VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Frieze – privātās un publiskās sadarbības veiksme Ilze Strazdiņa Londonā Mākslas žurnāla Frieze aizsāktais mākslas gadatirgus Frieze, kas Londonā norisinājās nu jau trešo gadu, ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem mākslas pasākumiem Lielbritānijas kultūras dzīvē. Vienlīdz tā ietekme uz mākslas tirgu tieši vai netieši jūtama arī aiz valsts robežām. Britu dienas laikraksts The Observer nešauboties to nodēvējis par otro lielāko notikumu Lielbritānijas kultūras dzīvē – uzreiz aiz galerijas Tate Modern atklāšanas. | |
|
Tas bija kā trakuma vilnis. Jau vairākus mēnešus pirms oficiālā sākuma Frieze vārds riņķoja mākslas aprindu sarunās, tām cenšoties noskaidrot, kas piedalās, kā tikt iekšā vai kā pastāvēt līdzās šim nenoliedzami aizvien augošajam mākslas industrijas monstram. Kulminācija bija oktobra trešajā nedēļas nogalē, kad Rīdžentskvērā, pašā Londonas centrā, speciāli uzceltā teltī eksponējās 160 pasaules lielākās un nozīmīgākās mākslas galerijas un dīleri. Šogad, līdzīgi kā divus iepriekšējos gadus, Frieze trīs dienās pulcināja ne tikai Holivudas kalibra zvaigznes, bet arī 47 000 skatītāju, kas bija gatavi maksāt 15 mārciņas par iespēju klātienē vērot šo jau par mītu kļuvušo mākslas parādi. Frieze līdzatnestais saviļņojums un kaislības vismaz nedēļu pirms un nedēļu pēc jūtamas gandrīz ikvienā Londonas galerijā, muzejā, alternatīvajās izstāžu zālēs, medijos, bāros, restorānos, kinoteātros un koncertzālēs.
Šogad jau dienu pirms Frieze atklāšanas durvis bravūrīgi vēra par alternatīvu nodēvētais mākslas tirgus Zoo. Izmitināts Londonas zooloģiskajā dārzā Rīdžentskvēra ziemeļu galā, šis nelielais tirdziņš pulcināja 28 Londonas jaunākās galerijas, mākslas kolektīvus un alternatīvās izdevniecības. Starptautiskajā gadatirgū Frieze britu galerijas veido tikai 22% no dalībnieku skaita, toties Zoo, tā sakot, domāts vietējiem. Starp lāčiem, šimpanzēm un kukaiņiem nelielajos dārza paviljonos no pirmās līdz pēdējai dienai mutuļoja enerģiska aktivitāte. Kā pirmie, nesagaidot darbu akurātu izkārtojumu nelielajos galeriju stendos, pa šaurajiem koridoriem spraucās lielākie pašmāju kolekcionāri – Čārlzs Saāči un Virgin direktora Ričarda Bransona māsa Vanesa, kas (kā ziņo vietējie avotie) šobrīd veido iespaidīgu mākslas kolekciju savā jaunajā viesnīcā. Cenas šeit daudz pieejamākas – no 450 līdz 8000 mārciņām par vienību, kas nešaubīgi nozīmēja, ka dažas no galerijām bija iztukšotas jau atklāšanas pirmajā dienā. Latviešu publikai varbūt zināmākā no dalībniekiem ir "IBID projekti", kas šoreiz izrādīja pavisam nekomerciālu Kerijas Jangas (Carey Young) darbu. Sastapties ar Jangas mākslu varēja, paceļot telefona klausuli. Līnijas otrā galā jaunas meitenes balss piedāvāja tēmas sarunām: "Par ko vēlaties runāt? Par manu dzimteni vai par mākslu?" Zoo stendā piedāvātais Jangas darbs neesot nesis ieņēmumus, bet pašā IBID galerijā Londonas austrumos vienlaikus ar gadatirgu atklātā Jāņa Avotiņa izstāde esot teju izpirkta. Kā pastāstīja "IBID projektu" galeriste Vita Zeimane, pusi no izstādē redzamajiem darbiem esot iegādājies Maiami slavenais kolekcionārs Rubells, kas arī atradies Londonā, pateicoties Frieze nedēļas aktivitātēm. International Herald Tribune, citējot Ņujorkas gadatirgus dibinātāju Polu Morisu, rakstīja: "Lidmašīnas no Amerikas bija pilnas ar mākslas cilvēkiem. Pārsteidzoši, cik daudz cilvēku ceļoja uz Londonu ne tikai no ASV, bet pat no Austrālijas." Filipa Starka dizainētajā Sentmārtina viesnīcā Koventgārdenā bija iekārtots mākslas gadatirgus Skope. Ieeju viesnīcā speciāli šim pasākumam par godu ar mīkstiem spilveniem apdarināja amerikāņu mākslinieks Marks Dīns Veka (Mark Dean Vecca). Viesnīcas pirmā stāva guļamistabās bija izvietoti 40 galeriju stendi. Scope savā būtībā ir ceļojošais gadatirgus. Tas notiek līdztekus oficiāliem mākslas tirgiem Londonā, Maiami un Ņujorkā, tālab viesnīcas ir tam atbilstoša dislokācijas vieta. Scope dalībnieku vidū šogad izteikti bija jūtams franču galeriju pārsvars. Kā skaidro gadatirgus organizatori, tas saistīts ar neveiksmīgo mēģinājumu aizsākt Scope Francijā paralēli Parīzē notiekošajam oficiālajam mākslas tirgum Fiat. Citu alternatīvu tirgus ekonomikai piedāvāja mākslas forums Pilot 2, kas (līdzīgi kā abi iepriekšminētie) arī aizsākās pagājušajā gadā, aicinot 100 neatkarīgus mākslas kuratorus, māksliniekus un kolekcionārus nominēt katram vienu mākslinieku alternatīvai izstādei, kura šoreiz bija izvietota Faringdonā, vecā noliktavas ēkā. Šai izstādei nominēt var tikai tos māksliniekus, kurus joprojām nepārstāv neviena galerija. Alternatīva vairāk gan izpaudās kā caurvēja izpūstas noliktavas telpas, jo šeit eksponētā māksla atgādināja studentu darbu parādi. Vēloties stimulēt diskusijai iepirkšanās drudzī iekritušo sabiedrību, Pilot 2 tā dalībniekiem un apmeklētājiem uzdeva trīs diskursīvus jautājumus: kāpēc jūs apmeklējat mākslas tirgus un biennāles, vai pieaugušais dažādo izstāžu un mākslas prezentāciju modeļu skaits veicina sadarbības tīklu attīstību un kā mākslas tirgus iespaido jūsu iesaistīšanos mākslā. Vēl ir arī ceturtais jautājums: kā jūs sākāt pārdot savus darbus? Atbildes, protams, visdažādākās, bet nenoliedzams ir vis(u)pārvaldošs pozitīvisms – gan attiecībā pret izstāžu modeļu dažādību, gan iespējamo sadarbības tīklu veicināšanu. Tomēr, kā izteicies viens no māksliniekiem, "mākslas tīkli vislabāk tiek veicināti pabos, un tīkli bieži vien ir tikai mārketinga ieroči". Pieminot pabus, jāteic, ka Frieze nedēļa neiztika bez tiem. Galerija Lisson gadatirgus "A" saraksta viesus aicināja uz Rodnija Greiema (Rodney Grahame) izstādes "Alus glāze un citi darbi" atklāšanu. Galerijas vienā telpā uz izstādes laiku bija ierīkots gandrīz reāls angļu pabs, kamēr otrā bija redzams paša mākslinieka pašportrets ar alus kausu rokā, uzsaucot apmeklētājiem. Atgriežoties pie Frieze organizētiem notikumiem, jāatzīmē, ka atklāšana un neskaitāmās šampanieša sesijas dažādos Londonas muzejos nebūt nebija mazāk nozīmīgas par pašu mākslas gadatirgu. Mākslinieks Greisons Perijs izteicās: "Elite ir jaunais andergraunds." Apmeklēt Frieze atklāšanas vakaru ir kļuvis par nepieciešamību gan dažāda kalibra zvaigznēm, gan pašiem māksliniekiem. Mākslas cienītāju vidū varēja manīt tādas personas kā Džordžs Maikls, Robs Lovs, Klaudija Šīfere, kā arī pašus meistarus – brāļus Čepmenus, Treisiju Eminu, Anišu Kapūru un citus. Kamēr slavenību klātbūtne vienkārši krāšņoja atklāšanu, kolekcionāru skaits liecināja par gadatirgus dzīvotspēju un nozīmību. Sarkanie punkti pie pārdotiem darbiem šogad pavisam nebija modē. Galeriste Marianna Gudmena paskaidroja: "Tas ir pašsaprotami, ka visi izstādītie darbi ir izpārdoti, nav nepieciešamības to uzsvērt ar ārišķīgiem punktiem." Kā ziņoja gadatirgus ikdienas izdevums "Mākslas Avīze", pircējiem nenācās viegli. Galerijas esot bijušas īpaši stingras pret kolekcionāriem, uzdodot jautājumus par kolekciju vēsturi un kontekstu un pieprasot detalizētas atbildes. Gadījumā, ja kolekcionāram ir tieksme uz atkārtotu pārdošanu un (Dievs pasarg!) slikta reputācija, darbu iegāde var tikt liegta. Priekšroka, neapšaubāmi, tika dota muzejiem un publiskām kolekcijām. Kā aplēsuši organizatori, šīgada tirgus apgrozījums bijis 30 miljoni mārciņu. Jau kļuvis par tradīciju, ka Teita galerijas un dažādu muzeju kuratoru starptautiskā grupa gadatirgu apstaigā paši pirmie, lai izvēlētos darbus Teita muzeja kolekcijai. Šobrīd tā ir vienīgā Teita galerijas iespēja papildināt kolekciju ar jauniem mūsdienu mākslas darbiem, un par to jāpateicas pirms trim gadiem izveidotajam Frieze gadatirgus iepirkumu fondam. Šogad par saziedotajām 150 000 mārciņām tika nopirkti 14 jauni darbi. Medijs šai izvēlē neesot bijis noteicošais. Kā preses konferencē skaidroja Parīzes Modernā mākslas muzeja direktore, komisija vispirms esot iepazīstināta ar Teita pašreizējo kolekciju un darbu atlasi noteikusi to atbilstība Teita kolekcijas virzībai. Izvēles amplitūda ietvēra gan vēl mazpazīstamo videomākslinieku Anrī Salas un Darijas Matēnas (Daria Matin) darbus, ko reprezentēja jaunā britu galerija Hotel, gan britu konceptuālista Stenlija Brauna skulpturālo "1000 kartotēku skapīti". Teita kolekciju papildinās arī Kalifornijas mākslinieka Metjū Monahana (Matthew Monahan) lielformāta instalācija "Bez nosaukuma". Interesanti, ka starp iepirkumiem nebija nevienas gleznas. Tomēr gleznas – nenoliedzami – joprojām bija pārsvarā. Vienlīdz jāatzīst, ka daudz vairāk nekā citus gadus Frieze iezīmēja jauno mediju dažādību. Gandrīz katrā galerijas stendā bija redzams viens vai divi videodarbi. Nevarēja nepamanīt šīgada Venēcijas biennāles iespaidu uz Frieze videodarbu piedāvājumu. Tā Dienvidamerikas galerija Filumena Soares eksponēja vienu no Venēcijas hitiem – Vasko Araijo videodarbu "Meitene no zelta Rietumiem" (DVD tikai par 6000 dolāriem), savukārt Londonas With Cube par 18 000 mārciņām centās pārdot citas Venēcijas zvaigznes – Runas Islamas agrīno videodarbu "Bez nosaukuma". Dažas galerijas uzdrošinājās iet pat vēl tālāk, izstādot jauno mediju mākslu. Man pārsteigums bija jauno mediju grupas 01001011101101.org darbs "Vīruss", kas faktiski ir dators, kurā instalēta viena no grupas slavenākām vīrusa programmām. Ņujorkas Postmaster galerija to pārdeva par 10 000 dolāriem. Līdzās britu galerija Max Vigmar bija izstādījusi Korija Arkendžela (Cory Arcangel) instalāciju "MiG padomju iznīcinātājs + mākoņi", ko var dēvēt par komentāru kara nepārtrauktajai klātbūtnei pasaulē. Galerija XL no Maskavas tikai par 6000 eiro piedāvāja Alekseja Šulgina virtuālās realitātes masku, kas tās potenciālajam īpašniekam ļautu manipulēt ar pieciem dažādiem realitātes skata flitriem. Jūtams bija arī dažāda lieluma un kvalitātes instalāciju pārsvars. No Juliānas fon Hercas (Juliane von Herz) kolāžveidīgiem graffiti darbiem Frankfurtes galerijas Michael Neff stendā līdz Kendala Grīna žiletveida drāšu milzu sienai, ko bez problēmām pārdeva Salons 94 no Ņujorkas – par nieka 180 000 dolāru. Neiztika, protams, arī bez fotogrāfijas, kurā dominēja šoka un pornogrāfijas elementi. No Nobojusi Araki japāniskās erotikas līdz Korija Makorkla (Corey McCorkle) šokējošajai sērijai "Vecmāšu garīgais satraukums", kas detaļās portretēja mākslinieka sievu mājas dzemdībās. Maurīcio Katelānam piederošā eksperimentālā galerija Wrong no Ņujorkas nelielā stendā prezentēja Paulo Pivi performatīvo instalāciju "100 ķīnieši". Simta vietā gan bija vērojami tikai 50 vienādās strādnieku drēbēs tērpti ķīnieši, kas divas stundas pēc kārtas vienkārši stāvēja glīti izkārtotās rindās. Bez emocijām, bez vārdiem. Šī instalācija, protams, nebija komerciāla, to varētu dēvēt par globalizācijas un kapitālisma kritiku. Par alternatīvu jau vairs to nenosauksi. Britu reakcionārā grupa Inventory, kas pazīstama ar ielas protesta akcijām un kritiskiem izdevumiem, šeit visai ērti pārdeva protesta akciju video dokumentāciju. Vidēji par 6000 mārciņām. Līdzīgi kā iepriekšējos gadus Frieze arī šogad paralēli gadatirgus komerciālajām aktivitātēm aicināja atsevišķus māksliniekus radīt ko īpašu. Tā ieejas koridorā teju nemanāmus gaismas mākoņus demonstrēja Amsterdamas Stedelijk muzeja prezentētā māksliniece Ūermēna Kruipa (Germaine Kruip), savukārt pašā gadatirgus centrā Kalifornijas māksliniece Andrea Zitela (Andrea Zittel) lielā teltī bija atvērusi "Pārgājienu klubu", kas katru dienu laida klajā specizdevumu un sniedza padomus tiem, kuri vēlējās iesaistīties šai mākslai tik attālajā aktivitātē. Četri no izvēlētajiem māksliniekiem vadīja dažādas tūres un pastaigas pa tirgu un ārpus tā. Kā spilgtākā neapšaubāmi jāmin akcija "Ko viņi valkā mākslas gadatirgū Frieze". Katru dienu grupa cilvēku apstaigāja tirgu tā vai cita modes speciālista vadībā, lai apspriestu, kas kuram ir mugurā. Īstens pārsteigums bija nelielo grāmatiņu stends. Starptautiskā mākslinieku studija Laspis no Stokholmas sadarbībā ar Vīnē izvietoto Eipocp (Eiropas progresīvās kultūrpolitikas institūtu) uz Frieze bija atveduši savu jauno izdevumu "Eiropas kultūrpolitika 2015". Šis Frieze speciāli sagatavotais rakstu krājums nenoliedzami būs nozīmīgākais ieguvums daudziem Eiropas kultūras darbiniekiem. Lasot kritiskās pārdomas par Eiropas mākslas komercializēšanos un valsts atbalstītās nekomerciālās mākslas instrumentalizāciju, grūti palikt vienaldzīgam. Citos gadījumos mākslas kritiskie aspekti un attiecības ar politiku Frieze laikā vairāk gan tika cilāti tikai diskusiju zālēs un izglītības programmu kontekstā. Ārpus Frieze baltās telts kurators Deivids Tropess (David Tropes) bija iekārtojis dārzu ar 13 dažādām skulptūrām. No Aniša Kapūra baltā marmora kluča līdz Sūzanas Hilleres skaņu skulptūrai. Sadarbībā ar parka vadību šī izstāde bija iecerēta regulāriem apmeklētājiem – ģimenēm ar bērniem. Tālab par vispopulārāko no darbiem kļuva Amerikas mākslinieka Mungo Tomsona piepūšamā gaisa pils, kas mudināja skatītājus piedalīties. Daudz vēl varētu teikt un daudz arī kritizēt, bet tas ir fakts, ka trešo reizi notiekošais Frieze bija veiksmīgs pasākums – pateicoties organizatoru spējai radīt telpu visdažādākām mākslas formām, virzieniem un tādējādi apmierināt visdažādāko skatītāju un apmeklētāju slāņu intereses un gaumi. Tas gan varēja notikt, tikai pateicoties britu tik popularizētajai privātā kapitāla un publisko fondu spēku apvienošanai. Tā arī Frieze, kas it kā ir īsteni komerciāls pasākums, Culture 2000 un vietējās Mākslas padomes atbalstīts, spējis inscenēt visdažādākās norises un aktivitātes. Vēl tikai gribētos minēt vienu no spilgtākajiem notikumiem Frieze mūzikas programmā – mūzikas pioniera Karlheinca Štokhauzena koncertu, kas notika speciāli tam iekārtotās vecā zivju tirgus telpās. Trīs stundu garumā tika atskaņoti divi nozīmīgākie Štokhauzena darbi. Kontakte, kas radīts 20. gs. 50. gados un atskaņots no četru kanālu kasetēm, un Oktophonie – astoņu kanālu darbs, sacerēts 1990.–1991. gadā. Šīs skaņu skulptūras, atskaņotas tūkstoš kvadrātmetru lielā telpā, bija gan telpiskas, gan kompozicionāli taisnas, gan rotējošas un plūstošas. Kontakte nenoliedzami ir visspēcīgākais no Štokhauzena darbiem, radīts ilgi pirms sintezatoru un digitālo datoru pieejamības. Skaņas un toņi jūtami liecina par laika roku, tomēr koptēls, it īpaši šodienas elektroniskās mūzikas kontekstā, joprojām ir apbrīnojami vitāls. Unikālais pasākums, uz ko biļetes bija izpārdotas jau divus mēnešus iepriekš un kas pulcināja pavisam citādu, šoreiz skaņu mākslas publiku, Frieze gadatirgum piedeva vēl vienu kvalitatīvu slāni. Šī daudzlāņainība savukārt jau šodien liek gaidīt Frieze 2006 un pārsteigumus, ko tas piedāvās. | |
| Atgriezties | |
