dhtvz" pulksteni un beidzot ar kaulainu, melnādainu puisēnu, kurš klīst par neidentificētas trešās pasaules valsts dubļaino upes krastu. Galu galā tas viss kopā ved pie vienas "pukstošas" planētas sirds, kas uzskatāmi parādīta kā no kosmosa filmētas Zemes siltumizstarojuma pulsācija. Nepamet sajūta, ka Godfrijs Redžo varētu būt labs Lēnijas Rīfenštāles palīgs. Visaptverošu ideju komunicēšana ar abstrakti asociatīvu un monumentālu tēlu palīdzību raksturīga abiem. "Povakvaci" atšķirībā no "Kojaniskaci" paātrinātās kustības izmanto tās antitēzi – palēninātu kustību. Filmas garās pasāžas atgādina jaunlaiku versiju par Rīfenštāles grandiozo odu cilvēka ķermeņa varēšanai filmā "Olimpija" (1936), kas kalpoja par Hitlera idejisko ieroci āriešu rases pārākuma pierādīšanai. Tikai šoreiz tie ir ne vien svētki, bet arī verdzisks darbs, kas redzams uz ekrāna. "Povakvaci" sākumā skatāma desmitiem dažādos rakursos safilmēta un samontēta grandioza aina no Brazīlijas zelta raktuvēm, kur tūkstošiem puskailu strādnieku uz muguras nes dubļu grozus, kuros, iespējams, paslēpies kāds zelta graudiņš. Šķiet, ka Dante, rakstot par elli, gara acīm redzējis līdzīgu ainu. Filmas panākumi nebija tik lieli kā "Kojaniskaci", un iecerētā trešā daļa bija uz ilgāku laiku jāatliek. WWF jeb Pasaules dabas fonds piedāvāja režisoram iemiesot Platona anima mundi konceptu par pasauli kā dzīvu organismu tāda paša nosaukuma filmā. 1991. gadā Redžo un Glāsa radītā filma Anima mundi ir gandrīz vai audiovizuāla instrukcija Animal Planet, National Geographic un Discovery televīzijas (kas radās šīs desmitgades laikā) pašreklāmai. Skrejošie mākoņi un dzīvnieku graciozās dejas rapidā jeb palēninātā kustībā kļuva par šo kanālu neatņemamu sastāvdaļu. Tikmēr Redžo audiovizuālajās simfonijās skatāmā pasaules globa-lizācija un pārvēršanās par lielciemu ritēja pilnā sparā. 20. gs. 90. gadi mums deva internetu un digitālo revolūciju. Režisora piedāvātās asociatīvās tēlu rindas kļuva par globālās televīzijas ikdienas sastāvdaļu. Bet par trešās, triloģiju noslēdzošās filmas "Nagojaci" tapšanu lielā mērā jāpateicas Stīvenam Soderbergam ("Sekss, meli un video", "Oušena banda") , kurš spēja pārliecināt neatkarīgās lielstudijas Miramax šefu Hārviju Vainšteinu par Redžo iecerētā "Nagojaci" koncepta kinematogrāfisko potenciālu. Tādēļ filmas sākumā Kopolas un Lūkasa vārdu vietā lasām "Stīvens Soderbergs piedāvā". Veidojot triloģijas noslēdzošo daļu, Redžo filosofijas pamatā bija divi apgalvojumi: pirmkārt, informācijas tehnoloģija cilvēka dzīvē aizstājusi dabisko dzīves vidi, otrkārt, tehnoloģija nav neitrāla. Pieturoties pie šī apgalvojuma, autors pasludināja arhīvos atrodamos kino un video materiālus par to resursu, uz kura bāzes veidosies simtprocentīgi oriģināla filma, kurā nav neviena paša režisora un operatora uzfilmēta kadra. "Nagojaci" nav nevienas režisora inscenētas ainas – filma ir vienu vienīgu datormanipulētu un apstrādātu kadru savirknējums. Milzīga globalizētās planētas TV, datoru, popa, roka, politikas, dabas un citu mūsdienu pasaules ikonogrāfisko tēlu kolāža. Lielu filmas daļu veido oriģinālā datorgrafika, kam jāapstiprina Redžio tēze, ka cilvēks vairs nedzīvo dabas dotajā, bet tehnoloģijas pasaulē, ka informācijas laikmets nav vis darbarīks cilvēka rokās, bet tas, caur ko cilvēks sevi apzinās un caur ko dzīvo. To visu ievada un noslēdz Brēgela slavenais Bābeles torņa gleznojums. No trim triloģijas filmām "Nagojaci" šķiet vismazāk veiksmīgā. Lielā mērā tāpēc, ka bezgalīgās kadru kolāžas ir līdzīgas tām, ko redzam ikdienā. Solarizācija, krāsu balināšana, attēla virsmas reljefs iespiedums, digitālais graudainums un desmitiem citu dažādu efektu, ko tik bieži vērojam TV ekrānā, kaut kādā mērā pat banalizē filmu tāpat kā fotogrāfisko seju virkne, kuras izslīd cauri kadram, sākot ar bin Ladenu, Bušu, Kadāfi, Mandelu, Ļeņinu, Hitleru un beidzot ar bītliem, Eltonu Džonu, princesi Diānu un Romas pāvestu. Korporatīvie zīmoli, sporta sacensības, palēnināti kadri no automobīļu crash-test ainām. Pirms tiem jau aizlēkušas antilopes, aizskrējušas zebras un žirafes un aizslīdējusi Einšteina formula E=mc2 uz ASV iznīcinātāju bāzes kuģa klāja. Tomēr nenoliedzami, ka "viss šis džezs" montēts gana efektīgi un skatāms kā tēzes ("Kojaniskaci" = Ziemeļu puslode) un antitēzes ("Povakvaci" = Dienvidu puslode) apvienojums planetāri globālā sintēzē, kur viss, kas reiz bija pretpols, saplūdis un kļuvis par milzīgā pasaules lielciema hamburgeru. Tas, ko pirms gadsimta ceturkšņa dēvēja par revolucionāru, tagad kļuvis par mainstream sastāvdaļu. Nolikt pasaules priekšā spoguli, kurā redzama pasaule pati, – tāda bija Godfrija Redžo ideja laikā, kad viņš sāka darbu pie "Kojaniskaci" triloģijas. Lai to paveiktu, autors izmantojis sava atspoguļojumā objekta piedāvātās augstās tehnoloģijas, arvien vairāk padodamies mūsdienu audiovizuālās ikonogrāfijas vilinājumam. Šķiet, ka, aplim nonākot pie sava loģiskā noslēguma – triloģijas beigām, uz ekrāna redzamais vairs nav nodalāms no autora. Pie Godfrija Redžo piepildījies viņa paša sludinātais: iekaroto dievi kļūst par iekarotāju dēmoniem. | |
| Atgriezties | |
