VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tiek likti pamati Latvijas nacionālās mākslas kolekcijai Rīgas pilsētas mākslas muzejā Māra Lāce, Valsts Mākslas muzeja direktore | |
| |
| 20. gs. 20.–30. gadi bija konceptuāli viens no skaidrākajiem
periodiem kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas muzeja (tagad Valsts
Mākslas muzejs) pastāvēšanas vēsturē. To noteica vēsturiskais fakts, ka
pirmo reizi bija proklamēta neatkarīga valsts, kas uzlika citu
atbildību un nozīmi arī muzejam kā īpaši iezīmīgai kultūras
institūcijai. Lai gan muzejs neapšaubāmi bija apskatāms municipālo
muzeju kategorijā, tomēr tā vadītājs gleznotājs Vilhelms Purvītis to
pozicionēja nacionālā mērogā. Muzejs bija galvenā nozīmīgāko pašmāju un
ārzemju mākslas izstāžu organizēšanas vieta. Par būtiskāko sasniegumu
divdesmit gadu periodā jāuzskata nacionālās mākslas kolekcijas
izveidošana. Vilhelms Purvītis izvirzīja konkrētajai vēsturiskajai situācijai un apstākļiem ļoti ambiciozu un grūti sasniedzamu mērķi – muzejā izveidot attīstībā pilnīgu un mākslinieciskajās kvalitātēs augstvērtīgu latviešu nacionālās mākslas kolekciju. Šo uzdevumu viņš deva sev un Rīgas pilsētai laikā, kad valstiskuma veidošanās sākumā un pēckara situācijā jaunajai valstij bija citas – vairāk ekonomiska rakstura prioritātes, kad muzejā latviešu mākslinieku darbu skaits bija pārāk neievērojams un hroniski trūka finansējuma eksponātu iegādei. Jau 1920. gada pavasarī kara izpostītajā Rīgā muzeja vadība uzsāka rosīgu darbību mākslas priekšmetu iepirkšanā. Muzejā bija ļoti neliela latviešu mākslas kolekcija, kopskaitā ne vairāk par desmit darbiem, ko reprezentēja daži autori – Vilhelms Purvīts, Janis Rozentāls, Jānis Roberts Tillbergs. 2. novembrī Purvītis, rakstot Rīgas pilsētas valdes Izglītības nodaļai, bija spiests secināt: “.. latviešu mākslinieku nodaļa muzejā atrodas tik bēdīgā stāvoklī, ka, informējot ārzemju apmeklētājus par Latvijas mākslu, mēs nezinām, ko teikt..”1 Vilhelms Purvītis apzinājās, ka viņam priekšā grūts uzdevums – izveidot plašāku pārskatu par latviešu mākslu tās vēsturiskā virzībā. Tomēr visbūtiskākais Purvīša izpratnē bija tagadnes dzīvais process, kam tika pievērsta direktora nedalīta uzmanība. Līdztekus iepriekšējos gados radītu mākslas darbu iegādei muzeja vadība aktīvi strādāja pie tolaik jauno mākslinieku kolekcijas veidošanas. Ir labi redzama muzeja vadības vēlme radīt pēc iespējas plašāku latviešu toreizējās jaunās mākslas krājumu, aptverot visdažādāko veidu un grupējumu daiļrades spektru. Krājuma papildināšanai nebija gadījuma raksturs kā muzeja darbības pirmajā periodā, kad krājumu galvenokārt noteica dāvinājumi. Purvītis jau uzreiz parādīja sevi kā radikāli un tālredzīgi domājošu muzeja vadītāju, kas prot novērtēt parādības ne tikai konkrētā mirkļa nozīmē, bet arī nākotnes izvērtējumā. 1920. gada pavasarī muzejā notika pirmā Rīgas mākslinieku grupas izstāde. Plašā pārskatā pirmo reizi skatītāju un mākslas pazinēju priekšā nostājās toreizējie jaunie, karu un revolūciju ceļus izgājušie mākslinieki. Tieši viņi turpmākajās desmitgadēs noteica latviešu mākslas vērā ņemamo virzību. Būdams ļoti erudīts mākslas zinātājs un vērtētājs, Purvītis apzinājās šo mākslinieku darbu iegādes nozīmi tālākai muzeja darbībai. Rīgas pilsētas valdes sēdē gleznu iegādei no izstādes muzejam tika atvēlēti 10 000 Latvijas rubļu. Ar piešķirto naudas summu komisija rīkojās ļoti ekonomiski, iztērējot šim nolūkam tikai 7120 rubļu. No Rīgas mākslinieku grupas izstādes daudzu pārrunu un pārliecināšanas rezultātā muzejs iegādājās Romana Sutas, Oto Skulmes, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna, Ģederta Eliasa, Jēkaba Kazaka, Niklāva Strunkes un Eduarda Lindberga darbus (kopskaitā astoņus). 20. gs. 20.–30. gados līdzekļi mākslas darbu iegādei tika izdalīti no pilsētas un iekļauti muzeja gada budžetā, tos gan ne vienmēr izdevās saņemt pilnā apjomā un savlaicīgi. Darbu iegādes procedūra bija šāda: Purvītis, sekojot līdzi mākslas procesam, aktuālajām izstādēm un krājuma vajadzībām, rakstīja vēstuli Izglītības nodaļai, norādot, ka ir atvērta noteikta izstāde un būtu vēlams sasaukt iepirkšanas komisiju. Tad, kad komisija bija apskatījusi mākslas darbus un pieņēmusi lēmumu, Izglītības nodaļa informēja pilsētas valdi. Savukārt par katru iespējamo pirkumu pilsētas valdes sēdēs tika pieņemts lēmums naudas piešķiršanai jau konkrētu eksponātu iegādei. Pirms tam bija notikušas sarunas ar māksliniekiem, vienojoties par pirkšanas cenu. Autori, protams, vienmēr prasīja augstāku cenu, nekā pilsēta varēja maksāt. Vilhelmam Purvītim piemita īpašas spējas ievērojami samazināt prasītās summas, ekonomējot budžetu un radot iespēju iepirkt vairāku mākslinieku darbus. Visbiežāk autori piekrita cenu pazemināt, bet bija arī atsevišķi gadījumi, kad tas neizdevās. Tad no pirkuma atteicās. Tas neveicināja muzeja popularitāti mākslinieku vidū. Neizbēgamas bija arī mākslinieku sūdzības par muzeja iepirkumu pamatotību vai neatbilstību priekšstatiem par to, kā jāveido muzeja krājums. Piemēram, grafiķis Rihards Zariņš, sūdzoties, ka Pilsētas mākslas muzejs ignorē viņa darbību, rakstīja pilsētas vadībai: “Pilsētas mākslas muzejs jau tā kā tā nevarēs iztikt latviešu mākslinieku rindā bez maniem raksturīgiem darbiem, bet man personīgi, zināms, būtu patīkamāki jau dzīvojot notikt muzejā nekā pēc manas nāves.”2 20. gadu sākumā iepirkšanas komisijas sastāvā darbojās pilsētas galva Alfrēds Andersons, profesors Vilhelms Purvītis, Izglītības nodaļas vadītājs R. Bērziņš un revīzijas komisijas priekšsēdētājs E. Eihmanis. Atsevišķos gadījumos mākslinieki tika pieaicināti, bet, domājams, tā nebija regulāra sistēma, un par to vēlāk tika saņemti daudzi pārmetumi. Reizēm arhīva dokumentos parādās pieaicināto vārdi, piemēram, tēlnieks Burkards Dzenis un gleznotājs Pēteris Kundziņš. 1920. gadā, lai iegādātos darbus no Neatkarīgo mākslinieku vienības izstādes, iepirkšanas komisijā tika uzaicināts Jānis Roberts Tillbergs, kurš no šī pienākuma kategoriski atteicās: “Caur šo man tas gods paziņot, ka diemžēl nevaru ņemt dalību 10. maijā sasauktajā gleznu iegūšanas komisijā aiz ļoti nopietniem motīviem. Pievest visus motīvus atrodu te par neiespējamu; gribu tikai konstatēt, ka vispārīgi nespēju sekot tam virzienam, kāds ieturēts pie pēdējo gleznu iegūšanas muzejam, nedz arī saprast muzeja direktora kā noteicošās personas rīcību pie šīs iegūšanas.” 3 Tillbergam nepieņemama bija jauno māksliniecisko eksperimentu demonstrēšana Pilsētas mākslas muzejā. Nepatiku vēl vairāk saasināja Purvīša visādi veicinātā darbu iegāde no izstādes. Gadu gaitā līdz ar pilsētas ierēdņu amatu nomaiņu, izmainījās arī iepirkšanas komisijas personālsastāvs. Vienīgais nemainīgais visus šos gadus bija Vilhelms Purvītis. Līdz ar to ar pilnu pārliecību varam teikt, ka Pilsētas mākslas muzeja krājumu 20.–30. gados ir veidojis Purvītis viens pats. Nedomāju, ka pilsētas ierēdņi to kaut kādā veidā ietekmēja. Pārskatot darbu sarakstu, kuri iegādāti 20.–30. gados, nav šaubu par to māksliniecisko kvalitāti un vērtību Latvijas mākslas vēsturē. Laikā no 1919. līdz 1940. gadam muzeja kolekcija tika papildināta ar 651 eksponātu, no kuriem lielākā daļa bija pirkumi no latviešu māksliniekiem. Vidēji gadā muzejs ieguva savai kolekcijai apmēram 22 latviešu mākslinieku darbus. Mākslas darbi tika iegūti no personālizstādēm, grupu izstādēm un kopizstādēm, kas notika gan muzeja telpās, gan citur. Bieži eksponāti tika iegādāti darbnīcās. Purvīti vadīja vēlme veidot kolekciju, kas sniegtu maksimāli plašu un pārskatāmu latviešu tālaika tēlotājas mākslas kopainu, kur galvenais kritērijs bija mākslinieka talants un konkrētā darba kvalitāte. Cīņa par finansējuma piešķiršanu muzeja iepirkumu vajadzībām bija pietiekami skarba un atkārtojās ik gadu ar neapskaužamu regularitāti. Arhīva dokumentos bieži atrodam Purvīša rakstītas neapmierinātas vēstules. Tika pārmests Izglītības nodaļai, ka muzeja administrācija nezina, ar cik lielām summām mākslas darbu iegādei tā faktiski var rēķināties. Muzeja vadība sūkstījās, ka nav iespējams sastādīt noteiktu plānu darbu pirkšanai. Atsevišķos gadījumos situācija muzejā, liekas, bijusi tik kritiska, ka Purvītis bija spiests rakstīt: “Apstākļi muzejā sakarā ar mākslas darbu iegādāšanu un arī lielā mērā ar visnepieciešamāko remontu darbu izvešanu ir radījuši priekš muzeja direktora situāciju, kura nevar ilgāki vilkties, un viņš būs spiests no muzeja vadīšanas atteikties.”4 Šāds drauds bija pietiekami ietekmīgs, jo pilsēta nevienu brīdi nepieļāva domu par cita atrašanos šai amatā. Viens no galvenajiem Purvīša argumentiem finansējuma palielināšanas nepieciešamībā bija ārzemju speciālistu pieaugošā interese par latviešu mākslas parādībām. “Latvijas glezniecībai ir vislabākās izredzes reprezentēt mūsu kultūru sveštautībnieku priekšā. To skaidri redzējām pāris nedēļas atpakaļ, kad Rīgā bija ieradies Francijas Kultūras ministrijas mākslas departamenta direktors Brousel kungs ar nolūku iepazīties ar mūsu mākslām. Tikpat muzejos, kā akadēmijā Brousel k-gs bija pilnīgi pārsteigts no latvju glezniecības augstā līmeņa un no viņas izredzes nākotnē, kas sevišķi uzkrītot, novērojot citu lielo kultūras tautu glezniecības atslābšanu jeb pat galīgo sabrukšanu. Ņemot vērā tādu lielākās mākslas tautas reprezentanta un speciālista atsauksmi, nebūtu pielaižama muzeja jau tā mazo līdzekļu samazināšana, bet būtu darāms viss, lai pabalstītu taisni šo mākslas nozari, kurai arī pēc muzeja direkcijas pārliecības ir paredzama spoža nākotne.”5 Mākslas darbi tika iepirkti gandrīz no katras izstādes, kas notika muzejā, kur reprezentējās visu grupu un mākslinieku biedrību pārstāvji: Rīgas mākslinieku grupa, Neatkarīgo mākslinieku vienība, “Sadarbs”, “Zaļā vārna”, mūksalieši, Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrība, Latvju mākslinieku biedrība, Latvijas tēlojošo mākslinieku arodbiedrība, – tās visas piesaistīja iepirkšanas komisijas uzmanību. Biedrības, būdamas ieinteresētas darbu iegādē, parasti deva muzejam visas priekšrocības gleznu iegūšanā. Ievērotas tika arī mākslinieku personālizstādes muzejā, kā arī citur notiekošās. Daudzi mākslinieki paši aicināja iepirkšanas komisiju ierasties uz viņu izstādēm un piedāvāja darbus pirkšanai. Ipaši bagāts mākslas darbu iepirkšanā bija 1925. gads, kad muzeja kolekcijā no iegādātajiem 37 mākslas darbiem 32 bija latviešu mākslinieku darināti, t. sk. Jaņa Rozentāla diplomdarbs “No baznīcas”, “Firstienes Š. Līvenas portrets”, Jāņa Roberta Tillberga “Jāņa Raiņa portrets”, pieci Sigismunda Vidberga tušas zīmējumi, deviņi Niklāva Strunkes akvareļi un zīmējumi, Rūdolfa Pērles glezna “Dzīves ceļš”, Voldemāra Matveja “Madonna”, Jāņa Pūpola, Helmuta Markvarta, Ugas Skulmes, Artura Bērnieka u.c. autoru darbi. Ievērojami pirkumi tika izdarīti lielajās Latvijas mākslinieku kopizstādēs, kur bija iespējams iegūt plašāku ieskatu mākslas procesos. Piemēram, no Latvijas 10 gadu jubilejas izstādes 1928. gadā muzejs nopirka Aleksandras Beļcovas, Pētera Kundziņa, Kārļa Miesnieka, Oto Skulmes, Franciska Varslavāna, Kārļa Brencēna un Kārļa Jansona darbus. To skaitā bija tādi izcili sniegumi kā, piemēram, Kārļa Miesnieka “Pilsētnieces”, Kārļa Brencēna “Melnās bārkstis”, Franciska Varslavāna “Ormanis” un Kārļa Jansona ģipsī veidotais Augusta Deglava kapa pieminekļa fragments. Lai mākslas ainu padarītu pēc iespējas pārliecinošāku, 30. gados muzeja vadība atbalstīja darbu iepirkšanu arī no Latvijas Mākslas akadēmijas studentu izstādēm, bet 1931. un 1933. gadā iegādājās gleznas un zīmējumus no Rīgas Tautas augstskolas izstādēm. Nozīmīgākais muzeja kolekciju papildinājums bija glezniecībā. Zīmējumi, akvareļi un grafikas darbi tika iepirkti samērā nedaudz. Iespējams, šeit mazliet izpaudās Purvīša subjektīvisms. Viņš gleznieciskās vērtības vērtēja augstāk par citām. Grafiķi latviešu mākslā 20.–30. gados bija skaitliskā mazākumā un viņu darbība nebija tik aktīva. Tomēr Vilhelms Purvītis centās iegādāties arī grafiķu darbus, kuru vidū prioritāte bija Sigismundam Vidbergam. Zināmu neizpratni izraisa tas, ka netika nopirkts neviens Kārļa Padega darbs, kaut gan Purvītis kā akadēmijas pedagogs visādi bija atbalstījis Padega mākslinieciskos centienus. Kas atturēja muzeja vadību? Nedomāju, ka Purvītis neprata saskatīt Padega kompozīciju vērtību, ja viņš nopirka darbus pat no tādiem īpatņiem kā Voldemārs Irbe, Arturs Bērnieks un Miķelis Pankoks. Vissliktākā situācijā muzejā bija tēlniecības kolekcija. No Latvijas māksliniekiem tajā bija reprezentēti tikai daži autori ar nedaudziem darbiem: Kārlis Jansons (1), Rihards Maurs (1), Arturs Bērnieks (2), Miķelis Pankoks (1), Konstantīns Rončevskis (5), Gustavs Šķilters (2), Burkards Dzenis (2) un Teodors Zaļkalns (3). 1927. gadā Purvītis rakstīja pilsētas valdei: “Tā kā latviešu tēlniecība muzeja krājumā ir maz pārstāvēta, lūdzu nopirkt kādus Rončevska, Zāles un Zaļkalna darbus.”6 No iepriekš minētā uzskaitījuma varam secināt, kuri no Latvijas tēlniekiem baudīja muzeja vadības uzmanību. Reizēm Purvītim pat preses slejās pārmeta, ka viņš pārāk atbalstot sveštautieti Konstantīnu Rončevski. Divdesmit darbības gados mākslas darbi bija iepirkti no 187 personām un kopā ar nedaudzajiem dāvinājumiem sasniedza iespaidīgu skaitli – 651. Llielākās kolekcijas muzejā bija izveidojušās šādiem autoriem: Jānis Valters (34), Indriķis Zeberiņš (19), Janis Rozentāls (17),Niklāvs Strunke (16), Sigismunds Vidbergs (15), Vilhelms Purvītis (14), Aleksandrs Štrombergs (13), Romans Suta (10), Jēkabs Kazaks (9), Jānis Jaunsudrabiņš (9), Hermanis Grīnbergs (9), Rūdolfs Pērle (8), Ansis Cīrulis (8), Ģederts Eliass (7), Jūlijs Feders (7), Kārlis Brencēns (7), Oto Pladers (7), Konrāds Ubāns (7). Pārējie mākslinieki bija pārstāvēti ar 1–6 darbiem. Jāatzīmē, ka paralēli Rīgas pilī darbojās 1920. gadā dibinātais Latvijas Valsts mākslas muzejs, ko vadīja tēlnieks Burkards Dzenis, kurš līdzvērtīgi Purvītim ieņēma šo amatu visu Latvijas brīvvalsts laiku. Tas bija valsts veidots, uzturēts un finansēts muzejs, kura uzdevums bija valstiskā līmenī komplektēt un saglabāt Latvijas mākslas kolekciju. Pilsētas mākslas muzejam tika piešķirti salīdzinoši mazāk līdzekļu nekā valsts muzejam. Tomēr tam bija citas priekšrocības – speciāli muzeja vajadzībām būvēta prestiža celtne pilsētas bulvāru lokā, iespēja organizēt daudzveidīgas izstādes, direktora nemainīgā autoritāte. Lai gan abu muzeju komplektēšanas koncepcijas bija ļoti līdzīgas, tas netraucēja abiem veiksmīgi pastāvēt un darboties Rīgas kultūrvidē. Ieguvēji no šādas darbības bija apmeklētāji un galvenokārt latviešu mākslinieki, kuru darbus iepirka ievērojamā daudzumā. Ja salīdzina ar iepirkumu procesu šodien, atšķirība ir liela gan paša procesa organizēšanā, gan finansējuma apjomā. Pašlaik Latvijas mākslas kolekcija koncentrējas vienuviet – tagadējā Valsts Mākslas muzejā, ko varam uzskatīt gan par Rīgas pilsētas mākslas muzeja, gan bijušā Latvijas Valsts mākslas muzeja pilntiesīgu mantinieku. | |
| Atgriezties | |
