VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Absolūtais kolekcionārs”, padomju mākslas krājējs – Nortons Dodžs Irēna Bužinska | |
| |
| Mēdz sacīt – mūziķis ar absolūto dzirdi. Gleznotājs ar absolūto redzi.
Absolūtais kolekcionārs? Jā, noteikti tādi arī ir – kā Dieva dāvana ne
tik daudz sev, cik citiem – sabiedrībai. Daudzu pasaules muzeju vēsture
sākas ar šādu “absolūto kolekcionāru” vēlmi ziedot kolekciju savai
pilsētai, savai valstij. Vēlāk nereti muzeji šo izcilo dāvinātāju
vārdus saglabā arī savos nosaukumos. Pateicoties Henrija Teita – cukura
tirgotāja – 50 gleznu dāvinājumam un viņa vēlmei redzēt savu dāvinājumu
atsevišķā ēkā, 1897. gadā tika atvērta Teita galerija Londonā. 1851.
gadā Pāvels Tretjakovs uzdāvināja savu gleznu kolekciju Maskavai – tā
tika radīta Tretjakova galerija. Varētu vēl minēt kaut vai Amosa
Andersona un Siņebrjuhova muzejus Helsinkos un Kārlsberga jauno
gliptotēku Kopenhāgenā. Ņūdžersijas štata Ņūbransvikas pilsētā, kas ir tikai vienas stundas braucienā no Ņujorkas, atrodas Zimmerli Mākslas muzejs. Tas ir Rutgersa universitātes (trešā lielākā universitāte pēc Hārvarda un Jeilas universitātēm) muzejs. Tieši šajā muzejā atrodas vēl kāda “absolūtā kolekcionāra” – Nortona Dodža kolekcija, kas izvietota viņa finansētā, speciāli šai kolekcijai uzbūvētā un 2000. gadā atvērtā “Dodžu spārnā”. Kolekcija ir patiesi unikāla, jo visu mūžu ekonomikas zinātņu doktors, miljonārs un “absolūtais kolekcionārs” Dodža kungs ir veidojis padomju mākslas kolekciju, kurā ir 1000 autoru aptuveni 20 tūkstoši gleznu, grafiku, plakātu, skulptūru, fotogrāfiju un objektu. Nepārspīlējot var teikt, ka te atrodas arī pasaulē lielākais ārpus Latvijas esošais pēckara Latvijas mākslas krājums, kurā ir vairāk nekā 150 autoru gandrīz 600 mākslas darbu. 1991. gadā, kad Nensija un Nortons Dodži sāka savas kolekcijas nodošanu Zimmerli Mākslas muzejam, viņu kolekcija bija novērtēta par 26 miljoniem dolāru.... Daži vārdi par Zimmerli Mākslas muzeju. Tas sāka savu darbību kā neliela galerija 1966. gadā, kad Rutgersa universitāte, kuras paspārnē muzejs atrodas, svinēja 200. jubileju. Arī Zimmerli muzeja veidošana sākās ar vairākiem nozīmīgiem dāvinājumiem, bet par Krievijas mākslas kolekcijas sākumu kļuva krievu emigranta Georgija Rjabova kolekcija. Šajā 1000 mākslas darbu klāstā ir gan unikālas 14. gs. ikonas, gan aģitācijas porcelāns, gan arī lieliskas Ļeva Baksta, Natālijas Gončarovas, Aleksandra Benuā un Aleksandras Eksteres radītās baleta tērpu skices. 2003.–2004. gadā Zimmerli Mākslas muzejs sarīkoja pat divas izstādes, kas raksturo tieši šo Rjabova kolekcijas daļu. Georgijs Rjabovs bija tas, kurš 1990. gadā atveda Zimmerli Mākslas muzeja direktoru Filipu Denisu Keitu uz Sergeja Šerčuka darbu izstādi no Nortona Dodža kolekcijas. Iepazīšanās ar ukraiņu mākslinieka gleznām beidzās ar ļoti svarīga lēmuma pieņemšanu – Nortons Dodžs izšķīrās nodot savu kolekciju tieši muzejam tādēļ, ka muzeja vadība apņēmās ne tikai saglabāt mākslas darbus atbilstošos apstākļos, bet arī radīt speciālu izstāžu, konferenču, izglītības un izdevumu programmu, tā padarot šo kolekciju pieejamu visplašākajai sabiedrībai. Tagad tas liekas pats par sevi saprotams, ka muzejs regulāri saņem uzaicinājumus eksponēt darbus no Nortona Dodža kolekcijas dažāda mēroga izstādēs. Varbūt būtu vērts piebilst arī to, ka par šo kolekciju iepriekš interesējās Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMA). Tomēr MoMA kuratori un kolekcionārs nevarēja abpusēji vienoties par darbu nodošanas noteikumiem – proti, ka muzejam jāpieņem visa kolekcija nedalītā veidā, nevis izlases kārtībā tikai pazīstamu autoru daži darbi. Tieši Nortona Dodža dzīvesbiedre Nensija Raila Dodža bija cieši pārliecināta, ka tādējādiā kolekcijai ir vēl lielāka vērtība kā vienotam veselumam, kas atspoguļo neoficiālās mākslas daudzveidību bijušajā PSRS noteiktā laikposmā – no 1956. līdz 1986. gadam. Kolekcijas hronoloģiskās robežas ir pamatotas ar to, ka atbilst ļoti nozīmīgiem pavērsieniem PSRS vēsturē. 1956. gadā notika PSKP partijas plēnums, kurā tās ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs izteica nosodījumu Staļina personības kultam. Tas iezīmēja pozitīvu pārmaiņu laiku, kas iegājis vēsturē ar nosaukumu “Hruščova atkusnis”. Tomēr pozitīvās pārmaiņas bija īslaicīgas, un daudziem māksliniekiem, kuri nevēlējās samierināties ar pieaugošo varas kontroli un politiski ideoloģisko spiedienu, vajadzēja pazust no oficiālās mākslas izstādēm. Tā PSRS – īpaši Maskavā un Ļeņingradā – paralēli oficiālai mākslai sāka veidoties neoficiālās mākslas jeb nonkonformistu mākslas gultne. Turpretī 1986. gadā Mihaila Gorbačova ievēlēšana par PSKP CK ģenerālsekretāru ievadīja radikālas pārmaiņas sabiedrības dzīvē, kuras pazīstam ar jēdzieniem perestroika un glastnostj. 80. gadu otrajā pusē radoša personība PSRS ieguva daudz lielāku pašizpausmes brīvību, un visai drīz robežas starp oficiālo un neoficiālo mākslu izzuda. Līdz ar to šī unikālā kolekcija ļauj iepazīties ar kolīzijām un, neraugoties uz ideoloģisko spiedienu, radošiem meklējumiem bagātām, ļoti daudzveidīgām un intensīvām trim desmitgadēm vienas valsts mākslas vēsturē. (Taisnības labad jāteic, ka tagad kolekcijas robeža ir 1991. gads, kad PSRS prezidents, PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs paziņoja par šīs valsts likvidēšanu.) Nensijas un Nortona Dodžu kolekcijas veidošanās vēsture ir aizraujoša romāna cienīga. Nortons Dodžs savas kolekcijas kataloga “No Gulaga līdz glastnostj. Nonkonformistu māksla no Padomju savienības” ievadrakstā apgalvo, ka viņš pats ir kolekcionārs kopš dzimšanas. Aizrautība ar vākšanu zināmā mērā mantota no vecākiem – māte lieliski pārzināja ģimenes vēsturi vairākās paaudzēs. Tēvs – Oklahomas universitātes fizikas profesors – bija kaislīgs dažādu priekšmetu krājējs, kam jelkādas lietas izmešana sagādāja grūtības... Nortonam pašam – kā daudziem bērnībā – patika krāt markas, monētas un akmeņus. Pusaudža gados tās pat bija retas alkohola pudeles, un tad bija vēl kāda aizraušanās – zīmēšana. Tomēr studijām Hārvarda universitātē un turpmākam dzīves pamatam Nortons Dodžs izvēlējās ko ļoti praktisku – ekonomiku. 1953. gada martā, kad nomira Staļins, viņš bija Hārvarda universitātes Krievijas Studiju centra doktorants. Lai savāktu nepieciešamos materiālus disertācijai, Dodža kungs ar tēvu 1955. gada aprīlī ‘ pirmoreiz atbrauca uz Padomju savienību. Viņa ceļojuma fotogrāfijas tika pat publicētas amerikāņu presē! (Nevajag aizmirst, ka tas bija aukstā kara laiks un ASV par ikdienas dzīvi PSRS – “pie komunistiem” – zināja ļoti maz...) “Intūrista” organizētā grupas ceļojuma maršrutā bija iekļauta Maskava un Ļeņingrada. Tad arī pirmo un vienīgo reizi viņš apmeklēja Rīgu... Lai iegūtu zinātnisko grādu, Nortons Dodžs vēlējās rakstīt disertāciju par sieviešu – strādnieču – lomu tautsaimniecībā. Mihaila Lomonosova Maskavas universitātē, kur bija iespējas vākt disertācijai nepieciešamos materiālus, šo tēmu noraidīja. Toties traktoru un buldozeru produkcijas izpēte tika atļauta! 1962. gadā Nortons Dodžs otrreiz ieradās Maskavā, lai turpinātu darbu pie disertācijas. Tieši tad viņš, par spīti Maskavas universitātes un varas iestāžu aizliegumiem, īstenoja mērķi – savāca materiālus disertācijai par sieviešu lomu industrializācijas procesā (disertācija 1966. gadā ASV izdota atsevišķā grāmatā), kā arī uzsāka kolekcijas veidošanu. 1962. gads bija nozīmīgs ne tikai Nortona Dodža, bet arī neoficiālās mākslas vēsturē. Tieši šajā gadā Maskavā, Manēžā, notika mākslas izstāde, ko apmeklēja PSKP CK ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs, kurš izteica dziļu neapmierinātību ar redzēto. Tas iezīmēja “Hruščova atkušņa” beigas. Nortonam Dodžam šo izstādi nelaimējās redzēt, taču uzturēšanās laikā Maskavā viņš iepazinās ar pasaulē un diplomātu aprindās jau plaši pazīstamo krievu avangarda mākslas kolekcionāru Georgiju Kostaki, kurš palīdzēja personīgi kontaktēties ar māksliniekiem, kuru darbi oficiālo izstāžu ekspozīcijās netika iekļauti. Cits paziņa aizveda Dodža kungu uz izstādi kādā privātā dzīvoklī. Tās bija Maskavas mākslinieka Ļeva Kropivņicka abstraktās gleznas. Vienu no tām Nortons Dodžs nopirka savai nākamajai kolekcijai. Tā piedzima “absolūtais kolekcionārs”, kas, cik vien bieži iespējams, pats braucis uz Maskavu un Ļeņingradu, bet no turienes – uz Tallinu, lai papildinātu savu kolekciju ar aizvien jauniem mākslas darbiem. Jau 70. gadu sākumā ASV tika sarīkotas pirmās neoficiālās padomju mākslas izstādes no Nortona Dodža kolekcijas. Neraugoties uz risku, kas padomju gados draudēja ar nepatikšanām kā māksliniekiem, tā ārzemniekiem (tieši kontakti ar Rietumu tūristiem, maigi runājot, vispār nebija vēlami), Nortons Dodžs vienmēr iemanījās veiksmīgi izvairīties no nepatikšanām. Bez tam mākslas darbu izvešanai lieti noderēja sakari ar draugiem, paziņām, bet it īpaši – ar diplomātiem, kas palīdzēja izvairīties no liekām un nereti pazemojošām muitas formalitātēm. Iespējams, ka šo veiksmi izvairīties no nepatikšanām ar padomju varas iestādēm kaldināja arī paša kolekcionāra ārējais izskats. Dodža kungu nekad nav interesējuši Rietumu modes piedāvājumi (šmotkas – kvalitatīvi apģērbi tālaika žargonā runājot). Drīzāk šo kungu varam noturēt par vienkāršu, panaivu strādnieku, nevis par miljonāru, kas spējis nodrošināt savu labklājību ar veiksmīgu naftas un tabakas biznesu, kā arī darījumiem ar zemi. (Ir arī stāsts, ka jau 13 gadu vecumā Nortons nopietni pārdomājis investēt līdzekļus pat Manhetenā, Volstrītā!) Viņa pieticīgais vai pat trūcīgais ārējais izskats laika gaitā kļuvis leģendārs. Protams, Nortona kungs spēj būt elegants, kā to redzam fotogrāfijā ar dzīvesbiedri Nensiju, taču publiski – melnā uzvalkā ar tauriņu – viņš parādās pietiekami reti, lai šāds miljonāra tēls saglabātos sabiedrības atmiņās. Kad man, 2002. gada martā piedaloties Zimmerli Mākslas muzeja rīkotajā Baltijas valstu mākslai veltītajā konferencē, laimējās satikt šo slavenoko lekcionāru, tad pat iepriekš dzirdētie stāsti neglāba no pārsteiguma: miljonārs, slavenās kolekcijas īpašnieks, muzejā ieradās nodilušā žaketē un maksimāli neizteiksmīgā rūtainā kreklā, kas atgādināja drūmākos padomju laika produkcijas paraugus. Viņa laikam vēl 50. gados lietotais portfelis bija piebāzts ar papīra lapām – jautājumiem un norādījumiem par izstādes iekārtojumu un konferences norisi. Izstaigājot izstādi viņa vārdā nosauktajā piebūvē, kolekcionārs kā jau profesionāls ekonomists izbaudīja sava dāsnuma augļus. Līdz 1990. gadam mākslas darbu kolekcija atradās Dodžu ģimenes īpašumā – bijušajā tabakas plantācijā Dienvidmērilendā. Dodžu māja, kurai dots nosaukums Kremona, pēc mākslas zinātnieka Marka Švēdes apgalvojuma, līdzinās 19. gs. sākuma Kurzemes muižai. Milzīgā māja ar daudzajām piebūvēm un saimniecības ēkām savulaik kalpojusi par rezidenci vairākiem Mērilendas pārvaldniekiem. 90. gadu sākumā mākslas darbi bija izvietoti visās iespējamās un neiespējamās vietās – arī vecajās tabakas tvertnēs... Marks Švēde atceras, ka Nortons Dodžs itin mierīgi varējis lietot mašīnu ar izsistu priekšējo stiklu. Gatavojot izstādes no Nortona Dodža kolekcijas un viesojoties Kremonā, viņš ir redzējis miljonāru ar ekscentrisku cauru kreklu – saplēstā vieta bijusi nostiprināta ar zilu izolācijas lenti!... Maskaviešu Iļjas Kabakova, Viktora Pivovarova, Eli Beļutina, Oskara Rabina, Anatolija Zvereva un vēl daudzu citu autoru darbus Nortons Dodžs pats personīgi pirka no māksliniekiem tāpat kā viņa iemīļoto igauņu Raula Mēla, Jiri Okasa, Tenisa Vinta, Ulo Sostera, Sirjes Runges, Leonharda Lapina, Sīma Tannela Annusa, Malles Leisas, Jiri Arraka gleznas un grafikas, bet Lietuvas un Latvijas mākslinieku darbu atlase notika ar pieaicinātu mākslas zinātnieku un galeristu palīdzību. Vispirms būtu jāmin Jeļena Korņeičuka, kas ar savas galerijas un Meždunarodnaja kņiga starpniecību iepirka Džemmas Skulmes, Ojāra Ābola, Jura Dimitera, Ausekļa Baušķenieka, Maijas Tabakas un Rūdolfa Piņņa darbus. Kopš 90. gadu sākuma kolekcijas konsultants Latvijas mākslas jautājumos ir Marks Švēde, kas regulāri veic mākslas darbu iepirkšanu Nortona Dodža kolekcijai. Tādējādi šajā kolekcijā nonākuši Jāņa Pauļuka, Kurta Fridrihsona, Birutas Delles, Ivara Poikāna, Oļģerta Jaunarāja, Zentas Loginas, Georga Šenberga un daudzu citu mākslinieku darbi, kas raksturo mākslas attīstības situāciju galvenokārt pagājušā gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā. Pateicoties Marka kompetencei, “absolūtais kolekcionārs” ir piekritis iegādāties arī perestroikas perioda mākslu – Andra Brežes, Ojāra Pētersona, Kristapa Ģelža grafikas, Oļega Tillberga instalāciju un Aijas Zariņas gleznas. Kad Marks Švēde kolekcijai nopirka Andra Grīnberga performanču foto dokumentāciju, tas veicināja Nortona Dodža interesi par fotogrāfiju, kas iepirkta no Borisa Mangolda. Tomēr ir autori, kurus no Latvijas māksliniekiem Nortons Dodžs mīl un ciena īpaši – tā ir Maija Tabaka, Miervaldis Polis un Ivars Poikāns. Viņš patiesi lepojas, jo viņa kolekcijā ir abi Poikāna gleznotās pirts – gan sieviešu, gan vīriešu – varianti! Lai kāda būtu ekscentriskā kolekcionāra attieksme pret paša ārējo izskatu, pret savu kolekciju, tās saglabāšanu, reklāmu un izmantošanu Dodžs attiecas labvēlīgi un naudu nežēlo. Par to īpaši labi var spriest Zimmerli Mākslas muzeja Krievu un padomju nonkonformistu mākslas nodaļas direktore mākslas zinātņu doktore Alla Rozenfelde, kas jau vairāk nekā desmit gadu vada šīs kolekcijas tālāko zinātnisko apstrādi. Kad 2000. gada 12. novembrī atvēra jauno piebūvi – tā saukto Dodžu spārnu –, tās divos stāvos tika izvietota pastāvīga bijušās PSRS mākslas ekspozīcija. Kolekcijas darbi tiek rādīti arī atsevišķās tematiskās vai reģionālās izstādēs. Tā 2001. gada laikā tika eksponēti jaunieguvumi no Vidusāzijas un sarīkota Ukrainas mākslas kolekcijas skate. Skatītāji varēja iepazīties ar abstraktās mākslas izstādi “Utopija un realitāte”, kurā bija iekļauti 17 mākslinieku, to skaitā – Fransisko Infantes, Leonīda Lamma, Lidijas Masterkovas, Eduarda Šteinberga, Raula Mēla, Leonharda Lapina darbi. 2001.–2002. gada mijā Zimmerli muzejā tika sarīkota Baltijas valstu mākslas izstāde “Baltija. Nonkonformisms un modernistu māksla padomju ēras laikā”, kuras veidošanā rūpīgi pārdomāta bija katra autora un darba nozīmība. Par to liecina fakts, ka Nortona Dodža kolekcijā ir 3200 Baltijas mākslinieku darbu, bet izstādē no tiem bija iekļauti tikai 150. Neraugoties uz šo nelielo apjomu, izstāde raksturoja mūsu reģiona mākslas daudzveidību, atklāja katrai valstij raksturīgāko, netiecoties visu sakārtot zem vienas, kopējas un varbūt ērtākas pribaltikas izkārtnes. Ekspozīcija demonstrēja Igaunijai tik raksturīgās ģeometriskā abstrakcionisma un hiperreālisma, Lietuvai – neoekspresionisma, Latvijai – sirreālisma un dekoratīvisma tendences. Ne mazāk nozīmīgs Nortona Dodža kolekcijas izpētē bijis aizvadītais 2004. gads. Vispirms varētu minēt izstādi “Ārpus atmiņām. Padomju nonkonformistu fotogrāfijas un ar foto izmantošanu saistītie mākslas darbi”, kas no 18. septembra līdz 28. novembrim bija iekārtota muzeja zālēs. Paralēli izstādei notika intensīva kolekcijas papildināšana. Uzklausot kuratores Diānas Neimaieres (Diane Neumaier) ieteikumus, Dodža kungs bija atradis iespēju nopirkt vairāk nekā 100 fotogrāfiju. Plašajā ekspozīcijā atradās vairāk nekā 300 fotogrāfiju, kas bija izkārtotas tematiskās grupās: “Ikdienas dzīve”, “Lauku ainavas un urbānā vide”, “Klusās dabas un mājas dzīve”, “Akts un ķermenis”, “Maskavas konceptuālisti”, “Mākslinieku portreti” un “No fotogrāfijām”. Izstādes katalogā publicēts faktoloģiski blīvs Marka Švēdes apcerējums par fotogrāfiju Latvijā pēckara gados. No 2004. gada 25. oktobra līdz 31. decembrim skatītāji varēja iepazīties ar ekspozīciju “Aleksandrs Arefejevs un viņa loka mākslinieki”, kas atspoguļoja 50.–60. gados Ļeņingradas mākslas dzīvē nozīmīga grupējuma darbību. Savukārt no 2004. gada 12. decembra līdz 2005. gada 31. jūlijam Zimmerli muzejā vieta atvēlēta grandiozai teātra plakātu skatei “Ārpus sociālistiskā reālisma robežām. Padomju laika teātra plakāti no Nortona Dodža kolekcijas (2. daļa)”. Bez Ļeņingradas un Maskavas izstādē plaši pārstāvēta Baltija; Jura Dimitera un Ilmāra Blumberga teātra plakātiem veltītas pat atsevišķas nelielas ekspozīcijas sadaļas. “Absolūtais kolekcionārs” Nortons Dodžs joprojām papildina savu kolekciju. Kas zina, varbūt kārtējā kolekcijai paredzētā mākslas darba “medījumos” viņš pats pēc piecdesmit gadiem tomēr atkal atbrauks uz Rīgu... Taču visiem, kas dodas uz Ņujorku, gribas novēlēt atrast laiku apmeklēt Ņūbransviku un Zimmerli Mākslas muzeju, kur, lai arī padomju laiki ir laimīgi beigušies, vienmēr saglabāsies interese par padomju mākslu – bez aizspriedumiem, pieņēmumiem, pārspīlējumiem un negatīvas attieksmes. | |
| Atgriezties | |
