VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| ŪDENSGABALI Ilona Brūvere Skatāms skaņdarbs vizuālam orķestrim 5. Starptautiskais videomākslas festivāls "Videomāksla plus – "Noass" pilsētvidei" Rīga, 2005. gada augusts | |
 | |
| Vēsture 1965.–1972. gadā Eiropā tapušie videomateriāli, kas pretendē uz mākslas ievirzi, formā un saturā ir ļoti daudzveidīgi. Medijam attīstoties, videomākslas estētikas elementi iekaro reklāmas un filmu biznesa tirgu, kā patstāvīgs mākslas žanrs izmantojot teātra, tēlotājmākslas un dzejas elementus. Filmas strukturālo dramaturģiju nomaina ritmiska kompozīcija, kas galvenokārt raksturīga muzikāliem sacerējumiem. Videosintezators pirmoreiz videoattēla vēsturē piedāvā iespēju žanra entuziastiem pievērsties arī grafiskai improvizācijai, veidojot jaunus abstraktus attēlu un gaismas laukumus. Rietumeiropas sabiedrība visai uzmanīgi vērtē videomākslas attīstības tendences, bet austrumu puse turas pie "klasiskām" vērtībām. Un tomēr videoekrāns kļūst par visai kompleksas un tehniski sarežģītas vizuālās kompozīcijas līdzdalībnieku, piedāvājot savu individuālās estētikas konstrukciju. Tās ir komponētas gaismas, krāsu un formas spēles, pietuvojoties rezultātam, ko vēlāk sasniedz tikai tehnoloģijas, kuras tiek izmantotas elektroniskai attēla apstrādei.Lai gan televīzijas ekrāns parasti sniedz reālu attēlu, arī šajā vizuāli amorfajā mājas akvārijā kultūras, mākslas programmās un reklāmas klipos bieži atrodami videomākslas stilistikas elementi. Visvairāk ar videomākslas estētiku savos redakcionālajos pasūtījumos aizraujas Austrijas televīzija, vācu SAT 3 un Eiropas kultūras kanāls ARTE. Citas Eiropas raidorganizācijas to dara atturīgāk. Nākotnes TV un videomāksla pilsētvidē Latvijā pirmais videomākslas festivāls (Francijas–Latvijas, tad Francijas–Baltijas videomākslas festivāls) notiek pirms 15 gadiem, to ierosina francūzis Paskāls Galē, ko iedvesmojušas kinoforuma "Arsenāls" aktivitātes. Televīzijas režisors Gintars Kavacis un mākslas zinātniece Laima Slava apzina pirmos videomākslas profesionāļus un interesentus. Dainis Kļava un Hardijs Lediņš ir spilgtākie tālaika autori, kas videokameru redz kā jaunu vizuālās izpausmes līdzekli. Pirmie videomākslas festivāli parāda iespēju autoriem uzdrīkstēties iekļauties Latvijā vēl pavisam jaunā – neordinārā vizuālās domāšanas modelī. Lietu nopietnāku padara ikgadējās balvas, kas dod iespēju pastrādāt Parīzē. Laika gaitā mākslinieki demonstrē izkoptu vizuālo tēlu sistēmu, kas orientēta uz vīziju – nākotnes televīzija. "Ūdensgabalu" pamatuzstādījums – demonstrēt videomākslas kompilatīvo elementu sintēzi jaunākajos latviešu videomākslas piemēros. Uz vairākām skatuvēm pilsētvidē – Rātslaukumā un uz peldošās skatuves "Betanovuss", kas pietauvojies pie Akmens tilta – skatītājs varēs sekot jaunākajam videomākslā. Dzeja, teātris, deja, vizuālā māksla vairs nestrādā kā pamatelementi, bet gan kļūst par jauna žanra sastāvdaļu, papildinot cits citu, piešķirot videodarbiem svaigu emocionālo lādiņu un konceptuālo spēku, dejas kustības plastisko vērienīgumu un vizuālās mākslas kompozicionālās iespējas. Dzintars Zilgalvis "Ūdensgabalu" darba grupā aicinājis televīzijas režisorus Maiju Smildziņu un Jāni Rēdlihu, kā arī horeogrāfi Olgu Žitluhinu, kas paši festivālā piedalās ar saviem autordarbiem. Laboratory of Stage Art turpretī īsteno skatuves laboratorijas ideju pilsētvidē, vienlaicīgi aktivizējot skatuves un ekrāna plaknes improvizācijas dejas un videomākslas darbnīcās "E-sejas pilsētā", Andrejsalā. Laboratory of Stage Art ir vienīgā grupa Latvijā, kas nodarbojas ar improvizācijas dejas attīstību. Aicinot kontaktimprovizācijas pasniedzēju Katarīnu Vitrihu (Katarin Wuetrich, Bāzele) vadīt darbnīcu, radošā grupa ne vien pierāda profesionālo ieinteresētību dejas improvizācijas un videomākslas sintēzes apzināšanā un izpētē, bet ļauj arī paplašināt zināšanas videomākslas un dejas kompilācijas pamatprincipu un izmantojamo tehniku arsenālā. "Ūdensgabali" aicina uz Rīgu arī spožu videomākslinieku tandēmu – Černiševski un Jefimovu. Abu videoekspozīcija "Ģenētiskie vingrojumi" prezentēta Modernās mākslas muzejā Žorža Pompidū centrā Parīzē un Maskavas Lielajā manēžā. Varbūt tieši šis projekts savā askētismā, kompilatīvajā precizitātē un tehniskajā izpildījumā viskonsekventāk seko nākotnes televīzijas idejai. Pirmoreiz festivāla vēsturē programmā iekļauta Latvijas televīzijas operatoru un režisoru radošā darbnīca – skate, kas veido atsevišķu programmu "Par 5 minūtēm jaunāks". Kā tradicionāla alternatīvās mākslas laboratorija sadarbībā ar jauno mediju kultūras centru RIXC "Noasa" festivāls arī šogad demonstrē Kultūras akadēmijas un Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas studentu videoinstalācijas, peformances un videodarbus. Dilans Tomass un Valters Verdīns "Ūdensgabali" savā 5. videofestivālā piedāvā rosinošu radošo platformu – gaismu un ēnu teātri interaktīvās instalācijās. Ārvalstu (Lielbritānija, ASV) videodejas programmas papildina festivāla iniciatoru uzstādījumu ar vizuāli krāšņu attēlu un oriģinālu muzikālo partitūru. Dzejas lasījumi, videopoēzija klipu formātā, kas tapusi, autoriem sadarbojoties ar radošo grupu "Orbīta", ir dziļi personiska un plakātiski tieša. "Orbītas" intereses virtuālā kosmosa apgūšanā sasaucas ar nozīmīgākajām pasaules videoavangarda tendencēm, kam profesionāļiem ir iespēja sekot Kaseles, Sanfrancisko, Bāzeles, Monreālas un Amsterdamas videofestivālos. Ar dzejas, teātra, mūzikas un video kompilācijām lielāko publikas un kolēģu atsaucību te gūst Valters Verdīns (Walter Verdin). Tā ir videoversija krāšņajai Dilana Tomasa poēzijai teātrī un muzikāla videoperformance "Āfrika X". Jautāts par semiotikas ekspertu attieksmi pret viņa videodarbiem, Verdīns atbild: "Es neticu kritiķiem, kas nodarbojas ar vizuālās valodas strukturālo tulkojumu, kaut gan savulaik pats esmu studējis mākslas vēsturi. Tās, manuprāt, ir ļoti personiskas interpretācijas, kas nereti pašam autoram liek brīnīties par piedāvāto interpretāciju. Es nekad nemēģinu skaidrot savu konceptu, mana enerģētika vairāk aizņemta ar visiem šiem brīnumainajiem videomākslai pieejamajiem kompozicionālajiem atribūtiem. Laiks un Telpa ir tas, ko es modelēju, konstruējot projekcijas, kuras pārtop jaunā dzejā, jaunā attēlā un jaunā mūzikā, kam es nespēju pretoties. Varbūt šo galarezultātu var saukt par videoritmiem, videodzejas rindu vai videokoncertu, jo esmu pārliecināts, ka mūzika uz publiku atstāj spēcīgāku iespaidu nekā attēls." Telpiskas variācijas partitūras korekcijai Videomūzika, muzikālā ritmā sakārtots videoattēls kā aktīva dzīves platforma. Patstāvīgs mākslas žanrs, kas izmanto kustīgā attēla kompozicionālos pamatprincipus un datorgrafikas optimālās telpiskās variācijas. Attēls pakļaujas partitūras korekcijai kā mūzikas ritmika, dejas plastika un dzejas dramaturģija. Videomateriāla demokrātiskā pieejamība, meklējot sevi neierobežotajā sintēzē senākajās no mākslām – mūzikā, dejā un poēzijā –, visai pretrunīgi atgādina arī par šīs vizuālās mākslas elitāro piederību. "Noasa" radošā komanda festivālu šogad rīko plašam skatītāju lokam, kā ģenerālmēģinājumu Rīgas svētkiem Eiropas pilsētas svētku kontekstā nākamgad. Jācer, ka finanses ļaus reprezentēt arī jauno ambientās mūzikas projektu "Klusā daba", kas kombinē un variē dabas un ikdienas skaņas jaunā izjūtu gammā. Tas paredzēts uz AB dambja kā diennakts pasākums, piesaistot mūzikas izpildītājus un māksliniekus no Baltijas valstīm, Krievijas, Polijas, Čehijas, Francijas, Somijas un Zviedrijas, kuri uzstāsies uz piecām skatuvēm, uz katras pārstāvot citu ambientās mūzikas stilu. Videomākslas darbu tēma – pilsētas ritms un ātrums. "Ūdensgabali" turpina aktivizēt savu festivāla konceptu ar profesionāļu un neprofesionāļu programmām, piesaistot uzmanību ne vien ar videoeksperimentiem un pabeigtiem mākslas darbiem pilsētvidē, bet arī ar tautas videoskatēm, manifestējot pilsonisku platformu. Tautas video publicitātes pasākumi paredzēti videokabīnēs, ļaujot ikvienam netraucēti izvēlēties sev saistošāko videovīziju, iedrošinot domāt. Un pieskarties. | |
| Atgriezties | |
