VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Liecība Normunds Naumanis "Lūgšana par redzēšanu". Ilmāra Blumberga fotogrāfijas, grafika tinamajā mašīnā, filma. Jāņa Petraškeviča CD. Svētā Ludviķa baznīca, Calla dei Vecchi, Dorsoduro 2552, Venēcija. Rīkotājs – galerija Nuova Icona, kurators – Andris Brinkmanis. 2004. gada 16. oktobris–21. novembris | |
| |
| Liecība Normunds Naumanis, "Diena", īpaši "Studijai" "Es drīzāk gribētu būt dzīvs un just, kas notiek ar mani. Tas ir tāpat kā just, kas notiek man apkārt." No Laimas Slavas sarunas ar Ilmāru Blumbergu (Studija, 2004, Nr. 38, 45. lpp.) Ir pagājis laiks, kopš Venēcijā aplūkoju Ilmāra izstādi. Pietiekami ilgs laiks, lai saprastu, kāpēc mazā baznīciņā kaut kur kādas ļoti dīvainas itāļu pilsētas pavisam šauriņā ieliņā – nudien, būs kāds pusotrs metrs no vienas mājas līdz pretējai – paslēpusies latviešu mākslinieka darbu kopa joprojām neiziet no prāta. Varu tikai mēģināt restaurēt bijušās sajūtas. Vispirms Ilmārs ieteica apmeklēt divas citu mākslinieku izstādes, kas laimīgas sagadīšanās dēļ tieši tajā laikā arī notika Venēcijā. Ilmārs smaidot vēl piebilda, ka viņa darbiem šeit ir trīs spēcīgi konkurenti: pati unikālā pilsēta (ak, kā es tobrīd apskaudu viņu, ka var tā uz pusotru mēnesi aizmukt no Latvijas, no mājām, lai pastrādātu Venēcijā, turklāt dzīvot ne jau kaut kādā bezpersoniskā hotelī, lai cik glauns tas būtu, bet gan īstā palazzo, pie īstas, senas venēciešu ģimenes, ar pašam savu istabu un milzīgu gultu, nu, bet tas jau būtu cits dzīves stāsts...), Tērners un Dalī. Svētā Marka laukuma galā Musei Civici Veneziani no Londonas Teita bija atvestas JMW Turner tā dēvētās ceļojumu gleznas – tās, kas tapušas Venēcijā. Ģēnijs, kas prata gleznot, sagūstot gaismu. Tā kā neviens. Kļūst skaidrs, kas viņu vairākkārt dzina cauri visai Eiropai no savas migluzemes uz šo vietu, – gaisma! Jo Venēcija jau nav tikai jocīgi smakojoša pilsēta uz ūdens, tā vispirms ir vieta, kur saule ar ūdeni rotaļājas, piešķirot it visam īpašo, mistisko, venēcisko pērļainumu. To vieglo nerealitātes sajūtu, kas čukstus pārvērš mūzikā, miglu – atbalsī, bet spokainā gaisma ielien pat plaušās. Pamēģini uzgleznot! Savukārt Palazzo Grassi Salvadora Dalī lielajai jubilejai par godu tika eksponēta milzīga, jā, titāniska apjoma ekspozīcija, kuras apgūšanai ar nieka dienu nepietika (Bompiani četru kilogramu katalogs vien ir 608 lappuses biezs, no visas pasaules muzejiem un privātkolekcijām sarūpēta ap trīs simti visa veida CD darbu kolekcija pusgadu gozējās Venēcijā, pusgadu – līdz 15. maijam – tā tiks izstādīta Filadelfijas Modernās mākslas muzejā). Izstāde, kas maina priekšstatu par Dalī – sirreālisma ikonu, reprodukcijās pārtiražētu ekscentrisku ķēmu, un tu saproti, ka viņš bijis virtuozs, dižs gleznotājs, ja pēc Dalī nebūtu Bēkona, varētu droši teikt – pēdējais lielais, renesansiska vēriena un smalkuma gleznotājs 20. gadsimtā. Šādi "uzlādējušies", ieradāmies uz Blumberga "Lūgšanu par redzēšanu". Un atgriezāmies uz grēcīgās zemes. Tās, kur saproti un novērtē vārdus " mazs ir skaists ". Un turies pie tiem kā mirstīgs/mirstošs ticīgais pie Mātes Terēzes zilbaltās kleitiņas stērbeles... Kaut arī tik simboliskā baznīciņas telpa ar "koka dēļu un mūru autentisko senatni, pamestības un iznīkšanas nenovēršamo aromu" Ilmāra lielizmēra skrāpētajām fotogrāfijām ir par mazu, šauru, knapu, kaut arī šis drīzāk ir nabadzīgs dievnams, tiešām "pēdējais patvērums izmisušiem vientuļniekiem", ne pirmā brīža asociācija vārdam " baznīca " (nez kādēļ man uzreiz prātā iešaujas tāda katolicistiska greznība, bezmaz Sv. Pētera katedrāle Vatikānā... un pašam paliek kauns), bet paiet laiks šajā nolādētajā klusumā, un tu aprodi, samierinies ar to, ko redzi, – un Blumberga darbi ir "vainīgi" pie tā, ka liek domāt par nāvi kā pavisam konkrētu, fizisku gala stāvokli bez tiem bla-bla-bla reinkarnēšanās priekiem, bez tiem skaistajiem meliem, ka mēs, protams, kaut kad labākā dzīvē noteikti būsim sunīši/kaķīši/zaķīši/svētās govis/vai-vēl-labāk-skudras un viss, itin viss TAD būs rozāzils psihodēlisks draivs, nē, shit, vispirms sapūsim un tad varbūt iztvaikosim kā dieva čura, šajā ziņā viņš ir skaudrākais reālists un nekādas ilūzijas nedz perina savā galvā, nedz ļauj to darīt citiem viņējās galvās ... Tad es domāju – kāpēc? Kāpēc vajag samierināties (ne kapitulēt) ar dzīvi? Ar to vienīgo, kas tev ir, citas nebūs – tikai tā, ko vari pats saķērnāt. Vai arī otrādi. Kāpēc vajadzīga bijība pret sevi kā vienīgo, kas tev patiešām pieder. Un neiekārot otru, citu, un nevest citus kārdināšanā? Kāpēc ir desmit baušļi, nevis simt astoņdesmit četri? Kāpēc Empedokls "izgudroja", ka pasaules harmonijai nepieciešamas vien četras stihijas/pirmvielas: ūdens, uguns, zeme, gaiss? Un kur tad cilvēks, kurš skan lepni? Cilvēks ir ūdens, zeme, gaiss, uguns. Kur nu vēl tiešāk kā Blumbergam. "Lūgšanā par redzēšanu" uguns nāk no miesām, pelni svētī atdzimšanu galu galā, kad viss iznīcis, miris, tad tikai sākas jaunā ģenēze, bet tevis/manis TUR nav. Vairs nav. Kāpēc viss patiesais ir vienkāršs līdz formulai? Un kāpēc cilvēka prātam piešķirtā spēja interpretēt pilnīgi visu uz pasaules un miljonos veidu un variāciju būs tieši tas radošais spēks, kas iznīcinās iespēju baudīt mākslu? Paga, paga. Ir gada pašas beigas, un pasaules ziņu aģentūras miljonos eksemplāru tiražē vienas skaistas, cēlas kundzes fotoportretu. Tas ir nekrologs. Viņa, tā uz bildes, reiz rakstīja: "Mūsdienās viss eksistē tikai tādēļ, lai beigtos ar fotogrāfiju. Dzīve ir kinematogrāfs, nāve – fotogrāfija." (Sonntag, S. On Photography. NY: FaberCastell, 2002). Visjaukākais vakars Venēcijā ar Ilmāru bija kāda pēkšņa lietusgāze, kas "pieķēra nesagatavotus". Kad, patvērumu meklējot, bijām krietnu brīdi nīkuši pavārtē un pārsaluši, no dienā kādā smalkā viesnīcas reception nočieptas Financial Times izlocījām papīra tūtiņas – cepures un, nospļāvušies uz lietu, uzlikām galvās savus "patvērumus", un drosmīgi devāmies ielās. Apdomīgi ļaudis – pilsoņi ar lietussargiem – mūs ieraugot, smaidīja, viens pat jautāja, kā šādas cepures var uztaisīt, nu, viņš pilnīgi droši nebija stājies pionieros, tad taču pats prastu... Trīs cepuroti latvieši lietū – slapji kā žurkulēni drasē cauri Venēcijai aplūkot to māju, kur nomira Vāgners. Izrādās, akurāt pāri kanālam dzīvo Ilmārs. Vēl viens konkurents! Jo Blumbergs jau domā par scenogrāfiju Vāgnera "Nībelungu gredzena" ciklam. Bet interpretācija iznīcinās baudas – vispirms jau ļauties mākslai bez apdomas, to zinu droši. Varbūt Ilmāra Blumberga izstāde rāda, ka reizēm vajag nomirt, lai asāk saprastu, ka dzīve nav joks? | |
| Atgriezties | |
