VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Gleznas laikā un telpā Mārtiņš Slišāns Ilgi nespēju rast īstos sākumvārdus īsajam ievadam. Attiecībā uz Vladimiru Leščovu viss šķiet tik smalks un netverams, ka katrs vārds, kam viņš būtu jāraksturo, liekas pārlieku raupjš un ambivalents. Arī mūsu saruna kādā pelēcīgā, bet jau pavasara trauksmes caurstrāvotā sestdienas pēcpusdienā ir viegla un nepiespiesta. Tīrs, lakonisks, vienkāršs un... izsmalcināts. Tāds ir Vladimira Leščova stils. Ikdienišķi fakti saplūst ar vispārinājumiem par mākslu un dzīvi tik brīvi un vienkārši kā... Vladimira paša darbos. Viņa kontā ir tikai trīs filmiņas, bet fakts, ka šogad vienā no pasaules nozīmīgākajiem īsfilmu festivāliem, kas norisinās Klermonferānā, Francijā, “Bezmiegs” (2004) uzvarēja sacensībā ar pasaules animācijas grandiem un autoriem, kuru kontā ir arī “Oskari”, šķiet gana daiļrunīgs. Arī mūsu pašu animācijas filmu festivāla “Bimini” starptautiskā žūrija šogad novērtējusi mākslinieka talantu – “Bezmiegs” atzīts par labāko filmu kategorijā no 5 līdz 10 minūtēm. Ak, jā – viņa pirmā filmiņa “Vectēva medus” (2002) tika izrādīta vairāk nekā 40 filmu festivālos un ieguva četras no 18 balvām, ko Latvijas filmdari pasaules kino apritē saņēma 2003. gadā. | |
| |
| Mārtiņš Slišāns: Mūsdienās, runājot par mākslu, bieži saka, ka tā stāv
ārpus ētikas un morāles kategorijām. Vai jūs kā autors izjūtat
atbildību par savu darbu? Vladimirs Leščovs: Kas man patīk mākslā kā tādā, ir tas, ka šeit gandrīz nav iespējams melot. Ja cilvēks melo, ja viņš nedara savu darbu no sirds, ar īsto apziņu, ko viņš dara un kāpēc, – tas būs redzams rezultātā. Ja, piemēram, gleznotājs radījis darbu, lai to vienkārši pārdotu, – tas būs redzams. Vai eksperimentu tīrā veidā – arī tas būs redzams. Mākslinieks ir cilvēks, kam vajadzīgas problēmas. Ja viņam nav iekšējo protestu, kaut kas, par ko viņš grib pastāstīt, tad viņam mākslā nav ko darīt. Tas, ka varu uzņemt filmas par valsts, nevis personīgo naudu, uzliek lielu atbildību. Es zinu, ka par šo naudu varbūt ne daudz, bet kaut ko var izdarīt cilvēku labā – vismaz kādu pussantīmu kādiem cilvēkiem dot klāt pensijai vai palīdzēt bērniem. Tāpēc tā ir liela atbildība – kā tu izmantosi šo naudu. Un tāpēc, kad es veidoju filmu, man ir tāda attieksme, ka tai jābūt manai labākajai filmai. Un viss. Ne mazāk un ne vairāk. M.S.: Koleģialitāte, konkurence animācijā – kā tas izpaužas? Vai ir autori, kas jums ir īpaši tuvi? V.L.: Animācijas jomā konkurentu nav – tur visi ir kolēģi, visi ir draugi. Tā ir kā viena komūna, kurā visi ir brāļi un māsas. Bet, runājot par cilvēkiem, kuri man patīk, kuri man ir tuvi, tādu ir daudz. Piemēram, man ļoti patīk Kristofers Hītons no Kanādas. Labs mākslinieks. Viņš strādā ļoti interesantā tehnikā. Man patīk Dudoks de Vits no Holandes. Man ir laimējies ar viņu parunāt par projektu, pie kura tagad strādāju. Esmu lepns, ka man ir tādi draugi kā Pjotrs Dumala no Polijas – ļoti pazīstams animators, viens no pasaules grandiem. Tāpat arī Kerolaina Līfa no Kanādas. Kas vēl? Man ir ļoti labas, siltas attiecības ar Juriju Noršteinu (“Ezītis miglā” un “Pasaku pasakas” radītājs – M.S.) no Maskavas. Iepazināmies, kad mācījos Zviedrijā. Viņš atbrauca uz turieni ar lekcijām. Pjotrs Dumala bija mans pasniedzējs. Viņš strādā par pasniedzēju gan Hārvarda universitātē Amerikā, gan Zviedrijā. Nonācis Zviedrijā, biju laimīgs, jo, kā izrādījās, uz Ēkši brauc cilvēki ar lekcijām un vorkšopiem. Tā es iepazinos ar kanādieti Kerolainu Līfu un Juriju Noršteinu, ar kuru pavadīju vienkārši burvīgu laiku. Mums bija daudz sarunu. Jurijs Noršteins man palīdzēja pirmās filmas “Vectēva medus” ražošanas procesā. Viņš man palīdzēja uztaisīt sniegu. Jurija paša filmās ir burvīgs sniegs, un es prasīju – kā to taisa, un viņš atklāja savu noslēpumu. Parādīja uz papīra, un es tikai izmantoju. M.S.: Jūsu debijas filma “Vectēva medus” guva lielus panākumus. Kāds bija ceļš uz to? V.L.: Bija tā, ka es atbraucu uz Zviedriju. Sapratu, ka viss man ir – gan tehnika, gan iespēja veidot filmu. Bija tikai viena problēma – es nezināju, par ko. Varbūt tā būs pirmā un pēdējā filma. Tu nezini, kas būs pēc tam, kad atgriezīsies. Gribēju uzņemt dziļu filmu, ar dzīves filosofiju un tajā pašā laikā kaut ko vienkāršu. Tad es pēkšņi atcerējos savu vectēvu, kurš dzīvoja laukos. Es atcerējos, ka viņam bija bites. Tas viņam kaut kā dzīvē palīdzēja, jo viņš bija jau ļoti vecs cilvēks un pārdzīvojis daudzas nelaimes. Tāpēc bites viņam bija kā vienīgā saulīte šajā dzīvē. Mierinājums. Ar pašu stāstu gan gāja sarežģīti. Es jau nofilmēju vienu minūti, nosūtīju to uz laboratoriju, pēc nedēļas saņēmu rezultātu, apskatījos un redzēju, ka nav izdevies. Viena minūte – tas ir apmēram trīs nedēļu darbs (iesmejas) 24 stundas diennaktī. Gandrīz nemaz negulēju. Bija viens tāds moments, kad domāju, ka filmu nepabeigšu. Tad ar mani parunāja Pjotrs Dumala, kurš teica: “Nu tev vienkārši šī filma jāpabeidz. Jo filma būs laba. Tici man – būs tev laba filma. Vienkārši to vajag uztaisīt.” Tajā laikā es saņēmu vēstuli no mājām, no radiniekiem, kuri rakstīja, ka vectēvs ir miris. Tad man vienkārši bija pienākums uzņemt šo filmu. M.S.: Filmā ir daudz filosofisku asociāciju. Vai ir kādi autori, kas jūs iespaidojuši? V.L.: Ļoti iespaidoja Jurija Noršteina darbi. Man gribējās radīt kaut ko tikpat skaistu, tikpat dziļu. Bija arī daudz eksperimentu. Vienā ainā bija taurenīši. Man bija jāuztaisa tā, lai taurenītis lido nevis kādā vienā slānī, bet cauri visiem. Šo taurenīti es negleznoju, bet paņēmu un izgriezu no papīra un kustināju to pa slāņiem. No sākuma taurenītis kustējās pa vidusslāni, pēc tam es to pārnesu uz priekšplānu un tā tālāk. Lai tas lidotu telpā. Darbs bija interesants. M.S.: “Vectēva medus” veidots īpašā tehnikā – ar eļļas krāsām uz stikla vairākos slāņos. Bet ideja jums tomēr ir primārā, tehnika nāk pēc tam? V.L.: Vienmēr. Pirmkārt es noskatījos daudz labu autorfilmu – tā paša Pjotra Dumalas, Kerolainas Līfas, Jurija Noršteina filmas – un izdomāju, ka manai filmai jābūt uz 35 mm kino filmas. Pārējie studenti – galvenokārt zviedri – strādāja ar datoriem, skenēja utt. Tajā pašā laikā bija brīva kamera, un es sarunāju ar pasniedzējiem un skolas direktoru, ka ņemšu to un veidošu filmu. Viņi piekrita un tikai paprasīja parādīt, ko taisīšu, jo tas ir dārgs process un skolai par to būs jāmaksā. Es viņiem parādīju skices, izstāstīju stāstu. Viņiem nebija nekādu jautājumu. Viņi vienkārši teica: ņem un filmē. Tad bija nepieciešams nopirkt krāsas un vēl citus dārgus darbarīkus. Skola visu apmaksāja, viņi nopirka vislabākās angļu krāsas, pindzeles, pasūtīja stiklu. Strādājot pie “Vectēva medus”, bija izvēle – tieši ar kuru tehniku lai to veidoju. Padomāju par pašu atmosfēru. Ir vectēvs, lauki, daudz medus. Kaut kas no pagātnes, bērnības. Tāpēc arī jābūt siltumam, tuvībai. Protams, zīmulis vai tuša nav tik piemērots. Bet eļļas krāsas – tām struktūrā jau ir kaut kas tuvs medum. Tās arī ir siltas, tās smaržo, tām ir īpaša konsistence, tās ir caurspīdīgas. Jā, par darbagaldu. Virs galda ir uzstādīta kamera un atrodas vēl viens galdiņš ar vairākiem stikla slāņiem. To nācās pasūtīt – galdu izgatavoja rūpnīcā, kur ražo “Hondas” motociklu motorus. Par šo galdu skola samaksāja diezgan nopietnu naudiņu, bet, kā pēc tam paši zviedri man teica, – naudai nav nekādas nozīmes, tas ir ieguldījums nākotnē. Galdam bija pieci stikla slāņi. Bet vajadzēja vietu, lai tiktu iekšā starp slāņiem un kaut ko piezīmētu vai piegleznotu. Tāpēc es izmantoju trīs slāņus. Uz pirmā, paša zemākā slāņa es gleznoju debesis vai vispārēju fonu. Otrā slānī es taisīju starpplānu, vidējo plānu. Pašu vectēvu gleznoju. Trešajā slānī – tuvāk kamerai – man bija tuvplāns, kurā es, piemēram, gleznoju ziedus vai kādu priekšmetu. Fokuss bija uzstādīts uz vidējo slāni. “Bezmiegā” sākumā pamēģināju krāsainos zīmuļus. Šķita drusku par asu. Pamēģināju pasteļus. Jā, tas bija tas, kas man vajadzīgs. M.S.: “Bezmiegs” – pilnīgs pretstats “Vectēva medum”. Vibrējoša, pulsējoša līnija, tāds vibrējošs stāsts. Kā radās ideja, koncepts, tehnika – kā tas attīstījās? V.L.: Pirmkārt izejot no nosaukuma, jau varbūt ir skaidrs, ka tas ir absurds. Bezmiega stāvoklis pats par sevi ir absurds. Tā ir vairāk metafora, iekšējais satraukums, kura cēloņus neviens nevar paskaidrot. Tāpēc arī ir paralēle starp bezmiega stāvokli un attiecībām starp sievieti un vīrieti. Arī nedaudz ironiski. M.S.: Varbūt bija kāds impulss? Kāpēc “Bezmiegs”? Kāpēc šajā laikā? V.L.: Bija gan. Bija tāds nemiers, naktis negulēju. Bija grūts laiks. Pēc tam kad viss pārgāja, kad pienāca laiks jauno projektu nosaukt, man likās, ka tas ir ļoti tuvu tām noskaņām, kuras pats pārdzīvoju, kad naktī gribējās kaut kur iet un bija nemiers. Es ļoti gribēju gulēt, bet nevarēju. Bija vienkārši vajadzība kaut ko darīt, kaut ko pilnīgi nenozīmīgu. Tā radās nosaukums. M.S.: Vienkāršas, askētiskas līnijas. Zīmuļa tehnika. Kā veidojās jūsu otrā filma “Vēstule”? V.L.: Bija tā, ka jutos tur (skolā) diezgan vientuļš. Man tomēr bija un ir ģimene – sieva un bērns. Es viņus atstāju uz ilgu laiku. Man vienkārši gribējās radīt kaut ko romantiski filosofisku ar labām sajūtām. Strādājot, lai uzņemtu “Vectēva medu”, lai nedomātu, ka filma var būt neveiksmīga, es nolēmu, ka brīvajā laikā, kamēr gaidīju atbildes no ‘ laboratorijas, man vienkārši kaut kas jādara, lai nedomātu par kādām mazsvarīgām lietām, tāpēc tai pašā laikā es sāku strādāt pie otras filmas. Tā radās “Vēstule”. M.S.: Kādas ir izjūtas, skatoties pašam savas filmas? V.L.: “Vectēva medus” ir filmēts 2002. gadā. Tikai šogad es varu šo filmu skatīties un analizēt. Visu šo gadu laikā es to nevarēju. Man likās, ka filma ir šausmīga, pilnīgi nekāda. Ir cilvēki, kuriem patīk savs darbs un viņi to var aplūkot. Man ne. Ar gleznām bija tā, ka biju uztaisījis labu bildīti, es uz to varēju ilgi, ilgi skatīties. Ik pa laikam kaut ko piegleznot – un negribēju to ne pārdot, ne uzdāvināt, bet turēt pie sevis. Ar filmu tā nav. Es nezinu, kāpēc tas tā ir. M.S.: Mākslas vēsture. Vai ir autori, kas sasaucas ar jūsu izjūtām? V.L.: Man ļoti tuvs ir Brēgelis (pauze), Boss (pauze). Man patīk tā sauktie mazie holandieši. Patīk franči. Van Gogs. Tuvs ir Gogēns (pauze), Matiss (pauze), Renuārs (pauze). Arī mūsdienu meistari. Dažreiz vienkārši, ejot garām kādai galerijai, redzi interesantu gleznu. Skaties, un tur jau iznāk nākamā filma, kādi motīvi. Man patīk Aija Zariņa. Vispār patīk vienkārši skaistas gleznas. Tāpat kā mūzikā varu klausīties gan roku, gan džezu, gan klasiku – galvenais, lai būtu kvalitāte, lai būtu interesanti. Man ļoti patīk kino. Viens no mīļākajiem režisoriem man ir Otars Joseliani, man vispār patīk gruzīņu filmas. Sajūsmina Joss Stellings. Ļoti tuvs ir Tarkovska darbs. Tas ir viens no režisoriem, no kura esmu daudz paņēmis un izmantoju tajā, ko es daru, attieksmē pret dzīvi kā tādu. Katrā mirklī meklēt kādu skaistumu. Man patīk Pīters Grīnevejs, arī Linčs. M.S.: Kas no Linča? V.L.: Viņa filmā nav vienkārši stāsts, tur jādomā, jāseko līdzi. Tas ir brīnišķīgi, jo tas nav sauss ēdiens, ko tu apēd, jūties labi – un vairāk nekā. Tas ir ēdiens galvai. Tu seko līdzi ne tikai kā skatītājs, bet arī kā režisors. Galvā rodas kādas jaunas idejas, kuras tu pēc tam vēlreiz pārdomā. Tā ir kā spēle, kas notiek uz ekrāna un ar cilvēkiem, kuri sēž zālē. Es gribu to panākt arī savās filmās. Lai tā nebūtu dzīves ilustrācija vai vienkārši stāsts, bet lai tur būtu arī kāda – nevis dīvainība... nē... Es negribu, lai viss no sākuma līdz galam būtu skaidrs. Jābūt kādam jautājumam, zemtekstam vai kaut kam, par ko es zinu, bet citi – ne un par ko es nevienam neko nestāstīšu. Tāpēc man bija patīkami, ka viena meitene no Amerikas skatījās “Bezmiegu” – vienu, otru, trešo reizi. Viņa rakstīja, ka katru reizi redz tur kaut ko jaunu, un jautāja: vai tu gribi panākt to vai citu lietu? Es atbildēju: varbūt, varbūt... Tas ir tā, ka pēkšņi IR, – es zinu par ko tā filma ir, bet pēc divām dienām – nē, nezinu gan. Es spēlējos ar tēliem, gribēju panākt, lai rodas asociācijas. Lai cilvēks septiņu minūšu laikā pārdzīvo šo bezmiegu, šo nemieru. Viss pārējais – tehnika, vibrējošā līnija, švīkas – ir, lai pastiprinātu šo nemiera stāvokli. Viss ir kustībā, nekas nav statisks. Stāv māja, bet tā arī kustas. Tu skaties, esi procesā. Arī es pats. Piemēram, vēlāk skatos un redzu – šai momentā man būtu bijis jāuztaisa šāds knifiņš, un viss būtu pilnīgi citādāk. Un tas būtu – (vārdiem neizsakāms žests) vienkārši viens knifiņš, un viss. Vai nu pēkšņi tev parādās sajūta, ka esi uztaisījis dārgumu, par kuru vispār neesi domājis. Bet tā sanāca zemapziņā. M.S.: Kāpēc izvēle par labu animācijai, nevis spēlfilmām? V.L.: Vadoties pēc tā, ka es esmu mākslinieks, man grūti iedomāties, ka var gleznot trijatā, četratā utt. Tas var būt labs eksperiments, bet man diez vai no tā kaut kas labs sanāks. Tas tomēr ir individuāls darbs. Es nejūtos adekvāti, kad strādāju ar cilvēkiem. Piemēram, pie “Bezmiega” es strādāju kopā ar aptuveni divdesmit cilvēkiem. Tik un tā ir sajūta, ka kaut kas nav uztaisīts pareizi – kāds halturēja, kāds godīgi izdarīja darbu, bet nopelnīja mazāk, nekā viņam pienācās. Strādājot vienatnē, es atbildu tikai pats par sevi. Tas atvieglo darbu. Ja es kaut kur kļūdos, tad varu vainot vienīgi sevi. Turklāt ir klusāk, mierīgāk. (Smejas) Bet vienkāršos vārdos to var pateikt tā: animācijā īsā laikā var parādīt diezgan daudz un var panākt to, ko nevar ar citām tehnoloģijām. Kino ir zināmā mērā ierobežots. Animāciju var saukt arī par avangardu, jo tur pastāvīgi notiek eksperimenti. Tur nav ierobežojumu. Cilvēki visu laiku meklē, meklē, meklē... Piemēram, no smiltīm veidota animācija izskatās vienreizēji. Daudz neiedomājamāk nekā kāds jauns piegājiens datoranimācijā, kur gandrīz viss ir iespējams. Bet, kad ar rokām cilvēki rada tādas lietas, tas ir jau cits līmenis. M.S.: Daudzi saka, ka datorbilde salīdzinājumā ar kino bildi ir nedzīva. Kā jums šķiet? V.L.: Godīgi sakot, tāda lieta ir. Tā zināmā mērā ir problēma. “Arsenāla” vadītājs Sukuts teica, ka kino ir māksla, kas iet caur kauliem. Tā ir bioenerģētika. Tas viss iekšā ir saistīts ar enerģiju. Datoranimācija ir sintētika. Tur nav tik daudz dzīvības. Diemžēl kino animācija aiziet pagātnē. M.S.: Kā vērtējat šo procesu? V.L.: Grūti teikt. Esmu redzējis gan sliktas ar datoru veidotas filmas, gan labas. Domāju, ka viss atkarīgs no cilvēka, kurš to dara. Ja viņš ir talantīgs, ja viņam ir labas idejas, ja viņš prot strādāt, protams, kaut kas sanāks. Ja viņš to nemāk un domā, ka visu uztaisīs kāda programma, tad arī rezultāta nebūs. Pats es tagad strādāju pie ceturtās filmas – zīmēšu to ar roku, bet par nākotni neesmu pārliecināts. Pirms kāda laika domāju, ka ar datoriem nekad nestrādāšu, bet tagad sāku apsvērt. Tas tomēr ir drusku lētāk, un tas ir svarīgi, ja zini, kāda finansiālā situācija ir Latvijas kinematogrāfā. M.S.: Kāda nozīme ir filmu festivāliem jūsu darbā? V.L.: Festivāls pirmām kārtām ir iespēja parādīt filmu cilvēkiem, skatītājiem. Man ir ļoti svarīgi zināt cilvēku domas par filmu. Kā viņi to izjūt, kāda ir reakcija – tāpēc arī pats braucu uz festivāliem un skatos publikas reakciju. Skatos viņiem acīs. Daudz runāju. Man patīk kritika. Ja cilvēkiem kaut kas nepatīk, tas nozīmē, ka tā tomēr ir mana problēma, un nākamajā filmā es cenšos to izlabot. Festivāli ir ļoti svarīgi, īpaši autorfilmai un režisoram. Animācijas filmām nav tā dēvēto A klases festivālu, kādi ir spēlfilmām (ir vienīgi iespēja piedalīties Kannu un Berlīnes festivālos). Katram žanram ir savs loks. Bērnu animācijai ir savi festivāli. Man jebkurš festivāls ir svarīgs – gan Ansī, Francijā (animācijas pasaules ekvivalents Kannu filmu festivālam – M.S.), gan kaut kāds jauns festivāls Taivānā. Tam nav nekādas nozīmes. Galvenais, ka ir skatītājs. Tajā pašā Francijā, kad piedalījos Klermonferānas festivālā, redzēju, ka filmas paredzētas galvenokārt vienkāršiem skatītājiem. Viņi skatās un pilnībā aizpilda pusotra tūkstoša vietu lielas zāles. Zāles ir pilnas, izpārdotas. Bet, piemēram, Eduards Nazarovs (“Vinnija Pūka” un “Reiz dzīvoja suns” veidotājs – M.S.), vecmeistars no Krievijas, stāstīja par diezgan pazīstamu festivālu Losandželosā, kurš skaitās viens no nozīmīgākajiem animācijas festivāliem pasaulē. Tur, Holivudas centrā, lielā, tukšā zālē sēž žūrijas locekļi un skatās filmas. Viss. Tad saprotiet... (pasmaida), ko nozīmē dabūt balvu festivālā, kurā filmu redz četri žūrijas locekļi, vai vienkārši piedalīties festivālā, kur to redz trīs četri tūkstoši skatītāju. M.S.: Par ko vēstīs jūsu nākamais darbs? V.L.: Nākamā filma būs par cilvēkiem, kas sēž uz ledus. Nebūs jau tā, ka viņi visu laiku sēž, būs arī sava filozofija un humors, varbūt arī kādas bīstamas situācijas. Es pats dzīvoju pie ezera. Katru ziemu skatos uz makšķerniekiem, kas tur staigā pa ledu, un diezgan ilgu laiku pētīju, skatījos, nevarēju saprast, kāpēc viņi to dara. Atklāju, ka šie cilvēki vasarā neiet makšķerēt, bet gaida ziemu. Tā ir kaut kāda dzīves filozofija. Par to ir daudz anekdošu un stāstu. Bet tēma man liekas interesanta. Tā ir jauna, pasaulē oriģināla. Bļitkotāji bieži sastopami mūsu reģionā, bet citur šī nav izplatīta parādība. Tas ir pat tāds kā folkloras žanrs. Tāpēc var parādīt gan smieklīgas, gan skumjas lietas. Kopumā tas ir arī mans šībrīža dzīves izjūtas stāvoklis. Darbiņš varētu būt 8–9 minūšu garš. Tehnika būs līdzīga kā “Vectēva medū”, bet bez slāņiem. Gleznots tiks uz celuloīda, klasiskā veidā. Bet arī klasiskā, visiem zināmā tehnikā var atrast jaunu manieri, parādīt ko jaunu. Izmantošu guašu vai akrilu – atkarībā no tā, kas būs atbilstošāks. M.S.: Kāda ir jūsu attieksme pret panākumiem? Kas vispār ir panākumi jūsu darbā? V.L.: Lielākais panākums ir tas, ka ir iespēja attīstīties – veidot filmas. Protams, panākums ir tas, ka tu zini – tavu pasauli skatās visās pasaules malās. Ja jau tu pats nevari apceļot visas pasaules malas, tad vismaz tava filma apceļos. Svarīgs ir filmas kontakts ar cilvēkiem – Austrālijā, Āzijā vai Āfrikā. Vienkārši tas ir patīkami. Ja viņi to skatās, tas nozīmē, ka neesi radījis to tikai sev. Tas ir panākums, ka viņiem ir interesanti. | |
| Atgriezties | |
