VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Bordo. Pārsteigums vai likusakarība Ginta Gerharde-Upeniece | |
|
20. gadsimta 20. un 30. gados latviešu māksla apceļoja nozīmīgus kultūras centrus – Stokholmu, Helsinkus, Varšavu, Vīni, Prāgu, Budapeštu, bet savu kulmināciju sasniedza izstādēs Parīzē un Londonā. 1939. gadā Parīzes centrā notika latviešu mākslas skate, par kuru Gijs Lambērs (Guy Lambert) izdevumā La Revue Moderne rakstīja: "Izstāde, kas nesen bija skatāma muzejā Jeu de Paume mums ir devusi latviešu mūsdienu mākslas sintēzes atspoguļojumu, tā atklāja Parīzes publikai visaugstākās raudzes vērtības."
Festivālā "Pārsteidzošā Latvija", kas franču valodā skan arī kā fonētiski labskanīgs salikums – Ėtonnante Lettonie –, gandrīz pēc septiņdesmit gadiem Francijai mēs no jauna stāstām par Latviju, valsti ar sarežģītu vēsturi, bagātām kultūras mantojuma un laikmetīgās jaunrades vērtībām. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ieguldījums šajā reprezentācijā ir divi projekti. Francijas puses izvēle festivālam ir izstāde "Rīgas grupa 1915–1940: Klasiskais modernisms" Bordo Mākslas muzejā (9.11.2005.–12.02.2006.). Bordo ir ceturtā lielākā Francijas un lielākā Akvitānijas reģiona pilsēta, kas pietuvojusies Atlantijas okeānam un Pirenejiem un kopš 3. gadsimta lepojas ar nosaukumu "Mazā Roma", jau no viduslaikiem – ar savām vīna darināšanas receptēm, savdabīgo arhitektūru un ar 18. gadsimta klasicisma mantojumu. Ierodoties Bordo, iepriecināja fakts, ka reklāma par latviešu mākslas izstādi kā krāšņs akcents redzama visā pilsētā. Bordo Mākslas muzeja kolekcija ir bagātīga, tās darbi regulāri piedalās vienlaicīgi vairākos starptautiskos projektos, jo kolekcijā ir Delakruā, Šardēna, Koro, Redona, Renuāra, Pisaro, Matisa, kā arī Ticiāna, Veronezes un Rubensa gleznas un zīmējumi. Mūsu mākslas ekspozīcijā Bordo bija patīkami redzēt pārliecinošu rezultātu vairāk nekā divu gadu intensīvam darbam, kura iesākums bija kuratores Daces Lambergas veiktā koncepcijas izstrāde un darbu atlase. Sekoja dažādu ideju piedāvājums un daudzu latviešu mākslas katalogu sūtījums franču kolēģiem, intensīva sarakste, Bordo Mākslas muzeja direktora Olivjē Lebjāna (Olivier Le Bihan) un kuratores no Francijas puses Silvēnas Lestablas (Sylvaine Lestable) vizītes Rīgā, lai salīdzinātu oriģinālus, veiktu korekcijas darbu sarakstā un tiktos pie kopēju sarunu galda. Tuvojoties projekta galarezultātam, mēs nešaubīgi izjutām arvien lielāku franču speciālistu ieinteresētību, līdz sapratām, ka nu jau runājam par kopīgu un pazīstamu lietu – latviešu mākslu. Kopumā izstādē Bordo skatāms 101 darbs – glezniecība, tēlniecība, grafika un dekoratīvā māksla. Kā ievads izstādes ekspozīcijā redzams Rīgas mākslinieku grupas liela izmēra foto (1922), kas drīzāk vēsta par mākslinieku darbiem no Rīgas, jo izstādes uzstādījums ir daudz plašāks un daudzslāņaināks. Ekspozīcija sākas ar Jēkaba Kazaka nu jau plaši pazīstamo gleznu "Dāmas jūrmalā" (1920), bet līdzās ir citu glezniecības korifeju – Jāņa Valtera, Valdemāra Tones, Romana Sutas, Aleksandras Beļcovas, Oto un Ugas Skulmju, Erasta Šveica, Jāņa Liepiņa, Niklāva Strunkes, Kārļa Miesnieka u.c. autoru – darbi. Grafikas sadaļā skatāms linogriezumu albums "Ekspresionisti", Ludolfa Liberta kostīmu skices, Sigismunda Vidberga un Hildas Vīkas zīmējumi. Tēlnieciski akcenti ir Teodora Zaļkalna "Komponista Modesta Musorgska portrets" (1918) un Martas Liepiņas Skulmes kompozīcijas. Minēta perioda mākslas vēstures pērle ir darbnīcas "Baltars" apgleznotie dekoratīvie šķīvji (Aleksandra Beļcova, Romans Suta, Sigismunds Vidbergs, Lūcija Kuršinska) no Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja, kurus papildina divi šīs darbnīcas eksponāti no Nacionālā keramikas muzeja Sevrā. Izstādes atklāšanas pasākumā 9. novembrī viesu skaits pārsniedza trīs simtus, visus uzrunāja Bordo mērs Īgs Martēns (Hugues Martin), Francijas muzeju apvienības vadītāja Fransīna Marjāni-Dikrē (Francine Mariani-Ducray) un muzeja direktors Olivjē Lebjāns. Mūsu valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas veltījums šai reizei burtiski fascinēja auditoriju, pēc viņas oficiālās uzrunas sekoja ilgi un vētraini aplausi. Prezidente perfektā franču valodā runāja par latviešu mākslinieku atšķirīgiem likteņiem, caur mākslas spēku vienkārši un tieši atgādinot par mūsu tautas vēsturi, sarežģītajām un nepiepildītajām iecerēm, par mūsu politiku un nākotnes iespējām. Tas bija neaizmirstams mirklis visiem, kas to piedzīvoja. Par franču kolēģu izpratni un patiesu ieinteresētību liecina arī fakts, ka, lai gan tradicionāla izstādes kataloga koncepcija jau bija skaidra, no Bordo muzeja vadības nāca jauna ideja – nevis veidot katalogu, bet tā vietā kā unikālu izdevumu reprezentēt izdevniecībā "Neputns" 2004. gadā izdoto Daces Lambergas grāmatu "Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā" franču valodā. Šāds izdevums daudz dziļāk un fundamentālāk ļautu lasītājam ne tikai ko vairāk uzzināt, bet arī izprast latviešu mākslu, apzinot vēsturisko kontekstu, stilistikas attīstību, iepazīstot mākslinieku biogrāfijas un fiksējot darbus reprodukcijās. Lai arī izdevuma realizācija tik īsā laika periodā no izdevniecības prasīja papildu pūles un pārbaudījumus, ieraugot to kā jau tapušu "mākslas produktu", radās patīkama atziņa, ka Daces Lambergas grāmatai ir patiesi labvēlīgs liktenis. Līdzīgu izdevumu franču valodā līdz šim nav bijis. Izstādes beigu datums liecina par projekta beigām, taču grāmata ir patstāvīga vērtība, kas Francijā paliek, tā tiks izplatīta mākslas muzeju veikalos un mākslas speciālistiem. Vēl jo patīkamāk tādēļ bija no Francijas muzeju apvienības vadītājas viņas oficiālajā uzrunā dzirdēt labus vārdus par šo grāmatu kā skaistu izdevumu, dziļu un pārdomātu pētījumu. Bordo–Parīze. Tomēr ikviens mākslas darbs vai problēma ir saprotamāka, ja tai seko komentārs un saruna. Šoreiz izstādes papildināja divi semināri par latviešu mākslu. Bordo bibliotēkā norisinājās muzeja direktora Olivjē Lebjāna seminārs – diskusija par latviešu mākslu vietējiem interesentiem. Otrais seminārs ar nosaukumu "Mākslas vēsture Latvijā" notika 15. novembrī Parīzē, Nacionālajā mākslas vēstures institūtā, Džordžo Vazāri zālē (Salle Giorgio Vasari). Pēc semināra vadītāja Sorbonnas universitātes (Paris I Pantheon – Sorbonne) profesora Ērika Daragona (Eric Darragon) ievadrunas, kopsavilkuma par latviešu mākslu, tika piedāvāti šādi referāti: "Latvijas–Francijas kultūras saiknes. Nozīmīgākie notikumi" (Ginta Gerharde-Upeniece), "Latvijas Nacionālā mākslas muzeja simtgade" (Māra Lāce), "Avangards Latvijā (1915–1940)" (Dace Lamberga), "Ieskats latviešu mākslas izdevumu tapšanas vēsturē un šodienā" (Laima Slava), "Gustavs Klucis" (Irēna Bužinska). Studentu vidū bija jūtama interese par Latviju visas Austrumeiropas mākslas kontekstā, jo šī teritorija kā neapgūts reģions ir kļuvis par pētniecības un mākslas saikņu meklējumu areālu. | |
| Atgriezties | |
