VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dokumentalitātes versija Inese Baranovska Ripa Hopkina fotogrāfiju izstāde “Pārvietotās personas” Latvijas Mākslinieku savienības galerijā no 16.jūnija līdz 9.jūlijam | |
 | |
| Viņš ir dzimis 1972. gadā Šefīldā, Anglijā. 1996. gadā beidzis Parīzes
Nacionālo industriālās mākslas augstskolu (ENSCI, École Nationale
Supērieure de Crēation Industrielle), kur apguvis industriālo dizainu.
Tūlīt pēc mācību beigām pievienojies fotogrāfijas aģentūrai VU
(l'Agence VU), kas Francijā pazīstama ar veiksmīgu jauno talantu
piesaisti. Šobrīd Ripu Hopkinu pārstāv gan minētā aģentūra, gan
galerija Le Rēverberè Lionā, kas ir Francijas labāko
fotogrāfijas galeriju desmitniekā. Laikposmā no 1995. gada līdz
šodienai Rips Hopkins ir veidojis vairāk nekā 17 fotogrāfiju ciklus, kā
arī četras dokumentālās filmas. Viņš ir piedalījies vairāk nekā 25
fotogrāfijas izstādēs, veidojis arī solo skates. Saņēmis septiņus
nozīmīgus apbalvojumus un stipendijas, to skaitā Ilforda balvu – Jury
Noir et Blanc (Parīze, 1994, 1996), World press Masterclass (Roterdama,
1998), FIACRE stipendiju, Francijas Kultūras centra (CCF) balvu
(Parīze, 2002) un citas. Vairāki nozīmīgi mākslinieka fotogrāfiju cikli
ir izdoti apjomīgās grāmatās: Dēplacēs (izdevniecība Textuel, Francija,
2004), Tadjikistan Tissages (izdevniecība Actes Sud, Francija, 2002),
Nimulē (izdevniecība Filigranes, Francija, 1997). Fotogrāfa vērīgo aci un pētniecisko prātu vienmēr ir saistījuši dažādu tautu pārstāvji, kultūru mijiedarbības jautājumi, cilvēku nacionālās identitātes problēmas. Tādēļ daudzos darbu ciklos viņš ir pievērsies klejotājiem, imigrantiem, cilvēkiem, kuri visbiežāk no sevis neatkarīgu iemeslu dēļ ir bijuši spiesti doties jaunas dzīvesvietas meklējumos. Mākslinieks iedvesmu jauniem darbiem apzināti dodas meklēt tālās, eksotiskās zemēs – Bosnijā, Ugandā, Sudānā, Rumānijā, Grieķijā, Uzbekistānā, Tadžikistānā, kur ir vairāk dažādu kultūrslāņu kontrastu un mazāk Eiropas standartu. Šogad jūnijā–jūlijā viens no pēdējiem lielajiem Ripa Hopkina projektiem – izstāde un grāmata "Pārvietotās personas" (Dēplacēs) – tika parādīts arī Latvijā, Latvijas Mākslinieku savienības galerijā. Lai uzņemtu šīs fotogrāfijas, Rips Hopkins devās strādāt uz Uzbekistānu. Kādēļ Uzbekistāna? Tā ir zeme ar ļoti senu vietējo kultūru, kam vēsturiskie apstākļi vairāku gadsimtu garumā "uzpotējuši" citas kultūras – cariskās Krievijas, Padomju savienības, Rietumu pasaules subkultūru utt. Rips Hopkins šajā zemē fotografējis ne-uzbeku populāciju, to vidū vāciešus, poļus, grieķus, krievus, korejiešus, tatārus, pat latviešus. Viņš sekojis cilvēku mājupceļam no Uzbekistānas, kas bija kļuvusi par to dzīvesvietu bieži vien pret pašu gribu, līdz dažkārt pavisam nepazīstamajai dzimtenei. Bijām patīkami pārsteigti, ka, neraugoties uz pirmajām jaukajām vasaras dienām, izstādei bija daudz skatītāju, kas vērīgi iedziļinājās gan fotogrāfijās, gan to pavadošajos tekstos. Rips Hopkins ir ļoti pārtikušas un izsmalcinātas ģimenes atvase: viņa tēvs ir ievērojams finansists, kam pieder nozīmīga mākslas darbu kolekcija, savukārt mātes radi (franču izcelsmes ebreji) pārsvarā visi ir saistīti ar galeriju biznesu. Lai gan viņš uzaudzis elitārā vidē ar labu izglītību un plašu redzesloku, kas jaunam cilvēkam dod iespēju veidot tradicionālu karjeru, Ripa Hopkina dzīves ceļa izvēle ir pavisam citāda. Aizrauties ar fotogrāfiju viņš sāka jau no desmit gadu vecuma. Pēc mākslinieka paša apgalvojuma tā viņam bija kā maģija – pašam spēt pārcelt realitāti uz papīra. Fotogrāfija kļuva par līdzekli, kas palīdzēja pašam atrast sevi, apliecināt savu esību. Inese Baranovska: Labas fotogrāfijas var radīt, arī neizbraucot no Francijas, kādēļ jūs vilina šīs tālās, nezināmās zemes? Rips Hopkins: No divdesmit gadu vecuma strādāju starptautiskā organizācija "Ārsti bez robežām" (Mēdicins sans frontièrs). Esmu apceļojis visdažādākos mūsu planētas "karstos" punktus: Dienvidsudānu, Bosniju, Ugandu un citas vietas. Šīs organizācijas uzdevumā esmu fiksējis fotogrāfijās un filmējis cilvēkus ļoti smagos un specifiskos sociālos apstākļos. Šajos ceļojumos sastapos ar tādām situācijām, par kurām komfortablā Rietumu sabiedrībā īpaši nedomā vai vispār nezina. Es agri kļuvu par fotožurnālistu, pat pirms es to pats apzinājos. Manas fotogrāfijas no pasaules sāpīgajiem punktiem – bērni bezpajumtnieki Malaizijā, prostitūtas Ekvadorā, čigāni Grieķijā, Rumānijā, Īrijā un citur – ātri nokļuva preses izdevumu lappusēs, bet bieži vien zaudēja manis paša ideju, kas mani bija mudinājusi radīt šīs melnbaltās, skaudrās fotogrāfijas. Es ātri iepazinu, kas ir nogurums un cinisms. Tad laimīgā kārtā saņēmu pirmo lielo stipendiju (Francijas Kultūras centra stipendija), kas man deva iespēju doties, kurp gribu, un darīt, ko gribu. Nekādu laika limitu, nekādu tematisku ierobežojumu. Tā tapa fotogrāfiju sērija un grāmata par Tadžikistānu, vēlāk līdzīgas iespējas man bija Uzbekistānā. Mani vienmēr interesējuši cilvēki, kuru likteņi ir pavisam citādi nekā manējais, esmu vēlējies vairāk uzzināt par šo cilvēku dzīvi. Fotokamera man kalpo par caurlaidi, lai ienāktu šo svešo un bieži vien iebaidīto cilvēku mājokļos. Tie nav cilvēki, kas pieraduši pie mediju uzmanības, bet vienalga svešinieks ar lielu fotoaparātu viņus iedrošina, saintriģē, un viņi ir ar mieru tevi ielaist savā privātajā pasaulē. Vienmēr svarīga ir pirmā ieiešana kādā svešā mājā, atklājot šī vietas īpašo raksturu, veidu, kā tā tiek apdzīvota, dekorēta. Primārais man ir uzzināt šo cilvēku stāstus, to varētu formulēt kā tādu vēsturisku, antropoloģiski pētniecisku interesi. Fotogrāfija ir tikai nākamais solis. Viena fotogrāfija pārtop sērijā, vēlāk materializējas grāmatā un izstādē, un, savstarpēji sasaucoties, tās veido stāstu, atklājot manu vēlmi kaut ko pateikt, bet pats svarīgākais ir, lai manis sacītais tiktu sadzirdēts. I.B.: Visas fotogrāfijas šajā izstādē un arī iepriekšējos projektos nav dokumentālas, bet inscenētas? R.H.: Esmu izaudzis starp lieliskiem mākslas priekšmetiem, visu bērnību mani pavadīja pieaugušo sarunas par mākslu, mūžīgie galeriju, antikvariātu un muzeju apmeklējumi. Savās fotogrāfijās es cieši sekoju klasiskiem glezniecības kanoniem, kuru pamati likti renesanses laika mākslā Itālijā: līdz pēdējam sīkumam pārdomāta apļveida kompozīcija, kas vispirms jūsu uzmanību piesaista darba labajai augšējai malai, tad slīd pāri visam attēlam pulksteņa rādītāju virzienā. Darba centrs ir arī kompozīcijas centrs – lai cik dažādi ir sižeti, cilvēki, notikumi, lietas, visur ir saglabāts viens un tas pats princips. Šobrīd fotogrāfijā, arī citur mākslā vērojamas divas spilgtas polaritātes: viena no tām ir dokumentalitāte, precīza informācija par cilvēkiem un notikumiem, otra – mākslas darba formas artistiskā vai estētiskā puse. Parasti tās katra pastāv pati par sevi, taču pēdējos desmit, pat piecpadsmit gadus ir vērojama tendence abām polaritātēm sajaukties. Tā fotogrāfs pētnieks kļūst par mākslinieku, bet mākslinieks estēts – par pētnieku. Pašos pamatos esmu žurnālists un antropologs, bet es lietoju speciālus mākslas līdzekļus, lai pastiprinātu savu fotogrāfiju iedarbību. Agrāk šāda tipa izstādes kā manējā nebija piemērotas nopietnām mākslas galerijām. Tagad situācija ir mainījusies. Veidojot šo fotosēriju, es pats sev radīju striktus ierobežojumus, speciālu kanonu sistēmu. Tas ir kā bērnam: lai viņš izaugtu normāls, viņam jārada noteikts, saprātīgs dzīves režīms, jāmāca, kas ir labs un kas ir slikts, kad ir jāēd vai jāguļ, kad jāsaka paldies. Kad es strādāju, tad man jābūt stingrai disciplīnai. Nav nejaušību jau no paša sākuma. Protams, vispirms ir gadu ilgs izpētes darbs, bet, kad es pēc gada devos uz Uzbekistānu uzņemt lielās fotogrāfijas, tad man jau visas četrdesmit divas dienas bija precīzi saplānotas, īpašs grafiks, kad ko fotografēt. Visas fotogrāfijas grāmatā ir sakārtotas manis izdomātā speciālā secībā ar lielu atlasi, citreiz veiksmīgs ir tikai viens no simt uzņemtajiem kadriem. Liela nozīme ir krāsai – visas krāsu spektra gradācijas līdz pat sīkākai niansei. Ikviens attēls ir manis sadomāts – gan vietas, gan priekšmetu izvēlē, gan cilvēka un viņa tēla izveidē. Tomēr tas viss ir raksturīgs kā cilvēkam, tā viņa videi. Es tikai pastiprinu kopējo tēlu, tāpat kā to dara gleznotāji. I.B.: Agrāk jūs strādājāt melnbaltajā fotogrāfijā, kādēļ tagad tieši krāsu foto? R.H.: Strādājot pie projektiem Austrumos, Tadžikistānā un Uzbekistānā, es vienmēr lietoju klasisko lielo kameru. Varbūt tas ne vienmēr ir ērti, bet cilvēkiem patīk: viss šis nopietnais sagatavošanas process, līdz atskan sakramentālais klikšķis, kas liecina, ka nu tu esi iemūžināts šajā maģiskajā kastē. Jā, agrāk strādāju ar melnbalto filmu, bet tad jutu, ka tās iespējas sev esmu izsmēlis. Īstā realitāte taču arī ir krāsaina, un Austrumu cilvēkiem patīk redzēt sevi krāsainā attēlā. Kartjē-Bresons savā laikā apgalvoja, ka fotogrāfam jāprot izgaist savu fotogrāfiju varoņos, visi mēs zinām viņa deklarēto lielo patiesības momentu – spēju notvert realitātes īsto mirkli. Šiem vārdiem es sekoju, daudzus gadus gan fotografējot, gan veidojot filmas. Bet, pat ja tu pavadi ar kādu cilvēku veselu gadu, vienalga, ja tev būs kamera, viņš reaģēs, uzvedīsies savādāk nekā savā ikdienas dzīvē. Kad tev ir kamera, tu jau nevari vienlaicīgi fiksēt visu, ko redzi, pastāv kaut vai kadra kompozīcijas ierobežojumi, kas reproducē tieši tavu redzes leņķi, nevis absolūto patiesību. Es nolēmu iet soli uz priekšu un pats inscenēt realitāti. Kādēļ lai nepastiprinātu manis izvēlēto tēlu dokumentālo iedarbību ar dažādiem mākslinieciskiem līdzekļiem – kompozīciju, krāsu, gaismu. I.B.: Vai jūs nepavada nožēla, neskar vainas vai atbildības sajūta, daudzus gadus kontaktējoties ar šiem grūtās dzīves apzīmogotiem cilvēkiem? R.H.: Es to daru jau gadiem – dodos tur, kur cilvēki mirst no AIDS vai bada, kur cilvēki karo vai atrodas gūstā. Vainas apziņu es jutu, kad man bija divdesmit divi gadi, jo no pārtikušas zemes nonācu vietās, kurās nebija nekā no tā, pie kā esam pieraduši. Bet lietas ir tādas, kādas tās ir, un es tur viens neko nevaru mainīt. Tas, ko es varu darīt un arī daru, ir likt Rietumu cilvēkam uzzināt un aizdomāties par šīm situācijām. Tu jau vari doties apkārt, izdalot pārtiku bada cietējiem vai saldumus pamestajiem bērniem, bet tas būs tikai tava paša ego apmierinājums. Globāli tu nevari uzlabot viņu stāvokli. Fotogrāfs ar šodienas mediju iespējām var palīdzēt citādi. Man bija ļoti svarīgi šo Uzbekistānā dzīvojošiem cilvēkiem veltīto izstādi parādīt Latvijā, valstī ar līdzīgu padomju totalitārisma varas pieredzi un sarežģītām nacionālo minoritāšu attiecībām. Šeit jūs labāk saprotat šo cilvēku stāstus. Francijā un Anglijā izstāde tika rādīta ekskluzīvās galerijās, ko apmeklē Rietumu sabiedrības elite, kura neko nezina par postpadomju realitāti. Viņi bauda tikai fotogrāfiju estētiskās vērtības. Tās viņus neuzrunā tā, kā uzrunā jūs šeit, Latvijā. I.B.: Visur mākslā, bet jo īpaši fotogrāfijā šodien ir aktuāls darbu politiskais un sociālais aspekts. Vai bez tā vispār vairs nevar būt laikmetīgas mākslas, vai māksliniekam ir tiesības izolēties no skaudrās ikdienas, paslēpjoties ziloņkaula tornī un radot darbus, kas atbilst viņa estētikas ideāliem? R.H.: Katram māksliniekam ir kaut kas savs, ko teikt. Tas var saistīties ar viņa personisko eksistenciālo pieredzi vai ar savu un citu cilvēku pārdzīvojumiem, ar pagātni un vēsturi, ar nākotni. Domāju, ka nav nekādu vispārēju likumu vai dogmu – katrs rada to, kas viņam šobrīd liekas svarīgs. Fotogrāfs ir tāds pats cilvēks kā visi citi un pats izvēlas savas darbības iespējas. Piemēram, jūs varat būt bagātnieku ārsts, izcils plastiskais ķirurgs vai arī varat doties kā brīvprātīgais ārstēt trūkumcietējus un slimos Āfrikā. Kad jaunībā mēģināju mainīt sistēmu, sapratu, ka tas nekam neder, ka es viens esmu bezspēcīgs. Gribu radīt dokumentalitāti, kas būtu ne tikai šokējoša reportāža viendienīte, bet tāda, kurai būtu vērtība arī pēc desmit, trīsdesmit gadiem. Varbūt šo cilvēku no Uzbekistānas vairs nebūs starp dzīvajiem, bet citiem pasaulē paliks šīs skaistās fotogrāfijas un patiesie stāsti. | |
| Atgriezties | |
