VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| mākslasmuzejam100 Valsts Mākslas muzeja laiks divu direktoru skatījumā Irēna Bužinska Šis ir muzeja simtgades laiks, kas kulmināciju sasniegs laikposmā no šīgada 12. līdz 16. septembrim – tieši šais dienās pirms simt gadiem Rīgā durvis vēra pirmais mākslas muzejs. Šķiet, šis ir īstais mirklis, lai paraudzītos uz aizvadīto laiku, par kuru vislabāk zina stāstīt kādreizējie muzeja direktori. Šoreiz uz sarunu aicināju divas no viņām – Ināru Ņefedovu un Ilzi Konstanti. Liela daļa abu sarunu bija veltīta muzeja darba pamatjautājumiem – par iepirkumiem, ekspozīcijām, nozīmīgākajiem iespaidiem, kas palikuši atmiņā no neskaitāmajām izstādēm un tikšanās reizēm ar māksliniekiem. Tomēr nereti sarunā tika pieminētas ikdienas dzīves dažādas norises – gaišās un ēnas puses, pat traģikomiski kuriozi. Patiesībā – bez tiem atmiņas nebūtu tik spilgtas. ‘ | |
| |
| Ināra Ņefedova Valsts Mākslas muzejā nostrādāja 21 gadu – no 1966. līdz 1975. gadam bija direktora vietniece zinātniskajā darbā, bet no 1975. līdz 1987. gadam – direktore. Irēna Bužinska: Kā atceraties savu ierašanos Valsts Mākslas muzejā? Kāds bija 60. gadu vidus, no šodienas perspektīvas skatoties? Ināra Ņefedova: Es domāju, ka toreiz bija ļoti daudz plusu un ļoti daudz mīnusu. Sāksim ar to, ka es biju diezgan liela naivule – es faktiski nācu no vienas mazas lauku skolas, kur biju direktore. Man bija tāda sajūta, ka es atnāku pie eņģeļiem, jo mākslinieki jau var būt tikai eņģeļi, kas staigā baltās drēbēs un cits citu apjūsmo! Protams, itin drīz es dabūju pa ausi... Savas darba gaitas muzejā sāku ar pētījumiem muzeja arhīvā, jo mums bija iepirkšanas komisijas un man bija vēlēšanās noskaidrot, ko un kā darījis Purvītis. Lasot viņa laikā izdarīto pirkumu sarakstus, mani pārņēma lepnums, ka tagad mēs varam iepirkt ap 1000 darbu gadā. Tad ar laiku nācās secināt, ka ne viss, ko mēs pērkam, varbūt nokļūs mūsu mākslas zelta fondā, kamēr viss, ko kolekcijām iepircis Purvītis, iegūlis mūsu mākslas apcirkņos – bez izņēmuma! Man gan tagad liekas, ka tik slikti tie mūsu pirkumi nemaz nebija, un reizēm ir skumji, kad šodien redzu tik daudz labu darbu galerijās, kuri būtu muzeja vērti un kurus muzejs nevar tik ātri nopirkt. Kaut vai ļoti skaistais 20. gadu Tillberga portrets, ko nesen redzēju galerijā “Antonija” par 25 tūkstošiem latu... Es uzskatu, ka tas gan bija pareizi, ka vismaz reizi gadā visa valdība ar visiem priekšniekiem nāca uz muzeju. Protams, viņiem māksla tā īsti nebija vajadzīga vai maz interesēja, bet tā tomēr bija goda un cieņas parādīšana māksliniekiem. Tagad man liekas, ka mēs ļoti maz redzam valdību muzejā. Kā kuriozu varu pastāstīt gadījumu no vienas tādas valdības nākšanas reizes. Tā bija visumā laba lietišķās mākslas izstāde. Mums tika paziņots, ka valdība vēlas to redzēt, un man bija jāpavada priekšnieki, jārunā ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas sekretāru Augustu Vosu. Tā es mūsu sarunā, ejot pa trepēm, izmetu, ka mēs no šīs izstādes nevaram neko daudz iepirkt. Otrā dienā pēc vizītes atskanēja zvans no Kultūras ministrijas ar Vosa pavēli: “Iepirkt VISUS darbus!” Viss gan, godīgi sakot, nebija pirkšanas vērts. Taču pavēle bija jāpilda. Daļa no darbiem nonāca muzejā un daļa – Izstāžu daļā. Jā, bija arī līguma darbi, kas tika ielikti muzeja pamatfondā. Par pirkumiem runājot – savus priekšlikumus iesniedza arī nodaļu vadītāji. Neraugoties uz skandāliem, varēja nopirkt arī emigrantu darbus – caur speciālu iepirkšanas komisiju. Tā tie nokļuva fondos, taču izstādīt tos gan nevarēja. Atceros, ka 70. gados pirmo reizi pie mums atbrauca Sigismunda Vidberga kundze, kura sūdzējās, ka ekspozīcijā nav viņas vīra darbu, bet grafikas tad vispār nebija ekspozīcijā! Mēs viņai kopā ar galveno fondu glabātāju Lidiju Rudzīti tos darbus fondos parādījām. Lai kādi laiki būtu, muzejs bija diezgan stabils – iznīcināts nebija nekas! I.B.: Šķiet, reti kurš tagad atceras šo iepirkšanas un darbu saglabāšanas kārtību, kas būtu atsevišķa pētījuma vērta. Tomēr, atgriežoties pie jūsu ienākšanas muzejā, – vai nebija grūti tik radikāli mainīt vidi? Kāds bija toreizējais muzeja kolektīvs? I.Ņ.: Gribētu pieminēt izcilus, lieliskus muzeja vecos darbiniekus, kas paši bija kā leģendas. Mērija Grīnberga, bibliotekāre, Jāzepa Grosvalda radiniece, no kuras mēs nopirkām vairākus burvīgus Grosvalda darbus kolekcijai. Viņa pīpēja kā skurstenis un izskatījās pēc īstenas čigānietes! Mērija kara beigās zirgu ratos ar mākslas darbiem no Rīgas pils, kur atradās Vēstures muzejs un Valsts mākslas muzejs, devās uz Vāciju, par spīti nepatikšanām, izceļojās pa visu Eiropu un tomēr ar visiem darbiem atgriezās atpakaļ. Eduards Šēnbergs, pakošanas meistars, drosmīgs cilvēks – pateicoties viņam, tad, kad vācu armija atkāpās un deva rīkojumu daļu mākslas darbu no Rīgas pilsētas muzeja izvest uz Vāciju, projām tika aizsūtīti nevis mākslas darbi, bet gan akmeņi! No vecajiem darbiniekiem lielisks bija Emīls Plato, kas veica ierāmēšanas un noformēšanas darbus pie tām iespējām, kādas mums toreiz bija. Jā, arī fotogrāfs Eduards Melbārdis, kas man iemācīja saprast, ko nozīmē mākslas darbu fotografēšana. Man vēl līdz šim liekas, ka neviens tā nav fotografējis mākslas darbus un sasniedzis to reprodukciju kvalitāti. Es arī pievēru acis, jo zināju, ka viņš sūtīja savas fotogrāfijas Siliņa mākslas vēsturei. Viņš fotogrāfijai atdeva visu savu sirdi. Pateicoties šiem vecajiem kadriem, es pamazām nostiprināju savu autoritāti, jo zinātniskie jau mani sākumā nepieņēma – kas tā tāda direktorša no laukiem (lai arī beigusi Mākslas akadēmiju un ieguvusi diplomu)... Bet visumā man ar prieku jāsaka, ka kolektīvs bija labs. Tie vēl bija laiki, kad varēja dabūt kadrus muzeja darbības paplašināšanai – katru gadu pa kādai štata vienībai nāca klāt. Otra lieta, ko es ar patiesu pateicību un gandarījumu no sava muzeja darba atceros, ir kontakti ar māksliniekiem – izcilām personībām. Un tādi man noteikti bija Teodors Zaļkalns, Leo Svemps, Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Kārlis Miesnieks, Boriss Bērziņš, Edgars Iltners, Ojārs Ābols. Daudzās sarunas ne tikai ar šiem māksliniekiem mainīja un bagātināja manus priekšstatus par mākslu. Man liekas, ka tad mēs bijām tuvāk māksliniekiem. Atceros, kā es pati braucu pie Kurta Fridrihsona, lai viņu mierinātu, kad viņa divi akvareļi netika pieņemti kādā izstādē. I.B.: Kuras no toreiz muzejā notikušajām izstādēm jums vēl šodien īpaši zīmīgas? I.Ņ.: Loģiski, ka kapitālistisko valstu izstādes mēs plānot nevarējām. Tomēr notika tiem laikiem ļoti laba čehu stikla izstrādājumu izstāde (Pāvela Hlavas darbu izstāde, 1971. gada 23. jūlijs–15. augusts) un arī somu tekstila izstāde (Somu mākslas audumi. Bērnu estētiskā audzināšana Somijā. 1969. gada 3.–15. jūnijs). Ļoti daudzi mākslinieki no tās mācījās, ieskaitot Rūdolfu Heimrātu, īpaši aušanas garbārkšu tehniku, kas Verai Vidukai pēc tam bija tik raksturīgi. I.B.: Savukārt arī mūsu muzejs organizēja izstādes ārzemēs. Jūs parasti tās pavadījāt... I.Ņ.: Ar mūsu komplektētām izstādēm ārzemēs bija kā parasti – vienmēr atnāca komisija un visu izrevidēja, kuru darbu atstāt, kuru ņemt ārā. Tā bija arī ar izstādi Dānijā un Šveicē, bet man liekas, ka šīm izstādēm lielas nozīmes nebija, jo tās nenotika piemērotās vai pazīstamās telpās, tālab arī īpaši liela skatītāju pieplūduma nebija. Motivācija, kālab konkrētā izstāde jāsūta uz to vai citu valsti, jau nebija skaidra. Es nedomāju, ka iespēja ceļot līdzi ekspozīcijām bija kāda īpaša privilēģija. Dažkārt situācijas bija pat paradoksālas un visai savādas. Tā Dānijā mūsu gleznu izstāde notika telpās, kur sienās pat vienu naglu nevarēja iedzīt, un bija skaidrs – tā bija apzināta provokācija. Jāpateicas Jānim Pipuram, kas toreiz bija līdzi, lai iekārtotu ekspozīciju. Uz ielas viņš ieraudzīja ēku ar stalažas, dabūja stalažas telpā iekšā un iekārtoja ekspozīciju tā, ka visi bija mēmi. Toreiz vēl uz izstādes atklāšanu ieradās Maija Tabaka no Rietumberlīnes. Jā, citi mani apskauda, bet man līdzi bija samainīti atļautie 30 rubļi, par kuriem restorānā nevarēja paēst – viss bija pārāk dārgs, lai es kaut ko varētu atļauties. Šveicē mums kopā ar Maskavas māksliniekiem bija audumu un tautas mākslas darbu izstāde. Pirms tam izdomājām, kā audumus eksponēt, taču vietējā māksliniece interjeriste mūsu idejas nemaz neņēma vērā, beigu beigās apvainojās un atstāja mani vienu. Man palīdzēja kāds tautietis, kas visu noorganizēja. Toreiz pat to 30 rubļu līdzi nebija, un es visu uzturēšanās laiku dabūju dzīvot badā. Vai kāds no šveiciešiem varēja iedomāties, ka muzeja darbinieks ceļo bez nevienas kapeikas! Tas bija tik pazemojoši. Kad toreiz mani kopā ar kāda Šveices muzeja direktori intervēja lielākais sieviešu žurnāls, visu citu starpā tika uzdots arī jautājums, cik es pelnu. Priecājos, ka spēju atbildēt diplomātiski. Man vaicāja arī par Rietumu mākslu, un šī intervija nodemonstrēja, cik mēs maz par viņiem zinājām. Dažkārt arī man – tāpat kā citiem – neļāva braukt. Tā nenokļuvu Zviedrijā, kurp lasīt lekcijas mani aicināja Baltijas institūts. Zviedriem tika paziņots, ka esmu slima, un tikai vēlāk viņi un arī es uzzināju patiesību. Toties ar savu mākslu mēs tajos laikos visu Padomju savienību izbraukājām. Bija ļoti vērtīgi redzēt, kā mūsu latviešu māksla, mūsu muzeja kolekcija, izstādēs izraisa patiesu sajūsmu un cieņu pat vistālākajos apvidos. Ilze Konstante darba gaitas Valsts Mākslas muzejā sāka 1976. gadā kā direktora vietniece zinātniskajā darbā. 1989. gadā viņa kļuva par Latvijas Mākslas muzeju apvienības ģenerāldirektori. 2000. gadā Ilze Konstante devās pelnītā atpūtā, kaut gan tūdaļ jāpiebilst, ka atpūtas laiks ir bijis visai nosacīts: šīgada pavasarī nāca klajā viņas monogrāfija par Leo Kokli. Irēna Bužinska: Jūs pārņēmāt vadību no Ināras Ņefedovas, un kādu laiku abas strādājāt kopā. Kā atceraties savu ienākšanu Valsts Mākslas muzejā? Ilze Konstante: Tas man šķiet satraucošs uzdevums – atcerēties savu laiku muzejā. Man ir savveida dienasgrāmatas – hronika – no 1985. gada. Es paņēmu vienu tādu sējumu, palasīju, un piepeši šķita, ka atkal sāk mocīt sen aizmirstas kaites. Cilvēkam raksturīgi atcerēties to, kas nav saistīts ar stresu. Bet uzrakstītā pagātne nereti šķiet dzelkšņaināka nekā kādreiz. Laikam gremdēties pierakstos vēl nav īstais laiks... Tā nu es mēģināšu iztikt bez tiem. 1976. gada nogale. Es ierados muzejā no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, no tādas ļoti latviskas vides. Viss bija pavisam citādāk, un man ļoti savādi, pat šokējoši likās, ka ieraksti un dokumentācija jāveic krievu valodā, ka jātulko darbu nosaukumi, apraksti. Jāraksta krieviski – Purvītis, Rozentāls. Vēlāk viss gan mainījās un faktiski gāja tikai uz labo pusi. Par savu darbu varu teikt, ka ir bijuši lieli saskares punkti, kas vēlāk izraisīja tādu kā ķēdes reakciju. Laikam visaktīvākais periods bija 1986. gada nogale. Tuvojās Oktobra revolūcijas gadadiena, Latvijai vienīgai no visām PSRS republikām nebija padomju mākslas ekspozīcijas, un augstākajās instancēs tika nolemts šo kļūdu labot. Šai mirklī viss aizgāja: mums iedeva Arsenālu, tiesa gan, briesmīgā stāvoklī. Ja kādam kinorežisoram būtu jāuzņem filma par elli, tad nu tā bija īstā vieta – ar būvgružiem, salauztām apkures krāsnīm, izrautām grīdām. Tad nāca rīkojumi – taisīt revolūcijas gadadienai veltītu ekspozīciju Valsts Mākslas muzejā. Taču tur vairs nebija telpu – visa augšējā stāva labā puse jau bija pārvērsta par noliktavām. 1986. gada vidū notika Arsenāla telpu pārņemšana no PSRS kara resora, bet muzeja “augša” – tagadējais zilais gals – bija jāatbrīvo ļoti īsā laikā! Tad visi, kas tikai spēja kustēt, izveidoja ķēdi, un krājums tika transportēts no augšas lejā. Nevajag aizmirst, ka tad arī lietišķā māksla tika pārvietota uz topošo muzeju (Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs tika atvērts 1989. gadā). Valsts Mākslas muzeja zāles otro stāvu samērā ātri restaurēja (tapa zilais gleznojums pēc vēsturiskiem paraugiem), un sākās ekspozīcijas veidošana, kas bija interesants darbs, jo beidzot varēja tikt parādīti pēckara paaudzes mākslinieku darbi. Tomēr situācija bija arī dziļi traģiska un komiska vienlaikus – neskaitāmas komisijas, Glavlits. Tos padomju laikus jau var pataisīt par vodeviļu, tagad daudziem visu padomju periodu gribas vienkāršot, taču toreiz gan smiekli nenāca, kad ekspozīciju vajadzēja saskaņot, sākot ar darbu sarakstiem, un bija jāsniedz paskaidrojumi par katru izraudzīto darbu. Jebkurš dažāda ranga priekšnieks varēja izsaukt un likt “atskaitīties”. Tomēr pats zīmīgākais – sarakstos ar zīmuli bija jāpasvītro to darbu nosaukumi, kuros ir padomju tematika. Bija vārdi, kas šim prasībām atbilda uzreiz, kā Oto Skulmes “V.I. Ļeņins latviešu strēlnieku vidū”. Tomēr bija arī vārdi un darbi, kurus “piegudrojām”, lai mums vajadzīgie “izietu cauri” šim sietam. Jā, varu atcerēties arī izstādi par latviešu plakāta vēsturi. Šķiet, tas bija 1987. gadā. Ekspozīciju veidoja Mārtiņš Heimrāts, un tā bija ļoti labi iekārtota izstāde. Tomēr bez komisijas toreiz nevienu izstādi nevarēja atvērt. Pirms tam mums instruktore no cekas nolasīja pat veselu referātu, kas ir ideoloģiski pareizs plakāts. Tolaik jau arī bija tā, ka pirms izstādes atklāšanas kādu darbu gandrīz vienmēr komisija noņēma. Tā arī šajā gadījumā izstāde tika krietni papluinīta. Atklāšanas dienā ieradās kāds činavnieks no Partijas vēstures institūta, kurš gan atļāva atstāt dažus, viņaprāt, ideoloģiski nepilnvērtīgus sociāldemokrātu plakātus, bet tiem klāt bija jābūt paskaidrojumiem. Es lūdzu, lai viņš mums palīdz ar tiem paskaidrojumiem, jo ir tik maz laika līdz izstādes atklāšanai. Tā nu viņš diktēja, es cītīgi un steidzīgi pierakstīju, bet no ekspozīcijas lika izņemt plakātu... cīņai pret utīm. Pret pašu cīņu jau nebija iebildumu, taču neskaidrības radīja plakāta gads – 1940, jo nebija skaidrs, vai tas radīts jau pareizajos padomju laikos vai gada sākumā – vēl neatkarīgas valsts apstākļos... I.B.: Vai ir kāds pirkums muzeja kolekcijai, ar kuru kā direktore īpaši lepojaties? I.K.: Protams, tā ir Jaņa Rozentāla glezna “Princese un pērtiķis”, ko iegādājāmies uz mākslinieka 120. jubilejas izstādi. Izstāde vispār tika gatavota ar īpašu sirds siltumu un mīlestību. Tas bija tik neaizmirstami, kad viena kundze beidzot piekrita pārdot šo darbu, bet ar noteikumu – ja tas atradīsies ekspozīcijā. Trāpīgais pirkums kļuva par visas izstādes “naglu”, un darbs jau ilgi atrodas ekspozīcijā. Atminos dīvainu gadījumu ar Kārļa Miesnieka gleznu “Meitene ar kaķi”. Kad gatavojāmies mākslinieka 90 gadu jubilejai, viņš atļāva ielūkoties sava nama bēniņos. Tur atradām viņa paša ne īpaši mīlēto “Meiteni ar kaķi”, kas vēlākajos gados mākslas vēsturē tika pieteikta kā pārliecinātā reālista Kārļa Miesnieka radītais modernisma paraugs. Jā, vēl varētu minēt Gaida Graudiņa dāvinājumu 1990. gadā. Tas mums deva “Dauderus”, pie tam ne tikai kolekciju, bet arī visu pārējo... arī klozetpodus, jo tad taču vispār nekā nebija. Graudiņa kunga iniciatīva bija arī pati ēkas atrašana – viņš to visu izkaroja! Tādi dāvinājumi Latvijai vispār ir tik liels retums, un žēl, ka mūsu ierosinājumu – piešķirt viņam Triju Zvaigžņu ordeni – komisija neizprotamu iemeslu dēļ noraidīja. I.B.: Kādas ir spilgtākās atmiņas no tikšanās reizēm ar māksliniekiem? I.K.: Varētu nosaukt visus! Kārli Miesnieku vēl sastapu, arī Konrādu Ubānu. Ar lielu bijību un cieņu atceros Leo Svempu – kā Mākslas akadēmijas rektoru laikā, kad studēju. Bezgala mākslinieciskas personības bija Jānis Pauļuks un Georgs Šenbergs – ar viņiem pazinos diezgan cieši. Džemma Skulme manos laikos bija Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētāja. Kā viņa prata aizstāvēt savu viedokli un strīdēties, neaizvainojot otru! Tas atstāja lielu iespaidu. Ojārs Ābols, Gunārs Cīlītis, Biruta Baumane, Vilis Ozols, Imants Vecozols, Edvards Grūbe, Inta Celmiņa, Anita Meldere un daudzi citi. Man bija tā laime 90. gados būt klāt mirkļos, kad izstādēs apvienojās trimdas un šejienes mākslinieki. Pirmā un Otrā vispārējā latviešu mākslas izstāde būtiski papildināja muzeja kolekciju ar Vijas Celmiņas, Edvīna Strautmaņa, Imanta Tillera, Raimonda Staprāna, Lara Strunkes un Reiņa Zustera darbiem. Viņu vārdi komentārus neprasa arī starptautiskā kontekstā. Ja par mākslu un kurioziem runājam, tad man atmiņā iespiedusies kādas izstādes atklāšana ekspozīciju zālē “Latvijā”. Mēs ar toreizējo zāles vadītāju Māri Branci, ceremonijai sākoties, konstatējām, ka stāvam zāles vidū pie nenovāktām kāpnēm, kam tur nu nekādi nevajadzēja atrasties. Norunājām, ka vairs neko nemainīsim – ja tā, tad ko nu tur vairs! Tas būtu tāds mīļš, amizants kuriozs. Par traģisku kuriozu uzskatu situāciju, kad mēs 1986. gadā Anša Cīruļa izstādē vienā viņa darbā balto svītru sarkanā karogā aizkrāsojām ar lūpukrāsu. Tas toreiz varēja beigties pavisam bēdīgi, un smiekli tad gan nemaz nenāca. Bet kādēļ man nejautājat par lielāko veiksmi, ko esmu piedzīvojusi muzejā? To gan es vēl gribētu pieminēt! Tas bija pavisam nesen – 2000. gadā. Bija viena ļoti drūma, pelēka ziemas diena, kad muzejā ieradās meitenes no “Biroja 2000” un jautāja, vai “Arsenālā” nevar sarīkot sanāksmi 3000 cilvēkiem. Man bija ļoti slikta oma, un es meitenēm sūkstījos, ka visi tikai grib tikt muzeja zālēs iekšā, bet mums no tā nekas netiek, jo naudu remontam neviens nedod. Meitenes pacietīgi noklausījās manu runu un tad piedāvāja gādāt investīcijas zāles remontam. Pateicoties ERAB sanāksmei, arī Valsts Mākslas muzejs varēja salabot kāpnes un ierīkot liftu invalīdiem. “Birojs 2000” strādāja ļoti profesionāli. 2000. gada janvārī zālē notika konference, bet pēc četriem mēnešiem – maijā – “Arsenāls” bija tīrs un skaists, gatavs uzņemt ERAB viesus un turpināt intensīvu izstāžu darbību. Tādējādi “Arsenāla” atvēršana pēc remonta pielika skaistu punktu manai darbībai muzejā, jo jūnijā es aizgāju pensijā.n | |
| Atgriezties | |
