VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Eksperimentālais taktiķis Mārtiņš Ratniks Ieva Astahovska Mārtiņš Ratniks ir viens no šobrīd redzamākajiem jaunajiem māksliniekiem digitālo mediju jomā jeb lauciņā “māksla un tehnoloģija” . Gan ne tikai tur. Viņš ir arī viens no mākslinieku grupas F5 (jeb “Slavenais piecnieks”) “zelta jauniešiem”, kas šogad pārstāv Latviju Venēcijas biennālē. Arī darbos ārpus digitālās mākslas lauka – gan paša, gan kopā ar F5 radītajos – tiek izmantoti “gājieni ar to pašu zirdziņu”: mūsdienu vizuālās kultūras zīmju, tēlu un arī klišeju kombinēšana vai miksēšana, realitāti transformējot “lidojumā”, kas ikdienas uztveri izsit no snaudas. Darbojoties ar vizuālās kultūras kodiem, Mārtiņš Ratniks savos darbos trāpīgi pauž laikmeta gara “stilu” – estētiskās vai prāta loģikas spēlēs, kuru noteikumus diktē digitālo tehnoloģiju iespējas, ierastā uztvere tiek samalta, un jaunradītās struktūras galvenokārt uzrunā mehāniskās uztveres jutekļus. Mākslinieks rada darbus, kas ir izklaides “produkti”, nevis “māksla”: digitālo tehnoloģiju pārveidotā mākslas valoda līdzi nes ne tikai jaunas estētiskās kategorijas, bet arī izmaiņas uztverē – dinamiku, nevis “iegrimšanu”, domu vietā stājas kustīgi attēli, kas liek ļauties izklaidei un nogremdē mākslu sevī. Te, piemēram, Latvijas ģerboņa saulīte, grifs un lauva griežas tehno ritmos (“Neatkarības diena 18”), etnogrāfiskas zīmes izbirst hiphopa kustībās (“HIP HOP.LV”) vai vizuāli klubu mūzikas ritmi aicina pilnībā atdoties house mūzikai, “kad dejo ne tikai ķermenis, bet arī prāts un dvēsele” (Time to Jack, veidots kopā ar F5). Mārtiņa Ratnika darbos atklājas būtiska interese par digitālo mediju valodas eksperimentālām, nereti arī paradoksālām spēlēm, kas no izklaides pieredzes pamazām arvien vairāk tiek pielādētas ar visai nozīmīgu mesidžu, retāk tīri sociālām vai politiskām intonācijām, kuras mēdz būt visai nospriegotas jauno, t.i., elektronisko jeb digitālo, mediju mākslas laukā. (Nav gan izpalikušas arī tās – piemēram, taktisko mediju mākslas festivālā Amsterdamā 2003. gadā veidotajā videoklipā History Zoo politiķu portreti pārtapuši maskētos teroristos.) Patiesībā viņš vairāk atbilst mākslinieka – pētnieka tipam, kurš par savu “globālo laboratoriju” izmanto internetu, kas tā virtuālajā neizsmeļamībā ļauj atrast visu nepieciešamo. Piemēram, mēģinot vizualizēt neredzamus fizikālus procesus, eksperimentējot ar akustisko telpu, skaņas vizualizāciju un sinestēzijai tuviem stāvokļiem, skaņas un attēla grafisko un telpisko iespēju sintēzi, pievēršoties vizuālās kultūras uztveres jautājumiem, jaunā formātā kontekstualizējot arī tradicionālās kultūras zīmes un simbolus. Kā spilgtākie darbi te minami darbi “Analogs/Digitāls” (1999), kur realitātes fragmenti ierauti datora “atkritumu kastē” un pārstrādāti digitālā formātā, un “Skaņas grafiti” (2001), kur elektroniskās mūzikas ritma dialogā cits pret citu izsmidzināti krāsu aerosoli veido skaņas grafiti un transformējas vizuālā mūzikā, bet paralēli miksēti šodienas un tradicionālās kultūras kodi pārvēršas par digitālu un universālu zīmju tekstūru. Jauno mediju mākslai raksturīgā sociālā un mākslinieciskā faktora sintēze Mārtiņa Ratnika darbos mazāk atklājas kā komunikācija, bet drīzāk kā refleksija, fokusējoties uz ikdienas uztveri un reizēm arī eksistenciālu vispārinājumu. Piemēram, darbā “Vēsture” (2003), iejaucoties pavisam minimāli, mākslinieks ļauj kultūrfaktam komentēt pašam sevi – Makdonalda ēstuves skatlogu ar krāsainu rotaļlietu, ķēmu un mošķu, gūzmu vainago uzraksts “Vēsture” (tas atklājas kā ready-made prakses savdabīga modifikācija – “atrasta lieta”, kas spoži komentē masu estētikas pieredzi). Savukārt izstādei “Dzīvais gars” radītajā animācijas klipā “103 sekundes” (2004), priekšplānā mirgojot laika skalai, kas attēlo datorprogrammu “lejupielādēšanas” procesu, mākslinieks eksperimentē, cik ilgi spēj neelpot. Vizuāli tik ļoti vienkāršais darbs – cilvēks, kurš aizturējis elpu, un mirgojošā skala, kas rāda, cik laika patērēts un cik atlicis līdz programmas veiksmīgai ielādēšanai, – semantiski atklāj gandrīz baisas pārdomas par tehnoloģijas kontroli esamības laukā. “Gājiens ar zirdziņu” ir arī spēle ar šķietamām pretējībām vai nesamērojamībām, kas miksēšanas procesā tiek vienādotas, – piemēram, animācijas klipā Bloody TV (veidots kopā ar F5) “nemirstīgie” diktori ir vienlīdz skaisti un monstrozi, vienlīdz “asiņaini” un optimistiski, bet “Vēstures” krāsaino Makdonalda rotaļlietu ķēmīgais infantilisms kopā ar skatlogu vainagojošo uzrakstu “Vēsture” veido monumentālas konotācijas. Uzmācīgi patvaļīgās asociācijas par šīs valodas savdabīgām līdzībām ar dadaisma mākslinieciskajiem eksperimentiem, kur savstarpēji nesaistītas lietas tika salipinātas “vārdu salātos”, vēl vairāk cita starpā vairo uzšķirtajā Valtera Benjamina darbā “Mākslas darbs mehāniskās reproducēšanas laikmetā” apcerētās dadaisma kā tehnoloģijas valodas “priekšspēles” un to reakcija uz sabiedrisko, masu jeb patērētāju kultūru. Tikai – dadaisti reaģēja uz pēckara realitātes drupām, bet šodien tā ir reaģēšana uz mūsdienu uztveres sadrumstalotībā, fragmentārismā un virtuālajās pasaulēs sadrupušo realitāti. ‘ | |
| |
| Ieva Astahovska: Tu strādā par skolotāju Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas
vidusskolā, kur rūpīgi tiek turpināta klasisko, tradicionālo mākslas
jomu – glezniecības un grafikas – apgūšana. Digitālie mediji tomēr ir
kaut kas atšķirīgs. Kā tu redzi attiecības starp šīm jomām? Mārtiņš Ratniks: Kas tad ir tas citādais? Īstenībā atšķirības ir formālas – tie ir citi darbarīki un formāti, bet estētiskās lietas jau nekur nepazūd. Nevar būt labs datormākslinieks, neprotot labi zīmēt. Ir jābūt prasmei rīkoties ar zīmuli, un dators, tāpat kā zīmulis, ir darbarīks. Tikai sarežģītāks, ar daudz augstāku pastarpinājuma līmeni. Mūsdienās mākslas mediju robežas ir nenoteiktas, tie tiek miksēti. Lokālajā situācijā šīs dažādās mākslas jomas šķietami nesaskaras, bet vispārējā kultūras līmenī tas notiek. Arī tradicionālās mākslas nozares šobrīd barojas no digitālās kultūras, tās estētikas un idejām. Tas, piemēram, ļoti spēcīgi izpaužas glezniecībā. Nav nozīmes pretstatīt digitālos medijus tradicionālajiem. Tie viens ar otru saspēlējas. Tāpat kā pretstatījumi – meinstrīms vai alternatīvais, subkultūra vai “augstā” kultūra – mūsdienās vairs nav spēkā. Tas viss ir mainījies. Visi leibli, ko piekarina, šodien paši par sevi nav nekāds kvalitātes rādītājs. Jebkurā kultūras jomā ir izcilas lietas un ir mēsli, un vairums ir kaut kas absolūti viduvējs. I.A.: Vai tev šķiet, ka digitālie mediji mākslā noturēsies tikpat ilgi kā, piemēram, glezniecība? Laika gars jau šobrīd ļoti strauji mainās. M.R.: Dators kļūst par arvien nozīmīgāku darbarīku visdažādākajās jomās un arvien vairāk ietekmē un ietekmēs kultūras izpausmes, arvien dziļāk mainīs uztveri. Tagad jau maina. Digitālā tehnoloģija rada jaunas estētiskās kategorijas. Taču digitālajā kultūrā ir arī bīstamība – tehnoloģijas fetišs. Un robeža starp abām pusēm reizēm ir ļoti grūti nosakāma. I.A.: Vai var būt tā, ka arī digitālajā mākslā kādu absolūti jaunu fenomenu sākotnēji vēl nenovērtē? Piemēram, atsaucoties uz analoģiju “tradicionālajā” mākslā, kā tas bija ar impresionistu glezniecību? M.R.: Manuprāt, viss ir sarežģītāk nekā impresionistu gadījumā. Šobrīd ir cita situācija, ko grūti aptvert kopumā, jo paralēli notiek ļoti atšķirīgas lietas. Tehnoloģija rada iespējas darīt aizvien sarežģītākās lietas. Digitālajā mākslā aizvien vairāk parādās kodi no eksaktām zinātnēm. Šībrīža vizuālo kultūru spēcīgi ietekmē internets. Arī par to, ka ar zinātni saistītās lietas ir ienākušas vizuālajā mākslā, lielā mērā jāpateicas internetam. Piemēram, NASA serveros ir publiski pieejams pasaulē viens no lielākajiem vizuālo datu apkopojumiem par Visumu. Ja šādas lietas ir pieejamas, daudzi arī tās izmanto. Arī daļa vizuālo materiālu, kas redzami manos darbos, ir atrasti internetā. Es esmu izmantojis elementus, kuru pamatā ir tīri zinātniskas vizualizācijas. Piemēram, video “Spektrosfēra”. Tas, ko mēs redzam un dzirdam, fizikālā skatījumā ir viens un tas pats – elektromagnētisko svārstību frekvences, kuru niecīgu daļu no kopējā spektra mēs spējam uztvert. To, protams, nevar pārtulkot burtiski, vizualizācija veidojas subjektīva, un mans darbs ir estētiska interpretācija. Bet iedvesmas avots ir fizika. Es veidoju vairākus darbus, kur noteicošais formālais paņēmiens ir attēla un skaņas mijiedarbība. Vizuālo un skaņas struktūru absolūtā sintēze, manuprāt, ir tas jaunais, kas nāk līdz ar digitālo mākslu. Un tur vēl ir eksperimentu un attīstības iespējas. I.A.: Tavos darbos starp šodienas masu kultūras zīmēm samiksēti parādās elementi, kas saistīti ar tradicionālo kultūras uztveri – valstiski simboli, etnogrāfiski raksti, tautasdziesmas –, un diezin vai raksturo mūsdienu jauniešu kultūras vidi. Kādā ziņā tie tevi interesē? M.R.: Tā jau ir tikai laika iezīme, ka viss tiek aktīvi pārjaukts. Uztvere ir ļoti saskaldīta, bet galvā jau visas šīs lietas kaut kur glabājas. Un šī miksēšana, manuprāt, to visu sakārto un savieno, šajā jūklī radot savveida kārtību. I.A.: Tavi darbi liekas arī ļoti racionāli, tie izteikti spēlējas ar formālām, estētiskām struktūrām. M.R.: Formālie jautājumi ir svarīgi, jo tie nosaka satura uztveri. Ja slikti vizualizē lielisku ideju, tas var visu sabojāt. Tomēr viss jau ir virzīts uz emocionālo reakciju. I.A.: Tas lielā mērā droši vien saistīts arī ar vīdžejošanu? M.R.: Vīdžejošana, tāpat kā vairākas citas vizuālās kultūras parādības, ir cieši saistīta ar elektroniskās mūzikas attīstību – 80. gadu otrajā pusē parādījās ideja, ka var veidot jaunus darbus, izmantojot citu kompozīciju fragmentus, samplus. Attīstoties digitālajām tehnoloģijām, šī ideja likumsakarīgi pārsviedās uz vizuālo mākslu, noteiktas kompozīcijas struktūras un paņēmieni ir pārņemti no elektroniskās mūzikas veidošanas principiem. Samplēšanas ideja ir ļoti raksturīga digitālās kultūras iezīme, un vīdžejošana ir tās uzskatāma izpausme, kur tiek izmantota nelineāra montāža, pārveidošana un jaunu struktūru radīšana. Ar šādu vīdžejošanu tiešā tās izpratnē pirms tam te neviens nenodarbojās. Noteikti bija pasākumi, kur fonā tika rādīts video, bet vīdžejošana ir kas cits – vizuālo materiālu miksēšana, saspēlējoties ar mūziku, kas tobrīd tiek atskaņota. Radošais moments šajā procesā ir mana izvēle, atlasot vizuālos materiālus un veidojot dažādas video cilpas, un pati video miksēšana. Videomateriālos vīdžejošanai es izmantoju arī banālus un klišejiskus masu kultūras elementus, un visinteresantākais visā tajā ir pārsteidzošās nozīmes, kas var rasties, apzināti sajaucot dažādas jēdzieniski pretējas lietas, balansējot starp nopietnību un joku. Bet veidā, kā es gatavoju materiālu vīdžejošanai vai darbu izstādei, nav atšķirības. Bieži vien materiāli no videodarbiem, kas radīti izstādēm, pēc tam ir parādījušies klubu pasākumos. Otrādi ir bijis vienreiz – 1999. gada 18. novembrī klubā “Metro” Varka Kru dīdžeji rīkoja pasākumu, kam nebija nekāda tematiska sakara ar valsts svētkiem, bet tur es izmantoju Latvijas ģerboņa elementus. Vēlāk šī video versija parādījās izstādē [kā videocilpa “Neatkarības diena 18”, kas Tallinas grafikas triennālē 2001. gadā ieguva vienu no balvām – I.A.]. I.A.: Grupas F5 darbos savukārt parādās “lielās” tēmas – par patieso, skaisto... Vai tas ir tas, par ko jauni cilvēki šobrīd domā? Man šķita, ka mūsdienu kultūra, arī māksla lielā mērā izvairās par to domāt un runāt. M.R.: Nu, jā, tie darbi veidojas kā refleksija par kādu nozīmīgu kultūras parādību. Droši vien katrs domā arī par šīm lietām. Tas vienīgi nav pats ērtākais materiāls mākslas darbam, jo vieglāk ir uztaisīt kaut ko par kādu nieku, koncentrēties uz vienu aspektu. Izvēlēties kādu konkrētu parādību un par to arī kaut ko uztaisīt. Tādā taisnvirzienā. Tikai tur nav nekādas telpas iztēlei. Mākslas videi ir raksturīga paviršība – gan radot mākslas darbu, gan arī to uztverot. Izskriet cauri un īstenībā neko pat nepadomāt. Pārāk aktīvā vizuālās informācijas deva dažbrīd rada tik nomācošu iespaidu, ka nav vēlēšanās to visu veicināt vēl vairāk. Tāpēc F5 darbos mēs gribam dot vairāk vietas sajūtām, vairāk iespējas interpretācijai. Saskaroties ar darbu, katrs to uztver pilnīgi citādāk. Arī mēs paši, radot darbus, – mēs domājam, runājam un beigās katrs tik un tā izjūtam kaut ko citu. Nav jau svarīgi formulēt kristālskaidru koncepciju. Ja to varētu superperfekti uzrakstīt kā tekstu, tad darbu varētu arī neveidot. ‘ I.A.: Un miksēšana, paradoksāli savienojot pilnīgi nesavienojamus elementus, piemēram, no kaķu barības, taisot mandalu, Austrumu reliģiju pasaules izpratnes modeli izstādē “Daba. Vide. Cilvēks”? Vai jūs to izmantojat kā tehnisku paņēmienu, vai tu drīzāk to nosauktu par laikmetu raksturojošu mākslas valodas iezīmi? M.R.: Savā ziņā tas ir līdzīgi kā koani dzenbudismā. Nojaukt, izsist no sakarībām. Tas ir ļoti aizraujošs paņēmiens. I.A.: Akadēmijā digitālo mediju apgūšanu māca Vizuālās komunikācijas nodaļā. “Vizuālais” būtu tā kā skaidrs. Kā šai sakarā ir ar “komunikāciju”? M.R.: Vispārējā līmenī kultūra šobrīd ir vizuāla, viss darbojas un tiek tulkots caur vizuāliem kodiem. Agrāk noteicošā loma bija valodai, turpretī tagad, kad arvien lielāku nozīmi iegūst tehnoloģijas un komunikācijas iespējas un fiziskās telpas robežas vairs nav tik ļoti no svara, likumsakarīgi, ka vizuālā kultūra arvien vairāk sāk dominēt, – tas ir šķietami universāls saprašanās kods. Tikai katras kultūras pārstāvis visu saprot pa savam, jo uztveri ietekmē lokālās kultūras nosacījumi. Šādas mijiedarbības rezultātā var rasties ļoti interesantas lietas, kā tas, piemēram, noticis Rietumu un Japānas kultūru saskarsmē, izpaužoties izsmalcināti estetizētā popkultūrā, animācijā un grafiskajā dizainā. I.A.: Vai “vizuālās komunikācijas” mākslinieks savā radošā darbībā ir vairāk saistīts ar lokālo vidi vai laikmeta garu, kas valda visā pasaulē? M.R.: Radošo darbību nenoliedzami ietekmē šīs abas lietas. Ikviens ir savā lokālā situācijā, un tas, ko katrs ierauga un ar ko strādā, bieži vien ir nejaušības sekas. Nejauši es atrodu kaut ko, kas mani ieinteresē, izraisa galvā “īssavienojumu” un rada impulsu darbam. Laikmeta gars vairāk izpaužas saistībā ar plašākām kultūras attīstības sakarībām, kas patlaban lielā mērā saistītas ar zinātni un tehnoloģiju attīstību. Izmantojot digitālo tehnoloģiju kā darbarīku savā mākslā, man rodas saikne ar to, pateicoties tiem matemātiķiem, programmētājiem un inženieriem, kuru idejas ir materializējušas šos rīkus. Tāpēc arī mākslā, kur ir ļoti liela daudzveidība, jebkurā vietā var atrast līdzīgi domājošos. Pilnīgi nesaistīti cilvēki katrs savā pasaules malā vienlaicīgi var radīt kaut ko pārsteidzoši līdzīgu. I.A.: Vai tu pats centies sekot pasaules mākslas dzīvei? M.R.: Protams, ir lietas un personības, kas piesaista, bet kaut kādas izteiktas autoritātes grūti nosaukt. Ir maz mākslas darbu, kas pārsteidz. Drīzāk jomās, kas saistītas ar skaņas un attēla sintēzi, ir kaut kas tik aizraujošs redzēts, ka gribas strādāt šajā virzienā. | |
| Atgriezties | |
