VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Sveiciens zvaigžņu apžilbinātajiem Alise Tīfentāle Antona Korbīna fotogrāfiju izstāde "Mortals/Mirstīgie" Valsts Mākslas muzeja izstāžu zālē "Arsenāls" no 28. maija līdz 3. jūlijam. Korbīns fotografē popkultūras zvaigznes. Taču ne jau viņš vienīgais! Ar ko gan ievērojams šis Antons no Nīderlandes? Kāpēc visi iet skatīties, un kāpēc viņa darbu izstāde Rīgā uz kādu brīdi kļuva par vienu no aktuālākajām "kulturālo" rīdzinieku small-talk tēmām? Sākot šķetināt šo fenomenu, varbūt tiksim arī līdz fotogrāfijai. | |
 | |
| Manifests par small-talk žanru Pūlis, kas pārpildīja "Arsenālu" izstādes atklāšanas dienā, bija pārsteidzošs un varbūt arī nedaudz nomācošs – jau no attāluma redzami tik daudzi paziņas, ar kuriem noteikti būs par kaut ko jārunā, un tieši šodien man nav ko teikt. Katrā ziņā grūti iedomāties kādu citu personālizstādi Rīgā pēdējā laikā, kas būtu sapulcinājusi pilnu "Arsenālu" ar jauniem un skaistiem cilvēkiem, kuru vidū – topošie un esošie fotogrāfi, mūzikas pircēji, mūzikas žurnālisti un mūziķu mīļotāji, vienkārši žurnālisti, "depešisti", "Prāta vētras" fanes un kas tikai vēl ne. Visi intensīvi sarunājas, čalo un smejas, laiku pa laikam aplūkojot arī vienu otru no izstādītajām fotogrāfijām. Par ko tad mēs visi tik aizrautīgi sarunājāmies izstādes atklāšanā? Par to pašu, ko citās izstāžu atklāšanās un vispār jebkurā citā vietā. Angļu valodā šim žanram ir trāpīgs nosaukums – small-talk, ko varētu tēlaini un visai aptuveni latviskot kā "saviesīga pļāpāšana". Žanru raksturo abpusēja laipnība un pieklājība ar mērķi nostiprināt savu sociālo statusu un kārtējo reizi parakstīt miera līgumu ar visiem pārējiem, skaidri norādot savu vietu iedomātā intelektuālā hierarhijā. Tāpēc small-talk žanrā ir svarīgi īsā laikā demonstrēt zināšanas par aktuālākajiem faktiem un personībām tajā sfērā, kurā šis sociālais statuss tiek būvēts, kā arī pierādīt savu asprātību, intelektuālo veiklību un komunikabilitāti. Korbīna izstādes atklāšanā small-talk tēmas, protams, bija saistītas ar labām grāmatām, jaunām filmām un gaumīgu mūziku – universālām īstas sarunu tēmas protēzēm. "Vai tev patika Sin City... vai Pjatigorskis Tīrona filmā ir vecs āksts vai tomēr guru... vai tev jau ir Antony & The Johnsons albums... Džonijs Kešs vairs nav modē... vai uz biennāli brauksi... "Rīgas Laikā" vakar izlasīju" un tā tālāk. Bez šādiem atskaites punktiem nekāda saviesība nesanāk, jo nav izveidojams kopīgi lietojams koordinātu tīkls. Uz Korbīna fotogrāfijām "Arsenālā" skatoties, small-talk žanra pazīmes šķita piemērojamas arī fotogrāfiju ievietošanai vismaz savā vizuālās mākslas vērtību koordinātu tīklā. Small-talk žanrā atskaites punkti eksistē ārpus pašiem sarunas dalībniekiem, jo tas garantē, ka saruna nekļūs pārāk personīga un līdz ar to – otram dalībniekam pārāk abstrakta. Pietiekami zināt, ko kurš domā par filmu vai kuru žurnālu lasa. Pēc identiskiem žanra noteikumiem strādā arī lielākā daļa nopietno literatūras un mākslas teorētiķu – jo vairāk citātu un atsauču uz pašlaik populāriem un moderniem filosofiem un teorētiķiem, jo labāks teksts. Kritika nepastāv bez "autoritāšu" citātiem – tie kalpo kā vienīgais pierādījums, ka "tev ir tiesības ko teikt", un citātu daudzums ir teksta kvalitātes rādītājs. Nav nekāds jaunums, ka viss šodien radītais – gan kultūrā, gan tās kritikā un teorijā – lielākoties tāds garlaikots small-talk vien ir, veikla žonglēšana ar citātiem, uzvārdiem, jēdzieniem un tēliem. Korbīna gadījumā viņa fotografētās zvaigznes ir šie minētie autoritāšu citāti, kas argumentēti apliecina viņa tiesības fotografēt, izstādīt fotogrāfijas un būt visādi citādi veiksmīgam pelnošās kultūras kontekstā. Ja par savu fotogrāfiju varoņiem Korbīns būtu izvēlējies laikabiedrus no kāda Nīderlandes ciema – kurš tad ietu uz tādu izstādi? Tā būtu pārāk personiska autoram un pārāk abstrakta skatītājiem. Modē parastais, normālais un vienkāršais Antons Korbīns ir viens no popkultūras mītu radītājiem – tieši viņa iesaiņojums (fotogrāfijas žurnāliem, albumu vāki, mūzikas videoklipu režija u.c.) piešķir papildu vērtību viņa izvēlētiem izklaides industrijas pārstāvjiem. Papildu vērtība – šķietami cilvēciska vienkāršība un parastums, kā tik ļoti pietrūkst tajā glamour žurnālu pasaulē, kurā esam pieraduši redzēt vienas vienīgas pirmizrādes, atklāšanas, godināšanas, balvu pasniegšanas un citādas ballītes. Kaut kādā brīdī taču tie paši skaistie, bagātie un laimīgie, piemēram, iedzer kafiju vai vienkārši pāriet pāri ielai un turklāt arī paspēj saražot ierakstus, videoklipus, filmas un visu to pārējo aktuālo popkultūras produkciju, ar kuru aizpildīt globālās vilšanās izdedzinātu emocionālo tukšumu. Izstādes "Mortals/Mirstīgie" fotogrāfiju pievilcība slēpjas tieši to vienkāršībā. Korbīns kā fotogrāfs, protams, izmanto atsauces uz glamour žurnālu estētiku, kino klasiku un melnbaltā foto ikoniskajiem tēliem, bet bez vizuāliem pārsteigumiem un lētiem efektiem. Izstādē redzamas galvenokārt melnbaltas fotogrāfijas, kas pēc rokraksta varētu piederēt arī kādam 60. gadu salonfotogrāfam, – izmantota ļoti skaidra un vienkārša kompozīcija, daudz tuvplānu, klasiskajai melnbaltajai estētikai tik piemērotais grauds, kā fons izvēlētas klaji simboliskas un acumirklī noskaņu definējošas nianses (ja fotogrāfijai jārada skumji apcerīga noskaņa, fonā lai būtu vientuļš elektrības stabs lauka vidū un aizlidojoši putni). Atšķirībā no citiem zvaigžņu fotogrāfiem (piemēram, Ričarda Avedona vai Helmuta Ņūtona, kuri savā vizuālajā valodā nereti ir pa īstam perversi – vai nu apsēsti ar erotiskām vīzijām, vai vienkārši kļuvuši ciniski) Antons ir vienkārši normāls. Ņūtons labprāt izmanto zvaigznes, lai izspēlētu pats savu šarmanti samaitāto, noslēpumaino un pārdabiski skaisto teātri, bet Korbīns godīgi kā lauku zēns ļauj zvaigznēm spēlēt pašām sevi un ekshibicionēt uz velna paraušanu. Korbīnam fotogrāfija nav līdzeklis savas misijas izpildīšanai vai arī sava ego izpaušanai – viņam tikai patīk mūzika, un tas arī viss, kā viņš pats daudzkārt teicis. Lūk, cik vienkārši, cik normāli! Kaut arī Korbīns tādu iespēju sniedz, fotografētās zvaigznes nez kāpēc nevēlas izskatīties īpaši jaunākas, seksīgākas un gudrākas, nekā ir, – acīmredzot Antonam ar savu sirsnīgo un atvērto attieksmi izdodas kļūt par "draugu" kaut uz pāris stundām. Nereti pat tik atbildīgam notikumam kā albuma vāks Korbīns fotografē mūziķus "privāti" – bez stilista, grimētāja, mākslinieka, friziera un visiem pārējiem, kas parasti ir pašsaprotami dalībnieki pat tad, kad jogurta reklāmai jānofotografē meitene pludmalē. Kā īsts draugs viņš paviesojas pie portretējamā, kopā ar viņu iedzer vai pastaigājas parkā, un tā, "pa ceļam", tapis ne viens vien no populārajiem Korbīna mūziķu portretiem. Viņš nestrādā kā apnicīgs paparaci, kas dzeltenās preses vajadzībām kāri tver katru "pikantu detaļu", pārpratumu un neveiksmi, lai uzrādītu gavilējošam pūlim kādu slavenību nepiedienīgā pozā, neglīti saģērbtu vai vienkārši paģirainu un nelaimīgu. Korbīns ļauj portretrējamiem spēlēt sevi, nemēģinot viņus "pieķert", "atklāt", "atkailināt" vai citādi manipulēt ar loģisko pretrunu starp zvaigznes publisko tēlu un fizioloģisko esību. "Es" un "viņi" Neapšaubāmi, Korbīns ir estēts visai klasiskā izpratnē. Pat fotogrāfiju noformējums izstādē bija klasisks – lielas fotogrāfijas glītos, solīdos rāmjos, mazas fotogrāfijas pieklājīgos paspartū un koka rāmīšos, viss kā muzejam vai mūžībai sagatavots. Kontrastam – izstādes nosaukums. Kaut gan portretētie cilvēki taču pretendē uz zināmu nemirstību, vismaz pāris paaudžu robežās, un viņu filmas, mūzikas ieraksti un dzeja dzīvos ilgāk par viņiem pašiem. Tomēr Korbīns gribējis mums pavēstīt, ka "viņi ir tādi paši cilvēki kā mēs". Tā nu gan nav taisnība. Zvaigznes Korbīna fotogrāfijās apmierina mūsu stereotipiskās gaidas – viss ir tieši tā, kā iedomājamies: Toms Veits streipuļo, un Kraftwerk, kā pierasts, nedara vispār neko, savukārt videoklipos un koncertos redzamās skaistās, noslēpumainās un ietekmīgās sievietes Korbīna fotogrāfijās mūžīgi paliks tikpat skaistas. Varbūt nemaz nav iespējams abstrahēties no zvaigžņu personības un ievietot Korbīna portretus jaunā koordinātu tīklā – galu galā autors pats ir zvaigžņu apžilbināts un viņam tas patīk. Ļoti iespējams, ka viņš pats no visas sirds tic savu zvaigžņu izredzētībai un nemirstībai, jo visos "Mortals/Mirstīgie" darbos jūtama cieņa un labvēlība pret portretējamo. Ne mazākās ironijas – šis teātris ir viņa dzīve, tas nav nekāds matrikss un mārketinga shēmas. Par zvaigznēm šos cilvēkus padara tieši Korbīns un citi ar līdzīgu attieksmi strādājošie – uz sapņiem un ilūzijām viņi būvē estētisku, mākslīgu, samākslotu un māksliniecisku vizuālo tēlu galeriju. Un, protams, tur ir arī kaut kas, kas tomēr atšķir "viņus" no "mums". Varbūt tas ir talants, varbūt personīgā harisma, varbūt veiksme vai vēl citi faktori, bet šis "kaut kas" piesaista uzmanību, skatītājs grib ieraudzīt fotogrāfijā vairāk, nekā jelkad iedomātos tur saskatīt, ja būtu attēlots anonīms cilvēks no nekurienes. Popularitātes piešķirtā harisma lielākoties jau dzīvo mūsu – skatītāju – galvā: mēs reaģējam uz vizuālo simbolu, par kuru ar prieku maksājam, ja esam noticējuši un iekārojuši. Šīs zvaigznes ir pārņemtas ar sevi, nevienam neko nevajag, jo viss jau ir, – piemēram, tikai retais no portretētajiem skatās fotoobjektīva virzienā, un to var tulkot kā pašpietiekamības manifestāciju, pavisam normālas neieinteresētības pozu, kādu ieņem katrs, kurš pats ar sevi mierā un neko negaida no ārpuses. Galu galā tas, kurš pieradis pozēt, pilnīgi neapzināti izskatās labi un sēž ar taisnu muguru pat drošā vientulībā pieczvaigžņu viesnīcas tualetē. Pašlaik Antons Korbīns ir populārs un viņa fotogrāfijas – ļoti šodienīgas. Kā kosmopolītiskās vizuālās kultūras esence – pieprasītas, popsīgas un pievilcīgas savā naivajā vienkāršībā. Savā ziņā arī ļoti nomierinošas – vienmēr taču patīkami skatīties uz kādu, kurš pašapzinīgi un koncentrēti nodarbojas ar to, kas pašam patīk (it īpaši to var attiecināt uz Korbīna pašportretu sēriju, kurā viņš ar skolniecisku aizrautību pārģērbies par vairākiem 20. gs. roka klasiķiem). Gluži kā small-talk vairāku stundu garumā, arī šī izstāde neatstāja vietu refleksijai par jēgas iespējamību. Fascinējoša tiem, kuri lasa zvaigžņu sejas kā citātu krājumu. Nekaitīga, bet glīta tiem, kuri melnbaltās fotogrāfijas mīlestības vārdā grib un var abstrahēties no slavenību kulta. | |
| Atgriezties | |
