VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fotogrāfijas mēnesis Parīzē Inese Baranovska Lai gan pamatoti pastāv atziņa, ka Parīze kā pasaules mākslas un kultūras metropole savas pozīcijas pēc 1945. gada ir zaudējusi un līderi ir Londona un Ņujorka, tomēr tik pārliecinošu, stratēģiski tālredzīgu (lai gan arī diezgan birokrātisku) valsts kultūrpolitiku, kāda tā ir Francijā, man nav nācies iepazīt nevienā citā valstī. Demokrātija, dinamisms, dažādība un decentralizācija – šī 4D formula ir visas darbības pa-matos. Tiek organizēti jauni kultūras centri un muzeji ne tikai Parīzē, bet arī dažādos attālos reģionos, nopietni tiek veidotas laikmetīgās mākslas kolekcijas, kurās pārstāvēti autori no visas pasaules, vienīgie atlases kritēriji – kvalitāte, radošo izteiksmes līdzekļu oriģinalitāte un aktualitāte. Orientējoties pēc šādiem principiem, mēs varam cerēt, ka nākotnē arī kāds no latviešu māksliniekiem var nokļūt kādā no šīm prestižajām kolekcijām. Kad daži Latvijas mākslas pārstāvji sūdzas par to, ka Rīgas galerijās fotogrāfija vēlas iekarot glezniecības stabilo statusu, man gribētos, lai arī viņiem būtu iespēja nokļūt Parīzē un pavērot, cik tur liela uzmanība veltīta vienam no 20. un 21. gadsimta mākslas mediju līderiem – fotogrāfijai. Kopš 1839. gada, kad tika atklāta fotogrāfijas tehnika, tā nekad nav sevi ierobežojusi tikai fotožurnālistikā, fotogrāfijas valdzinājums slēpjas tās īpašajās attiecībās ar realitāti, tā fokusējas uz vēstures mirkļu notveršanu un iemūžināšanu, vienlaikus ietverot sevī ne tikai dokumentalitāti, bet arī mākslinieka personisko redzējumu. Šodienas plašajā tehnoloģiju un izteiksmes līdzekļu spektrā blakus var līdzvērtīgi pastāvēt visdažādākās fotogrāfijas izpausmes: klasiskā melnbaltā fotogrāfija, krāsainā fotogrāfija, diapozitīva projekcija, digitālais foto, speciālas apstrādes un drukas tehnikas, mazais, intīmais un lielais formāts, dokumentālais un inscenētais, – galvenais ir kvalitāte, mākslas klātbūtnes intensitāte. Reizi divos gados novembrī Eiropas Fotogrāfijas nams (Maison Europēenne de la Photographie) ar Parīzes mērijas atbalstu organizē fotogrāfijas mēnesi – Mois de la Photo. Tā ir arī daļa no fotogrāfijai veltītās speciālās Eiropas programmas, kurā vēl līderu pozīcijās ir Berlīne un Vīne, bet pēdējos gados šīm jau klasiskajām foto metropolēm piepulcējas arī Roma, Londona, Bratislava un Maskava. | |
| |
| Visu novembri Parīze vadošajās izstāžu vietās – muzejos un galerijās –
valdnieces lomā bija fotogrāfija. Nespēšu aprakstīt visu redzēto, bet
pakavēšos pie spilgtākajiem iespaidiem un nozīmīgākajām ekspozīcijām. Eiropas Fotogrāfijas nams šoreiz bija pievērsies vēsturei, fotogrāfijas pirmsākumiem. 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Parīze un Vīne atklājās austriešu foto klasiķa Augusta Stauda (1861–1928) romantiskajās fotogrāfijās. Vērojot šo izstādi, manī neviļus iezagās skumjas, jo arī Latvijā ir tikpat spilgti fotomākslas pionieri, kas brīnišķīgi dokumentējuši Rīgu, piemēram, Vilis Rīdzenieks, Mārtiņš Buclers u.c., tikai mums nav iespēju plaši parādīt šo vērtīgo mantojumu. Otra Eiropas Fotogrāfijas nama izstāde bija veltīta okultās fotogrāfijas vēsturei – tas drīzāk bija saistošs ekskurss marginālajā spoku, ekstrasensu un dīvaino parādību pasaulē, nevis māksliniecisks pārdzīvojums. Izstādi no dažādām kolekcijām divus gadus rūpīgi bija veidojuši vairāki foto vēstures speciālisti. Par fotogrāfijas vēsturi stāstīja arī vairākas izstādes Orsē muzejā, kam, kā zināms, ir lieliska fotogrāfijas kolekcija. Mouvements de l'air ("Gaisa kustība") – tā saucās izstāde, kas bija veltīta vienam no izcilākajiem fotogrāfijas tehnikas iespēju pētniekiem Etjēnam Žilam Marē (Étienne- Jules Marey, 1830–1904). Izstādē bija eksponētas viņa gaisa strāvas plūsmas pētniecībai un foto fiksācijai veltīto ierīču rekonstrukcijas, kas burtiski fascinēja ar savu pārlaicīgumu, to meditatīvā iedarbība bija daudz lielāks pārdzīvojums par dažiem redzētajiem laikmetīgās mākslas darbiem. Spoža un pārliecinoša, bet reizē arī ļoti personiska un emocionāla bija izstāde "Ņujorka un modernā māksla. Alfreds Štiglics 1905–1930". Slavenais mākslas kolekcionārs, galerists un fotogrāfs Alfreds Štiglics pirmais iepazīstināja ASV ar Eiropas mākslas avangardu. Iespaidīga, kaut gan racionāli vēsa bija vērienīgā Bernda un Hillas Beheru izstāde Pompidū centrā, pirmā tik liela šo Vācijas autoru solo skate Francijā. Līdzīgas emocijas raisījās arī Kartjē fonda organizētajā japāņu meistara Hirosi Sugimoto (Hiroshi Sugimoto) izstādē, kas šoreiz divās īpašās lielformāta melnbalto fotogrāfiju sērijās ("Mehāniskās formas", 2004; "Matemātiskās formas: virsmas", 2004) glorificēja tehniskās pasaules perfekciju. Daudz personiskākas un emocionālākas šķita abas Jeu de Paume organizētās izstādes – Tilerī dārza galerijā varēja skatīt L'Ombre du temps ("Laiku ēnas"), savukārt Silī namā – "Kinoaktieru portretus". Kopš 2004. gada pazīstamais Parīzes izstāžu centrs Jeu de Paume darbojas pēc jauniem principiem – tas kļuvis par laikmetīgās fotogrāfijas centru, kas organizē izstādes, rīko lekciju kursus un speciālas izglītības programmas. Izstāde "Laiku ēnas" jūtīgi sevī apvienoja šķietami neapvienojamus laikus un stilus fotogrāfijā: Volkerss Evanss, Anrī Kartjē-Bresons, Tomass Rufs, Ronija Horna, Džefs Vols, Brūss Naumans, Lāslo Mohojs-Naģs un Aleksandrs Rodčenko, Bils Vaiola, Nena Goldina un Sindija Šērmena. Pārsteidzoša kombinācija un plašs diapazons. Pēc šīs izstādes iegūsti spēcīgu emocionālu lādiņu, un tā arī ir galvenā motivācija, kāpēc cilvēks tiecas pēc mākslas. Mans personiskais lielākais pārdzīvojums bija Nenas Goldinas vairāk nekā stundu garais slaidu šova projekts The Ballad of Sexual Dependency ("Balāde par seksuālo atkarību", 1981–1993). Asociatīvi precīzi pieskaņotas populāras, bet labas mūzikas pavadībā skatītāju priekšā ritmiski mainījās 670 slaidi no mākslinieces un viņu draugu privātās dzīves: mīlestības un seksa intimitātes brīži, sekss kā neatkarības demonstrācija, narkotikas, trakas ballītes, piekautas un nodzertas sejas, maza bērniņa piedzimšanas brīnums un vecu cilvēku aizkustinoša savstarpējā tuvība, prieks... Prieks, mīlestība, naids, sāpes, izmisums, cerība – tā ir visa mūsu dzīve, ko līdz mielēm jūtīgi un mani uzrunājoši spēj atklāt, manuprāt, viena no izcilākajām mūsu laiku māksliniecēm Nena Goldina. ‘ Jau astoto reizi Parīzē, prestižajā "Luvras karuselī", no 11. līdz 14. novembrim notika ikgadējais starptautiskais mākslas gadatirgus PARIS PHOTO, Salon international de la photographie, kas sevī aptver visu fotogrāfijas spektru no 19. gs. sākuma līdz modernisma laika un laikmetīgajai fotomākslai. Šajā Eiropā visnozīmīgākajā fotogrāfijas forumā 2004. gadā piedalījās 105 galerijas no ASV, Austrijas, Beļģijas, Čehijas, Irānas, Itālijas, Japānas, Lielbritānijas, Luksemburgas, Nīderlandes, Spānijas, Šveices un Vācijas, kā arī nozīmīgākās izdevniecības (Phaidon, Rocket, Filgranes Éditions u.c.) un žurnāli (European Photography, Photonews, Photo, HotShoe, Pluk u.c.), kas saistīti ar fotogrāfiju. Īpašs gods šoreiz tika Šveicei, kuras prezentāciju organizēja Šveices kultūras centrs Parīzē sadarbībā ar astoņām fotomākslas galerijām, kas galvenokārt orientējas uz jaunajiem autoriem. Vēl skatītājiem tika piedāvāta satelīta programma La Project room – plaša un daudzpusīga Šveices videomākslas retrospekcija (1971–2004). Tajā bija pārstāvēti tādi autori kā Renē Bauermeisters (Renē Bauermeister), Dīters Rots (Dieter Roth), Valters Pfeifers (Walter Pfeiffer), Ugo Rondinone, Džanni Moti (Gianni Motti), Šahrjars Našats (Shahryar Nashat), Tomass Hiršhorns (Thomas Hirshhorn) un citi autori. Paralēli izstādēm notika īpaši semināri, prezentācijas un diskusiju klubi. Lielu rezonansi un publicitāti iemantoja pirmo reizi piešķirtās BMW firmas balvas, ko iegūt varēja jebkurš aktīvi strādājošs autors, kuru nominēja PARIS PHOTO pārstāvētās galerijas, bet galīgo atlasi veica īpaša žūrija. BMW balvas devīze – One line no one, to saņēma darbi, kas pārējo vidū izcēlās ar spēcīgu individualitāti un neparastu redzējumu. PARIS PHOTO nozīmīgo vietu Parīzes kultūras un mākslas dzīves norišu kalendārā apliecina arī Francijas kultūras un komunikācijas ministra Reno Donedjē de Vabresa (Renaud Donnedieu de Vabres) vārdi kataloga ievadā: "PARIS PHOTO ne vien sniedz iespēju lepni pašapliecināties laikmetīgajai fotogrāfijai, tas spēj apvienot dažādus redzējumus un konceptus, paplašinot ikviena interesenta redzesloku par šo nozīmīgo vizuālās mākslas veidu, kā arī palīdz ekspertiem un kolekcionāriem atrast retu, sen meklētu attēlu vai atklāt pavisam ko jaunu." Speciāls izstādes projekts ar ļoti zīmīgu nosaukumu Cold Play ievadīja visu PARIS PHOTO ekspozīciju.To veidoja 1993. gadā dibinātais fotogrāfijas muzejs Fotomuseum Winterthur (no Šveices vāciski runājošās daļas), kura kolekcijas darbi ārpus muzeja telpām tika izstādīti pirmo reizi. Šī uz privātas kolekcijas bāzes būvētā muzeja darbu atlases principi nebalstās uz autoru nacionalitāti, bet uz darbu kvalitāti. Viens no šī fotomuzeja pamatlicējiem ir Roberts Franks. Viņa fotogrāfiju sērija "Amerikāņi", kas tapusi pēc ceļojuma pa ASV 20. gs. 50. gadu vidū, pārsteidza ar radikāli personisku skatījumu un kļuva par radošo kredo daudziem nākamo paaudžu fotogrāfiem. Asais skatījums uz cilvēkiem, lietām un parādībām vienoja arī eksponēto Cold Play kolekciju. Izstādes kurators Tomass Zēlings (Thomas Seeling) darbu atlases principu un projekta nosaukumu formulējis šādi: "Pārstāvēta 60., 70., 80. un 90. gadu fotogrāfija (Roberts Franks, Tomass Rufs, Vanesa Bīkrofta, Larijs Klārks, Annika fon Hausvolfa, Katrīna Freizāgere, Klaudio Mozers, Tina Bārnija u.c.). Cold Play izstādes autori fokusē uzmanību uz spēcīgiem emocionāliem tēliem un situācijām. Tā ir vērotāja pozīcija, kura atklāj visu mūsdienu pasaules cinismu, kas tiek manifestēts gan privātajā, gan publiskajā dzīvē, politikā, komercijā, pat zinātnē." | |
| Atgriezties | |
