VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Renna un Lorjāra. Lai dzīvo festivāls! Inga Brūvere | |
|
Ešanže ir vārdu spēle, kas radusies no angļu valodas vārda exchange un franču échange (maiņa, apmaiņa).
Ideja par radošo darbnīcu 2005. gadā Francijā un vēlāk arī Latvijā nāca no franču mākslinieku grupas Petit Écart, un to realizēja Nikolā Furē (Nikolas Fouré), Rišārs Perusels (Richard Perrussel) un Karola Lamūra (Carole Lamour). Latvijā projektu pārstāvēja un par to rūpējās Inga Brūvere un Mākslas menedžmenta un informācijas centrs, un tas tika prezentēts mākslu festivāla "Pārsteidzošā Latvija" ietvaros. Divās Bretaņas pilsētās – Rennā un Lorjānā – no 2005. gada 1. septembra līdz 5. oktobrim kopā dzīvoja un strādāja pieci mākslinieki no Latvijas un pieci no Francijas. Projekta mērķis – veicināt radošo sadarbību starp abu valstu māksliniekiem. Radošo darbnīcu specifika izpaužas apstāklī, ka mākslinieki uz laiku nomaina sev ierasto vidi pret citu, nepazīstamu, kas tos provocē un rosina jaunu ideju un formu meklējumiem. Tā ir arī iespēja projekta dalībniekiem vērot un daļēji piedalīties citam cita radošajā procesā. Rezultāts var būt pārsteidzošs un negaidīts gan pašiem māksliniekiem, gan mākslas mīļotājiem. Franču mākslinieku darbus raksturoja pieeja idejai kā daļai no kustības telpā, no procesa (ekonomiskā, sociālā, intelektuālā utt.). Latvieši balansēja starp darba idejisko slodzi un tā vizuālo tēlu. Rezultātā tapa daudzveidīgas un interesantas ekspozīcijas, kas tika parādītas abu pilsētu izstāžu telpās, kā arī publiskajā vidē no 6. līdz 30. oktobrim. Rennā tā bija galerija Bon Accueil ("Jaukā uzņemšana"). Stefans Tesons (Stephane Tesson) piedalījās ar darbu Little Boss. Sienas zīmējumi un instalācija ir daļa no viņa uzņemtās story – filmas, kas savukārt tiek rādīta atsevišķi no ekspozīcijas. Tādējādi mākslinieks piedāvā izstādes apmeklētājiem piedalīties radošajā procesā un veidot savu story, pirms viņi noskatās filmu. Aigara Bikšes darbs Collective Mind ("Kolektīvais saprāts") vēl pirms izstādes tika izlikts apskatei pie vairākām Bretaņas baznīcām, provocējot un aicinot vietējos iedzīvotājus uz dialogu par "amerikāņu imperiālismu". Kolektīvais viedoklis, ko neapšaubāmi nosaka teritorijas kultūrvēsturiskā pieredze, tiek ierakstīts video un rādīts izstādē. Darbs imponē arī ar to, ka mākslinieks neizolē sevi, bet meklē saskarsmi ar vidi, kurā ir nonācis. Telpā izvietoti priekšmeti atrodas kustībā, kas rada dažādu skaņu kompozīciju. Tas ir Borisa Jakobeka (Boris Jakobek) darbs OHM Studio, kas atrodas nepārtrauktā procesā, jo, nomainot kādu no priekšmetiem, mainās skaņu sakārtojums. Estētisks darbs, kurā apvienojas vizuālais tēls ar skaņu. Samuela Boša (Samuel Boche) Home Kick Home ideja bija uzcelt vienā no pilsētas pļavām nelielu pagaidu mītni, kurā nodzīvot visu radošai darbībai atvēlēto laiku. Darba sākotnējā iecere bija vēstīt par cilvēka pārvietošanos telpā, par to, ka šīs kustības rezultātā veidojas īslaicīgas attiecības un zūd drošības sajūta. Pilsētas administrācija aizliedza novietot mītni paredzētajā vietā, tāpēc mākslinieks bija spiests daļēji mainīt darba ideju. Pagaidu apmešanās vieta tika radīta uz galerijas Bon Accueil jumta, tādējādi objekts zaudēja funkcionalitāti, bet ieguva jaunu kontekstu: nepieejamība un izolācija no nedrošās ārpasaules. Tas lika aizdomāties par sabiedrībai patiesi svarīgām lietām. Jaunu versiju par Eiropas tautastērpa Francijas variantu piedāvāja Kristaps Gulbis. Veiksmīgi risinātais darbs sastāvēja no divām daļām: liels reklāmas plakāts ar piedāvāto tērpa paraugu tika izlikts Parlamenta laukumā, bet reāls "eirotautasdēls" priecēja klātesošos izstādes atklāšanas dienā. Izoldes Cēsnieces darbs Tabora parkā atstāja intriģējošu iespaidu. Aspazijas teksts, veltīts asiņainajiem 1905. gada revolūcijas notikumiem, galds, pārklāts ar sarkanu drānu, un daudzās piepildītās vīna glāzes kontrastēja ar smalko, miera pilno franču parku. Vienlaicīgi tie ir arī paralēļu meklējumi Latvijas un Francijas vēsturē un kultūrā. Lorjānā darbi bija izstādīti Mākslas skolas telpās (École Supérieure d’Art) un Gabriela namā (Hôtel Gabriel). Māksliniece Nellija Masera (Nelly Massera) ir pavadījusi daudz laika, braucot kopā ar vietējiem zvejniekiem jūrā un iepazīstot viņu ikdienu. Rezultātā tapis video Qui parle? Ou même ma fille ne mange pas de poisson, kam ir divi idejiskie līmeņi. Viens no tiem atspoguļo nopietnas tēmas, saistītas ar ekonomiskām, politiskām utt. problēmām. Otrs ir story-fantasy: kas būtu, ja būtu... ja zivs spētu runāt. Gints Gabrāns spēlējās ar gaismu un dūmiem instalācijā "Ejot caur sienām". Par lielāko komplimentu savam darbam mākslinieks atzīst kāda franču bērna reakciju: sākumā viņš bija nobijies, jo samulsa no dūmu un gaismas veidotās sienas, kas viņu atšķīra no mātes, bet vēlāk, atklājot sienas ilūziju, nevarēja rimties – mēģināja vēlreiz un vēlreiz iziet tai cauri. Mākslinieks Žils Lelēns (Gilles Le Lain) vienā no darbiem, kas pilsētniekus priecēja pilsētas ostas teritorijā, mēģināja apvienot krāsu (glezniecība) un formu (tēlniecība), veidojot minimālistiskus objektus, kurus pats raksturo kā trīsdimensiju glezniecību. Cik cilvēkam ir svarīgi justies drošam? Un vai situācija, ka mēs tiekam novēroti, garantē mūsu drošību? Tā ir ārpus mums vai mūsos pašos? Šādi jautājumi rodas, kad nonāk Ērika Boža mākslas darba epicentrā. Piecas novērošanas kameras vienā no Lorjānas parkiem uzmanīgi fiksēja visu, kas notiek... vietā, kur nekas nenotiek. Festivāla lielākais ieguvums būs tas, ja izdosies saglabāt procesa nepārtrauktību – savstarpēju sadarbību arī pēc tā noslēguma. Festivāls nav mērķis, bet līdzeklis mērķu nospraušanai. | |
| Atgriezties | |
