VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mazais zēns Japānas māksla subkultūras eksplozijā Irēna Bužinska | |
| |
| Viņu mēdz salīdzināt ar Endiju Vorholu. Taču ir dzirdēti arī
apgalvojumi, ka Vorhola komerciālajam pragmatismam viņš pievienojis
Klementa Grīnberga teorētiskās domas dziļumu un vērienu. Tā vai citādi
– ikviens japāņu mākslinieka Takasi Murakami (Takashi Murakami) darbs
un projekts izraisa plašu rezonansi sabiedrībā. Minētais attiecināms
arī uz viņa pēdējo projektu – izstādi "Mazais zēns: Japānas
subkultūras eksplozijas māksla" (Little Boy: The Arts of Japan's
Exploding Subculture), kas no 2005. gada 8. aprīļa līdz 24. jūlijam
bija apskatāma Ņujorkā, Japāņu biedrības telpās. Izstādei bija vistiešākais sakars ar traģiskajiem notikumiem pirms 60 gadiem Otrā pasaules kara beigās. Man laimējās atkal ierasties Ņujorkā pavasarī, kad Maskavā Krievija gatavojās atzīmēt apaļo gadadienu kopš kara beigām. Turpretī Amerikā jubilejai vispār nebija nekādas nozīmes: TV un pārējo masu mediju skatieni bija pievērsti Maikla Džeksona kārtējai tiesas prāvai un kādas līgavas aizbēgšanai no mājām kāzu priekšvakarā... Amerikāņi neapgrūtina sevi ar liekiem faktiem, skaitļiem un informāciju par to, kas notiek citur pasaulē. Karš ir beidzies pirms sešdesmit gadiem, un vai tik būtiski izstādes tekstos minēt, kad konkrēti tika nomestas pirmās atombumbas? Pietiek ar gadskaitli – 1945. gads. Pie mums pat Ilzes Konstantes sastādītajā Leo Kokles albumā lasīju precīzu datumu: 6. augusts – Hirosima, 9. augusts – Nagasaki. Amerikāņi, izdodot lielisku albumu par krāsainās fotogrāfijas sākumiem, pašu fotografēta dokumentāla attēla parakstā sniedz neticamu informāciju: "Hirosima pēc atombumbas eksplozijas. 1945. gada jūlijs." (!) Vēl maza detaļa. Takasi Murakami veidoto izstādi pirmoreiz apmeklēju 1. maijā un pilnīgas nejaušības dēļ kļuvu par aculiecinieci Miera maršam, kas no 1. avēnijas, virzoties garām Japāņu biedrības ēkai pa Austrumu 47. ielu, turpināja kustību 2. avēnijā. Dažādu tautību cilvēku tūkstoši – arī Korejas, Vjetnamas, Persijas līča kara veterāni – vienbalsīgi skandēja "Nost karu!", "Nekad vairs Hirosimu!"... Kā izrādījās, izstādei ar pirms tam redzēto Miera maršu bija vistiešākais sakars: uz Hirosimu nomestās bumbas kodētais nosaukums bija "Mazais zēns". Nagasaki trāpīja "Lielais resnais" (Big Fat). Pēc Takasi Murakami domām, šāda mēroga traģēdija ir ne tikai ietekmējusi valsts vēsturisko attīstību, bet lielā mērā arī mainījusi tautas pašapziņu, psiholoģisko stāvokli, vērtību kritērijus un ļāvusi attīstīties tādām masu kultūras formām, kuru esamība un izplatība Japānas kultūras kopainā ir skaidrojama vienīgi ar atombumbas eksplozijas iedarbību, spēku un mērogiem. Sešdesmit gadi ir bijis īss, bet ļoti intensīvs dažādu subkultūras formu eksplozijas laiks. Murakami ir pārliecināts, ka Japānā radīta unikāla popkultūras forma – otaku, kas nosaka visu: vairāku paaudžu ģērbšanās stilu, uzvedības veidu, aizraušanos ar visu neparasto. Otaku ir ļoti plašs termins, un to lieto atšķirīgi Japānā un ārpus tās. Ar to var apzīmēt gan vienas sabiedrības daļas apsēstību, fanošanu par katastrofām, atkarību no šausmu un zinātniskās fantastikas filmām ar plašiem specefektu skatiem. Ar otaku var apzīmēt arī fanātisku aizraušanos ar ko pavisam pretēju – interesi par mangu, japāņu komiksiem, īpaši skolas meiteņu vidū izplatītajiem erotiskajiem komiksiem. Savukārt šo otaku virzienu apzīmē ar terminu kawaii, un tā ir arī infantila attieksme, pieaugušo bērnišķīga izturēšanās, aizraušanās ar rotaļlietām, mazu meiteņu kults jeb "Lolitas komplekss" un arī "apburošās meitenes" jeb bishojo popularitāte. Turpretī Rietumos kādas masu kultūras nozares pārzinātājus un fanus, neizprotot šī termina īsto nozīmi, arī mēdz saukt par otaku. Vasedas universitātes pasniedzējs Kaičiro Morikava izstādes katalogā raksta: "Otaku patīk zinātniskā fantastika un animācijas ne tāpēc, kas daudzas lietas ir bezjēdzīgas, bet gan tādēļ, ka tās ir labas un kvalitatīvas. Otaku apliecina kvalitāti." Takasi Murakami veidotā izstāde parādīja ne vien otaku kultūras izpausmes dažādus variantus, bet arī tās pirmsākumus, un no šī viedokļa bija interesanti vērot, kā transformējušies un attīstījušies mūsu priekšstati par briesmām un šausmīgo. Piemēram, pirmais Godzilla – milzu aizvēsturiskais briesmonis, kas pēc atombumbas sprādziena pēkšņi attīstījies jūras dzīlēs. Šodien pirmo, 1954. gadā Japānā radīto specefektu šausmu filmu nevar skatīties bez smaida, bet milzu Godzilla kļuvis par vairāku paaudžu japāņu bērnu iemīļotu rotaļlietu. Turpretī pirms piecdesmit gadiem briesmoņa uzbrukums un pilsētas nopostīšanas ainas daudziem vizuāli atgādināja neseno pagātni – amerikāņu armijas veikto Tokijas bombardēšanu 1945. gada sākumā. Līdzīgas pārvērtības japāņu animācijas filmās ir piedzīvojusi arī atombumbas eksplozija – kodolsēne. Jau 70. gados milzīgu popularitāti bija iemantojusi bērnu animācijas filma Time Bokan, kurā, simbolizējot laimīgas beigas, parādījās šāds bezbēdīgs ‘ "mākonītis". Tieši šo kodolsēnes variantu, aizgūstot tās sākotnējo vizuālo izskatu un nosaukumu, Takasi Murakami izmanto savās gleznās, radot daudzas tā modifikācijas. Te sēņveidīgais mākonis atgādina cilvēka galvaskausu ar dīvainiem ziediem acu vietā, citkārt tas ieguvis naivi sirsnīgu distrofiskas rozā zivs asakas izskatu. Kompānijā ar vēl vienu nelielu mākonīti un citiem, ne mazāk savādiem mākslinieka radītiem tēliem mākonītis bija redzams uz izstādes reklāmas bannera, kas rotāja Japāņu biedrības ēku. Jau izstādes ievadā kara notikumu "vizuālās ikonas" bija zaudējušas agresivitāti un apliecināja savu jauno lomu, kādu tās bija ieguvušas mūsdienu kultūras un mākslas kontekstā. Ļaunums vismaz te bija "apkarots" ar popkultūras anestēzijas līdzekļiem. Visa tālākā izstādes apskate sagādāja aizvien jaunus pārsteigumus un vielu pārdomām par "tīrās" mākslas un masu kultūras attiecībām. Laikam vislabāk šo duālismu simbolizēja Noboru Cubaki (Noboru Tsubaki) objekts Fresh Gasoline (1988–1989). Dzeltenais (japāņu nācijas krāsa) monstrs atgādināja savādu dziļūdens zivi, kuras burbuļveidīgajā ķermenī, pēc paša mākslinieka apgalvojuma, noritēja cīņa starp mīlestību un naidu pret visu amerikānisko. Nedabiski lielās zivs atrašanās Ņujorkā, Japāņu biedrības foajē, vēl vairāk kontrastēja uz ūdenskrātuves fona, kurā peldēja tradicionālās zelta zivtiņas un... spilgti rozā mākslīgās ūdensrozes. Murakami veidotā ‘ izstāde ik uz soļa apstiprināja, ka robežas ir ļoti nosacīts jēdziens Japānas kultūrā, kur izcilas estētiskās kvalitātes, apbrīnojama lakonisma un formas perfekcijas paraugi lieliski sadzīvo ar tikpat efektīgiem salkanības un kiča šedevriem. Kā viens, tā otrs atbilst tradicionāliem japāņu priekšstatiem par skaisto, taču otaku kultūras ietekmē mākslas darbs tiek radīts ar gandrīz fanātisku pārliecību. Šo fanātisko pārliecību vispirms noteikti var attiecināt uz Takasi Murakami. Būdams ne tikai mākslinieks, lielisks organizators un veiksmīgs biznesmenis, bet vienlaikus arī apbruņots ar izcilām zināšanām par savas tautas mākslas vēsturi (to apliecina 1986. gadā Tokijas Nacionālajā mūzikas un mākslas universitātē aizstāvētā disertācija par nihon-ga glezniecības stilu Meidzi ērā (19. gs. beigās nihon-ga bija valdības atbalstīts, mākslīgi radīts glezniecības stils, kurā tika apvienotas Edo ēras tradicionālās mākslas principi un Rietumu mākslas virzienu ietekme), Takasi Murakami izstādes formā spēj veikt socioloģisko pētījumu par Austrumu un Rietumu, "tīrās" mākslas un masu kultūras mijiedarbību Japānā 20. gs. pēdējās desmitgadēs. Vai otaku pētniecība un tās izvirzīšana sabiedrības uzmanības priekšplānā nodrošina arī viņa paša mākslai papildu popularitāti? Atbilde var būt vienīgi apstiprinoša. Murakami mākslas darbi ir izcili Rietumu un Austrumu mijiedarbības paraugi – viņa sekmes un panākumi biznesā ir tam vēl viens pierādījums. Lai tiražētu savus darbus un atbalstītu jaunos māksliniekus, sekojot Vorhola piemēram, Murakami 1995. gadā izveidoja darbnīcu Hiropon Factory (Kaikai Kiki). 1996. gadā mākslinieks patentēja tēlu Mr. DOB, ko viņš izmanto gan savā glezniecībā, gan ražojot suvenīrus un apģērbus – Mr. DOB products. Viņa paraugam seko arī citi Kaikai Kiki darbībā iesaistītie mākslinieki. Juki Osima (Yuki Ohshima) ir populārs grāmatu ilustrators un arī bishojo lelles autors. Lelle ir ļoti pieprasīta kolekcionāru vidū, un papildus tiek ražoti dažādi piederumu komplekti un pat komiksi ar lelles gaitām. Aja Takano (Aya Takano) ir vispāratzīta zinātniskās fantastikas literatūras eksperte. Viņas komiksi Japānā ieguvuši bestselleru statusu. Savukārt ārpus savas valsts robežām viņa vairāk pazīstama kā gleznotāja, kura audeklos parasti attēlo mazas meitenes brīvi lidojam Visumā. Zemes pievilkšanas spēks Takano gleznās iemūžināto meiteņu sapņos neeksistē... MR. ir kāda mākslinieka pseidonīms, ko viņš aizguvis no savulaik populāra sportista. MR. radošo karjeru sāka TV, paralēli veidojot instalācijas no nejauši atrastiem priekšmetiem. Šobrīd MR. glezno un veido meitenes. Veidojot šīs zilacainās nerātnes, mākslinieks cenšas izprast pusaudžu psiholoģiju, iztēli un to, kāpēc viņas vēlas pēc iespējas ilgāk saglabāt savu infantilo un bērnišķīgo izskatu. Jositomo Nara (Yoshitomo Nara) arī vienmēr glezno nedrošības, baiļu un izmisuma pārņemtus bērnus. Uzturoties vairākus gadus Vācijā, šādas izjūtas bija raksturīgas māksliniekam pašam, kad valodas nezināšanas dēļ viņš sākumā nespēja ar citiem saprasties. Pārdzīvotais viņu rosināja precizēt personīgās emocijas un stāvokli, apzināties savu autentiskumu. Nara ne tikai glezno, bet arī sadarbojas ar Japānā populāriem mūziķiem, un tas ir nodrošinājis mākslinieka pazīstamību daudz lielākā sabiedrības daļā. Viņa izstādes ir tikpat populāras kā slavenu mūziķu koncerti, turklāt izstādēs tiek pārdoti suvenīri un rotaļlietas. Nereti šīs produkcijas noformējumā mākslinieks izmanto savu bērnu fotogrāfijas. Hideaki Kavasima (Hideaki Kawashima) arī ir radījis pats savu alter ego tēlu, ko izmanto glezniecībā. Tas nav ne vīrietis, ne sieviete. Seju parasti ieskauj gari, viļņveida mati. Medūzveida formas sejās ir lielas, zilas acis un košas lūpas. Kavasima apgalvo, ka radījis šo tēlu personīgo novērojumu iespaidā: "Gleznot – nozīmē skatīties ikdienas spogulī, kurā ieraugot savu seju es ievēroju, ka tā nereti ir tik atšķirīga." Činacu Bana (Chinatsu Ban) vienmēr glezno vienīgi ziloņus. Viņa uzskata, ka zilonis ir labestības simbols, totēms, kas pasargā no ļauna un rada drošības sajūtu. Zilonis bija mākslinieces iemīļotākā rotaļlieta bērnībā. Tagad viņa mēģina attēlot bērnības atmiņas savās gleznās un skulptūrās, lai arī citos cilvēkos radītu lielas drošības sajūtu. Japāņu biedrības telpās bija apskatāmas mākslinieces gleznas, bet Doris Freedman Plaza 59. ielā netālu no Centrālparka bija novietota skulptūra – ziloņu ģimene, par kuras labsajūtu un komfortu pat sev svešā vidē liecināja arī maza, krāsaina čupiņa. Protams, mākslīga un pilnīgi nekaitīga dabai! Neatņemama šīs izstādes sastāvdaļa bija arī animācijas, zinātniskās fantastikas un šausmu filmu demonstrējumi. Daudzas filmas ir kļuvušas par Japānas kino klasiku. Piemēram, Eidzi Cuburajas (Eiji Tsuburaya) 20. gs. 60. gadu vidū uzņemtās specefektu filmas Ultraman un Ultraseven vai Daicon IV – 1983. gadā radītā animācijas klasika par zinātniskās fantastikas tēmu. Ekspozīcijā atradās arī japāņu robotu ciltstēvs – Mobile Suit Gundam (1979–1980). Lai arī tas bija radīts Roberta Heinleina romāna Starship Troopers (1959) iespaidā, tomēr visai drīz robots kļuva ļoti populārs ne vien Japānā, bet ietekmēja šī žanra kino industrijas attīstību arī ASV. Visās šajās filmās nepārtraukti mijas uzvaras un sakāves ainas, notiek nemitīga graušana un atjaunošana.Protams, labais parasti svin uzvaru. Murakami uzskata, ka zinātniskās fanstastikas filmas, bet īpaši sērija par kosmiskā kuģa Daicon uzvaru japāņiem simbolizēja arī ko vairāk – viņu valsts atdzimšanu pēc sakāves Otrajā pasaules karā, spēju atjaunot nopostītās pilsētas pēc autombumbu eksplozijas un ASV okupācijas, kam Japāna bija pakļauta līdz 1952. gadam. Tieši okupācijas laikā attīstījās vēl viens savdabīgs valūtas pelnīšanas veids – eksportam domātu rotaļlietu izgatavošana. Lelles un dzīvnieki, mašīnas un roboti, fantastiski briesmoņi sākotnēji tika ražoti no skārda, tad no plastmasas. Nereti arī bankas saviem klientiem pasūtīja rotaļlietas – krājkasītes. Teruhisa Kitahara (Teruhisa Kitahara) bija viens no pirmajiem, kas novērtēja šo rotaļlietu kultūrvēsturisko nozīmi. Tagad viņa kolekcijā ir vairāk nekā 50 tūkstoši priekšmetu, un daļa kolekcijas, kas bija eksponēta šajā izstādē, līdz 2006. gada beigām ir apskatāma Walt Disney World Floridā. Kitaharas kolekcijas klātbūtne izstādē veidoja lielisku sasaisti ar citu japāņu popkultūras kulta priekšmetu Hello Kitty – mazu, baltu kaķēnu ar sarkanu lentu, kuru 1979. gadā radīja kompānija Sanrio. Līdzās Bārbijai, Mikipelei, Snūpijam, kas ražoti ASV, Hello Kitty veiksmīgi iekarojis pasaules tirgu, jo pārdots vairāk nekā 60 pasaules valstīs un joprojām ir vispopulārākais Sanrio produkts. Zināmā mērā šī rotaļlieta izveidoja un izaudzināja nākamo patērētāju paaudzi, kuras bērni šodien iegādājas un atbalsta citu subkultūras priekšmetu parādīšanos tirgū. Piemēram, varētu minēt bishojo, ko 21. gs. sākumā radījis 1974. gadā dzimušais (tātad Hello Kitty vienaudzis!) mākslinieks Juki Osima. Godzilla un Hello Kitty. Robots Gundam un bishojo. Vienas sabiedrības subkultūras priekšmeti. Takasi Murakami izstāde demonstrēja to, cik dažādu un neparastu lietu rašanos varēja ietekmēt viena "Mazā zēna" ierašanās Uzlecošās saules zemē – atombumbas eksplozija Hirosimā 1945. gada 6. augusta rītā plkst. 8. 15. Protams, mākslas uzplaukumam subkultūras eksplozijā varētu būt arī citi zinātniski izskaidrojumi. Tomēr, lai atspēkotu japāņu mākslinieka koncepciju, laikam vispirms būtu jābūt profesionālim – Austrumu reģiona vēstures un tradīciju speciālistam, varbūt zināmā mērā jāizjūt arī atkarība no japāņu kultūras jaunākajām izpausmēm. Taču otaku ir ne tikai atkarība, bet arī lietu un priekšmetu, objektu un mākslas darbu kvalitāte, un Murakami jau ir stils, zīmols un kvalitāte pati par sevi. Starp citu, pateicoties Murakami, pat sieviešu rokassomiņas iegūst papildu vērtību! Viņš radīja trīsdesmit krāsu variantus ekskluzīvās firmas Louis Vuitton monogrammai, tādējādi padarot tās izstrādājumus par 2003. gada pavasara sezonas iekārojamāko modes preci. Protams, somiņu 5000 $ vērtībā vispirms varēja iegādāties tikai zvaigznes – Elizabete Hārlija, Rīsa Viterspūna un Dženifera Lopesa... Tad uz brīdi Murakami ieguva pat somu karaļa titulu! Toties 2005. gada pavasarī Takasi Murakami tika Uzlecošās zvaigznes tituls, ko viņam piešķīra Ņujorkas Japāņu biedrība par spožu radošo karjeru – sākumu. Balvu par mūža ieguldījumu mākslā saņēma Joko Ono... P.S. Kad ierados Rīgā, ar prieku konstatēju, ka arī pie mums ir labs otaku kultūras paraugs. Esplanādē vasaras sezonā jau vairākus gadus no asfalta "iznirst" gumijas "Titānika" deguns – tāds mīksts, ērts un piepūšams bērniem domāts slidkalniņš. Spriežot pēc bērnu un vecāku laimīgām sejām, no šīs traģēdijas mums jau sen nav bail...Un kā būtu, ja citu gadu bērniem sajūsmas brīžus dāvātu gumijas Estonia? | |
| Atgriezties | |
