VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Estētisma uznāciens Berlīnes mākslas forumā Ilze Žeivate “Jo vairāk raugāmies pasaulē, jo vairāk pārliecināmies, ka krāsas ir radītas skaistumam. Un šis skaistums nav cilvēku kaprīze, bet dzīves nepieciešamība." (Īvs Legrāns) | |
|
Pirmo reizi apmeklējot Berlīni 2000. gadā, mani nepameta sajūta, ka tā ir vieta, kur norisinās jaunā dzimšana. Toreiz sekoju jaunajam arhitektūrā. Talanti no visas pasaules sabrauca vienā pilsētā, lai celtu jaunāko un interesantāko, – Daniels Lībeskinds, I.M.Pei, Renco Piano, Žans Nuvels, Helmūts Jāns, Normens Fosters, Frenks Ovens Gerijs un daudzi ļoti ievērojami Vācijas arhitekti. Patīkamais nemiers par jauno šodien raisās no mūsdienu mākslas procesiem. Desmit gadu laikā Berlīne kļuvusi par starptautisku mākslinieku darbnīcu. Kādā laikrakstā izlasīju: “Lieliska māksla lieliskā laikā lieliskā pilsētā" (“Great art at a great period of time in a great city", Džo Frīdejs). Tas ir precīzākais raksturojums piedzīvotajam šīgada Berlīnes Mākslas forumā (29.09.–03.10.), ko pirms desmit gadiem aizsāka grupiņa ievērojamu vācu galeristu (viņi bija arī tie, kuri iestājās par mūsdienu mākslas muzeja Hamburger Bahnhof atvēršanu Berlīnē). Toreiz šīs izstādes kritizētāji un skeptiķi paredzēja tai ātras beigas konkurencē ar tādiem varenajiem kā Art Basel un Art Cologne. Šodien Berlīnes Mākslas forumam ir sava niša. Jau vairākus gadus mākslinieciskās direktores Sabrīnas van der Lejas vadībā foruma organizatori uzmanību fokusēja uz jaunākajām mākslas tendencēm un vārdiem ne tikai Vācijā un Eiropā, bet arī ASV, Latīņamerikā, Azijā un Austrālijā.
Harmonija – nesaskanīgā saskaņa, mākslas būtība Platons un viņa skola uzskatīja, ka tieši harmonija ir tas mistiskais, neizskaidrojamais, kas mākslas darbā mūs apbur un pārņem un kas mums ļauj baudīt to vairāk nekā septiņas stundas bez atpūtas. Brīnumiem gan nebūtu vajadzīgi skaidrojumi, bet man kā savas profesijas pārstāvei tomēr jāsniedz kāda artava mākslas procesu analīzē. Pavadīt veselu dienu izstādē, tverot to nevis kā darbu, bet kā vienreizēju mākslas baudu. Nenogurstot. Prese rakstīja:"..nekad nav bijis labāk.." Vairāk nekā 30 000 apmeklētāju izstādei, kurā nešaubīgi dominēja Skaistuma estētika. Estetizēts bija arī pats mākslas darba process – iespaidu fiksācija, kas vairs netika slēpta, bet atklāti demonstrēta. Procesuālie zīmējumi un gleznojumi. Šo mūsdienīgo tendenci Rīgā lieliski atklāja arī nesenā Vinetas Kaulačas personālizstāde LMS galerijā. Paviršība mākslā vairs neinteresē. Tās vietā modīgs kļuvis naivisms vai diletantisms “bērnu zīmējumu" formātā, kas tiek izmantots kā iespaidīga laikmetīguma (“modernisma") metode. Taču vislielākā piekrišana tomēr ir roku darbam – augstu vērtējas labs zīmējums, izteikti smalkas zīmējuma miniatūras (Saimons Lūiss), pastelis (Pols P., Marija Kontisa), akvarelis, linogriezums, kokgrebums iespaidīgos izmēros (Jans Brokofs , “P2", 2004, 530x451 cm). Lai gan video vai mediju māksla ir kļuvusi par vienu no svarīgākajiem mūsdienu mākslas izpausmes veidiem, tomēr tās sniegums salīdzinājumā ar tradicionālajām tēlotājas mākslas formām – glezniecību un zīmējumu – šogad Berlīnē bija pārstāvēts procentuāli maz. Tikai kādus 30% no izstādes savstarpēji dalīja fotogrāfija, video, instalācija, kinētiskā māksla un skulptūra. Atlase bija patiešām īpaši izmeklēta un pārdomāta: Filipa Sezara (“Berlīnes zoo", 2. daļa, 2001–2003; Aura, 2004), Aleksandrs Gutke (“Solo", 2004), Bjērns Melhuss ("Kapteinis", 2005), Verners Reiterers, Larss Siltbergs. Kā vadošā tendence jāmin arī imitācija – gan izteiksmes, gan tehniskā. Ar eļļas vai akvareļa glezniecības tehniskiem paņēmieniem tiek radīta imitācija par fotogrāfiju. Mākslinieks spēlējas ar cilvēka optisko uztveri, radot imitācijas lielizmēra tušas gleznojumiem uz papīra vai miniatūrai fotogrāfijai (3x3 cm), bet, pienākot klāt, atklājas eļļa uz audekla. Mūsdienu cilvēks, arī mākslinieks, ir noguris no neglītā un šokējošā. Tas vairs nav veids, kā pārsteigt. Mākslas centrā par saistošāko izvirzās pats cilvēks, kas tiek eksponēts arī visvienkāršāk uztveramajā un tiešākajā veidā – frontāli stāvi un sejas, piemēram, Bjērna Melhusa īsfilmā "Kapteinis", Matildes ter Heijnes skulpturālā instalācijā Fake Female Artist Life (2003), Pola P. un daudzu citu darbos. Cilvēks un vide Ēku fasādes kā civilizācijas zīmes izmantojums bija vērojams jau 2004. gada Berlīnes Mākslas forumā. Šoreiz to klāsts bija ievērojams – fasādes kā dažādas struktūras, gleznotas, zīmētas, fotografētas. Cilvēka un vides kontekstā jāmin mākslas darbi, kas runā par patērētājsabiedrības dzīvesveidu. Lielveikalu tēli un iepirkšanās tēmas mākslā ienāca līdz ar popārtu. Izstāde demonstrēja, ka 20. gs. 60. gadu modi jo īpaši iemīļojušas Ziemeļvalstis – liela izmēra gleznojumos atklājās tam laikam tik raksturīgā krāsu laukumu estētika. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem daudz varēja sastapt arī kinētiskās un opārta mākslas citātus – piemēram, Jākoba Dālgrēna darbā "Es, pasaule, lietas, dzīve" (2004). Modīgais Gados visjaunāko mākslinieku favorīts neapšaubāmi ir Gerhards Rihters. Viņa glezniecisko paņēmienu ekspluatēšana bija sastopama gandrīz vai katrā trešajā galeriju stendā. Bet ko lai saka, kad šodien māksla un komercija dejo tik cieši kopā. Nepārprotami citēti bija arī Renē Magrits un Edvards Hopers un, iespējams, arī Jozefs Boiss. Pagājušā gada Berlīnes Mākslas forumā bija izstādīts Boisa 1982. gadā gleznotais “zelta zaķis". Šogad “zaķīšu" tēma risinājās jau ievērojami daudzu autoru darbos. *** Jā, mani pārsteidza un sajūsmināja redzētais – mūsdienīgais un jaunais mākslā un pašos cilvēkos, mākslas kustība un pārvērtības šodien. Un par to, ka uzdrīkstas kādu mīlēt tik ļoti, lai atdarinātu vai noliegtu, man gribējās šo sakāmo pateikt. Vēl kāds citāts no tās nedēļas vācu laikrakstiem: “Berlīne ir Meka jaunajiem māksliniekiem no visas pasaules – Dāvidam Šnellam, Amēlijai van Vulsenai, Timam Eitelam, Jānim Avotiņam. Un mēs nevaram sagaidīt, ko vedīsim mājās šogad.." | |
| Atgriezties | |
