VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Ēka sastatnēs. mākslasmuzejam100 Edvarda Šmite | |
 MUZEJA ĒKA 1905. GADĀ | |
| Ēka sastatnēs. Nezināms fotogrāfs apturējis vienu no mirkļiem muzeja
tapšanas ceļā. Domājams, ka 1904. gads. Varbūt tāpat izskatījās arī
todien, kad viens no mūrniekiem te iepriecināja savus darbabiedrus ar
dažām dziesmām? Ir zināms arī šī mūrnieka vārds. Tas bija vēlāk
slavenais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš, un šajā ēkā tātad notikusi
viņa pirmā uzstāšanās publikas priekšā operdziedātāja statusā. 1905. gada 14. septembrī (pēc vecā stila) Rīgā notika toreizējā Pilsētas mākslas muzeja atklāšana, un nākamajā dienā – 15. septembrī – muzejs tika atvērts publikai. Līdz pirmā darbības gada beigām ar muzeja ekspozīcijām bija iepazinušies pavisam 4542 apmeklētāji, no tiem 3866 pieaugušie un 676 bērni. Arī laikā no 1906. līdz 1910. gadam muzejs apmeklēts samērā pieticīgi, skatītāju daudzumam gadā svārstoties robežās no 8 līdz 10 tūkstošiem. Spriežot pēc šiem skaitļiem, it kā nevarētu teikt, ka rīdzinieki būtu lielā ieinteresētībā steiguši apgūt monumentālajā celtnē izstādītos mākslas darbus... Kāpēc tā? Muzejs, gleznu galerija, mākslas izstāde... Šie daudzfunkcionālie mākslas dzīves elementi 19. gadsimta gaitā Eiropā gūst nepieredzētu izplatību un intensitāti, jo jaunais laikmets paver ceļu uz mākslas pasauli jauniem sabiedrības slāņiem. Līdz tam tēlotāja māksla bija pieejama galvenokārt šīs jomas profesionāļiem un diletantiem, kā arī visai ierobežotam privātkolekciju īpašnieku lokam, kura sastāvu noteica ne tikai ieinteresētība mākslā, bet arī labvēlīgs mantiskais stāvoklis. Tas ir saprotams, jo māksla visos laikos bijusi dārga prece. 19. gadsimts meklē un atrod iespējas, kā situāciju mainīt, kā panākt, lai māksla būtu pieejama arī par mazāku samaksu, tātad – lielākai sabiedrības daļai. Šīs iespējas ir mākslas darbu tiražēšana, kas ļauj iegūt personiskā īpašumā pietiekami kvalitatīvu preci par pieņemamu cenu, un kontaktēšanās ar mākslas darbiem muzejos vai citās līdzīgās institūcijās. Arī Baltija nav izņēmums. Vēl 17. un 18. gadsimtā nozīmīgākie tēlotājas mākslas notikumi piederēja Kurzemes hercogistei, turpretī 19. gadsimta gaitā arvien noteiktāk kā mākslas metropole sevi pieteica Rīga. Jau 1816. gadā pēc garīdznieka Dr.Liborija Bergmaņa iniciatīvas ticis iekārtots neliels pilsētas mākslas kabinets, 1842. gadā notikusi pirmā Baltijas mākslinieku izstāde, nākamās sekojušas 1845. un 1853. gadā. Savukārt 1868. gadā nodibināta un 1869. gada 16. martā atvērta skatītājiem Pilsētas gleznu galerija (96 eksponāti). Gleznu krājuma pamatkolekciju – 47 eksponātus – Rīgas pilsēta 1866. gadā nopirkusi no rīdzinieka Domeniko de Robiāni, mākslas priekšmetu tirgotāja un restauratora. Pēc vietējo ekspertu slēdziena, piedāvātās kolekcijas vērtība bijusi apmēram 7–8 tūkstoši rubļu, un, ievērojot de Robiāni vecumu (75 gadi), Rīgas rāte laikam gan būs cerējusi, ka kolekcijas īpašnieka pieprasīto mūža renti nenāksies ilgi maksāt, tomēr de Robiāni nodzīvoja vēl 23 gadus un saņēma pavisam 12 tūkstošus. Vēl viena no 19. gadsimta īpatnībām ir dažādu biedrību izveide un darbība. Par nozīmīgu Rīgas kultūras dzīves sastāvdaļu izveidojās Rīgas Mākslas veicināšanas biedrība (dibināta 1870. gadā), kas gandrīz pusgadsimtu – līdz pat Pirmajam pasaules karam – sadarbojusies ar Pilsētas gleznu galeriju, bet vēlāk ar Pilsētas mākslas muzeju. No sadarbības formām vispirms minama mākslas kolekciju kopīga eksponēšana un vienotu katalogu izdošana. Jāatzīmē, kā Pilsētas gleznu galerijas valdes pirmais un ilggadējais priekšsēdētājs rātskungs Augusts Heinrihs Holanders bija arī viens no Mākslas veicināšanas biedrības dibinātājiem un tās pirmais direktors. 19. gadsimta pēdējā trešdaļa – tas ir laiks, kad Rīga aug un būvējas. Protams, atsevišķa ēka gleznu galerijas vai muzeja vajadzībām nepieder pie pilsētas spiedīgākajām vajadzībām, un nākas izlīdzēties ar nomātām telpām. Lēmums par atsevišķas muzeja ēkas celtniecību tās pašreizējā atrašanās vietā – Esplanādē – tiek pieņemts tikai 1901. gadā. Gada beigās jau apspriesta muzeja ēkas celtniecības programma, ko sastādījis vēlākais ēkas projekta autors, būvdarbu vadītājs un muzeja pirmais direktors – arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis. Programmā noteikts, ka muzeja ēkā būs atsevišķas telpas Mākslas veicināšanas biedrības vajadzībām un vieta Brederlo galerijai, ka būs atsevišķa zāle skulptūrām, ka, saglabājot Pilsētas gleznu galerijā iedibināto tradīciju, tiks izstādīti gan Rīgas pilsētai, gan Mākslas veicināšanas biedrībai piederošie darbi, ka ēka paredzēta aptuveni 1000 gleznu eksponēšanai. Celtniecības programma, kā arī muzeja darbības sākotnējā ievirze ļauj saprast, kāds ir bijis Rīgas pašpārvaldes un Neimaņa acīmredzot savstarpēji saskaņotais priekšstats par pilsētas muzeju: tas ir provinces muzejs. Sava novada muzejs. Ir jāatceras, ka Rīga – lai arī bagāta un augoša – tolaik ir tikai Baltijas lielākā pilsēta, ne vairāk. Savukārt trīs Baltijas guberņas – Igaunija, Vidzeme un Kurzeme – ir vairākos jautājumos savstarpēji vienotas, bet lielajā Krievijas impērijā savrupas. Nozīmīgākie vienojošie faktori neapšaubāmi ir kopīgā vēsture, luterānisms, noraidošā attieksme pret carisma piekopto rusifikācijas politiku, kā arī baltvācu muižniecības administratīvie, saimnieciskie, kultūras, radnieciski un citi kontakti visā Baltijā. Tā kā visu Baltiju aptverošu sabiedrisko organizāciju dibināšanu Krievijas administrācija neatbalstīja, tad nācās rīkoties ar viltu. Jau Rīgas Mākslas veicināšanas biedrībā bija pārstāvji no visas Baltijas, un arī Pilsētas mākslas muzejs cerēja aprūpēt visu Baltiju. To skaidri apliecināja arī pēc Neimaņa ieteikuma 1906. gadā pasūtītie dekoratīvie gleznojumi augšstāva vestibilam – trīs pilsētainavas un trīs laukskati, pa pārim no Igaunijas, no Vidzemes un Kurzemes. Tiesa gan, muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā Baltijas mākslinieku darbu tikpat kā nebija, šādas kolekcijas veidošana bija tuvākās nākotnes uzdevums. Kaut arī jau 1905. gadā kolekcijas papildināšanai pilsēta iegādājās Jaņa Rozentāla gleznu "No darba", kaut arī Vilhelms Neimanis augstu vērtēja atsevišķu latviešu mākslinieku (Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla, Jūlija Federa) radošo darbību, kas atspoguļojās muzejā notikušajās izstādēs, kopumā jāatzīst, ka, tāpat kā lielākā daļa tālaika vācu sabiedrisko un kultūras darbinieku, arī viņš bija pārliecināts par Baltijas kultūras viendabību bez izteiktām nacionālām iezīmēm, un šī pārliecība acīmredzot darīja viņu vēl atturīgāku pret latviešu mākslas izstāžu pieteikumiem. Atbilstoši programmai muzeja ēkā iekārtotās pastāvīgās gleznu ekspozīcijas sastāvā bija darbi, ko rīdzinieki jau bija iepazinuši gan Pilsētas gleznu galerijā, gan Brederlo galerijā. Tādējādi šī ekspozīcija nevarēja kļūt un arī nekļuva par īpašas intereses objektu. Skatītājus vairāk interesēja jaunās ēkas apskate un izstādes. Lielāko daļu izstāžu muzeja ēkā organizēja telpu otrs izmantotājs – Mākslas veicināšanas biedrība, kurai bija iznomātas telpas vairākos stāvos vienā muzeja galā (ar atsevišķu ieeju no tagadējās Mākslas akadēmijas puses), starp tām arī izstāžu zāles muzeja augšstāvā. Šīs organizācijas klātbūtne muzeja telpās prasa paskaidrojumus. 19./20. gadsimta mijā par muzeja svarīgu, varbūt pat vissvarīgāko, uzdevumu tiek uzskatīta tautas izglītošana. Tas attiecas arī uz mākslas muzejiem. Šī izglītošana notiek, gan iepazīstinot apmeklētājus ar jau pārbaudītām un vispāratzītām mākslas vērtībām, gan sniedzot priekšstatu par aktualitātēm, gan ar lekciju un priekšlasījumu palīdzību. Ievērojot to, ka Pilsētas mākslas muzejā līdz pat 1919. gadam Neimanis bija gan direktors, gan vienīgais speciālists, ir saprotams, ka muzejā sevišķi plaša izglītības programma nemaz nevarēja tikt realizēta. Skolēnu ekskursijas vadījuši galvenokārt zīmēšanas skolotāji. Neimaņa darbība liecina, ka viņš tiecies nodrošināt to izglītības programmas daļu, kas saistīta ar pārbaudītām mākslas vērtībām. Kopā ar mākslinieku Gerhardu Rozenu viņš izvērtēja Pilsētas gleznu galerijas un Mākslas veicināšanas biedrības kolekcijas, lai muzeja ekspozīcijā nonāktu tikai vērtīgākie darbi. Bet muzeja skulptūru zāles vajadzībām Neimanis jau 1904. gadā Ķelnē, Centrālajā oriģināllējumu un klasisko skulptūru reproducēšanas darbnīcā (firma August Gerber) pasūtīja Senās Grieķijas, Senās Romas un renesanses laikmeta skulptūru ģipša nolējumus, turpinot sadarbību ar šo uzņēmumu arī turpmākajos gados. Savukārt Mākslas veicināšanas biedrība realizēja izglītības darbu, popularizējot laikmetīgo mākslu izstādēs un organizējot lekcijas un priekšlasījumus. Ieejas biļešu un katalogu pārdošana abiem ēkas izmantotājiem bija nozīmīgs ieņēmumu avots, un ir labi saprotama gan Neimaņa vēlme sarīkot interesantu izstādi muzejā, gan arī Mākslas veicināšanas biedrības noraidošā attieksme pret viņa aktivitātēm. Tiesa gan, muzejā izstādes bija iespējamas tikai augšstāva vestibilā un grafikas kabinetā, īpašas nepieciešamības gadījumā izmantotas arī pastāvīgās ekspozīcijas telpas. Šāds stāvoklis izraisīja gan domstarpības abu ēkas lietotāju starpā, gan nepatīkamus pārpratumus attiecībās ar māksliniekiem un mākslinieku grupām. Latviešu mākslinieki atkārtoti lūdza pilsētas administrāciju vai muzeja vadību atļaut sarīkot izstādi muzejā, bet allaž saņēma atteikumus, jo minētās institūcijas nebija tiesīgas noteikt, kā izmantojamas izstāžu telpas, kas ar ilgtermiņa nomas līgumu bija nodotas lietošanā Mākslas veicināšanas biedrībai. Gandrīz amizanta situācija izveidojās 1911. gadā sakarā ar Vilhelma Purvīša izstādi. Proti, izstāde bija paredzēta Mākslas veicināšanas biedrības paspārnē (tātad tagadējās "zilajās zālēs" parka pusē), bet Purvītis kāda formāla iemesla dēļ atteicās no šī projekta, pārejot muzeja pusē, tādēļ gleznas tika eksponētas daudz nepiemērotākos apstākļos – augšstāva vestibilā un vienā no "brūnās puses" zālēm. Liktenim ir ticies tā kā pajokot, sasaistot vienā gadā revolūcijas notikumus un muzeja darbības sākumu. Nekādi postījumi gan jaunajai ēkai netika nodarīti, vienīgi iekštelpu apdare un katalogu iespiešana mazliet kavējusies streiku dēļ. Bet varbūt tas tomēr nebija joks? Jo aizritējušais gadu simtenis ir laiku pa laikam atgādinājis vienu un to pašu: muzejs, māksla vai kāds atsevišķi ņemts mākslinieks var gribēt un cerēt būt neatkarīgi no sabiedriski politiskajiem procesiem un parādībām, bet praktiski tas nav iespējams. Lai netieši, lai pastarpināti – bet abas puses ir saistītas viena ar otru. Kad muzeja katalogi un afišas kopš 1910. gada tiek iespiestas ne tikai krievu un vācu, bet arī latviešu valodā – tas nozīmē, ka tiek izpildīta viena no 1905. gada revolūcijas prasībām par latviešu valodas tiesībām savā zemē. Arī turpmākajos gadu desmitos par minēto saikni skarbāk vai maigāk atgādināja gan ekspozīciju raksturs, gan dokumentos lietotā valoda, gan jautājumi, kas saistīti ar īpašuma tiesībām uz ēku vai mākslas priekšmetiem. Bet vēl ēka ir sastatnēs. Ir 1904. gads. Jaunais gadu simtenis ir tikko sācies. | |
| Atgriezties | |
