VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Venēcija un mūzika Orests Silabriedis | |
 | |
| RENESANSE UN VENĒCIJAS SKOLA Nosaucot Venēciju par muzikālu pilsētu, droši vien būsim iedvesmojušies pirmām kārtām no gondoljeru dziesmām – tā ir uzskatāmākā Venēcijas skaniskā vizītkarte, taču nebūt ne vienīgā. Turpmākajās rindās īsi aplūkosim dažus muzikālākos La Serenissima (tā par dzidri mierīgo mēdz saukt Venēciju) aspektus un sāksim ar renesanses laikmetu, jo līdz 15. gadsimtam nopietni organizētas mūzikas dzīves šai pilsētā nebija. Toties 15. gadsimta vidū vērojama sasparošanās: Sv. Marka bazilikā, kas tolaik bija dodžu privātā kapela, tiek būvētas jaunas ērģeles, baznīcas vīri sāk novērtēt dziedātāju un instrumentālistu pakalpojumu lietderīgumu, bet – pats galvenais – 1490. gadā tiek nodibināts Petruči nošu izdevniecības nams, kura publicētie motešu un frotolu krājumi mums šodien ļauj iepazīties ar tālaika komponistu daiļradi un saskatīt aizmetņus tam renesanses mūzikas fenomenam, ko saucam par Venēcijas skolu. 1527. gadā Venēcija padodas tālaika modes tendencēm aicināt darbā citzemju komponistus un piedāvā skaņumākslas speciālistam no Nīderlandes Adrianam Villartam (1490–1562) kļūt par Sv. Marka bazilikas kapelmeistaru. Pēc Villarta burtiski pāris gadu turpinās ārzemnieku līnija, proti, darbu turpina harmonisko saskaņu savdabis Čipriāno di Rore, tomēr viņam darbs nevedas, un trīsdesmit piecus gadus garu slavas ceļu Venēcijas mūzikai nodrošina itāļu mūzikas teorētiķis Džozefo Karlīno (1517–1590). Viņš cenšas izskaidrot senseno aizliegumu mūzikas radīšanā izmantot paralēlas kvintas un oktāvas, pēta temperācijas jautājumus, iniciē viduslaikiem un renesansei raksturīgās modālās harmonijas pārtapšanu par tonālo, proti, tādu, kur ir izteikts tonālais centrs un stingri reglamentētas blakuspakāpju harmonijas. Būdams Villarta skolnieks un uzskatīdams savu mentoru par jauno Pitagoru, Karlīno stingri turējās pie flāmu kompozīcijas skolas tradīcijām, tādējādi nonākot opozīcijā tiem jaunajiem spēkiem, kuriem bija cits ieskats par mūzikas rakstīšanu. Šos spēkus pārstāvēja tādi meistari kā Baldasāre Donato, Gabriēle Kroče un mazliet vēlāk, iespējams, slavenākie Venēcijas skolas adepti – Andrea un Džovanni Gabriēli. Kas tad ir šī daudzinātā Venēcijas skola? Tas ir renesanses mūzikas stils, ko pārņēma daudzviet Eiropā, īpaši Vācijā, un kas, mazliet vienkāršoti skaidrojot, balstās uz Sv. Marka bazilikas arhitektonisko īpatnību – kora balkoni šai dievnamā izvietoti tā, ka prasīties prasās atsevišķām koru un instrumentu grupām gan veidot opozicionārus dialogus (jeb t. s. antifonus), gan saplūst sevišķi daiļā saskaņā. Viens no pirmajiem šāda antifonāla rakstības stila adeptiem bija Villarts, un apmēram tai pašā laikā parādījās paaudžu nesaskaņas, kas balstījās galvenokārt uz kontrapunkta (sarežģītu daudzbalsīgās mūzikas matemātisku sakarību kopuma) likumu konservatīvāku vai brīvdomīgāku interpretēšanu. Salīdzinājumam varam minēt, ka līdztekus pastāvēja t. s. Romas skola, kuras dižākais vīrs bija Palestrīna. Venēcijas rokraksts neapšaubāmi ir ekspansīvāks, zeltītāks, nemierīgāks un kvēlojošāks. Tas īpaši labi dzirdams abu Gabriēli (Džovanni un viņa tēvoča Andreas) mūzikā. Starp citu, Džovanni (ap 1558–1613) iezīmīgs ar to, ka viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais, savās partitūrās sāka norādīt vēlamās dinamiskās gradācijas, striktāk izzīmēja skanisko ornamentāciju, kā arī padarīja instrumentācijas mākslu par noteiktas teorijas objektu, tādējādi mazinādams improvizatoriskā elementa klātbūtni mūzikas atskaņošanā (tālaika praksē instrumentālais pavadījums nošrakstā tika definēts ļoti brīvi). Tiesa, pat progresīvāko venēciešu mūzika bija visai tradicionāla salīdzinājumā ar Klaudio Monteverdi (1567–1643) darbiem. Tā ir pavisam cita pasaule, un, kaut arī ir liecības, ka mūža nogalē Džovanni Gabriēli pastiprināti interesējies par Monteverdi madrigāliem, tomēr līdz ar Džovanni nāvi 1613. gadā Venēcijas skolai var likt punktu. Un Monteverdi mēs pieminam tādēļ, ka trīsdesmit beidzamos savas dzīves gadus viņš pavadīja Venēcijā, pildīdams Sv. Marka bazilikas kapelmeistara pienākumus, un aktīvi ieguldīja radošos spēkus publikas iemīļotu operu radīšanā – pazīstamās Monteverdi operas “Ulisa atgriešanās dzimtenē” un “Popejas kronēšana” pirmizrādītas tieši Venēcijā. RUDAIS PRIESTERIS UN OPERA Ne mazāk slavens par Monteverdi ir t. s. rudais priesteris (jo ordinēts un koši ruds) Antonio Vivaldi (1678–1741), kurš dzimis Venēcijā un kopā ar tēvu jau kopš agriem gadiem muzicējis kā tūrisma objekts jeb vijoļdueta “Tēvs un dēls” dalībnieks. Kā daždien trūcīgas ģimenes vecākajam bērnam, Antonio nākas doties baznīcas klēpī – piecpadsmit gadu vecumā viņš tiek ordinēts un tai pašā gadā kļūst par Venēcijas Ospedale della Pietà jeb bāreņu patversmes vijoļskolotāju. Antonio Vivaldi Venēcijā pavada trīsdesmit sešus darba gadus un savus pienākumus pamet tikai daudzo ceļojumu laikā. Līdztekus izpausmēm koncertžanrā Vivaldi pagūst arī pievērst uzmanību operai: kļūst par San Angelo opernama impresāriju un 1713. gadā komponē pirmo no savām (kā pats raksta, deviņdesmit) operām – Ottone in villa. Venēcijas operas sezona saistījās ar karnevāla laiku, proti, no otrajiem Ziemassvētkiem līdz Pelnu trešdienai. Turklāt gadus Venēcijā tolaik skaitīja no 1. marta, tātad janvāris un februāris faktiski bija gada beigas. Mazāk nozīmīgas bija operas sezonas ap Debesbraukšanas svētku laiku un rudenī. 18. gadsimtā Venēcijas opernami ir, iespējams, pirmie, kas piedāvā dažādus traģikomēdijas paveidus, to skaitā comidrama, drama melolepido un divertimento comico. Traģikomēdijas ir parodijas par varoņoperu, savukārt vēl jo dzēlīgākas izteiksmē ir t.s. dramma per musica, kas gan pamazām izzūd no aprites laikā, kad Venēciju iekaro Neapoles komiskās operas tradīcija un tādi izcili komponisti kā Leonardo Vinči (nejaukt ar renesanses ģēniju!), Leonardo Leo un Nikolo Porpora. Pēdējo atcerēsimies Žoržas Sandas romānā “Konsuela” sastaptu – nīgrais un konservatīvais komponists skolo brīnumdaiļas balss īpašnieci Konsuelu, kas Venēcijā piedzīvo sava talanta pirmo īsteno uzplaukumu un arī pirmo mīlestību. Operpasaules intrigu ietvaram šai romānā Sanda brīnišķīgi zīmējusi pilis, ūdeņus un gondolas. Pašai Sandai Venēcija saistās ar Alfreda de Misē periodu – mīlestību apēno de Misē slimības un kaislības. Līdz šim esam izvairījušies no Venēcijas operteātru saukšanas vārdā, jo opernamu bijis daudz un tie eksistējuši sporādiski, līdz 1792. gadā ar Paizjello operu I giuochi d’Agrigento tiek atklāts opernams La Fenice, kas, kā jau daždien Fēnikss, pratis sekmīgi pacelties no drupām pēc abiem lielajiem ugunsgrēkiem, kuri notikuši 1836. un 1996. gadā. Līdz ar Venēcijas republikas galu un Austrijas kundzības iestāšanos Venēcijas opernamu skaits dilst, un La Fenice beigu beigās paliek vienīgais Venēcijas operteātris, toties ar ievērojamu nozīmīgumu visas pussalas mūzikas dzīvē. Šeit pirmatskaņojumus piedzīvo dažas Rosīni operas, sāncensību izbauda Merkadante un Doniceti, šeit pirmoreiz dienasgaismu ierauga Bellīni “Monteki un Kapuleti”, un Verdi daiļradē La Fenice ir otrajā vietā aiz La Scala pirmizrāžu ziņā: tās ir “Ernāni” (1844), “Atila” (1846), “Rigoleto” (1851), La traviata (1853) un “Simons Bokanegra” (1857). Starp citu, iepriekšminētais Rosīni atstājis skaistu dziesmotu pieminekli Venēcijas regates tradīcijai, kas kopš 13. gadsimta līdz pat mūsdienām ik septembri saraibina Lielo kanālu un lagūnu ar vēsturiskiem tērpiem un dažādu laikmetu peldamrīkiem. INTERMĒDIJA AR ĀRZEMNIEKIEM Venēcijas tēls valdzina daudzus svešzemju komponistus. Mendelszonam ir dziesmas bez vārdiem, kuras dungo gondoljers. Venēcija portretēta Lista klavierdarbu ciklā “Ceļojumu gadi”, kā arī opusā “Drūmā gondola”. Venēcijas motīvi ieskanas Gļinkas un Glazunova darbos, bet Rimska-Korsakova operā “Sadko” dzied venēciešu tirgotājs. Un kur tad vēl Venēcijas moris Otello un visu laiku slavenākā barkarola no Žaka Ofenbaha operas “Hofmaņa stāsti”. Stāsta, ka barkarolas jeb gondoljera dziesmas šūpojošais 6/8 taktsmērs pieskaņojas viļņu rotaļām pret laivas malu un airētāja ritmiskajām kustībām. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē Venēcija nav čakla tautiešu mūzikas popularizētāja. Par spīti faktam, ka gan Malipjēro, gan Volfs-Ferrāri savulaik ieņēmuši atbildīgus posteņus Venēcijas mūzikas pasaulē, viņu mūzikas atskaņošanu tas nav sekmējis. Slavenais izdevējs Rikordi 1907. gadā ieteica Venēcijai rīkot agrīnās itāļu opermūzikas festivālu, tomēr šī ideja netika īstenota. Arī citu Eiropas valstu komponistu mūzika Venēcijā netika uzņemta atplestām rokām. Īpaši nemīlēts bija Vāgners, tāpēc dīvaini, ka tieši Venēcijā 1883. gadā notiek “Nībelungu gredzena” Itālijas pirmatskaņojums. Tai pašā gadā turpat Venēcijā pēc karstākas sarunas ar sievu Vāgners dodas mūžībā, sirdslēkmes skarts. Tai pašā gadā kādā kaimiņvalstī Johans Štrauss komponē komisko operu “Nakts Venēcijā”. BIENNALE MUSICA Situācija ar tēvzemes praviešu neievērošanu un laikmetīgās mūzikas ignorēšanu ievērojami mainās, kad finansiālā sadarbībā ar Venēcijas biennāli tiek nodibināts ikgadējs laikmetīgās mūzikas festivāls, kas pēc Otrā pasaules kara piedzīvo zvaigžņotu sprādzienu. Venēcijā pirmuzvesti tādi opermākslas šedevri kā Stravinska “Dīkdieņa piedzīvojumi”, Britena “Skrūves pagrieziens” un Prokofjeva “Ugunīgais eņģelis”. Savu jaundarbu pirmatskaņojumus piedzīvo Berio, Busoti, Dallapikola, Maderna, Nono un venēcietis Malipjēro. Šoruden Venēcijas laikmetīgās mūzikas festivāls Biennale Musica notiks četrdesmit devīto reizi, piedāvājot Feldmaņa, Nono, Braiarsa, Kagela, Lopesa, Rīma, Ruedo un citu komponistu opusus. NĀVE VENĒCIJĀ Jau minējām, ka Rihardu Vāgneru nāve atrada Venēcijā. Tomass Manns nāvi Venēcijā inscenē. Viņa noveles varonis ir rakstnieks Gustavs fon Ašenbahs, kura tēlā iezīmētas gan paša Manna, gan komponista un diriģenta Gustava Mālera likteņa līnijas. 1971. gadā itāļu kinorežisors Lukīno Viskonti uzņem filmu “Nāve Venēcijā”, kur rakstnieks fon Ašenbahs ir pārtapis par komponistu. Viskonti ļauj noprast, ka domāts Mālers, turpretim viņa drauga tēls saistās ar Šēnbergu vai arī, ja vēlaties, ar dodekafonijas pionieri Leverkīnu romānā “Doktors Fausts”. Komponista fon Ašenbaha un poļu zēna Tadzio brīžam ķircinošā, brīžam biedējoši fatālā attiecību rotaļa noris uz 19./20. gadsimta mijas Venēcijas un Mālera Piektās simfonijas Adagietto fona. Adagietto savukārt tiek uzskatīts par Mālera un Almas Šindleres mīlestības zīmi – drīz pēc Piektās simfonijas radīšanas abi apprecējās, un diriģents Villems Mengelbergs pat traktējis šo simfonijas daļu kā bildinājumu. Šis pats Mengelbergs kādā mēģinājumā reiz licis orķestrantiem izspēlēt šo skaistuma valstību reizes divdesmit, lai mūziķi atbrīvotos no liekā sentimenta. Viskonti filmā “Nāve Venēcijā” arī nerodas emocionāla līdzpārdzīvojuma iespaids. Drīzāk budistiski līdzsvarots skaistuma vērojums un vienlaikus atvadīšanās no tā, kamēr pati Venēcija, viegli dvakodama un tiltiņu mezglus zīmēdama, stāv kā pasaules kārtības ilūzija. Tā Manns atvadījās no 19. gadsimta un Viskonti – no 20. gadsimta. Bet 21. gadsimtā savu daiļuma ainavu jeb albumu Venice (2004) uzbūvējis austriešu elektroniskās mūzikas slavenība Kristians Fenešs, kurš septembra sākumā būs sastopams Viestarta Gailīša festivālā “Skaņu mežs”. Varam atvadīties, cik gribam, – ne Manns, ne Viskonti nekur nav aizvadījušies. Un gan jau Venēcija nekļūs par Atlantīdu. Tā šobrīd gribas domāt. NOSLĒGUMS Gadījies lasīt, ka Venēcijas māksliniekiem esot īpaša gaismēnu izjūta, jo kanālu ūdeņu daudzums un lagūnas plašums dialogā ar debesīm veido īpašu kolorītu, kas, protams, ietekmē krāsu kārtu uz audekla un negaist arī citu pilsētu mākslas muzejos. Ikviens, kurš reiz spēris kāju uz La Serenissima ielas plātnēm, zinās, par ko ir runa. Pārējie zinās, ka jābrauc uz Venēciju. Un visbeidzot. Ja gribas pašiem savu Latvijas Venēciju, tad palūdziet Latvijas Radio 3 “Klasika” kādā trešdienas alternatīvajā vakarā atskaņot italofila Gundaŗa Pones “Skaisto venēcieti”. Jums patiks. | |
| Atgriezties | |
