VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Fluxus Fokuss. Stāsti no nekurienes 2 Normunds Naumanis, "Diena", īpaši "Studijai" | |
|
Savu septiņdesmito dzimšanas dienu Bens Patersons nolēma sagaidīt Fudzijamas virsotnē, vietā, "kur ir tik skaists skats zem kājām un vistuvāk var saelpoties saullēktu". Tas ir īsti Fluxus garā – nesaspringt.
Klasisko Fluxus hepeningu programma, ar kuru Patersons, būdams viens no leģendārās 60. gadu mākslas avangarda kustības līdzdalībniekiem, tagad apceļo pasauli, līdzinās kāda slavena džeza patriarha maķenīt vieglprātīgām "meistardarbnīcām", tādai humorpilnai labdarības akcijai, jo "Nam Džun Paiks jau nu nekur nebrauks – viņš jūtas dzīvs klasiķis un, šķiet, mīt tikai savu videoinstalāciju pasaulē, La Monte Jangs pārāk aizņemts ar skaņām un joprojām meditē par minimālismu, trauslā Kristo biznesu pilnībā kontrolē sieva, un bez miljona šim pārim nav ko tuvoties, bet par Joko Ono vispār nav vērts runāt – viņai rūp tikai Džona [Lenona, vīra – NN] pārpalikušo īpašumu izsoles. Tā nu palieku es, var teikt, pamuļķītis aktīvists, jo mūsu darbošanās "tēvi" Jozefs Boiss un Jons/Džordžs Mačūns vairs ar pasaulīgo transportu nepārvietojas, viņi atrodas – paši zināt, kur." Jā, tā nu mākslinieciskās rosības veids, kas savos pamatos postulēja anonimitāti un antiindividuālismu, pamazām kļuvis par atrakciju, kura vairāk domāta krietni specifiskai interesentu auditorijai: mākslas zinātniekiem un kritiķiem un, jā, jauniem mākslas censoņiem – kā atgādinājums, ka "viss pasaulē jau ir bijis". Gan muzikālu skaņdarbu sacerēšana, kur notis raksta lietus lāses, gan dažādas tehniski poētiskas "uzpariktes", kā "Smaidu mašīnas" un "Mašīnas, kas kopā aicina dejojošas pīles"... Patersons: "Kad Džordžs 1948. gadā no Lietuvas iebrauca ASV, viņš bija ārkārtīgi azartisku, pat neprātīgu ideju pārņemts, domāju, lai pārvarētu ar šo piespiedu emigrāciju saistīto depresiju. Viņš uzskatīja, ka Fluxus – tas ir dzīvesveids. Viņš sapņoja nopirkt salu, uz kuras mākslinieciski orientēti ļautiņi varētu šo Fluxus utopiju realizēt. Salu viņam nopirkt izdevās, utopiju realizēt – ne." Droši vien Fluxus bija otra spēcīgākā radošā kustība/creative movement 20. gadsimtā pēc dadaisma, kas pasludināja: mākslas objekts var/drīkst būt pilnīgi viss. Taču šī formula ir diezgan bīstama – ir taču skaidrs, cik grūti pateikt ko būtisku, kad visriņķī gvelž par jebko, lai tikai būtu interesanti. Kā nepārkāpt robežu starp "būtisks" un " vienkārši interesants" – lūk, Fluxus slazds. Ja pat ne visas dzīves un radīšanas slazds. Otrs slazds ir Fluxus dokumentēšana – it īpaši, ņemot vērā, ka kustības galvenās izpausmes bija unikālas, vienreizējas artistiskas akcijas. Fotogrāfijas, filmējumi un vēlākie ieraksti video tomēr nerada adekvātu iespaidu par notiekošā "nozīmi" un jēgu. Tas atgādina tagad populāro flash-mob kustības akciju " īslaicīguma" efektu. Kārtējais déjà-vu efekts. Vēl jo svarīgāka tādēļ šķiet aculiecinieku pieredzes apgūšana, un to spilgti demonstrēja šāds "Patersona koncerts". Kā seriozs maestro šis jautri smaidošam mongolim līdzīgais, dzīvespriecīgais sirmgalvis izpilda slaveno Džona Keidža skaņdarbu "4,33" (un es pat nezinu, vai tik šie vārdi – slavenais skaņdarbs – nav jāspundē pēdiņās?) – tas ir 4 minūtes un 33 sekundes absolūtā mierā stāvošs mākslinieks. Klusums un koncentrēšanās. Kam? Skats vērsts sevī un publikā. Bezdarbības apogejs kā mākslas darbs. La Monte Jangs – "566 veltījumi Henrijam Flintam": jā, pilnīgs pretstats. 566 trekni sitieni ar elkoni pa klaviatūru. Skaņas izmaiņas, kas rodas, spēlētājam pamazām nogurstot, – pamēģiniet atkārtot šos 566 cirtienus ar elkoni, ja spēsit un tirpumā nesāpēs nu jau viss ķermenis. Harija Millera "Mūzika no attāluma". Arī skaņdarbs, tikai tagad 566 sitienu vietā vajag vienu vienīgo reizi trāpīt pa klavieru taustiņu ar virvītē iekārtas butaforiskas rokas pirksta palīdzību. Varu derēt – šī skaņdarba izpildīšanai jātrenējas ilgi un pamatīgi. Au-O darbs "Varavīksne orķestrim" – nevajag nekādus mūzikas instrumentus. Vajag ziepju burbuļus, un tādus krāšņus, milzīgus, zaigojošus balonus izdevās pūst Patersonam, tikmēr viņa asistents bezrūpīgi ķēra tos ar zobu birstītes palīdzību. Publika priecājās kā bērni, un tas patiešām bija skaisti. Bena Votjē muzikālā kompozīcija "Āboli". Patersons meistarīgi diriģē četru brīvprātīgo ansambli, kuri pie mikrofoniem grauž sulīgus ābolus. Notiek brīnums – ritmiski organizētā (lūk, lūk, diriģenta loma un nozīme orķestra savaldzināšanā!) augļu šmakstināšana nudien atgādina kaut kādu mistisku melodisku norisi. Pilnīgs Fluxus triumfs kļūst acīmredzams performances "Bizē "Karmena"/Fluxus versija" laikā. 12 brīvprātīgie, ar kuriem Patersons divas stundas pirms sava "koncerta" visā nopietnībā mēģināja, pa skatuvi rindiņā rātni maršē "ģenerāļa" Patersona virzienā, lai pasniegtu viņam sārtas rozes. Maestro cēli ziedus pieņem, liek sudraba blenderī, ar mikseri sakuļ un iegūto rožu purpura kokteili no skaistas kristāla konjaka glāzes, skatītāju aplausu pavadīts, izdzer. Punkts. Žests, kurā ironija un estētika satiekas, lai raisītu mulsumu. Akciju paraugstundas izskaņā – Fluxus kustības līdera Džordža Mačūna sacerētajā performancē-veltījumā Adriāno Oliveti – Patersons, iespējams, atklāja visu šo dīvaino norišu psiholoģisko pamatojumu. Katrs akcijas dalībnieks un – vēl jo vairāk – no "tautas" pieaicinātais laimīgais līdzdalībnieks no visas sirds taču vēlas, lai mākslinieciskā (sauksim to šādi) iecere realizētos pilnībā. Un te sāk darboties cirka likumības: ja nu manas neveiklības vai kādas muļķīgas kļūmes dēļ fokuss neizdodas? Katrs iesaistītais pēkšņi jūtas kā bērns brīnuma gaidās un, jā, bailēs no izgāšanās. Vai kā nejauši uzrunāts garāmgājējs, kam, piemēram, filmēšanas grupa piedāvā: klau, vai negribi nokļūt īstā filmā? Uz mirkli kļūt par aktieri? Varbūt tās ir arhetipiskās "15 minūtes slavas", ko nedrīkst palaist garām? Veltījumā Oliveti – kā jau klasiskā iluzionista priekšnesumā – katram brīvprātīgajam vajadzēja iedomāties skaitli un, tiklīdz zālē izdalītajos visparastākajos veikala čekos parādījās šis "iedomātais cipars", uzlikt uz ģīmja smaidoša cilvēciņa kartona masku. Ja šāda darbošanās kādam apnika, varēja vienkārši savā nodabā čaukstināt izsniegtos papīriņus. Čaboņa un smaidošas maskas. Joks un fokusa atminējums ir tāds, ka neviens jau no malas neredzēja, "pēc kā" izskatās šī akcija – visi bija pārņemti ar papīra čabināšanu vai "sava cipara" meklēšanu un maskošanos. Tātad Fluxus nav paredzēts "skatam no malas", tā ir radoša rosme, ko par "nopietnu" uzskata tajā iesaistītie, – līdzīgi kā korporatīvajās attiecībās, kur "piederīgajiem" jeb klana locekļiem šķiet, ka viņiem dotas īpašas tiesības un nozīmes definēt sevi. Bet Fluxus fokusu patiesais jaukums atrodams apstāklī, ka tie ir tik vienkārši, ka nemaz nevar neizdoties. Kas ir Adriāno Oliveti, kuram Mačūns veltījis šo jocīgo akciju? Patersons: Skaitāmās mašīnas, elektroniskā kalkulatora pirmtēla, izgudrotājs. Tie bija tādi metāla daikti, kuros ievietoja lielus papīra ruļļus (smejas), Džordžs tos kolekcionēja, bet tagad tādas mašīniņas vairs nevar atrast. Es mēģināju akcijai sadabūt – neizdevās. Tas tomēr liekas savādi: nav nemaz tik ilgs laiks pagājis, bet mums radušās gandrīz vai līdzīgas problēmas kā autentiskās mūzikas (piemēram, viduslaiku) izpildītājiem – neiespējami atrast instrumentus! Kāds ir ideālais Fluxus mākslinieks, un vai tagad tāds vairs ir iespējams? Viņam jāmīl cirks. Jo cirks ir vieta, kurā atrodams viss. Mūzika, zvēri, klauni ar stulbiem jokiem un klauni ar gudriem jokiem, "ģimnasti", kas prot lidot uz trapeces, un gumijas sievietes no Ķīnas. Publikai prasība tikai viena – lai tās apziņa būtu atvērta un draudzīga. Man ļoti tuvs sirdij ir Igora Stravinska teiciens, ka vislabāk viņa mūziku saprot bērni un dzīvnieki. Un Stravinska mūzika ir ģeniāla, tā joprojām ir nepārspēta nākotnes mūzika – dziļa un humāna. Vai vispār ir jēga Fluxus akcijās meklēt kaut kādu īpašu intelektuālu message, vai varbūt to pievilcības spēks ir tieši pilnīgais bezjēdzīgums? Man Fluxus ir jutekliskais līdzinieks japāņu hoku vai dzenbudisma koanam. Bet mākslas vērtētāji drīkst darīt ar Fluxus, kas vien tiem ienāk prātā. Galvenais, lai prātā kaut kas ienāktu. Lai tas prāts viņiem vispār būtu (smejas). Vai mūsdienās Fluxus-art ir iespējams? Laiku pa laikam jau atrodas mākslinieki, kas sevi nosauc par Neo-Fluxus pārstāvjiem, 70. gados vispār Fluxus piedēvēja tam, ko mēs tagad pazīstam kā performanci, mail-art, body-art un tā tālāk. Ko es tur varu piebilst – nu, varbūt tas ir Fluxus, varbūt nav... Jo Fluxus nav kanonizēts virziens vai stils. 1992. gadā Metropolitēnā, pēc tam Vācijā tika rīkotas milzīgas jubilejas retrospekcijas Fluxus 40 gadiem. Es izdomāju izstādes nosaukumu – Fluxus-virus, jo Fluxus tiešām ir kā vīruss, kas "sagandē" tavu apziņu, līdz tā sāk strādāt daudz brīvāk. Visbeidzot – kā radās šis Fluxus vārdiņš? Iesākumā Džordžs Mačūns tiešām nelietoja šo vārdu. Viņam bija idejas par neodadaismu. Mākslinieciskās aktivitātes, kas vēlāk ieguva šo Fluxus apzīmējumu, vienlaikus un neatkarīgi cita no citas radās visur pasaulē – Japānā, Francijā, Vācijā, Spānijā, Amerikā. Džordžs gribēja izdot žurnālu, kas būtu veltīts un aprakstītu šīs dažādās mākslas kustības. Kaut gan vēl pirms tam Mačūnam bija stipra griba izdot politisku un kultūras žurnālu lietuviešu diasporai Amerikā, un tieši to žurnālu viņš sapņoja nosaukt par Fluxus, kas lietuviski nozīmē brīvība [lai gan brīvība lietuviski ir laisve, tomēr fluksas ir viens no sinonīmiem, drīzāk vaļa, savvaļa, arī vaļība – NN]. Pirmais Fluxus festivāls Ņujorkā patiesībā bija reklāmas kampaņa un naudas vākšanas akcija šim žurnālam. Lai gan žurnāls tā arī neiznāca, Mačūnam tomēr izdevās uzrunāt vairāku ietekmīgu laikrakstu mākslas žurnālistus un kritiķus, un tā šis nosaukums iegājās, kļūstot par pasaules brendu, kā tagad saka. Ja Mačūns būtu gribējis nosaukt savu žurnālu par Pravda vai Life Magazine, tagad mēs pazītu un sarunātos par pravda-art vai life-art. Un vai tas nav drusciņ smieklīgi? Labi, tas ir vismaz jautri. | |
| Atgriezties | |
