VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tristans un Izolde: Uguns un ūdens Orests Silabriedis 2005. gada pavasarī Parīzes opernama Bastīlijas teātrī notika Riharda Vāgnera operas "Tristans un Izolde" jaunā inscenējuma pirmizrāde, kurā atbilstoši režisora Pītera Sellersa iecerei lauvas tiesu inscenējuma aizņem videomākslinieka Bila Vaiolas veidots attēls. Šajā kustīgajā bilžu ķēdē dominē uguns un ūdens rotaļas. Tādējādi zemei un gaisam atliek vien kļūt par koordinātu sistēmas vertikāli, kas jānolasa skatītājam pašam. Elementu jeb stihiju klātbūtne ir izrādes dominante. Šķiet, Vāgneram tas patīk, jo Valērija Gergijeva vadībā gan orķestris, gan solisti šajā anturāžā jūtas harmoniski un savus pienākumus veic ļoti labi. Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājs, iespējams, atcerēsies pirmizrādes tiešraidi, kurā diriģēja Esa Peka Salonens un titullomas dziedāja Bens Hepners un Valtraude Meiere. | |
|
BASTĪLIJAS TEĀTRA IZRĀDES MUZIKĀLAIS ASPEKTS
Līdz ar rudeni mainījies diriģents, un arī dziedātāji citi: galvenajās lomās izcili savu uzdevumu veic Parīzes opernama debitante austrāliete Liza Gastīna (Lisa Gasteen) un amerikānis Kliftons Forbiss (Clifton Forbis); neatpaliek arī karalis Marks – impozantas stājas un fascinējoša basa melnādainais īpašnieks Vilārds Vaits (Willard White), Brangēne – gados jaunā krieviete Jekaterina Gubanova, Kurvenāls – šveicietis Aleksandrs Marko-Būrmesters (Alexander Marco-Buhrmester) un citi. Minētos vārdus vērts ielāgot. Latvijas interesenta uzmanību, protams, piesaista arī amerikāņlatvietis Pēteris Eglītis, kuru dzirdējām opernama desmitgades svinību koncertā šīgada septembrī un kurš Parīzes inscenējumā dzied nelieti Melo. Monumentālā Eglīša vāgnerisms līdz šim izpaudies galvenokārt Votāna lomā Manheimā, Drēzdenē, Barselonā, Madridē, Toronto un Neapolē. Bastīlijas teātrī Pētera Eglīša Melo atstāj labu iespaidu kā sastindzis, sasprindzis skatuves tēls. Diemžēl vokālo dotību novērtēšanai ar Melo partiju ir krietni par maz. Ar nepacietību gaidīsim 2006. gada pavasari, kad paredzēta Eglīša debija Votāna lomā Latvijas Nacionālajā operā tetraloģijas "Nībelunga gredzens" pirmajā izrādē – operā "Reinas zelts". PĪTERS SELLERSS UN BILS VAIOLA Tiktāl mēs būtu tikuši ar Parīzes iestudējuma muzikālo pusi. Taču izrādes pēcgaršu veido muzikāli skatuviskais kopums, un te būtiskāko iespaidu, jāatzīst, atstāj Sellersa un, jo īpaši, Vaiolas veikums. "Tristans un Izolde" ir nošu pārbagāta partitūra, un operas garums ir cienījams (jāņem vērā arī, ka starpbrīži Parīzes operā ir apmēram 45 minūtes gari, – jācer, ka LNO nepārņems šo mūziķiem labvēlīgo, bet skatītājiem visai nogurdinošo paradumu). Tad nu iedomājieties, ka visu šo izvērsto partitūru no pirmās takts līdz beidzamajai "apskalo" Bila Vaiolas radīti attēli – īstenībā garumgara videofilma, kas nevis paskaidro libreta kolīzijas, bet gan rada tām paralēlu stāstu, tādējādi iedvesmojot klausītāja uztveri dziļāku slāņu meklējumiem. Varbūt dažam pietiek ar skrupulozo teksta tulkojumu mazajā titru mašīnas ekrānā. Tādā gadījumā mūsu acu priekšā norisinās kopš senseniem laikiem pazīstamais mīlestības un nāves stāsts par mīlas dzēriena neparedzamo iespaidu uz ciešām saitēm sietu varoņu likteņiem. Bet, ja mums ir darīšana ar attēla papildinošo iedarbīgumu, tad nākas rakt dziļāk. Sellerss uzrakstījis izvērstu libreta tulkojumu, kur, iespējams, būtiskākais ir mīlas vai nāves izvēle. Tristanam ir uzmācīga nāves ideja. Tik nepārejoša, ka pat mīlas skata augstākajā kulminācijas punktā viņš bezsirdīgi paziņo, ka gatavs mirt šo pašu brīdi. Izoldei nākas maigi atgādināt, ka vārdkopā "Tristans un Izolde" galvenos varoņus vieno saiklis "un". Karalis Marks Sellersa versijā izceļas ar īpašu augstsirdību: skatītājam nevar palikt nepamanīts fakts, ka Marks ir Tristana pirmais mīļākais, un karaļa iedomātās laulības ar Izoldi līdz ar to ir veids, kā paturēt tuvumā Tristanu. Jāteic, ka, formāli ņemot, operas tekstā nav ne mazākās pretrunas ar šādu režisora tulkojumu. Trešais cēliens Sellersa izklāstā sākas ar konstatējumu, ka “beidzamais dzīves pienākums pēc mīlestības ir nāve". Izvērstais Tristana agonijas skats ikvienam pēcnāves dzīves ticētājam saistīsies ar daudzināto bezgalgaro koridoru, kur aizgājēja acu priekšā aizņirb notikumi visas dzīves garumā. Sellerss uzskata, ka burvju dzēriens – vienalga, inde vai mīlas esence – ir tikai un vienīgi varoņa paša iejaukts šķidrums. Tajā ir ievainojumi, sāpes, ciešanas un prieki. Šķiram tālāk izrādes dāsno bukletu un sastopamies ar Bila Vaiolas tekstu, kurā pasaulslavenais videoinstalāciju meistars atzīst, ka tieši Sellerss uzvedinājis viņu uz domām par Vāgnera mūzikas saistību ar Austrumu reliģisko pieredzi. Izrādes finālā Vaiola labprāt paceļ savus varoņus pāri sievišķā un vīrišķā, piedzimšanas un aiziešanas, gaismas un tumsas, sākuma un gala robežām. Un te mēs atkāpsimies uz 19. gadsimta vidu, kad ar bezgala pretestību un neskaitāmiem ārējiem šķēršļiem top Vāgnera himna mīlai un nāvei. VĀGNERS UN BUDISMS Vispirms atkāpe. 2007. gada aprīlī Luksemburgas Lielajā teātrī paredzēta Džonatana Hārvija operas "Vāgnera sapnis" pirmizrāde (2007. gadā Luksemburga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta). Operas darbība notiek 1883. gadā Venēcijā, darbojas Vāgners, viņa sieva Kozima un Kerija Pringla – komponista laulībai un galu galā arī dzīvībai liktenīgā puķu meitene no "Parsifāla". Libreta pamatā – vēstures un radošas izdomas sintēze: pēc budismam simpatizējošā filosofa Artura Šopenhauera, kā arī sanskrita un vēdu pētnieka Ežēna Birnufa darbu lasīšanas Vāgners sapņo par jaunu operu, ko iedvesmotu budisma idejas. Šobrīd nav svarīgi, kā izcilais britu komponists Hārvijs tiks galā ar sižetu. Būtiski ievērot, ka Vāgnera saistība ar Indiju nav vis izdoma, bet gan komponista biogrāfu nepamatoti mazievērots fakts. Kopš 19. gadsimta 50. gadu vidus slavenās beretes īpašnieks nonāk tobrīd Vācijā visai populāro budisma un hinduisma ideju iespaidā. Jau 19. gadsimta sākumā vairāki pētnieki pievērš uzmanību lingvistiskajām vācu valodas un sanskrita līdzībām. Parādās aizdomas, ka vācu kultūras dziļākajā slānī gulst nevis antīkās kultūras un bibliskās tradīcijas pieredze, bet gan kāda mītiska indoģermāniska paradigma. Indomānijas idejas palīdz uzturēt jau minētie Šopenhauera un Birnufa kungi, kā arī citi dvēseles dzīļu un Indijas kultūras pētnieki. Vāgners sajūt domu tuvību – viņa dzīves trīs beidzamos gadu desmitus caurvij interese par Austrumu lietām. Klīst pat runas, ka vakarā pirms savas pēkšņās aiziešanas komponists izteicis vēlēšanos pārcelties uz dzīvi budistu salā Ceilonā. 19. gadsimta otrajā pusē Indijas tēma parādās daža laba operkomponista daiļradē – minēsim Bizē "Pērļu zvejniekus" (1863), Masnē "Lahoras karali" (1877), Delība "Lakmē" (1883). Taču vēl pirms tam – jau 1856. gadā Vāgners skicē libreta uzmetumu budistiski uzskaņotai operai "Uzvarētāji", kuras darbība norisinātos Indijas ziemeļaustrumos un kurā viens no varoņiem būtu pats Buda. Mirkli novirzoties sāņus, atgādināsim, ka 1848. gadā Vāgners skicē pieccēlienu drāmu ar nosaukumu "Jēzus no Nācaretes" – esot saglabājušies pat muzikāli uzmetumi. Tomēr galu galā ne Kristum, ne Budam nav lemts kļūt par komponista opervaroņiem. Aplūkojot Šopenhauera idejas, budisma speciālisti droši vien konstatēs, ka filosofs mazliet pārpratis budisma pamatpostulātus, identificējot budisma nirvānu ar neesmi un pesimisma ideju eiropieša izpratnē pielīdzinot budisma ciešanu teorijai un apziņai, ka viss ir pārejošs. Vāgners ievērojami iespaidojās no Šopenhauera, taču sev piemītošajā demiurģismā arī tiecās pārstrādāt kolēģa teoriju. Gajs Velbons (Guy Welbon) raksta, ka drāmas "Uzvarētāji" skicēs nojaušami tēlu prototipi: Buda ir Šopenhauers, Ananda – Vāgners, bet Prakriti varētu būt Matilde fon Vēzendonka. Atgādināsim, ka 19. gadsimta 50. gadu beigās ne Vāgneram, ne viņa sievai Minnai nav ne vismazāko ilūziju par abu laulības tukšo čaulu, tāpēc jo īpaši Matildes apgaismotais un apgarotais prāts sekmēja Vāgnera filosofisko meklējumu radošos pavērsienus. Tomēr "Uzvarētāji" tā arī netiek pabeigti, un daļa pētnieku uzskata, ka iemesls tam ir Vāgnera nespēja tikt skaidrībā ar Šopenhauera ideju iecerēto uzlabošanu un viņa uzskatu sistēmas koriģēšanu. Tomēr ap šo laiku būtiski mainās kas cits – Vāgnera attieksme pret mīlestību. Viņa agrīnajās operās tiek rādīta pestīšana caur mīlestību, savukārt operās "Tristans un Izolde" un "Parsifāls" runāts par atbrīvošanos no mīlestības, kas tomēr ir un paliek cilvēces pamatvēlme. VĀGNERS UN MĪLESTĪBA Bastīlijas opernama izrādes bukletā saistošu operas tapšanas vēsturi sniedz Osvalds Georgs Bauers. Viņš sāk ar atsauksmi uz 1854. gadā rakstītu Vāgnera vēstuli Listam, kurā Vāgners atzīst, ka nekad nav garšojis mīlestības sniegtu patiesas svētlaimes kausu un domā par operu, kurā būtu runa par šo visskaistāko no sapņiem. Tā tiktu celts piemineklis mīlai, kas piepildīta līdz galam. Varam nojaust, ka runa ir par studiju laikā Drēzdenē lasīto "Tristana" stāstu. Īsi pēc 1857. gada vasaras saulgriežiem Vāgners atstāj Zīgfrīdu dusam zem liepas un ķeras pie "Tristana un Izoldes" radīšanas. Tā paša gada rudenī notiek libreta lasījums, ko klausās trīs dāmas: Minna (Vāgnera sieva), Kozima (tolaik diriģenta Hansa fon Bīlova laulātā draudzene, vēlāk Vāgnera otrā sieva) un Matilde (fon Vēzedonka kundze). 1. oktobrī dzimst slavenais Tristana akords, bieži saukts par pirmo modernās mūzikas vēstnesi. Laba tiesa operas top Venēcijā un Lucernā. 3. cēliena sākumā dzirdamo pastorālo melodiju Vāgners dzird Šveices Alpos. 1860. gadā notiek otrā cēliena dziedājums mājas apstākļos – slavenā Polīna Viardo-Garsija dzied Izoldi un Brangēnu, bet pats Vāgners iemieso Tristanu un Marku. Trīs gadus vēlāk atkal neizdodas iecerētā operas uzvešana, un kāds Berlīnes laikraksts ironiski piezīmē, ka šī opera esot vienīgais nākotnes darbs, ko nav iespējams iestudēt pašreiz. 1865. gada maijā beidzot liekas, ka viss notiks, taču pirmizrādes rītā komponists saņem ziņu par Izoldes pēkšņu saaukstēšanos. 10. jūnijā patiešām viss notiek, un 3. cēliena laikā karalis Ludvigs II apraudas. Vāgners ir laimīgs. Domāju, ka komponistam nevarētu būt iebildumu pret Bila Vaiolas veidoto video. Mākslinieka daiļrades pazinēji pauž, ka daudzi no izrādē izmantotajiem elementiem jau redzēti Vaiolas izstādēs, taču tiklab arī atzīst, ka savienojumā ar Vāgnera mūziku viņa tēli iegūst iederīgu daudznozīmīgumu. Jau minēju mākslinieka rādīto uguns un ūdens attiecību brīnišķo harmoniju – te varam atzīmēt, ka uguns un ūdens pēc dzenbudistu uzskata ir Budas Ceļa būtiskas sastāvdaļas līdz ar zāli, kokiem, laukakmeņiem, vēju un lietus lāsēm. Kā harmoniski savienot uguni un ūdeni – tā ir viena no lielākajām dzenbudistu minamajām mīklām. Pats Vaiola arī studējis dzenbudismu Japānā. Un tagad liek sievietei ekrānā aizdegt liesmu pēc liesmiņas lielā dzelzs svečturu statnī, un tur ir lielākas un mazākas sveces un svecītes, un sievietes roku kustības ir rāmas un liegas, un, kad visas liesmiņas ir aizdegtas, tad sieviete atkāpjas un izrādās, ka lielais sveču statnis stāv uz flīzēm, kuru priekšā lāsmo ūdens, un sieviete nāk cauri šim ūdenim, un ūdenī atspīd aizdegto sveču ēnaini oranžā gaisma. Šķiet, tas ir izrādes visskaistākais skats. Vēl trešā cēliena jūra. Vēl ķermeņi ūdenī. Vēl tas, kā šie ķermeņi stāvus izraujas cauri vairākiem stihiju slāņiem un debesbrauc. Brīžam liekas, ka video kļūst bezmērķīgs – tas vienkārši aizpilda laiku, toties valdzina skaņuraksts. Brīžam atkal rodas sajūta, ka nupat jau nu gan Vāgneram grafomānija piemetusies, un tad atkal video palīdz piesiet aci un domas. Tomēr kopumā šis laikam ir viens no retajiem gadījumiem, kad video, turklāt bezkaunīgi konsekventi izturēts visu triju cēlienu garumā, ir ļoti, ļoti piederīgs komponista un izrādes veidotāju paustajai vēstij. Paliek tāda labi monumentāla sajūta. Uguns un ūdens harmonija ir iespējama. | |
| Atgriezties | |
