VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Joprojām neizceltais ģēnijs Georgs Šenbergs Ineta Purmale Mainīgs un neprognozējams savos darbos kā aizvadītais pavasaris – tā klasiskās mākslas galerijā “Antonija” ienāca Georgs Ansis Jānis Šenbergs (1915–1989). Viņš pats jau vairs ne, bet viņa darbi. Kaut varētu teikt arī tā, jo viņš ir viņa gleznas. Mākslinieks, kas sevi pilnībā, bez atlikuma ielicis savā mākslā. Tāpēc arī izstādei dots nosaukums “Dienasgrāmata”. Doma par Georga Šenberga izstādes rīkošanu radās nejauši. Galerijā bieži tiek piedāvāti dažādu mākslinieku darbi, un te, kādā pavasara dienā, tika atnestas divas neliela formāta Georga Šenberga gleznas. Tā kā galerija “Antonija” specializējusies klasiskajā mākslā, tad klasiķu darbi šeit nonāk bieži. Taču šīs gleznas pārsteidza ar īpašo individualitāti, rokrakstu, šarmu, tās ļoti atšķīrās no latviešu glezniecībai raksturīgajām kvalitātēm. Radās vēlme pameklēt vēl kādus darbus, un tā galerijas apmeklētājiem tika piedāvātas septiņas Georga Šenberga gleznas un sešpadsmit lapas ar mākslinieka meditatīviem tekstiem. Šī bija tā retā reize galerijas dzīvē, kad darbi tika pārdoti jau pirms izstādes atklāšanas. | |
| |
| Kas bija šis mākslinieks, par kuru tik maz zināms, bet kura darbi tiek ļoti augstu novērtēti? Plašākam mākslas cienītāju lokam Georga Šenberga vārds tapa pazīstamāks 1966. gadā, kad viņa sieva Beate Šenberga (porcelāna apstrādes māksliniece, gleznotāja) nodeva viņa gleznas izstādē. Pats viņš to neatļāvās. Viņam nebija vajadzīgs māksliniekiem tik raksturīgais, cilvēcīgi saprotamais sabiedrības novērtējums. Georgs Šenbergs jutās pašpietiekams. Iespējams, ka tā bija tikai aizsargreakcija pret tolaik pastāvošo mākslas konjunktūru. Vēlāk jau viņš pats atlasīja darbus ikgadējām “Rudens” izstādēm, un tie tika eksponēti arī citur. Georga Šenberga pirmā personālizstāde notika 1988. gadā, kad mākslinieks jau bija sasniedzis 73 gadu vecumu. Kāpēc tā? Iespējams, ka vaina meklējama viņa noslēgtajā, savdabīgajā dzīves uztverē. Māksliniece Felicita Pauļuka, viens no retajiem cilvēkiem, kas bijusi pazīstama ar šo neordināro mākslinieku – viņas un gleznotāja Jāņa Pauļuka laulību liecinieku (Jānis Pauļuks bija viens no nedaudzajiem Georga Šenberga sarunu biedriem) –, kavējoties atmiņās, atceras: “Runāt – tas nebija viņa izteiksmes lauks. Varēja just, ka viņš šo īpašību nebija izkopis. Tas nebija viņa spēks. Spēks bija viņa darbi, kuros ne sižets, bet garīgais lauks ir tas būtiskākais.” Georga Šenberga darbi tapa ļoti lēni. Pie viena darba viņš varēja strādāt pat divdesmit gadus. Viena gada laikā tapa aptuveni divas gleznas. Tāpēc viņa darbi ir liels retums. Lielākā to daļa ir saglabājušies Valsts Mākslas muzejā un Mākslinieku savienības muzejā, pārējie – privātkolekcijās, no kurām savulaik lielākā piederēja Valdemāram Helmanim, galerijas “MMM” īpašniekam. Diemžēl liela daļa no Šenberga darbiem gāja bojā ugunsgrēkā 90. gados. Georga Šenberga darbi atrodami arī ASV, Nensijas un Nortona Dodžu kolekcijā Zimmerli Mākslas muzejā. Tik neparasti ir saskarties jau zināmajā mākslas pasaulē ar patiesi oriģinālu un savdabīgu glezniecību. Liekas, mākslinieks, iemiesojoties mākslā, parāda gan dzīves, gan mākslas paradoksalitāti, nonākot pašas glezniecības būtības sirdī, kur skaistais eksistē blakus neglītajam, trauslais – robustajam, kur krāszieds tik kolorīts kā pati dzīve. Uz šādām pārdomām mani uzvedināja galerijā nonākušās gleznas un dzeltenīgi brūnās lapas ar mākslinieka gara pierakstiem. Kā gan nosaukt šos domu – meditāciju tekstus? Tie droši vien tapuši kā pašizpausme un domāti vienīgi sev, veidojot savu rakstību, kas brīžiem atgādina simbolus, citviet šifrētus kodus. Savā ziņkārībā, mēģinot mazliet tuvāk piekļūt māksliniekam, centos šos domu un burtu vijumus atšifrēt. Taču nonācu strupceļā. Zīmes vēl padevās atšifrēšanai, bet vārdi radīja haosu, kura jēgu saprata vien pats mākslinieks. Lielā nesapratnē un cerībā rast visam izskaidrojumu, devos pie mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes, un abas nonācām pie secinājuma, ka piezīmēm nav jābūt tulkotām, jo tās slēpj sevī mākslinieka zemapziņas kodu un mums atliek tās uztvert vien kā liecības un zīmes no mākslinieka meditācijām, kas īstenībā ir tik ļoti personīgas, ka rada pat kauna sajūtu, kā ielūkojoties kāda intīmā dzīvē. Izstādē apskatāmie darbi fascinēja un suģestēja ar savu māksliniecisko vitalitāti. Septiņos darbos kā dienasgrāmatas lapās pazib mākslinieka personības daudzšķautņainie uzplaiksnījumi. Katrs darbs parāda gleznotāja iespējas plašā gradācijā. Ne velti viens no Georga Šenberga skolotājiem Valdemārs Tone savā laikā izteicies, ka šis visīstenākais talants ir apveltīts ar absolūto redzi. Divi no darbiem, kuros portretēts Krišjānis Barons, rāda pilnīgi pretēju interpretāciju. Gleznā “Krišjānis Barons”, kura ir kā Faberžē ola, izsmalcināta un pilnasinīga, Dainu tēva seja ietverta mažonīgā matu un bārdas ovālā. Līniju vijums atgādina renesanses laikā modē nākušo ornamentu, veidojot svarīgu Šenberga mākslas elementu – smalku līniju un faktūru rakstu. Sejas vaibsti, iezīmēti ar parasto zīmuli, ļauj mums saskatīt Barona seju, kas nemaz nav mīlīga, drīzāk par kaut ko norūpējusies. Šim darbam jūtama stingra ovāla konstrukcija, kas raksturo mākslinieka tieksmi uz ģeometriskiem aprēķiniem, matemātiskām manipulācijām gleznu proporciju un formātu aprēķinos, velkot paralēles ar dižo renesanses ģēniju Leonardo da Vinči. Otrs darbs “Krišjāņa Barona portrets”, kas kompozicionāli dalās trīs daļās (šis dalījums visai raksturīgs Šenberga darbiem), pārsteidz ar lielisko kolorīta risinājumu. Iespējams, viņš nedaudz ietekmējies no dižajiem māksliniekiem Dīrera un Krānaha. Lai gan pats gleznotājs apgalvojis: “Pasaule man nav nekāds līdzautors,” – un šajos vārdos nav nedz lepnības, nedz iedomības, bet gan pārliecība. Interesanti, ka pēc materiāliem, ko caurskatīju Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā un ko savācis mākslas vēsturnieks Zigurds Konstants, Georga Šenberga attieksme pret dainu kārtotāju bijusi visai pretrunīga un nebūt ne pozitīva. Kā pretnosacījumu pozitīvā nozīmē viņš izcēlis Pētera Šmita pieeju dainu kārtošanai. Caur ierastā stereotipā Baltā tēva masku mākslinieks centies parādīt, cik pretrunīgs kā cilvēks bijis lielais dainu vācējs un kārtotājs. Tie nav portreti klasiskā izpratnē, drīzāk tā ir attieksme pret dainām, paša Georga Šenberga “domu pašportrets”. Izstādes centrālais darbs nenoliedzami bija glezna “Mana pasaule”. Mākslinieks darbam izvēlējies apļa formu, kas jau pats par sevi ir kompozicionāli grūts uzdevums. Darbs vairākkārt ticis izstādīts. Šis monumentālais šedevrs tapis divdesmit gadu laikā, un daži mākslas zinātnieki uzskata, ka tas vēl joprojām nav pabeigts. Saturiski un kompozicionāli daudzslāņains, tas nenoliedzami pievelk ar tādu kā mistiku. Kompozīcijas centrā atrodas it kā bērna seja, kas raugās pasaulē ar mākslinieka naivi bērnišķīgajām acīm. Ap to dzīvo kosmiska haosa pilna pasaule. Konkrētais te mijas ar vīzijām, tēliem, asociācijām. Cilvēka galvas un ķermeņa, pretskata un profila elementi apvienojas vienā tēlā, veidojot asociācijas ar seno ēģiptiešu mākslu. Mākslinieks cenšas panākt neiespējamo, radīt telpu plaknē, izmantojot visus sev zināmos glezniecības paņēmienus, kā arī savu individuālo tehniku. Glezna “Dāma” liek nojaust līdzību ar renesanses meistaru darbiem. Šo gleznu mākslinieks radījis, izmantojot savu veco krāsu paleti. Ieraugot neparasti izsmalcināto darbu, domās salīdzinu to ar Djego Velaskesa radīto infantes Margaritas tēlu. Melnais fons un uzirdinātais krāszieds it kā dārgakmeņos mirdzošā tērpā vēl vairāk pastiprina šo iespaidu. Jaušams, ka seja ir izdomāta – nekonkrēta. Mākslinieks bieži savos darbos izmantojis lupu, tādējādi izstrādājot sīkdetaļas. Pavisam citāds ir darbs “Ziema”, kas stingri balstās uz ģeometrisku konstrukciju. Pats Georgs Šenbergs teicis: “Zīmējumu es uzskatu kā sagatavošanos.” Pārsteidzošas ir dābolainās debesis un baltā sniega harmonija. Glezna “Tukuma ainava” rada sajūtas par vasaras otru pusi – pelēcīgi negaisa mākoņi savilkušies pār nopļauto pļavu. Pamalē jau līst, tālējā mežiņa ietērps aizplīvurots, bet zāle vēl saglabājusi karstās dienas siltumu. Gaiss smaržo.... Vasara pilnbriedā. Gleznā “Pavasaris” apbrīnojama koloristiskā varēšana – spēja vispārināt pašu vienkāršāko, ikdienišķo. Arī šai darbā ienāk trešā dimensija, pirmajā brīdī it kā neieraugāmie cilvēku tēli, kas ar zīmuli ieskicēti darbā, vedinot uz bērnu dienu aizrautīgo spēli “kur, kas paslēpies”. Gleznu formāti ir ļoti dažādi. Visas gleznas radītas uz saplākšņa, kas bieži vien ir stiķēts. Šis materiāls bija māksliniekam pieejamākais, jo reālā dzīvē viņš nepārtraukti cīnījās ar trūkumu, bet tas nebija viņam traucēklis radīt augstvērtīgu mākslu. Darbiem tas piešķir papildu neatkārtojamību. Georgs Šenbergs bija unikāla parādība latviešu pēckara glezniecībā. Mūsu vēl joprojām neizceltais ģēnijs. Bet laikam tāds ir daudzu ģēniju liktenis – būt sava laika nesaprastiem. Ļoti ceru, ka mums būs iespēja iepazīt šo meistaru ar Zigurda Konstanta rakstītās monogrāfijas palīdzību. Georga Šenberga daiļrade ir vientuļa cilvēka redzējums, ļoti personīga un tai pašā laikā pārpasaulīga māksla – glezniecība, kas stāv pāri laikam, kur konkrēta darba vizualitāte kalpo kādas augstākas patiesības atklāsmei. | |
| Atgriezties | |
