VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Izjūtu metamorfozes Baiba Sprance | |
| |
| Ripa Hopkina fotogrāfijas ir ļoti uzrunājošas. Izstādē pārņēma līdzīga
sajūta, kā bija bērnībā, skatoties grāmatu “Dons Kihots” ar lielajām
gravīrām, kurās gribējās izpētīt katru sīkumu, izlasīt komentārus un
neko nepalaist garām. Grāmatas beigās tomēr nebija miera, un viss bija
jāskata vēlreiz no sākuma. Izstādes trumpis noteikti bija arī tas, ka
darbi karājās acu augstumā, turklāt zāles telpā, nevis pie sienām,
radot aci pret aci sarunas sajūtu. Tomēr tikpat aizraujoši kā klejot šo
fotogrāfiju pasaulē bija izsekot līdzi izjūtām, ko piedzīvoju izstādes
apmeklējumā. Pirmā noteikti bija prieks un pārliecība par to, cik perfekti Hopkins organizē (noslogo) fotogrāfijas telpu. Viņa apbrīnojamā spēja pārvērst par tēlu un piešķirt nozīmi pilnīgi visam – no priekšmeta, vielas un gaismas faktūras līdz pat pilnīgam tukšumam. Darbojoties ar gleznieciskiem līdzekļiem, tādiem kā krāsa, tās nianses, attiecības un, piemēram, ēnas intensitāte, liekot dažkārt tās formai vai maigumam runāt daudz skaļāk par pašu objektu, viņš liek izteikties arī interjera un priekšmetu raksturam, kombinācijām, apgaismojumam, cilvēku pozai un skatieniem. Kopā tie veido noteiktu saspēli, radot emocionālo klimatu darbos. Un te no sirds gribas izsaukties: cepuri nost! Pieķēru arī sevi pie domas, ka neesmu brīva no sociālisma gadu atmiņām, kuras šīs fotogrāfijas izvilka laukā, – padomju dizaina eksotiku, muļķīgiem uzrakstiem, gluži vai fizisku sajūtu par tukšo veikalu smārdu. Toties te varēja novērtēt, cik tas viss izskatās kolorīti un cik pateicīgs izrādās materiāls. Arī to, ka Rips Hopkins kā Rietumu pasaules pilsonis visu minēto spējis uzlūkot pilnīgi brīvi, ar radoša cilvēka dzirksti un, kā parāda darbi, arī ar sirsnību. Šis skatījums liekas bezgala simpātisks, un man, jaunības traumu guvušai personai, bija neviltots prieks redzēt harmoniskus cilvēkus pat šādā vidē. Miers un dabiskums viņu sejās atstāja gluži vai terapeitisku iespaidu. Protams, pie reizes gribējās uzzināt, vai tāda patiešām ir realitāte vai tikai Hopkina skatījums? Galu galā – abi ir labi, taču to, ka varētu eksistēt arī vienlaikus, izklīdināja fakts, ka Hopkins visam ir rūpīgi gatavojies. Braucis uz Taškentu divreiz – sākumā satiekoties ar pārvietotajām personām (Staļina laikā Uzbekijā nometinātiem dažādu citu tautību cilvēkiem), gadu sarakstījies un jau otrreiz devies uz turieni fotografēt. Katru situāciju viņš rūpīgi būvējis, piemeklējot visus telpiskai kompozīcijai nepieciešamos elementus, pat cilvēku apģērbu. Protams, gribētais efekts pilnīgi droši ir panākts un te nav kur piesieties – viņa darbs un izcilā izjūta ir padarījuši savu. Taču paliek jautājums – kā vārdā noticis viss šis ilgais un rūpīgais process? Lai panāktu vienīgi perfektu kadru, kam smeķi iedod konkrētie apstākļi kur šie cilvēki dzīvo? Jo rezultātam, ko varētu nosaukt arī par noskaņu gleznu, tikpat labi derētu jebkuri citi, piemēram, paši uzbeki vai arī franči Francijā, kas ar tādu pašu atvērtību, uzmanību, rezignāciju, skumjām utt. vada savas dienas un ļaujas fotografēties. Protams, attēls, kur Aleksandra Balčanova Grieķu biedrības centrā sēž pie ēdnīcas galdiņa ar milzīgu gleznu par Grieķijas pilsoņkara tēmu aiz muguras un tālumā vērstu skatienu, ir bezgala izteiksmīga, tāpat arī Natālijas Popovas gulta ar fototapeti fonā un Naziras Beridzes mušu ķeramā kaste ar speciāli saindēto cukuru. Tādas lietas, iespējams, varētu ieraudzīt vienīgi tur. Tomēr mums visiem ir savas, lai arī kādas citas, emocionālās piesaistes un personību raksturojošas detaļas. Paskaidrojošie teikumi par šiem cilvēkiem iedod sižetam papildu dimensiju, tomēr, tāpat kā ilustrācija grāmatai, uz literatūru, tā sakot, vairs neattiecas. Rips Hopkins ar savu materiālu strādā tāpat kā jebkurš citas vizuālās nozares pārstāvis, kameru lietojot nevis realitātes notveršanai, bet gan, lai paša radītai kompozīcijai piešķirtu realitātes atveidu. Viņš atšķirībā no fotogrāfiem, kuru ierocis darbā ir arī maksimāla atvērtība un jūtīgums, strādā kā maratonists, kam svarīgs nav vis laika faktors, bet gan noskrietā distance. Tādā kā taupības režīmā, sasniedzot izcilus rezultātus. Tomēr, to visu zinot, cepuri gribas paturēt galvā. | |
| Atgriezties | |
