VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Aiz sarkanā horizonta. Uz Maskavas–Varšavas ass Irēna Bužinska | |
| |
| Sarkans. Sarkani baltais. Sarkanais. Dažādās kombinācijās, laukumu
lielumos un intensitātē. Mākslas darba konceptuālais pamats, nozīmīgs
vizuāls akcents un sarkana siena – plakne, uz kuras novietoti mākslas
darbi. Viena josla arī abu valstu – Polijas un Krievijas –
karogos. Reti kad nācies sastapties ar tik blīvu un aktīvu sarkanās
krāsas "ielenkumu", ko varētu salīdzināt vienīgi ar padomju laikos
ielās tik pierastajiem sarkanajiem karogiem vai... Salaveču tērpiem
Ziemassvētkos. Taču šoreiz sarkanajam tika piešķirta nevis
"ideoloģiskā", bet gan vispirms emocionālā slodze, lai raksturotu to,
cik atšķirīgi var tikt parādīti vieni un tie paši notikumi,
pamatojoties uz divu kaimiņvalstu – Polijas un Krievijas –
speciālistu viedokļiem. No 2004. gada 20. novembra līdz 2005. gada 30. janvārim nacionālajā mākslas galerijā Zach´ta bija iekārtota plaša ekspozīcija "Varšava–Maskava. 1900–2000". No 2005. gada 24. marta līdz 15. jūnijam to būs iespējams apskatīt Maskavā, Valsts Tretjakova galerijas zālēs Krimas krastmalā. Savukārt no 2004. gada 29. novembra līdz 2005. gada 12. janvārim Varšavā, mūsdienu mākslas centrā Ujazdovsku pilī, abu valstu 54 mākslinieku aktuālākās mākslas tendences dokumentēja izstāde "Aiz sarkanā horizonta", ko no 24. marta līdz 8. maijam arī varēs iepazīt Maskavā, Mūsdienu mākslas centra nesen atvērtajās izstāžu zālēs. Abu izstāžu sarīkošanas iniciatīva pieder Pjotram Novickim. Kopš 20. gs. 90. gadu sākuma viņa privātajā galerijā Varšavā regulāri tiek rīkotas vadošo krievu mākslinieku darbu izstādes. Protams, galeristu ļoti fascinēja lielo projektu "Maskava–Parīze" (1979, 1981) un "Maskava–Berlīne. 1900–1950" (1995) panākumi. Tieši pēc "pirmās Berlīnes" (2003.–2004. gadā tika sarīkota izstādes "Maskava–Berlīne" otrā daļa, atspoguļojot kultūras dialogu starp Vāciju un Krieviju laikposmā no 1950. līdz 2000. gadam) Pjotrs Novickis piedāvāja Polijas Kultūras ministrijai īstenot projektu "Varšava–Maskava". Kopš 2001. gada projekta koordinācija bija uzticēta Adama Mickeviča institūtam Polijā, bet Krievijā – Valsts muzeju un izstāžu centram ROSIZO un Valsts Tretjakova galerijai, kuras direktors Valentīns Radionovs un direktora vietniece zinātniskā darbā Lidija Jovļeva kļuva par izstādes kuratoriem no Krievijas puses. No Polijas puses par izstādes kuratori tās īstenošanas beigu posmā tika uzaicināta Anda Rotenberga; Pjotrs Novickis bija izstādes komisārs un galvenais koordinators. Pastāv principiāla un vēsturiska atšķirība starp minētajiem mākslas projektiem. Vispirms būtu vērts kaut vai atgādināt faktu, ka šoreiz projekts "Varšava–Maskava" dokumentē nevis Rietumeiropas un Austrumeiropas, bet gan divu kaimiņvalstu kultūras sakarus, turklāt 20. gadsimta sākumā Polijai vispār nebija valstiskas neatkarības un tā atradās plašās Krievijas impērijas sastāvā. Polija nekad nav bijusi īstena "sapņu zeme" krievu mākslinieku apziņā. Savukārt poļi, pamatojoties uz savu vēsturisko pieredzi, pat iegūstot valstisko neatkarību 1918. gadā, vienmēr ar zināmu piesardzību un bažām vērojuši norises kaimiņzemē. Gandrīz vai visa 20. gadsimta laikā Krievija, bet īpaši – pēc Otrā pasaules kara beigām – PSRS bija varenais Polijas kaimiņš, kas lielā mērā noteica sev līdzās esošās valsts sociāli politisko sistēmu, ideoloģisko orientāciju, estētiskos uzskatus un mākslas vērtību kritērijus. Situācija ir mainījusies tikai kopš 1989. gada, kad tika likti gluži citi pamati abu kaimiņvalstu attiecību veidošanai. Šīs pārmaiņas labvēlīgi ietekmējušas darbu pie izstādes kopējās koncepcijas izstrādes. Tomēr ir vairāki vēsturiski notikumi, par kuriem abās kaimiņvalstīs joprojām grūti vienoties. Domāju, ka tieši galerijas Zach´ta bijušās direktores viedoklis bija noteicošais, lai vismaz Varšavas ekspozīcijā vieta atrastos tiem poļu mākslinieku darbiem, kuri varētu iepazīstināt skatītājus ar Polijas pusei ļoti svarīgām vēstures lappusēm. Par vēsturiskiem notikumiem un lēmumiem, sociālās un politiskās dzīves aktualitātēm pietiekami precīzi signalizēja plakāti vai to augstas kvalitātes kopijas, kas bija izvienotas uz īpašiem afišu stabiem. Uz viena no tiem atradās Polijas karam ar Padomju Krieviju 1920. gadā veltītie plakāti. Līdzās Ježija Novoseļska 1950. gadā gleznotajam Vladimira Majakovska portretam bija to poļu inteliģentu fotogrāfijas, kuri, paliekot Padomju Krievijā, 1937. un 1938. gadā tika represēti. Abu valstu zinātniekiem ir cits viedoklis par notikumiem 1939. gada septembrī. Polijā pat katrs skolnieks zina Katiņas vārdu. Sādžā Smoļenskas tuvumā 1943. gada pavasarī Vācijas okupācijas iestādes atklāja poļu virsnieku masveida apbedījumus. Apmēram 15 tūkstoši karavīru tika internēti 1939. gada rudenī pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijas austrumdaļā un noslepkavoti 1940. gadā, likvidējot gūstekņu nometnes Kozeļskā, Starobeļskā un Otaškovā. Iegūt no Krievijas precīzus visu bojā gājušo sarakstus Polijas valdībai joprojām nav izdevies. Krievijas sabiedrība vispār par šiem notikumiem neko nezina! Līdzās Edvarda Dvurņika 1989. gadā uzgleznotajam audeklam "Starobeļska" bija skatāms Vlodzimeža Pavļaka darbs "Ignācijs Vitkevičs izdara pašnāvību, Vācijai iebrūkot Polijā" (1986). Lielāko šīs gandrīz abstraktās kompozīcijas daļu klāj blāvi zaļgani pelēks fons, uz kura ar spilgti oranžiem, smalkiem, punktētiem vilcieniem attēlota lejup vērsta nosacīta cilvēka figūra. Galvu no abām pusēm ieskauj sarkana līnija. Tās zigzagveidīgais raksts vienlaicīgi atgādina pārtrūkušu kardiogrammu, sablīvētu dzeloņdrāšu rindu vai neregulāru ložu virteni. Vismaz Krievijas kontekstā šim darbam ir sava papildu slodze: Vitkevičs dzīvoja Polijas austrumdaļā, ko tikai dažas dienas pēc mākslinieka pašnāvības okupēja Sarkanā armija.... Jā, tas ir gluži cits kara norišu vizuālais tēls – pilnīgi pretējs tam, ko daudzu padomju skatītāju apziņā manā bērnībā veidoja poļu seriāls par varonīgo kapteini Klosu un "Četri tankisti un suns". Sarkanā līnija. Sarkanais horizonts. Viens no vadošajiem Maskavas neoficiālās, konceptuālās mākslas līderiem Ēriks Bulatovs 1972. gadā radīja kompozīciju "Sarkanais horizonts", kas kļuvusi par vienu no socārta ikonām. Gleznā, vērojot horizontu, parādīta neliela cilvēku grupa jūras krastā; horizonts shematiski plakātiskajā ainavā iezīmēts kā ordeņa lente ar zelta un melnām svītrām. Gluži tāpat, kā nav iespējams reāli šķērsot horizontu, tā arī ordeņa lente, novietota netipiskā vidē un apstākļos, simbolizēja mehānisku robežu, šķirtni ar tolaik neaizsniedzamo mākslinieka vēlmi būt radoši neatkarīgam un brīvam padomju impērijas apstākļos. Šodien "sarkanais horizonts" joprojām pastāv, lai arī sarkanā intensitāte ir mazinājusies, paplašinoties pagātnes un tagadnes apzināšanas iespējām. Kopš Berlīnes mūra krišanas 1989. gadā visā Eiropā, arī Krievijas un Polijas starpā, tika veidotas citas partnerattiecības. Tagad "sarkanais horizonts" var tikt izmantots kā robežšķirtne starp pagātni un tagadni, kā tēlaina metafora jaunai attieksmei, kas balstīta uz daudz lielāku uzticību un savstarpēju cieņu, patiesu vēlmi veidot radošu dialogu un vienotu kultūras telpu. Nenoliedzami, izstāde kā masīvs, neveikls dzīvnieks šo milzīgo abu valstu 20. gadsimta kultūras sakaru vēsturi "sagremo" ar nenovēršamu virspusību, kas ir attaisnojama kaut vai tādēļ, ka tas ir pirmais "no putna lidojuma augstuma veiktais mēģinājums" (A. Rotenberga) apzināt abu valstu vēsturē kopīgo. Pieņemu, ka jau minētos "jūtīgos" pagātnes notikumus Maskavā tomēr interpretēs citādāk. Taču vienots viedoklis ir radīts par vismaz viena mākslinieka lomu 20. gadsimta mākslas vēsturē. Tieši krievu avangarda mākslas milzim polim Kazimiram Maļevičam ‘ veltītā izstādes daļa, manuprāt, kļuva par visas ekspozīcijas vienu no diskutablākajām un reizē spožākajām virsotnēm. Protams, varētu runāt ne tikai par koncepcijas, bet drīzāk par izstādes mākslinieka iekārtotāja Leona Taraseviča radikālismu un pat diktatūru, radot krāsās ļoti aktīvu, savrupu telpu – kubu, kurā kā būtiski krāsu akcenti bija izvietoti hrestomātiskais Kazimira Maļeviča "Melnais kvadrāts", Nikolaja Sujetina, Ludmilas Popovas, Vladislava Stšemiņska, Katažinas Kobro, Iļjas Čašņika, Olgas Rozanovas, Mečislava Ščukas un Andreja Pronaško bezpriekšmetiskās kompozīcijas. Tā bija savveida krievu avangarda svētnīca – mauzolejs, kam apkārt bija izkārtoti arī 20. gadsimta otrajā pusē un pat speciāli šai izstādei radītie mākslas darbi – Kšištofa Bednarska objekts "Maļeviča ritenis" (2003) un Dmitrija Prigova instalācija "Maļeviča vagīna". Taču, no otras puses, psiholoģiski pretojoties šim tik neierastajam hrestomātisko krievu un poļu avangarda mākslas darbu izvietojumam, der atcerēties šo pašu mākslinieku kategoriskumu un radikālismu, ko viņi nesaudzīgi izmantoja pret saviem pretiniekiem un pat kolēģiem! Mazliet paradoksāli, ka pēc tik liela daudzuma sarkanu sienu izstādes ievadā, pēc tik daudzām sarkanām gleznām un galdiem, kas pārklāti ar sarkaniem audumiem, par izstādes noslēdzošo mākslas darbu Varšavas ekspozīcijā tika izraudzīta Katažinas Koziras videoinstalācija "Svētpavasaris", veltījums vēl vienai 20. gadsimta leģendai – baletdejotājam Vaclavam Ņižinskim, viņa 1913. gadā radītajai novatoriskajai horeogrāfijai Igora Stravinska baletam. Nelielajā telpā uz sienām atradās lielformāta reprodukcijas – attēli no Ņižinska iestudējuma. Telpas vidū novietotajos trijos monitoros bija redzams stāsts nevis par dzīvību un pavasari, bet gan par nāvi: paveci, kaili cilvēki kustējās, mēģinot imitēt baletdejotāju kustības. Vaclava Ņižinska iestudējums kļuvis par novatoriskā baleta spožu lappusi, bet ko simbolizē Katažinas Koziras instalācija? Modernisma norietu? 20. gadsimta beigu nožēlu? Apskaidrību? Iespējams, nostalģiskas atmiņas un arī jaunu sākumu, jo ass "Varšava – Maskava" nav tik vienkārša un perfekti taisna līnija. Izstāde "Aiz sarkanā horizonta. Jaunākās tendences Krievijas un Polijas mākslā" sākotnēji, pēc Pjotra Novicka ieceres, bija paredzēta kā līdzvērtīga galvenās izstādes "Varšava-Maskava" sastāvdaļa. Pirmajā izstādē atbilstoši kuratoru koncepcijai tika meklētas un atrastas daudzas paralēles. Piemēram, cilvēka ķermeņa traktējums 20. gs. otrajā desmitgadē – peldētājas, kara tēmas interpretācija pēc Pirmā pasaules kara; inteliģences un mākslinieku pašportretu īpatsvars 20. gadu sākumā, Kazimira Maļeviča "kults" abās valstīs, sociālistiskā reālisma vēriens un mērogi. Vienojošas tēmas un sižeti bija jāatrod arī šai laikmetīgās mākslas izstādei, jo citādi būtu grūti sasniegt tik lielu mākslas darbu daudzveidību. Kā notika mākslas darbu atlase? Vispirms Mūsdienu mākslas centra kuratori Eva Gožondeka un Stahs Šablovskis pēc vairākkārtējiem Maskavas un Pēterburgas apmeklējumiem balstījās uz saviem personīgajiem vērojumiem, konsultējoties ar Viktoru Miziano, Oļesju Turkinu, Marinu Koldobskaju, Irinu Gorlovu un Maksimu Raiski. Jāatzīmē, ka Polijas sabiedrībai jau ir bijusi iespēja iepazīt vismaz dažu vadošo krievu mākslinieku darbību. Pāris gadu laikā Varšavā ir sarīkota Oļega Kuļika personālizstāde "Kuļiks Varšavā" (2000, Ujazdovsku pils), Komara un Melamida izstāde "Ideālā ainava" (2002, Ujazdovsku pils). Pēc Magdas Kardašas iniciatīvas tapa visjaunākās paaudzes krievu mākslinieku grupas izstāde "Sniegpārsliņa" (2003, Zach´ta). Bez tam darbu atlase tika veikta arī no vairākām nozīmīgām aizvadītā gada izstādēm. Vairāku krievu mākslinieku darbi – Oļega Kuļika lielformāta fotogrāfiju cikls "Krievi" un instalācijas "Sportisti (Kurnikova)", "Kosmonauts (Gagarins)", Oļega Bratkova fotogrāfijas, Vladislava Mamiševa-Monro "Pirātu TV", Leonīda Tiškova "Adījums" – jau iepriekš bija eksponēti izstādē "Maskava– Berlīne. 1950–2000" Turpretī poļu mākslinieku Kubas Bakovska, Annas Baumgartes, Roberta Rumasa, Gžegoža Klamana foto, video un instalācijas bija poļu mūsdienu mākslas izstādes "Zem sarkani baltā karoga" ekspozīcijā (izstāde 2004. gadā tika parādīta Tallinā, Viļņā, Ņižņijnovgorodā, Maskavā). Kuratori bija pārsteigti, konstatējot, ka joprojām nav reālu kontaktu starp abu valstu jaunākās paaudzes māksliniekiem: mākslinieki iepazīst cits citu Rietumos, nevis darbnīcās. Tomēr tagad globalizācijas procesu iespaidā abās valstīs mākslas attīstības virzība notiek līdzīgi. Tas deva iespēju konceptuāli izvēlēties tēmas. Pēdējo desmit gadu laikā būtiskas pārmaiņas ir notikušas gan vidē, gan sabiedrībā. Tādēļ kuratori Eva Gožondeka un Stahs Šablovskis uzskatīja, ka izstāde centrēsies ap diviem galvenajiem tematiskiem blokiem. Pirmā tēma – ainava pēc transformācijas: darbi, kas komentē sabiedrības sociāli ekonomiskos, politiskos un nacionālos aspektus; jaunā pilsētvide. Otrā tēma – pārveidotāji=pārveidotie jeb transformers, t.i., mūsdienu cilvēka adaptācijas spējas strauji mainīgajā vidē, personības identitāte; spēja adaptēties virtuālā un multimediālā vidē, privātās mitoloģijas. Vairāki mākslinieki tika uzaicināti veidot populāru mākslas darbu komentārus, jo tajos risinātās problēmas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās. Tieši šie darbi radīja emocionāli spēcīgāko iespaidu. Dmitrija Gutova instalācija "Virs melnajiem dubļiem" bija veidota kā inspirācija no krievu mākslinieka Jurija Pimenova populārās gleznas "Jaunlaulātie jaunajā rajonā". Ujazdovsku pils vienas zāles grīda bija noklāta ar miklu melnzemes kārtu. Lai tiktu nākamajā zālē, vajadzēja laipot, manevrēt pa platiem dēļiem. Kā Polijā, tā Krievijā šāda ainava joprojām ir realitāte! Radeks Zelonka izmantojis krievu peredvižņika Iļjas Repina populārās gleznas "Volgas strūdzinieki" kompozīciju. No salmiem veidotās, modernos sporta tērpos ģērbtās figūras precīzi atkārtoja gleznā attēloto personāžu rakursus, un desmit mūsdienu burlaki, "Ceļojot uz Austrumiem" (tāds ir instalācijas nosaukumus), sev nopakaļ vilka automašīnu. Turpretī Pjotrs Vikžikorskis radījis nelielas filmas, izmantojot konstruktīvisma stilistiku un 20. gados Krievijā populāros saukļus un lozungus. Grupas Tvoživo monumentālais sienas gleznojums atgādināja padomju laikiem tik raksturīgo darba jauncelsmes slavinājumu. Tiesa gan, tolaik pierastie saukļi "Miers. Darbs. Maize" te aizstāti ar citiem – "Darbs. Netīrība. Smirdoņa" (poļu valodā visi trīs vārdi veido atskaņas). Lielākais pārsteigums izstādē? Kara tematikai veltīto darbu aktualitāte bez konjunktūras un koķetērijas, kā arī Vojceha Zasadnija objektu "Poļu ērgļi" sērija. Izmantojot valsts ģerboņa kompozīciju, māksliniekam izdevies radīt jaunas heraldiskas kompozīcijas paraugus, sniedzot ironisku un dzēlīgu komentāru par mūsdienu patērētājsabiedrības ideāliem un prioritāro vērību izpratni. Dīvainie baltie ērgļi tik tiešām vareni slejas uz sarkanā fona! P.S. Laikam būtu vērts minēt vēl vienu laikmetīgās mākslas projektu, kas mēģināja raksturot kopīgās un atšķirīgās paralēles starp Krievijas un Slovēnijas māksliniekiem. Ļubļanā, Moderna Galerija, no 2004. gada 20. decembra līdz 2005. gada 28. februārim iekārtota ekspozīcija "Septiņi grēki. Ļubļana-Maskava". Kuratori Zdenka Badovinaca, Viktors Miziano un Igors Zabels izstādē uzaicināja piedalīties gandrīz simt abu valstu dažādu paaudžu māksliniekus un autoru grupas, kuri radīja Kolektīvisma, Utopisma, Mazohisma, Cinisma, Slinkuma, Neprofesionālisma, Rietumu kulta – septiņu grēku aizstāvības vai atmaskošanas versijas. Izrādās, arī šajā izstādē plaši bija izplatīta sarkanā krāsa kā ļoti raksturīga un tipiska Austrumeiropas kultūras sastāvdaļa un reprezentācijas elements. | |
| Atgriezties | |
