VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Beļģijas māksla – zināmā, Valonijas – nezināmā Ginta Gerharde-Upeniece Šodien, kad Briseles vārds mūsu apziņā jau ir nesaraujami saistīts ar Eiropas Savienības politiskajām aktivitātēm, jāatzīst, ka šīs zemes kultūras dzīve uz citu politisko un sociālo notikumu fona vairs nav tik pamanāma. Tomēr tieši starpvalstu līgums, kas tika noslēgts 2002. gadā starp Valonijas reģionu, Beļģijas franču kopienu Wallonie-Bruxelles un Latvijas Republiku, bija garants, lai kultūras jomā atkal iesāktos jauns sadarbības posms. | |
 | |
| "Es neuzdrošinos rakstīt, ka mēs ieņemam vienu no pirmajām vietām
visās mākslās. Mums ir ievērojami rakstnieki un vērtīgi skaņraži. Bet
būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka literatūras un mūzikas laukos mēs varētu
radīt meistarus vienā augstumā ar Danti vai Gēti vai nostādīt ko blakus
Mocartam un Bēthovenam. Vispirms mēs esam gleznotāji. Mums ir krāsu
jutoņa.(..) Mūsu jaunākie krāsu meistari ir vecāko cienīgi, un
tagadējie turpina lielo tradīciju,"1 – tā 1927. gadā Beļģijas mākslas
izstādē Rīgā savas zemes mākslu raksturoja Beļģijas zinātnes un mākslas
ministrs Kamils Īsmanss (Camille Huysmans). Nepilni astoņdesmit gadi ir
robežšķirtne, lai Rīgā atkal būtu skatāma šīs zemes māksla. Valsts
Mākslas muzejā no š. g. 9. maija līdz 5. jūnijam skatītājiem un mākslas
speciālistu lokam tika piedāvāta vērienīga izstāde "ART/W20.
Divdesmitais gadsimts Valonijas mākslā", kuras idejas pieteicēja bija
Beļģijas franču kopiena Wallonie-Bruxelles, tās realizētājs un kurators
– Monsas Mākslas muzeja direktors Mišels de Reimekers (Michel De
Reymaeker). Ekspozīcija tapa sadarbībā ar Valsts Mākslas muzeja
speciālistiem. Pirmā izstāde – 20. gs. mākslas parāde daudz plašākā izvērsumā – notika Monsas pilsētas muzejos no 2001. gada oktobra līdz 2002. gada janvārim. Tā bija apjomīga ekspozīcija, kurā vienkopus bija eksponēti vairāk nekā 250 mākslinieku 350 darbi. Divas atšķirīgas izstādes uz šo darbu bāzes notika 2002. gadā Tallinā un Bukarestē. Veidojot izstādi Valsts Mākslas muzejam Rīgā, tika veikta muzeja Baltajai zālei speciāli piemērotu darbu atlase. Kādas asociācijas raisīja redzētais? Skatītāju, mākslinieku, mākslas kritiķu u.c. kultūras pārstāvju sarunās ekspozīcija, šķiet, bija iekļaujama vairākos atslēgas vārdos vai pieturas punktos, ap kuriem veidojās pārējie informācijas slāņi. Vispirms jau jēdziens "valoņu māksla" – vai tas mums uzreiz zināms un pazīstams? Flāmu mākslā mēs atceramies tādu klasiķu vārdus kā Pīters Pauls Rubenss, Antoniss van Deiks vai Jākobs Jordānss. Varbūt tieši pasaulslaveno flāmu vecmeistaru klātbūtne kalpoja par ierosmi Beļģijas franciski runājošā reģiona daļai 1911. gadā Šarlruā sarīkot pirmo Valonijas mākslas kopīgo manifestāciju, kas vienlaicīgi demonstrēja gan sava laika mākslinieku devumu, gan piedāvāja atskatu tieši franciski runājošā reģiona pagātnē. Paralēli darbību sāka arī asociācija "Valoņu mākslas draugi" (Les Amis de l'art wallon).2 Savukārt Ljēžā viens no nozīmīgākajiem kultūras identitātes apliecinājumiem ir Valoņu mākslas muzejs (Le Musēe de l'art wallon), kurā glabājas bagātīgas šī reģiona mākslas kolekcijas no 18. gs. līdz mūsdienām. Rīgai piedāvātās izstādes uztverē nepārprotamais pieturas punkts bija Valonijas mākslas piederība nozīmīgākajiem 20. gs. stilistiskajiem virzieniem, kas liecina par saistību ar Eiropas un pasaules mākslas aktualitātēm. Izstādi ievadīja simbolisma paraugi – Emīla Mota (Emile Motte) kompozīcijas, bet noslēdza Emīla Demeta (Emile Desmedt) objekts "Saruna/Saglabāšana" (1997), kas līdzīgi slieksnim kļuva par fināla akcentu ekspozīcijai, kur 20. gs. pirmās puses darbi sadzīvoja ar laikmetīgo mākslu kā vienots veselums. Valoņu mākslai ir raksturīgi stāstījuma elementi (Pjēra Polī (Pierre Paulus) sociālās ievirzes sižeti), reālisms tā dažādākajās izpausmēs, ekspresionisma un citu virzienu mijiedarbē, apvienojot modernismu un klasiskās glezniecības vērtības. 20. gs. pirmajā pusē nozīmīga ir grupas Nervia (dib. 1928) darbība. Te vienkopus sevi pieteic domubiedri bez līdera kā harismātiskas personības – māksliniekus šajā laikā vieno neohumānisma idejas. Tā ir raksturīga 20. gs. pirmās puses glezniecība: Anto Karts (Anto Carte), Luī Bisrē (Louis Buisseret), Franss Depoters (Frans Depooter), Leons Devo (Lēon Devos), Leons Navess (Lēon Navez), Tafs Valē (Taf Wallet), Žans Vinanss (Jean Winance). Ja akcentējam ekspresionismu šai vidē, tad pretēji vācu ekspresijai valoņi nav tendēti uz negatīvu baisumu, bet uzsver latīņu emocionālo jūtīgumu (Anto Karts. Pietà, 1918). Pašportretu virkne – personības, katra par sevi atšķirīga, tomēr iekļaujas reālisma ietvaros (Leons Navess. "Pašportrets", 1927; Žans Vinanss. "Pašportrets", 1933; Andrē Boskē (Andrē Bosquet). "Atpūta jeb pašportrets baltā", ap 1938). Ekspozīcijā bija ieskicēti dažādi stilistiskie akcenti, toskait abstrakcionisms – Marsela Luī Boņē (Marcel-Louis Baugniet) ģeometrijā vai grupas Art Abstrait pārstāvja Pola Birī (Pol Bury) koloristiskajā intensitātē ("Abstraktā kompozīcija", 1950). Tomēr īpaši nozīmīga bija sirreālisma klātbūtne visa gadsimta hronoloģijā. Izstādes centrālais darbs bija Pola Delvo (Paul Delvaux) "Logs" (1936), kurā trausls sievietes profils raugās uz citu realitāti – ainavu, bet to ieskauj pelēks ierāmējums, kas sasaucās ar Baltās zāles kolonnu pelēko klasisko ritmu. Līdzās bija skatāmi arī laikabiedru Pola Renota (Paul Renotte) un Ogista Mambūra (Auguste Mambour) sirreālisma garā veidotas kompozīcijas, kā arī Remī van den Abeles (Rēmy van den Abeele) un Luī van de Špīgeles (Louis Van De Spiegele) visai atšķirīgās atsauces virziena ietvaros gadsimta otrajā pusē. No sirreālisma izpausmēm fotogrāfijā interesi raisa Marsela Lefranka (Marcel Lefrancq) noskaņu fotogrāfijas, kā arī Damjēna Istinksa (Damien Hustinx), Daniela Mišjela (Daniel Michiels) vai Ežēna Lemēra (Eugène Lemaire) kluso dabu melnbaltie fotouzņēmumi jeb, no franču valodas burtiski tulkojot, "Mirusī daba" (Nature morte). Īpaša mirkļa noskaņa un klātesamības efekts piemīt Renē Magrita (Renē Magritte) sadzīviski mākslinieciskajām fotogrāfijām – spēlēm ar zemapziņu, realitāšu krustošanos, lietu, priekšmetu vai laikabiedru fiksējumu ikdienā ar teatrālisma klātbūtni. Viena būtiska starptautiskas izstādes pašvērtība ir pasaulē slaveni mākslinieku vārdi. Šajā ekspozīcijā – Pols Delvo un Renē Magrits. Tomēr šāda rakstura ekspozīcijās, kur galvenā ideja ir aptvert visu 20. gs., nav iespējams, runājot par personībām, veltīt tām pietiekamu uzmanību. Lai novērtētu šo meistaru klātbūtni kā akcentu ekspozīcijā, ar viņu daiļradi skatītājam faktiski ir jābūt pazīstamam jau iepriekš, vērtējot viņu darbus Eiropas muzejos vai monogrāfiska rakstura izdevumos. Arī Magrita darbs "Aizliegtā pasaule" (1943) izstādē bija iekļauts tikai kā piemērs, kas pārstāv viņa "Renuāra periodu", nepretendējot runāt par Magrita daiļrades spožākajām virsotnēm. Tomēr atklājums mums vismaz bija tas, ka Magrita un Delvo radošais mantojums ir pieskaitāms valoņu mākslas identitātei. Kā nākamais princips izstādes darbu atlasē jāmin līdzsvarotība. Bija pārstāvēti visi mākslas veidi: glezniecība, tēlniecība, zīmējums, fotogrāfijas, objekti. Tomēr lielākā nozīme bija atvēlēta tieši glezniecībai – savulaik beļģu kolekcijas veidolā tā ietekmēja latviešu glezniecības virzību. Ekspozīciju noslēdza laikmetīgā glezniecība – Žana Pjēra Ransonē (Jean-Pierre Ransonnet) nosacītā abstrakcija "Sieviete mežā. Zilā sērija" (1998). Kopumā šo līdzsvara un harmonijas dominanti neizjauca pat Johana Meila (Johan Muyle) rotējošais objekts "Tavs triks esmu es", savukārt vertikālais akcents – antīkais sievietes portrets – jau ir atpazīts veltījumā modernismam – Žana Reta (Jean Rets) kompozīcijā "Godinot Pikaso" (1951), kas vēlreiz atgādina saistību ar pārmantoto latīnisko pasaulsizjūtu. Projekta organizatorisko amplitūdu apliecināja fakts, ka darbi bija atlasīti no daudzām mākslas krātuvēm – Monsas Mākslas muzeja, Beļģijas valsts kolekcijas, Beļģijas franču kopienas Wallonie-Bruxelles vākuma, Valoņu mākslas muzeja Ljēžā, kopienas Wallonie-Bruxelles Fotogrāfijas muzeja Šarlruā, Beļģu mūsdienas mākslas fonda Briselē, no galerijām Quadri un Galerie Groupe 2, Eno provinces kolekcijas, Ikselas pašvaldības muzeja un daudzām privātkolekcijām. Ieskats Valonijas mākslā atgādina arī jau Latvijas pirmās neatkarības laikā uzsākto veiksmīgo sadarbību kultūras jomā. 1927. gadā Rīgas pilsētas muzejā (tag. Valsts Mākslas muzejs) bija skatāma plaša Beļģijas mākslas izstāde, pēc kuras Latvijas valsts saņēma dāvinājumu – Beļģijas mākslas kolekciju, kas tagad glabājas Ārzemju mākslas muzejā. Anto Karta, Leona Navesa, Pjēra Polī u.c. mākslinieku vārdi jau Latvijas skatītājam ir pazīstami. Saņemot minēto dāvinājumu, toreiz, 20. gs. 30. gados, tika uzsvērta vienas valsts divu dažādo tautu mākslas vērtība kā vienots veselums: "Visos šajos darbos atspoguļojas valoņu un flāmu divējādā īstenības uztvere. Viņos vairāk vai mazāk izpaužas reālisma lielais princips, kas kopš skolas sākuma vadījis ziemeļu gleznotāju prātus un roku, jo tie reti nododas tīri intelektuālai un abstraktai mākslai. Šī divējādā uztvere dažreiz sakūst un sajaucas to gleznotāju darbos, kuros savienojušās divu tautību asinis. Bet šie darbi tomēr vienmēr uzglabā tās vietas un vides īpatnības, kurā tie radušies un veidojušies."3 Līdz ar to paliek neatbildēts jautājums – vai valoņu un flāmu māksla ir absolūti pretmeti vai savstarpēji viena otru papildinošas vērtības? Sarunās ar izstādes organizētajiem izskanēja doma, ka nākotnē arī Beļģijā būtu piedāvājama izstāde – kāds no latviešu mākslas aspektiem, kas realizētos projekta veidā Valonijas muzejos. Latviešu skatītājam un mākslas baudītājam nenoliedzami būtu interesanti skatīt arī flāmu mākslas tendences laikmetu šķērsgriezumā. Bet mūsdienu straujajā globalizācijas laikmetā arvien vairāk jūtama katras nācijas vēlēšanās apliecināt sevi un vēstīt par to, ka tā ir atšķirīga un neatkārtojama gan ar savu vēsturisko mantojumu un tradīcijām, gan šodienas kultūru. | |
| Atgriezties | |
