VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Parīze. Naktis un stari. Zaha Redmans, īpaši "Studijai" no Parīzes Trīs mākslas priekšnesumi, ko varējām skatīties Parīzē festivāla "Pārsteidzošā Latvija" ietvaros, ir projekcijas. Vai par to jābrīnās? Tas, ka cits citam sekoja priekšnesums "Runājošie akmeņi" Palais-Royal laukumā Parīzes sirdī, Spectographie projekts Point Ėphėmėre telpās un Katrīnas Neiburgas darbs Le Plateau galerijā, liek jautāt, kāda ir šo priekšnesumu vadošā ideja, ja programmas plānošanā redzama vēlēšanās izcelt vārdus, runu un ja svarīgākā vieta šajā runā atvēlēta projekcijai. | |
|
Latvijas piedāvātajā programmā Francijā "Runājošajiem akmeņiem" ir ļoti īpašs statuss. Ar šo priekšnesumu tika oficiāli atklāts festivāls Parīzē novembra sākumā. Tajā piedalījās Latvijas ārlietu ministrs Atis Pabriks, Rīgas vicemērs Jānis Birks un Latvijas vēstnieks Francijā Rolands Lappuķe. Šai instalācijai sākumā bija jāiekaro Parīze, tad arī citas pilsētas – Liona, Bordo un Strasbūra, kurās notiek festivāls. Deviņi akmeņi, kas ar projekcijas palīdzību pieņēmuši cilvēku izskatu (katra akmens priekšplānā ir seja ar dinamisku izteiksmi verbālā un muzikālā dialogā), liek sajust pārdabiskā un leģendārā klātbūtni. Akmeņi liecina par saistību ar seno, varētu pat teikt – aizvēsturisko mantojumu un mūsdienu Latvijas atvērtību uz moderno mākslu un tehnoloģijas kultūras laikmetu. Parīziešiem pat negribot šie deviņi akmeņi raisīja asociācijas ar Daniela Birēna nošķeltajām kolonnām, kas uzstādītas dažus metrus tālāk no tiem; šeit, Luvras muzeja priekšā, nevarēja arī nedomāt par Ēģiptes, Asīrijas vai Senās Romas akmeņiem. Ar šīm negaidītajām asociācijām "Runājošo akmeņu" "primitīvisms" radīja spēcīgu iespaidu – jo vairāk arī tāpēc, ka tie faktiski neiederas Francijas pilsētas ainavā (lai neteiktu – Francijas ainavā kā tādā), kas ir tik klasiska un civilizēta. Francijā šis arhaisms ar menhīriem un stēlām pamatā tiek uzskatīts par "savādu" mantojumu no dažādiem valsts, piemēram, bretoņu vai gēlu, reģioniem. No oficiālās kultūras šis mantojums ir gandrīz vai pilnībā izslēgts, ja neskaita komiksu par Asteriksu, kura varoņi dzīvo šādā vidē. Tāpēc šī vide, kāda Eiropā bija pirms Grieķijas kultūras ienākšanas un ko tagad piedāvā tehnoloģiski veidotā instalācija "Runājošie akmeņi", mums atgādina, ka Francijā mēs par daudz esam folklorizējuši šo mūsu mantojuma daļu, smieklīgi viegli to piedēvējot pagāniskajiem vai sātaniskajiem kultiem, ekstrēmi labējām ideoloģijām vai arī kaut kādām sektām. "Runājošie akmeņi" parīziešiem bija kā dzēliens, kas atgādināja viņu saikni ar pagātnes nekristīgajām kultūrām un viņu saknes, kuras nāk no ziemeļiem. Projekcijai uz akmens, uz neapstrādātas un nenogludinātas virsmas, bija reizē tehnoloģiski izstrādāts un primitīvs raksturs. Šī projekcija ar savu eksperimentāli drosmīgo un tajā pašā laikā it kā pašu rokām sameistaroto kompozīciju atsauca atmiņā Meljesa filmas un tirgošanos gadatirgus būdiņās. Šī dimensija nebija jūtama pārējos divos priekšnesumos – Spectographie un Katrīnas Neiburgas instalācijās, ko arī varēja apskatīt Parīzē.
Katrīnas Neiburgas darbs "Vientulība" tika uzstādīts Le Plateau galerijā, ko pārvalda Ildefransas Mūsdienu mākslas reģionālais fonds. Galerija atrodas netālu no Buttes Chaumons parka un populārā Belvilas kvartāla. Paralēli Neiburgas projekcijai te bija skatāmi arī citu mākslinieku (kas darbojas starptautiskās programmas ietvaros) videodarbi. Telpā, kas Le Plateau galerijā atvēlēta eksperimentālajiem darbiem, Neiburga piedāvā projekciju uz trim vienā līmenī izvietotiem ekrāniem. Projekcijā par pamatu ņemti nekustīgi attēli, kas prasmīgi salikti tā, lai radītu iespaidu, ka tie slīdot veido ainavu. Neiburga atzīst, ka šis darbs ir atšķirīgs no viņas iepriekšējiem mākslas darbiem, kur viņa bija daudz brīvāka un uzstājīgāka, izmantojot spēli ar masku un lomu. Šķiet, ka tieši tad, kad māksliniece uzturējās radošajā darbnīcā Citė des Arts Parīzē, Mūsdienu mākslas reģionālais fonds viņu pamudināja veidot darbu, kas būtu daudz atšķirīgāks un eksperimentālāks. Vizuāli šis mākslas darbs ir ļoti pārliecinošs, tas apvieno fiksētu attēlu ar vertikālu un horizontālu kustību, tā radot visai atturīgu, bet reizē divējādu vidi. Muzikālais fons (tas aizsākas ar klusu svilpienu, pāraug aizvien vairāk metāliski stieptā skanējumā, spēji pārtrūkst, un tad atskan saruna taksometrā latviešu valodā, franču skatītājam izraisot visai eksotisku pārdzīvojumu) uzsver darba linearitāti un iezīmē tā ritmu. Attēlu projekcijas ataino Neiburgas Rīgas dzīvokļa iekārtojumu: mēbeles, personīgās lietas, sienas, logus, kāpnes... Laiku palaikam visnegaidītākajos brīžos parādās dažādu ķermeņa daļu attēli (pēda, roka, seja, aizmiguša cilvēka ķermenis). Dažādie līmeņi, montāža, izkārtojuma princips uz trim ekrāniem un attēlu divējādais raksturs (foto? Video?) veido ļoti satuvinātu un intīmu, pat uzspiestu tirānisku vidi. Intimitāte tiek izklāta plakana un sīki izpētīta, radot pārsteigumu un izraisot bažas. Šķiet – līdzīgi kā pēc izmeklēšanas tiesā vai pēcnāves ekspertīzē no tā varētu sastādīt protokolu. Neiburga apstrādā savu dzīvokli kā ķirurgs, kas ar skalpeli noņem miesas gabalus. Redzam dažādas lietas un vielas, tomēr krāsas šķiet asas un it kā novājinātas projekcijas apātiskuma un lēnā panorāmiskā atainojuma iespaidā. Apmēram ceturtajā projekcijas minūtē (visas projekcijas kopējais ilgums ir vidēji piecas minūtes) notiek spējš lūzums, ko panāk ar veselu gammu skaņas un vizuālo efektu: mēs atrodamies Rīgā pie kādas automašīnas stūres. Šo dramatiskumu nomaina pieklusināta un neitrāla saruna kaut kur tālumā. Pie stūres ir sieviete, no kuras redzamas tikai acis atpakaļskata spogulītī. Nozib koki, mājas, automašīnas. Mēs atgūstam elpu, jūtamies atbrīvotāki, garām slīd apstādījumi un pilsētas ainava, taču saspringtā automašīnas vide joprojām rada noslēgtības sajūtu. Šeit māksliniece provocē ekstrēmu, intīmu un pilnīgu identificēšanos ar mākslas darbu. Iespējams, šeit atklājas viņas darba tāds kā vājais punkts – tajā brīdī, kad skatītājs tiek aicināts identificēties ar kaut ko tirānisku, ar telpu bez dziļuma un darbību, nepieļaujot lielu rīcības brīvību. Tomēr darba vienkāršība un izsmalcinātība padara to pieņemamu. Latviešu kultūras dienu Francijā ietvaros tiek piedāvāta arī asociācijas Ellipse (oficiāli atrodas Tūrā) un Jauno mediju centra RIX-studio veidotā programma Spectrographie. Jau vairākus gadus asociācija Ellipse sadarbojas un veido projektus ar Eiropas mākslas organizācijām, kas nodarbojas ar attēlu un skaņu radīšanu par elektromagnētisko lauku, radio un datu transmisiju tēmu. Lai izveidotu Spectrographie, Ellipse un latviešu mākslinieki tika izvietoti Point Ėphėmėre, pamestā industriālajā zonā (tās ir ostas ēkas, kas atrodas Parīzes kanāla krastos), kas pārveidota par kultūras pasākumu telpu. Point Ėphėmėre pārvalda asociācija, kam jau ir liela pieredze pamestu un nojaukšanai paredzētu ēku (slimnīcu, fabriku utt.) pielāgošanā kultūras pasākumiem. Starp latviešu māksliniekiem, kuri piedalās Spectrographie projektā, minami Pēteris Ķimelis, Andris Indāns, Oskars Poikāns, Jevgeņijs Bakumenko, Rostislavs Rekuta, Signe Pucena, Antoņina Piļugina, Mārtiņš Ratniks, Agrita Ozoliņa, Ilva Skulte, Normunds Kozlovs, Lauris Vorslavs, Ģirts Radziņš, Daina Siliņa, Raitis Šmits, Rasa Šmite, Agnese Ruciņa, Dāvis Bojārs, Voldemārs Johansons. Pasākumā iecerēts iekļaut arī simpoziju Spectrum Cartography. Spectrographie ietvaros Jānis Garančs prezentēja 3D attēlu projekciju (skatītāji vēroja filmu caur īpašām brillēm) un kopā ar plastisko mākslu studentiem vadīja vairākas konferences. Garanča filma ir abstrakts vēstījums, reizē virtuāls un fiktīvs, bet pilnīgi atbilstīgs informāciju telpai. Plūstamība, mutācija, visuresamība – šīs tēmas, kā arī informācijas invāzijas neizbēgamība vai nežēlība bieži parādās projekcijā. Garanča darbā dominē pārdomas par cilvēka un mašīnas saskarsmi, par cilvēku kā informācijas uztvērēju. Gan Garanča, gan Neiburgas, gan "Runājošo akmeņu" priekšnesumā projekcijai ir nozīmīga loma. Mēs varam jautāt, cik lielā mērā šīs estētikas izcelšana izriet no priekšnesuma organizētāju vēlmes Parīzē rādīto nostiprināt virtuālajā telpā. Tumsa un nakts ir galvenie apstākļi, kuros tiek atklāti visi šie trīs darbi. Darbs ir kā ietīts tumsā, ko šķērso gaismas stars. Vai Parīzes skatītājs ir aicināts darbus uztvert ziemeļnieciskā garā? Vai tas neliek vēl vienu reizi konstatēt, ka Ziemeļeiropas valstis grib būt priekšā citiem informācijas un eksperimentālās tehnoloģijas jomā? Šie stari, kuri šķērso nakti un nāk no ziemeļiem, izgaismo to, kas vēl ir jāatklāj. No franču valodas tulkojusi Ilze Ozola-Ozoliņa | |
| Atgriezties | |
