VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vērsis porcelāna veikalā Jānis Frišvalds | |
| Pat viņa skaļākajiem kritizētājiem (un, ja esat viens no tiem, tad šai ziņā noteikti neesat vientuļš) grūti nāksies noliegt, ka Leonards Laganovskis ir pamanāms. Viņu var ievērot nākam. Un, ja nevar, tad jums jābūt ieņēmušam ziloņa dozu tazepāma ar tekilu, lai nepamanītu, ka viņš ir klāt. Lai viņš jums ir tīkams vai nīstams, bet līdz ar gaidāmo personālizstādi Ņujorkas White Box un šīs pašas organizācijas uzaicinājumu piedalīties projektā Poles Apart/ Poles Together – vienā no 51. Venēcijas biennāles paralēlajiem pasākumiem – nav tikpat kā nekādu šaubu, ka mūža sestās desmitgades priekšvakarā Leonards Laganovskis ir parādījies. Kur īsti parādījies – tas gan ir visai nopietnas diskusijas temats. Protams, Latvijā Laganovskis uzradās jau sen. Tiesa gan, tas drusku atgādina izkāpšanu no mākslas aerobusa kultūras namā “Karakums”, kad jūsu galīgais un l o l o t a i s ceļamērķis ir MoMA (Ņujorkas Modernās mākslas muzejs). Taču – ja citējam angļu dzejnieku Tomu Gannu – “tas, kurš sliktākajā gadījumā iet un labākajā nesniedz pilnību, kur miers, tiek allaž tuvāk, nestāvot uz vietas”. Un diezin vai kāds var pārmest Laganovskim līdzību ar Brīvības pieminekļa godasardzi. Galu galā nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu šis garais bifeliskā paskata vecis vingrina savus “musīšus” tajā šaurajā un nožēlojami sīkumainajā trauku veikaliņā, ko dēvē par latviešu mākslas pasauli. | |
| |
|
Tā ir izrāde, kas turpinās jau kopš Laganovska studiju laikiem Mākslas akadēmijā septiņdesmito gadu vidū un beigās. Taujāts par akadēmijas laika atmiņām, viņš to atceras ar mīļumu. Iespējams, tādēļ, ka viņa uzturēšanos šajā mācību iestādē neiezīmēja tās ķildas (gan paša, gan citu raisītās), kuras periodiski viņu vajājušas vēlāk, augot viņa slavai kā paša mājās, tā ārzemēs. Tie strīdiņi, kas sagādājuši viņam ne gluži nepelnītu “asā” un “smagā” cilvēka reputāciju. Tomēr ticamāk Laganovska patiku pret dzīvi akadēmijā, kur no interjeristiem viņš pārmetās uz scenogrāfiem, noteicis tas, ka viņam ne tikai laimējās mācīties pie tādiem meistariem kā Iltners un Bērziņš, bet šeit viņš nonāca Andra Freiberga iespaidā. Laganovskis labprāt atzīst Freiberga lomu savā tapšanā, jo, viņa pamudināts, erudīciju, kas bija gūta, studējot tēva bibliotēku, sāka likt lietā savos mākslas darbos, kuru konceptuālā ievirze ļāva viņam parodēt Padomju Latvijas ikdienas banālās nianses un bija atbrīvojoša, ja salīdzina ar glezniecības uzspiestajām kompozicionālajām struktūrām. Izkūņojusies no akadēmijas dotās akadēmiskuma čaumalas, Laganovska nepagurdināmā personība lika viņam mesties tālākos nevaldāmos savas mākslinieciskās identitātes meklējumos – vispirms Maskavā, pēc tam jau atkal dzimtenē. Meklējumu procesā viņš krustām šķērsām izmēģināja dažādus medijus un iesaistījās panākumiem bagātā un dzīvi apliecinošā mākslinieciskā kopdarbā ar dižo nelaiķi Hardiju Lediņu un Imantu Žodžiku; visvairāk tā, iespējams, palikusi atmiņā ar skurbinošajiem diskomākslas piedzīvojumiem klubā “Kosmoss”. Laikam jau tieši Hardijam Lediņam Laganovskis ir vislielāko pateicību parādā. Jo Hardijs Lediņš bija tas, kam pietika saprašanas atvest pie Laganovska ciemos kādu vācu mākslas ekspertu – iespējams, pirmo ārzemnieku, kuram atklājās Laganovska tobrīd uzplaukstošais talants. Šis atklājums turpinājumā noveda pie Laganovska viesmākslinieka klātbūtnes Kūnstlerhaus Bethanien un pirmās personālizstādes “Divas istabas” Vaverkas un Veisa galerijā Berlīnē 1991.–1992. gadā. Laikā kopš šī pirmā izrāviena Laganovska darbi piedzīvojuši vairākas personālizstādes Rīgā, kā arī Viļņā, Ķīlē un Berlīnē. Konceptuālās mākslas pazinējiem viņa darbi ir zināmi arī no vairākām nozīmīgām grupu izstādēm – tādām kā Avantgarde & Kampagne 1992. gadā Diseldorfas Kunsthallē un Mare Balticum Nacionālajā muzejā Kopenhāgenā 2003. gadā, kas nostiprinājušas Laganovska – viena no ievērojamākajiem viņa paaudzes māksliniekiem – statusu. Tomēr tie, kuri mēģinātu interpretēt Laganovska mākslu kā ceļu pie tiem iekšējiem spēkiem, kas virza šo sarežģīto un noslēgto cilvēku, gūs vien īslaicīgu apmierinājumu. Jo, kā man šķiet, viņa darbos ir vienlīdz daudz durvju un strupceļu. Šķietami Laganovski vada tie paši divi galvenie motivējošie spēki, kas ir būtiski tik daudzu mākslinieku radītspējas dzinējam: elementārs egoisms (pie tā es vēl atgriezīšos) un estētisks entuziasms. Pēdējais stimulē viņu dalīties savā pasaulīgā skaistuma un arīdzan vārdu daiļuma tvērumā. To Laganovska darbi apliecina, vēstot par viņam nepārprotami svarīgu pieredzi, ko, viņaprāt, pelnījuši uzzināt arī citi. Attiecīgi Laganovska agrīno darbu tēmas ir cēloniski saistītas ar viņa eksistences pieredzi Padomju Latvijā – tik pamatīgi, ka daži kritiķi uzskatījuši viņa darbus par radniecīgiem ar socārtu (sociālisma mākslu). Tomēr, ievērojot Gorbačova “atklātības” politikas piedāvātās vētrainās iespējas, Laganovska mākslas attīstība šajā virzienā bija gandrīz neizbēgama, ciktāl viņš dzīvoja laikā, kura uzspiestā emocionālā attieksme viņu ir savažojusi – visdrīzāk uz visiem laikiem. Bet, lai arī Laganovskis sekmīgi disciplinē savu temperamentu – vismaz tiktāl, ka ir izvairījies no iestigšanas brieduma trūkuma līmes podā, – viņa mākslas veidolu joprojām ļoti lielā mērā nosaka jaunības ietekmes, kas, kopā ņemtas, ir kodols viņa impulsam radīt. Tomēr sarežģījumi rodas, kad pētām Laganovska mākslu, meklējot viņa individuālo eksistenciālo jēgu. Tādos darbos kā Made in Banff (vairāki desmiti apgleznotu antīku koka televizoru korpusu) un McLenin (ironisks dzēliens ‘ McDonalds’ epatētajam kulināriskajam statusam Gorbačova Padomju savienībā) Laganovskis jūs izaicina ielūkoties savu domu “dārzā”. Viņš jūs ielūdz iespraukties viņa valstībā, maskējoties ar estētiskas un sabiedriski vēsturiskas izziņas ceļojumu, un tad pamet bez orientieriem maldīties viņa simbolu labirintā. Mani pārsteidza atskārta, ka, uzlūkoti tuvplānā, Laganovska darbi ir pilni ar to, ko amerikāņu kiberpanku rakstnieks Viljams Gibsons raksturo kā “semiotiskus rēgus, dziļas kulturālas tēlainības atlūzas, kas uzsākušas pašas savu dzīvi, – kā zināmie Žila Verna gaisa kuģi”. To te ir tik daudz, ka, aizmaldoties mākslas darbu pasāžās, kas iezīmē Made in Banff un Rostrum (joprojām nepabeigts zīmējumu cikls “ar tinti uz papīra”), šķiet, Laganovska labirintam nav nedz ieejas, nedz izejas, ja vien jūs nezināt tā noslēpumu. Laikam jau tam būtu jābūt gataviem, ciktāl Laganovskim, līdzīgi kā daudziem citiem konceptuālistiem, ideja, kas ir mākslas darbam pamatā, bieži ir nozīmīgāka par pašu darbu. Tas vēl pastiprina iespaidu par Laganovski kā izāzētāju, kā mīklu teicēju, kas pārtiek no intelektuālu spēlīšu spēlēšanas ar viņa darbu skatītājiem. Un šajā nozīmē Laganovska mākslas noslēpumainie apveidi saskan ar viņa cilvēcisko dabu. Viņš pats allaž ir bijis kā rēbuss – dažbrīd pat tiem, kas viņu pazīst jau gadiem. Kad nesen ar viņu atkal sarunājos, man atmiņā nāca Nīčes teiktais darbā “Tā runāja Zaratustra”, proti: “Tas, kurš iepazinis lasītāju, vairs neveltī lasītājam pūles. Vēl viens lasītāju gadsimts, un pats gars jau smirdēs... Tas, ka visi iemācīsies lasīt, ar laiku sagraus ne tikai rakstniecību, bet arī domāšanu.” Es iedomājos, ka Laganovskis ir rēbuss ne tikai tiem citiem, kas pūlas viņu “izlasīt”; es būtu visai izbrīnīts, ja izrādītos, ka viņam nesagādā grūtības “lasīt” pašam sevi. Galu galā tas droši vien viņam ir velnišķīgi grūts uzdevums – koncentrēt uzmanību uz visām tām neskaitāmajām domām, jūtām un iekšējām dziņām, ko viņš piedzīvo diendienā, un izšķirt, kuras no tām sakņojas viņa paša personībā, viņa realitātē un kuras – ne. Laganovskim noteikti nenākas viegli identificēt tās kaislības vai domas, kas izriet no viņa paša personības, kad viņam noteikti ir arī daudzas citas, kuras dzimst no pārsātinātības, no garlaicības vai rutīnas. Un, manuprāt, nenākas šaubīties (lai arī viņa māksla to nepārprotami neatklāj): ja Laganovskis būtu godīgs pats pret sevi, viņam nāktos atzīt, ka, atstājot estētisko entuziasmu ārpus iekavām, viņa vajadzības, cerības un ilgas baro spēcīga egoisma zemstrāva. Šis cilvēks kāro sev pazīstamību un atzīšanu. Viss, ko viņš dara, apliecina – viņš vēlas būt pieminēts pēc nāves, vēlas atdarīt tiem no latviešu mākslas konjunktūras, kuri reiz viņu noniecinājuši utt. Laganovskim būtu gluži bezjēdzīgi noliegt, ka šie viņam nav nozīmīgi motīvi, jo viņa publiskās izpausmes ir tik daiļrunīgas un egoisms ir rakstura iezīme, kas viņam kopīga ar daudziem citiem iedomīgiem, egocentrētiem un tajā pašā laikā pārliecinātiem un talantīgiem ļaudīm, kuri dzīvo sev, bet pieder cilvēces labākajai daļai. Šis apstāklis varētu arī izskaidrot, kāpēc ārzemēs mākslinieks ir nepārprotami atzītāks nekā dzimtenē. Ievērojot Laganovska darbu sociāli ironisko raksturu, nav nekāds pārsteigums, ka tādas organizācijas kā White Box labprāt izstāda viņa darbus, kuros viņš pauž plašākai sabiedrībai (katrai White Box izstādei ir vidēji 2500 apmeklētāji – no tūristiem un vietējiem garāmgājējiem līdz ieinteresētiem mākslas studentiem) nozīmīgas kritiskas idejas. Maz ticams, ka ļaudis no White Box īpaši piedomā par Laganovska pretrunīgo tēlu Latvijas sabiedrībā. Un, pat ja piedomā, tad viņiem visdrīzāk tas šķiet nejēdzīgs sīkums salīdzinājumā ar viņa mākslas nozīmību. Diemžēl Latvijas sabiedrībā Laganovska personības uztveres pamats diezin vai ir viņa paredzamā dalība Venēcijas biennālē saistībā ar White Box vai 2004. gada Latvijas vizuālo mākslu Gada balvas diploms “Par labāko personālizstādi” (“Tieksme iekārot”, “Rīgas galerija”). Drīzāk jau to veido Laganovska ieņemtais Rīgas pilsētas galvenā mākslinieka amats. Lai gan šis bija amats, pēc kā viņš sparīgi tiecās un kas deva viņam tik tīkamo publikas uzmanību, nenogurdināmie preses pēddziņi jau bez žēlastības izķidājuši viņa nepiedodamās kļūmes un nolaidību amata pienākumu pildīšanā – Rīgas domes Attīstības departamenta nespēju saskaņot ar Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju karogu kātu uzstādīšanu pie Brīvības pieminekļa 18. novembra priekšvakarā, kā arī nelaimīgo gadījumu ar karogiem, kam šī paša datuma sakarā bija jārotā Vanšu un Akmens tilts. Karogu audums stiprajā vējā plīsa, un krāsa pluka lietū. Lieki teikt, ka šie incidenti padarīja Laganovski par “lielgabalu gaļu” žurnālistiem, kurus jau tā bija aizkaitinājusi viņa augstprātība un neslēptā nepieklājība (viņš pats nepavisam nenoliedz, ka diez ko necieš muļķus). Latvijas lielāko laikrakstu pirmajās lappusēs viņš lielākoties parādās kā nelabvēļu pastāvīgi apstāts darbinieks vai, kā to iztēlo kritizētāji, “tūļa un čamma”, kurš, cita starpā, tiek turēts aizdomās par to, ka darba laikā zvilnot savā birojā ar kājām uz galda konjaka glāzi vienā un cigāru otrā rokā, kamēr darba pienākumu pildīšana, kas prasītu viņa radošo līdzdalību pilsētas svinībās, paliek ārpus viņa uzmanības loka (viņš pats gan noliedz šādus pārmetumus). Laganovskis apgalvo, ka šī kritika viņu neskarot un esot viņam ne vairāk kā pīlei ūdens. Tomēr tas nenozīmē, ka kritikas autori grasītos mest plinti krūmos vai ka Laganovskis gribētu tiem izrādīt kaut kripatiņu vairāk cieņas, nekā tie, viņaprāt, pelnījuši. Šīgada 1. novembrī Leonards Laganovskis svinēs 50. dzimšanas dienu. Ja viņa mākslā aizvadītais ceturtdaļgadsimts var kalpot par kaut cik ticamu orientieri, tad nākamajiem divdesmit pieciem lemts būt krāsainiem, lai neteiktu vairāk. Vismaz no šī vērotāja viedokļa Laganovskis šobrīd atgādina sev svešā birokrātiskā vidē iemaldījušos, par notiekošo pilnīgā neizpratnē esošu mākslinieku, ko tomēr dzen uz priekšu paša lepnums un nepārvarama vēlme īstenot deklarētos mērķus, teiksim, iedēstīt mākslu pašā pilsētas sirdī. Šis pašlepnuma, vēlmju un egoisma (jau atkal egoisma) sajaukums pilda Laganovski ar mongoļu ordu vadoņa eksplozīvo, kaut, iespējams, neauglīgo enerģiju. Šobrīd tā viņu padarījusi par radītāju, kas, tā vietā lai saņemtu atzinību par mākslas darbu iekomponēšanu Rīgas pilsētvidē, izrādās no visām pusēm ielenkts un ievilkts nogurdinošā “suņu cīņā” par savu labo vārdu. Jācer, ka viņam ir pa kādam atelpas brīdim, lai smeltos spēkus faktā, ka tajā pašā laikā viņa redzējums un darbs tiek plaši atzīts un izpelnās ovācijas no mākslas kritiķiem kā dzimtenē, tā ārvalstīs. Patiesībā jau Laganovskim būtu piedodams, ja drūmākajās stundās, ko aizņem vienīgi žurnālistu neizsīkstošās intereses atvairīšana, viņš varbūt iedomājas, vai tikai visi viņi nav “Odu karalienes” personiskā parazītisko ākstu trupa, kura sūtīta norūdīt viņa stoicismu, bet tajā pašā laikā arī izsūkt no viņa iedvesmu, kas ir tik svarīga viņa pilsētas galvenā mākslinieka amatā. Bez šaubām, no šīs izrādes iznāktu aizraujoša lasāmviela. Tāpat tas ir atgādinājums, ka starmešu spožumā var sadegt cilvēka ego un ka lauku trauku veikaliņš ir sevišķi nepiemērota treniņu vieta vīram ar tik iespaidīgu intelektu un ego, kāds ir Laganovskim. Īpašii jau brīžos, kad viņa mākslas vingrotāja figūras liek šķindēt keramikai. No angļu valodas tulkojis Eduards Liniņš | |
| Atgriezties | |
