VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Studija” intervē Latvijas ekspozīcijas kuratori 51. Venēcijas biennālē Līgu Marcinkeviču. 2005. gada 5. marts Materiālu sagatavoja Laima Slava | |
 | |
| Šīgada Venēcijas biennālē Latviju oficiālajā skatē pārstāvēs grupa F5
ar projektu “Tumsas spuldze”. Līga Marcinkeviča ir viena no šī “slavenā
piecnieka”. Tomēr “Studijas” jautājumi šoreiz – valsts ekspozīcijas kuratorei LĪGAI MARCINKEVIČAI. Studija: Tu esi jauna māksliniece, un tev noteikti ir pietiekami lielas ambīcijas tieši kā māksliniecei. Tomēr esi uzņēmusies kuratores funkcijas. Kā tas tevī apvienojas? Līga Marcinkeviča: Konkurss bija kuratoriem. Kuratoram bija jāpiedāvā sava vīzija ar visiem māksliniekiem un idejas izklāsts. Galvenais tik un tā izrādījās mākslinieki, un tā mēs no saviem iekšējiem resursiem kā projekta pieteicēju izvēlējāmies mani. Bet es noteikti uzsveru, ka kurators ir F5. Radošā koncepcijā, galvenā ideja – viss ir kopīgs. Mēs grupā esam veidojuši jau vairākus projektus. Sanpaulu mēs bijām trīs, tagad – četri. (To jau jūt, cik cilvēkiem ir iespējams realizēt tieši to vai citu projektu.) Šis ir viens no mūsu lielākajiem projektiem – patiesībā tik liela mums nav bijis. Tā kā šajā projektā mēs strādājam tikai četri, mums nav menedžmenta vienības, kas organizē transportu, tipogrāfijas utt. Mums ir jāizdomā un jārealizē ne tikai pati māksla, bet arī viss ap šo projektu, tādēļ esam sadalījuši pienākumu zonas. Visos mūsu grupas projektos es visvairāk esmu strādājusi ar papīriem. Tagad es tā kā kontrolēju visu procesu, bet ir arī tā, kad es saku: “Viss, man nepietiek spēka, tagad zvaniet jūs!” Tas ir arī izaugsmes jautājums. Uzreiz “ielēkt” tik lielā pasākumā nebūtu iespējams. Viens projekts, tad lielāks, vēl lielāks. 49. Venēcijas biennālē es jau sāku palīdzēt organizēt valsts ekspozīciju, darīju projekta koordinatora darbu Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā. Bet es nezinu, kāpēc “es kā mākslinieks” to daru. Varbūt tāpēc, ka mēs grupā tīri psiholoģiski esam tāds kokteilis, ar ko cilvēkam no malas ir grūti. F5 ir diezgan pašpietiekams organisms. Jau man nav viegli. Un gadās, ka “es kā projekta vadītājs” runāju ar “es kā māksliniekiem”. Tad viņi tā kā sadusmojas uz mani, bet mēs izejam no telpas, un “es kā kurators” tur palieku, un mēs runājam atkal citādi. Ir tāda personības dalīšanās visu laiku. Studija: Vai tas nozīmē, ka jūs neuzticaties nevienam citam ārpus pašiem? L.M.: Mēs gaidījām līdz pēdējam brīdim, ka varbūt kāds no tiem, ko Latvijā sauc par kuratoriem, mūs uzrunās. Bet – neviens neuzrunāja. Tad mēs izdomājām paši rakstīt projektu. Konkursa demokrātiskā forma ļauj kandidēt kaut desmit reižu pēc kārtas. Ja ir ideja. Mēs uztvērām to kā izaicinājumu. Mēs negribējām, lai vecumā būtu jāgaužas – nu redzi, nepiedalījāmies... Ka sanākam tādi “puskoka lēcēji”. Ja lokālo, reģionālo kontekstu noņem nost, visiem pasaulē ir skaidrs, ka mēs 50. biennālē jau piedalījāmies. (Šogad varbūt tieši tādēļ bija ļoti strikti noteikumi kataloga materiāliem – katalogā jābūt tikai tiem darbiem, kas tiks izstādīti paviljonos.) Studija: Kāpēc jūs toreiz neaizbraucāt? L.M.: Lai pārstāvniecība būtu nacionāla, bija jābūt augstākās kultūras iestādes rīkojumam, oficiālai vēstulei, adresētai tieši Venēcijas biennāles direktoram, to paraksta kultūras ministrs, ka tāds un tāds ir izvirzīts par kuratoru un valsti pārstāvēs tādi un tādi mākslinieki. Tās nav, teiksim, “Skonto” hallē nopirktās tirgus vietas, kur liec, ko gribi. Te valsts apliecina, ka vēlas piedalīties pasākumā. 50. biennālē valsts to neapliecināja. Tas, protams, ir valsts finansējums ar sponsoru pielikumu. Galvenā iniciatīva ir valstij. Arī ielūgumos parasti raksta, ka kultūras ministrs ielūdz uz atklāšanu. Šogad valsts atbalsts ir ļoti liels, bet tā nolāpītā inflācija – tas ir šausmīgi, viss paliek tik grūti... Pie tam katrā valstī tas parādās savādāk. Studija: Iepriekšējā reizē kuratore bija Māra Traumane. Tagad no šāda kuratora (no ārpuses) esat atteikušies. Vai tad kurators tomēr nav arī tas, kas nodrošina, lai mākslinieki varētu normāli strādāt? L.M.: Mums nav pareizi izrunātas vai izskaidrotas šīs lietas. Jauc – kas ir kurators un kas ir tas, kuru sauc par commissionaire, – komisionārs, virsuzraugs, projekta vadītājs. Venēcijas biennālē ir kurators un commissionaire, kas pārrauga finanšu lietas un sadarbojas ar kuratoru. Kurators ir tas, kas izvēlas mākslinieku, rada viņam labus apstākļus, izrunā visas konceptuālās problēmas, bet neiesaistās naudas lietās. Viņš jau nākamajā līmenī risina organizatoriskos jautājumus ar komisionāru. Tāpēc komisionārs ir pilnīgi kas cits nekā kurators. Kuratoram nav jāuztraucas par naudas lietām, viņš atbild par radošo pusi. Bet pie mums kurators ir viss. Jā, viņam ir jāraksta koncepcijas, analīzes, projekti, viņš zina, kāpēc ir izvēlējies strādāt tieši ar šiem cilvēkiem. Komisionārs visu organizē, ir atbildīgs un parakstās ar asinīm par visu. Pie mums – kurators, jā, viss skaidrs, viņš meklē naudu. Patiesībā tas ir nesavienojami – viena no pusēm noteikti cieš. Es esmu tieši tādā situācijā – esmu viss kaut kas un atbildu par visu kaut ko. Viens mākslinieks to nevarētu izdarīt, tāpēc ir tā grupa, grupas kapacitāte. Studija: Es pirmo reizi tik skaidri dzirdu šo te sadalījumu – vai tas ir mūsu ierobežoto līdzekļu dēļ, kāpēc parasti par tādu nerunājam? Tu taču vari pieņemt savā projektā darbā šādu komisionāru. L.M.: Hierarhijā, kas ir biennālēs, komisionārs ir vispār svarīgākais cilvēks. Mums tuvākais piemērs ir Igaunija. Komisionāram patiesībā ir jābūt institūcijai, kas gadiem ar šādiem projektiem strādā, kam ir jau pieredzes pēctecība. Igauņiem visu šo laiku Sirje Helme ir bijusi komisionāre, viņa par visu atbild, veido iestrādes, gadā starp biennālēm rūpējas par iestrādi valsts budžetā utt. Viņai arī ir visa informācija par biennāli, un tas kurators, kas attiecīgā reizē gādā par ekspozīciju (šogad konkursā uzvarēja Hannu Soanss), ar viņu sastrādājas. Ir svarīgi, lai ritenis nav jāizdomā vienmēr no jauna. Šis pasākums no organizatoriskās puses ir projekts, kura attīstības fāzes pastāvīgi ir vienas un tās pašas – sagatavošana, atklāšana un uzraudzība visus piecus mēnešus. Ar nelielām izmaiņām, ja gada lielajam kuratoram viņa projektā parādās kādas niansītes. Ja ir viena organizācija, kas to rīko, tad kuratoram, radošajai pusei, ir daudz vienkāršāk. Pēc idejas tā ir menedžmenta vienība ar labām valodas zināšanām, kas izprot radošo projektu veidošanas specifiku, jo ir grūti uzņēmuma grāmatvedim paskaidrot to, kas mākslas projektos ir citādi. Fleksibla menedžmenta vienība, kas prot sadarboties ar tajā vai citā gadā uzvarējušo kuratoru. Jo esmu pamanījusi, ka personiskās attiecības šajā sadarbībā ir svarīgas. Kaimiņvalstij (ne Igaunijai), piemēram, pagājušā reizē attiecībās ar uzvarējušajiem kuratoriem (kuri, protams, visu izdarīja, un rezultātā viss bija it kā labi) tomēr pastāvēja spriegums. Bija viedokļu atšķirības. Lai projekts noritētu veiksmīgi un visas tajā iesaistītās personas varētu sadarboties, ir svarīgi, ka tiek izslēgtas personiskās negācijas vai sadarbība starp cilvēkiem ar psiholoģisku nesaderību. Studija: Kā notika telpu izvēle? L.M.: Tas jāprasa Kultūras ministrijai. Kad bija zināms konkursa rezultāts, mums vienkārši iedeva telpu plānu. Izvēle jau bija izdarīta un noslēgts sadarbības līgums ar Igaunijas menedžmenta vienību. Līgumā, ko es noslēdzu ar valsti, bija jau pielikums: šādas telpas un sadarbība ar šādu menedžmenta vienību. Īstenībā tas ir atvieglojoši. Arī atbildības ziņā. Studija: Kāda bija grupas reakcija uz konkrēto telpu piedāvājumu jūsu projektam? L.M.: Profesionāla! Kā ir, tā jādzīvo! Studija: Kur tās atrodas? L.M.: Netālu no Akadēmijas tilta, laivu stacija San Samuele, 14.–16. gs. palaco, kas nav tieši greznākais tips, bet es to nosauktu par dzīvojamo māju. Palazzo Malipiero. Igauņiem tur bija ekspozīcija pagājušo reizi – telpas jau iesildītas. Rajons ir diezgan blīvi apdzīvots ar valstu ekspozīcijām, pagājušā reizē netālu bija Luksemburgas paviljons, kas dabūja balvu kā labākais – pirmo reizi biennāles vēsturē balva tika paviljonam ārpus Dārziem. Mums ir zemes stāvs, igauņiem, tāpat kā pagājušo reizi, – otrais stāvs. Tāds Baltijas spārniņš. Tad arī liekas, ka cilvēki vairāk atradīs. Zemes stāvā ir pakavveidā izkārtotas piecas telpas ar divām ieejām. Ne visai augsti griesti. Kopējā telpu kvadratūra – 102 m2. Pa vienām durvīm var ieiet iekšā, pa otrām – iziet. Šobrīd es domās izeju cauri visām piecām telpām un redzu – te man vajadzīgas tādas skrūves, te – kronšteini. Te būs tepiķis, tātad vajag arī slieksnīšus, lai kājas neķeras, utt. Jo meklēt un pirkt to visu Venēcijā ir neprāts. Pirmkārt nevar atrast to, ko vajag, tas ir ļoti dārgi, un – to nekādi nevar iegrāmatot Latvijas grāmatvedībā! Nupat viss jau tuvojas tam lielajam brīdim, kad darbu iekrāmē mašīnā un ved prom. Studija: Kā jūsu darba ideja atbilst telpas raksturam? L.M.: Kad sākām savu radošo vīziju iemiesot konkrētās lietās, izmantojām to, ka viena telpa vienmēr būs centrālā, un tā arī mēģinājām salikt akcentus. Ir ievads, romantiska parafrāze, centrālā vieta, tad ceturtā un piektā telpa – atrisinājums. Ja skatītājs iet no ‘ ieejas B – viņš šo informāciju saņem no otras puses. Galvenā ideja spāņu kuratorēm šogad bija saspēle ar laikiem: pagātne, tagadne, nākotne. Mums ekspozīcijā arī tas nevilšus tā ir gadījies. Pamatā ir dramatisks, poētisks stāsts par zinātnieku, kas izgudroja tumsas spuldzi. No ieejas A mēs sākam ar stāsta vēsturi un beidzam tagadnē ar skatu uz nākotni, bet, ja sāk no tagadnes, tad nonāk pie pirmsaucēja. Stāsts lasās no abām pusēm. Tas reizē stāsta arī par pretējībām, par lietu otro dabu. Ekspozīcija visa būs tumsā. Daudz melnās krāsas. Mēs šo darbu un domas telpu veidojam vairāk sev. Dzīves temps ir tik liels, ka ir vajadzīga tumsa, lai varētu ļauties vienīgi domai, varētu veidot tēlus galvā, nevis uzticēties acs jokam. Šajā laikā mums iznāca runāt ar dažādiem interesantiem cilvēkiem. Piemēram, ar īstu zinātnieku, matemātiķi no Cietvielu fizikas institūta, kas ir arī mūsu reklāmas klipā. Mums bija interesanta saruna par to, kā mēs veidojam vizuālo tēlu. Tas viss ir pašapmāns, iluzorais triks. Mūsu smadzenes veido attēlu, un to mēs saucam par redzēšanu – mēs redzam šo krūzīti. Acs ir uzbūvēta tā, ka redzam attēlu otrādi, tad tas aiziet līdz smadzenēm, kas pagriež to pareizi. Un tad apstrādā to, un mēs redzam, ka tā ir krūzīte. Bet kā ir tumsā? Tumsā viss ir citādi. Tu domā, kas tas ir. Nevis – tu redzi logu, bet tu domā, ko tu redzi. Tāpēc mūsu darbs ir par tumsu un vairāk par to, kas notiek cilvēka galvā. Vispār jau tēls veido cilvēkam visas maņas. Vājredzīgiem viss ir savādāk – taustē, dzirdē balstīti priekšstati. Mēs redzam – ā, tas ir koks. Man galvā ir tāds mazais failiņš: es zinu, kāds izskatās koks. Ne es to jūtu, ne saprotu, bet, acis uzmetot, es zinu, ka tas ir koks. Studija: Mākslinieks tātad dara, ko viņš grib. Bet jūs esat četri. Nevar taču būt, ka gribat vienu un to pašu. L.M.: Mēs esam katrs pilnīgi citāds. Bet man ir izkristalizējies priekšstats, ka F5 ir absolūti kas cits. Tas ir to cilvēku ideju, domu saplūdums, kuri tajā brīdī piedalās. F5 ir pats par sevi mākslinieks. Darbs uzzīmējas, izveidojas tai laikā, kad mēs pārrunājam, domājam par formu, un vēlāk nav skaidrs, nav iespējams atcerēties, kurš ko atsevišķi ir teicis. Studija: Vai tad jūs katrs no sava individuālā mākslinieka “es” esat atteikušies? L.M.: Nē. Mārtiņš taisa grafiskos darbus, utt. Man pēdējā laikā nav patstāvīgu darbu, nezin kāpēc man tam neatliek laika... Katrs mēs darām ko savu, bet lielie projekti – tie ir kopīgi. Un tajos arī var ļaut domai lidot, jo, kad vienam pietrūks spēka, kāds cits turpinās. Studija: Citur pasaulē lielajās skatēs, kur esat ne mazums piedalījušies, piemēram, Sanpaulu, jūs redzat plašāku mākslas ainu, varat spriest par aktuālām tendencēm. Vai par šādām kategorijām nedomājat, vai redzēt citu mākslu jums ir nozīmīgi? L.M.: Dikti daudz jau mēs neinteresējamies, ko citi dara. Kad aizbraucam uz kādu lielu izstādi, tad apskatāmies. Tas tā – vitamīniem. Mums ir tikai mūsu pašu idejas. Tās rodas no dažādiem kairinātājiem. Mākslas darbs jau nerodas tukšā vietā, to nevar uztaisīt izdomājot. Varbūt ir tādi mākslinieki, bet mūsu grupa tā nestrādā. Ir televizors, ir ziņas, klimats, saražotās lietas – tas viss, kas notiek apkārt. Informācijas blīvums ir tik liels, tā pastāvīgi izplatās, un var veidoties līdzīgas lietas dažādās vietās vienlaicīgi un neatkarīgi. Katram māksliniekam ir ambīcijas darīt to, ko viņš grib. Tikai paņēmienos, kurus lieto, varbūt ir laikmetīgums. Tas ir atkarīgs no tā, kādas tehnoloģijas ir pieejamas noteiktā vietā un noteiktā laikā. Tehnoloģiju un finansējuma ziņā mēs nevaram konkurēt ar lielajām valstīm. Bieži vien idejas īstenošana pakļaujas tehniskajām iespējām. Studija: Vai attiecībās ar pretestību, kas tiek pārvarēta darba procesā, ir kāda veiksmes vai neveiksmes proporcija? L.M.: Runāšu kā projekta vadītāja. Es vispār neatļaujos domāt tādās kategorijās. Uzskatu – tikko sākšu dalīt, kas kurā brīdī padodas, nebūs iespējams projektu realizēt. Es saku: “Nav problēmas, ir risinājumi.” Ir materiālas pretestības, ir psiholoģiskas – visvisādas. Un tad tu meklē risinājumus. Es to uztveru kā normālu projekta realizācijas gaitu. Nešaubīgi, ka būs kaut kāda pieslīpēšanās. Un tad, kad būs gatavs produkts, man liekas, tas būs tāds, kādam tam jābūt. Jo tas izveidojas darba gaitā. Studija: Kā jūs paši uztverat šo Venēcijas biennāles fenomenu? L.M.: Es to uztveru kā iespēju realizāciju. Bet domāju, ka vietējā kontekstā šis pasākums ir glorificēts. Tāpēc arī tik daudz kaislību ap to. Protams, to saprot tikai salīdzinot. Uz “Jukām” bija atbraukuši no Francijas un Beļģijas muzejiem. Jautājām: “Nu, kas jums piedalīsies, kas pārstāvēs valsti?” Arī Vācijā es uzdevu šo jautājumu. Un viņu atbilde: “Nu, kāds jau būs... bija rakstīts žurnālā, bet es neatceros...” Vai arī Francijā: “Māksliniece strādā, tas ir noslēpums, kad būs, tad mēs redzēsim.” Tas ir tik normāli. Vācijā viņi zina, ka ir atbildīgas institūcijas, dienesti un viņu paviljonā būs izstāde. Viņi arī tic, ka ir izvēlēts tas mākslinieks, kam ir tiesības darīt tajā paviljonā, ko viņš grib. Nepastāv kritika pirms laika un cenzūra pirms laika. Tas man likās veselīgi – nu nav ko saplosīt mākslinieku, pirms darbs nav gatavs! Stāstīt par nodokļu maksātāju naudu, uzsvērt elitārisma piešprici, radīt negatīvu gaisotni. Ļaujiet darbam vispirms rasties, sākt elpot! Darbs sāks elpot tikai, kad būs pilnībā uzstādīts. Protams, mēs apzināmies, mēs zinām, kas tur būs, bet izstāstīt var tikai konceptuālās līnijās. Man liekas, ka jautājums ap Venēcijas biennāli tiek mākslīgi sarežģīts, tas netiek uztverts dabiski. Jo ir vajadzīga trepīte: galerijas, muzeji un tad – lielas starptautiskas izstādes, kur mākslinieks redz savu izaugsmi. Redz iespēju piedalīties. Jebkuram māksliniekam ir svarīgi izstādīties metropoļu galerijās, kunsthallēs. Valstu skates savukārt piedāvā iespēju, ka ir liels katalogs. Ja piedalās 74 valstis, tad uz 74 valstīm aizceļo katalogs. Bet katrs mākslinieks rēķinās arī ar to, ka daudzi tūkstoši nemaz nemēģinās tajā atrast, kas piedalījies no Latvijas. Ja atvērums neraisīs interesi pats par sevi. Var būt, ka Latvijai svarīgāka ir topošā Šanhajas biennāle? Studija: Kā ir strādāt konkursam? L.M.: Nožēlojami. Viss ir atkarīgs no finansējuma. Tomēr lielās lietas realizēt ir vieglāk. Kad ir izstāde, projekts, kā, piemēram 2 Show, no kurienes mūsu darbs “Laiks rādīs” aizgāja uz Faster than History. Tad ir iespējams sameklēt naudu. Būsim reālisti. Ir ikdienas darbs, lai varētu paēst un samaksāt īri. No mums neviens nevar atļauties darīt kaut ko tikai prieka pēc. Katra mākslas ideja pārvēršas par projektu, kam ir realizācijas fāzes, mērķis. Ja būtu brīvi, mēs, protams, taisītu visu kaut ko, jo ir nepieciešams treniņš. Tāpat kā zīmētājam ir jāzīmē. Jo to ļoti jūt, kad tu vienkārši esi izpumpējies, paņem un atstrādā kādu tehnisko paņēmienu tā, ka tev pašam tas vairs nav interesanti. Studija: Varbūt var izvēlēties kādu lētāku mediju? L.M.: Es domāju, ka tāda nav. Nevar jau tā izrēķināt. Bet, ja kāds grib gleznot labos apstākļos, nevis pagrabā, – Rīgā tas pašlaik maksā daudz. Īstenībā darbs ar tehnoloģijām, kur tu sēdi un tavs dators aizņem mazu laukumiņu, maksā mazāk nekā gleznotāja darbs ar krāsām, otām un audeklu pareizi apgaismotā darbnīcā. Man vismaz tā liekas. Studija: Kā tu redzi nākotni mākslai sabiedrībā? Runā (un rodas arī tāds iespaids), ka māksla kā sabiedriskās dzīves sastāvdaļa arvien vairāk tiek atbīdīta un tai arvien spēcīgāk ir jāliek sevi ņemt vērā. Atvēlēt sev uzmanību un naudu. Kādu tu gribētu šo nākotni ieraudzīt? L.M.: Man interesanti būtu strādāt arī kaut kur citur. Apgūt projektu īstenošanas taktiku, pieredzi... Bet par finansiālo aizmuguri, ko māksla pieprasa, – man liekas, ka ir izsmelts entuziasma limits, māksla un visas kultūras norises ir normāls slānis ikdienā. Spekulatīvi ir radīts mīts, ka māksla, kultūra kaut ko pieprasa. Nevajag jaukt pašdarbību ar profesionālo mākslu un kultūru. Pašdarbība – jā, es varu nodarboties, ar ko es gribu, ja es to varu atļauties. Tā tas ir bijis vienmēr. Medijos izskan, ka māksla vienmēr ir bijusi kaut kas “tāpat vien”, bet tagad, redz, – kultūra pieprasa. Taču profesionālā līnija – tas nekad nav bijis “tāpat vien”. Esmu no tiem cilvēkiem, kas tic gaišai nākotnei, un no tiem, kas dara. Es neesmu ideologs. Bet vīziju es redzu brīnišķīgu: visu laiku ir labs laiks, ir mākslas muzejs un koncertzāle, un es arī esmu tik svarīga, ka man dod visādus ielūgumus... Es sēžu pie Daugavas bibliotēkā, pie muzeja ir laba kafejnīca, cilvēki tur satiekas un visi beidzot runājas savā starpā, viss ir tāds sirsnīgs... Tagad kultūras vienības ir sadalījušās, mums to Rīgā ir tik daudz, pasākumi klājas pāri cits citam, pat gribēdams tu nevari būt ar visiem tik ciešā kontaktā, lai zinātu, ko cilvēks savā mazajā Pārdaugavas biedrības kantorītī, savā būcītī, ir izdomājis. Tāpēc man liekas kolosāli, ja būtu tas lielais muzejs. Kā Helsinkos. Tu zini: ja ieiesi muzeja kafejnīcā, nešaubīgi satiksi kādu pazīstamu – arī no citas valsts. Materiālu sagatavoja Laima Slava | |
| Atgriezties | |
