VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| SKAISTUMA ATGRIEŠANĀS Margarita Zieda Berlīnē | |
| |
| Sociālo reformu depresētās Vācijas gaisotnes vienā no zemākajiem
punktiem Berlīnē bija nolemts trīs mēnešus padomāt par skaistumu. No
18. marta līdz 15. maijam Pasaules kultūru mājā (Haus der Kulturen der
Welt), kas arhitektonisko formu dēļ tautā iesaukta par austeri
grūtnieci, tika rādīta izstāde “Par skaistumu” ar sazarotu
izrāžu, filmu un diskusiju programmu visriņķī tai. Izstādi veidot bija aicināts ķīniešu kurators U Huns (Wu Hung), Austrumāzijas mākslas centra direktors un Čikāgas universitātes profesors ķīniešu mākslas vēsturē. Un viņa nodoms esot bijis tieši tāds – reanimēt skaistumu. Ne nu gluži klajā vietā: skaistuma comeback – vismaz kā sarunas priekšmets estētiskajās diskusijās – vērojama jau kopš 20. gs. 90. gadiem. Viena no pirmajām izstādēm ar nosaukumu “Skaistums” parādījās Aviņonā 2000. gadā. Ja paraugāmies mazliet uz priekšu – uz 2007. gadu, piemēram, pat nākamās documenta kurators Rogers Martins Birgels apgalvo: “Šī documenta būs skaista.” Arī ieilgušās debates ap neglītuma iemiesojumu – veco kompartijas ēku pretī greznajam Berlīnes domam, “Republikas pili”, ko liela daļa kā tādu sociālistisko ķēmu nekoptu un noķepušu vēlējās saglabāt pilsētas centrā nākamajām paaudzēm, ir beigušās ar lēmumu par labu skaistai pilsētas sejai. Neglītais vairs neprovocē, neglītais vairs nav satraucošs sarunbiedrs. Un galu galā šodien arī vairs nav nekāda attaisnojuma, lai cilvēks atļautos būt neglīts. ASV vienā gadā skaistuma operācijas veic 8, 7 miljoni cilvēku. Ķīnā skaistuma industrija gadā iekasē 16 miljardus eiro, no kuriem 1, 8 miljardi tiek izdoti skaistuma operācijām. 12 miljardus ASV dolāru apgroza tauku nosūknēšanas industrija visriņķī pasaulē, kaut arī panākumu rādītāji joprojām ir zemi. Šie dati ņemti no izstādi pavadošiem tekstiem, lai gan pasaules perfekcionēšanās nav kļuvusi par izstādes tēmu. Izvēloties Berlīnes izstādei divdesmit četrus māksliniekus no sešpadsmit valstīm, kurators U Huns bija nolēmis atteikties no eiropocentriskas diskusijas skaistuma jautājumā un pavērst sarunu multikulturālā perspektīvā – savienojot Eiropas un Āzijas mākslu un akcentu liekot uz Ķīnu. Mākslinieki kuratoru interesējuši nevis kā noteiktas tradīcijas piemēri, bet kā indivīdi, kas strādā visatšķirīgākajos kultūras un mākslas kontekstos un kam ir spēcīgs sakāmais skaistuma lietā. Katalogā U Huns raksta, ka viņu interesē mākslas darbi, ko ietekmējušas feminisma idejas un globalizētās, postkolonializētās pasaules izjūta. Kā par skaistumu tiek domāts un kādus jaunus atveidus tas ieņem šajā telpā, pētot jēdzienus “ķermenis”, “mitoloģija”, “tehnoloģija”, “trauma” un “nāve”, “transcendence” un “sabiedriskā telpa”? Izstāde par skaistumu – tas izklausījās labi, un teju vai katrs sastaptais berlīnietis bija sataisījies doties to – skaistumu, atķēdētu no pragmatiskajiem tirgus mērķiem, – apskatīt. Uvertīru nama priekšā izspēlēt bija uzticēts ķīniešu māksliniecei Ciņai Juifeņai (Qin Yufen), kas par savu ietekmes avotu sauc ķīniešu dārza mākslu un, veidojot poētiskas instalācijas no metāliskām veļas žāvētāju konstrukcijām, darbu formās seko harmonijas likumiem. Darbs “Pilsēta vējā”, izjaukts un sadalīts, ievietots Pasaules kultūru mājas spoguļdīķī, kura viducī allaž dzīvojas Henrija Mūra tauriņskulptūra, drīzāk gan signalizēja par disharmoniju nekā harmoniju, vējā plīvojošām zīda lentītēm dažādās pasaules valodās izšūtos uzrakstos vēstot vienu vārdu – skaistums. Taču, ieejot namā, tūlīt pat varēja arī nomierināties, sastopoties ar krāšņiem ziediem ornamentēto izstādes grīdu, ko bija noklājis Taivānas mākslinieks Maikls Liņs (Michael Lin), izmantojot rakstu, kurš pirms gadiem viņa dzimtenē bijis industrijas hits un masveidā rotājis tautiešu guļamistabas. Mākslinieks šos intimitāti ieskaujošos rakstus bija pārnesis apmeklētājiem tieši zem kājām. Kāpjot tajos iekšā un dodoties uz priekšu, kļūst ieraugāma rožu lapiņu ornamentiem pārklāta izstādes stikla siena. Parīzē dzīvojošā alžīriešu izcelsmes māksliniece Samta Benjahija (Samta Benyahia) šajā gaismas aizkarā bija izpinusi kosmiskās kārtības un universālās harmonijas zīmējumu, islāma pasaulē lasāmu arī kā gudrības un skaistuma iemiesojumu. Ne šāda poētiska idille sagaida apmeklētāju, sperot soli izstādes iekštelpā un nonākot tiešā konfrontācijā ar Sindijas Šērmenas atņirgto pornoleļļu fotogrāfijām, kam tieši iepretim dzīvojas ķīniešu mākslinieka Džuana Hui (Zhuang Hui) pati jaunākā, 2005. gadā veidotā, indīgi košu krāsu piesātinātā sintētiskā instalācija Chashan Country, kuras pamatā ir dokumentāls stāsts par jaunu ķīniešu strādnieci, kurai reiz atpakaļceļā no darba uzbrukts. Pie samaņas viņa nākusi asinīm noplūdušu seju, kurā vairs nav bijis acu. Meitene izdzīvojusi. Policija konstatēja: acu izņēmēji bijuši profesionāļi. Cilvēku orgānu tirgotāji Ķīnā vairs negaida cilvēka nāvi, lai tā orgānus sašķirotu un nodotu kā preci tālāk. Cilvēka acis, piemēram, melnajā tirgū maksājot līdz pat 50 000 dolāru. Un to pat nevar dēvēt par tādiem kā sarkanās Ķīnas kapitālisma ekscesiem, bet drīzāk par valstiskas tradīcijas attīstību pievārtēs, jo tirgošanos ar savu cietumnieku orgāniem Ķīna jau nu pēc kaut kādiem uztraukumiem kaut kur tur, Eiropā, nav ne pārtraukusi, ne grasās to arī darīt. Grozies, kā gribi, indivīdam bīstama realitāte. No šausmām var attapties, pameditējot Nam Džun Paika vecās, labās, sakrāli organizētās videoinstalācijas Moon is the Oldest Television (1976) pavadībā un vērojot mūžības lēnumā kustošos mēness attēlus. Šajā spriegumu maiņā ir veidots izstādes ritms – no poētiski skaistā uz atbaidošo un tālāk atkal uz skaisto. Kādā izstādes stūrītī ir iekārtota bērnu darbnīca, kurā viņi var strādāt ar skaistuma tēmu. Pie ieejas tiek demonstrēts vācu televīzijas kanāla sat 3 raidījums, kas populāri stāsta par skaisto. Izstāde bija ļoti labi apmeklēta, tā izvērtās par kārtīgu lielpilsētas hitu, un skaistuma apdzīvotā māja bija cilvēkiem pilna. Taču profesionālas diskusijas īsti neraisījās. Vācijas mediji galvenokārt nodarbojās ar aģitāciju: Berlīne jau sen sapratusi, ka kultūra ir arī saimniecisks faktors – jo vairāk cilvēku izstādes apmeklē, jo labāk pilsētai. Vienīgi interneta žurnālā ARTNET, ko normāls patērētājs noteikti nelasa, varēja iepazīties ar kritisku izstādes izvērtējumu. Raksta autore no tiesas bija saskaitusies par kuratora aicinājumu atbrīvot skatienu no šaurā Eiropas skaistuma diskursa, lai veidotu jaunus skaistuma konceptus. It kā to nebūtu iespējams darīt bez Eiropas estētikas radikālas kritikas, pirmkārt, pašu šo diskursu putraini definējot, un, otrkārt, tā vietā piedāvājot politkorektu, bezzobainu darbu salikumu, kas nu nekādi neveido alternatīvi plašāku skatījumu. Tikmēr skaistumu aizvien biežāk turpināja piesaukt Berlīnē iegriezušies mākslinieki, kas Pasaules kultūru mājas izstādē un tās organizatoru rīkotajās diskusijās tieši nepiedalījās. Aprīļa sākumā no Ņujorkas atceļojusī Vanesa Bīkrofta veidoja kailu berlīniešu dzīvu instalāciju Jaunajā nacionālajā galerijā un pati labprāt to komentēja, aicinot darbu vispirms aplūkot skaistuma kategorijās. Šo pašu skatiena leņķi aktualizēja arī Ņujorkas performanču māksliniece Lorija Andersone savā jaunākajā darbā The End of the Moon, kas Berlīnē tika izrādīts Poēzijas festivāla ietvaros. Strādājot amerikāņu kosmiskās izpētes centros kā artist-in-residence, viņa uzdevusi sev tieši šo jautājumu: kas īsti ir skaistums? Un radījusi darbu, gandrīz pilnīgi atsakoties no tehnoloģijām un uzsvaru liekot uz degošām svecēm, savu balsi un īstu, bet elektrisku vijoli. No šoka attapušies ņujorkieši grib domāt par skaistumu un saka, ka viņu pilsēta ir kļuvusi ļoti maiga. | |
| Atgriezties | |
