VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Uz slidenās taciņas jeb riskantais humānisma slavinājums Alise Tīfentāle 7. Starptautiskā fototriennāle Backlight Tamperē, Somijā: Izstāde Untouchable Things no 2005. gada 15. oktobra līdz 2006. gada 15. janvārim, Izstāde Spells of Childhood no 2005. gada 15. oktobra līdz 2006. gada 29. janvārim | |
|
Somijā dzīvojošais vācu kurators Ulrihs Hāss-Pursiainens un viņa pieaicināta starptautiska kuratoru komanda ir izvēlējušies māksliniekus un mākslas darbus šai Tamperes fototriennālei saskaņā ar programmatiskajiem nosaukumiem Untouchable Things ("Tas, kam nevar pieskarties", muzeju centrā Vapriikki) un Spells of Childhood ("Bērnības burvība", Tamperes Mākslas muzejā). Tēmas jau piesaka zināmu provokācijas aspektu – tās brīdina, ka runās par to, ko ērtāk un labāk noklusēt. Līdzīgi kā moderni vecāki atmet ar roku paši savai audzināšanai un cīnās ar neveiklību, lai godīgi atbildētu uz sava pirmklasnieka jautājumiem par karu, seksu un politiku "Panorāmas" laikā, Backlight kuratori caur mākslinieku darbiem mēģina mums stāstīt stāstu par bērnības drāmām un priekiem, par pusaudžu seksualitāti, par novecošanu, atmiņām, bailēm un sapņiem, par attālumu un tuvumu, par redzēšanu un neredzēšanu, par pieskaršanos un aizliegumu pieskarties, par uzdevuma "būt cilvēkam" svētību un lāstu.
Ļoti cilvēcīga un silta ir abu izstāžu kopējā noskaņa – kaut arī pirmajā mirklī to var nepamanīt, daudzu darbu centrā ir ģimene, virtuālas un reālas mājas, ciešas un racionāli neizskaidrojamas saites starp cilvēkiem, turklāt ir jūtams, ka tas ir vienīgais, kas vēl kaut nedaudz satur kopā mūsu pasauli. Pat tad, ja attēls rāda pretējo – nežēlību, nabadzību, aizmirstību un aukstumu – , stāsts joprojām ir par mīlestību vai tās trūkumu. Tāpēc arī virsrakstā minēju humānismu. Šeit būs runa par mīlestību pret savu tuvāko. Ne jau vienmēr šī mīlestība izpaužas cēlos, filmējamos žestos. Tā dzīvo un izdzīvo caur pārpratumiem, kļūdām, maldiem, caur noliegumu, pazemojumu vai varas apziņu, tā ne vienmēr ir acīmredzama, godīga, taisnīga un pareiza. Par šādiem gadījumiem arī ir Backlight stāsts. Tendences un tēmas jau noteikuši paši kuratori, izvēloties darbus un dodot ekspozīcijām nosaukumus. Tāpēc skatītājam atliek vien iepazīties ar autoriem. Daži no tiem mani sajūsmināja, daži nokaitināja – ar tiem arī iepazīstināšu. Tos, kas atstāj vienaldzīgu, mēs taču aizmirstam, vai ne? Tāds nu ir viens no nežēlīgajiem dzīves likumiem, par kuriem vēstīja arī abas Backlight fotoizstādes. Iepazīšanās Nikolajs Hovalts (Nicolai Howalt, Dānija) bezkaislīga fotoportreta stilā dokumentējis zēnus pirms un pēc boksa mača. Šie attēli jāskata komplektā – ne jau sasistais deguns vai sasārtušie vaigi ir zīme, bet gan pats process. Mēs neuzzinām un nav arī svarīgi, vai portretētais ir uzvarējis vai zaudējis, – te ir runa par pārmaiņām, par iniciāciju, pieredzi, savā ziņā par zēna kļūšanu par vīrieti, ieiešanu jaunā mijiedarbības un atbildības līmenī. Atrastu fotogrāfiju izmantošana mākslā tagad jau nostiprinājusies kā tendence, un Aleksandrs Honorijs (Alexander Honory, Vācija) kādos ģimenes bilžu arhīvos atradis neticamus kadrus – fotosēriju, kur pēc iesvētībām nofotografēti tikko par likumīgiem katoliskās sabiedrības locekļiem kļuvuši bērni. Kuriozs – pāvesta fototapete fonā. Aizkustinoši. Bernārs Fokons (Bernard Faucon, Francija) strādā tajā pašā grandiozo uzstādījumu jomā, kurā pasaules mēroga atzinību nopelnījis arī kanādietis Džefs Vols. Fokona krāsainajos un krāšņajos attēlos ir gan kaut kas sajūsminoši varens, gan arī riskanti perverss – galvenie varoņi tur ir mazi, nereti puskaili puisīši un tādu pašu puisīšu manekeni. Tomēr kinematogrāfiskais vēriens, smalki izstrādātās kompozīcijas un sāpīgi emocionālais zemteksts liek Fokona darbu cienīt un vērtēt līdzīgi kā, piemēram, Viskonti filmas, nevis norakstīt uz neirozes rēķina. Frīdlas Kubelkas (Friedl Kubelka, Austrija) darbs arī izraisa vienlaikus cieņu un bailes (vai drīzāk bijību) – viņa katru pirmdienu fotografējusi savu meitu no piedzimšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Rezultāts – vairāk nekā 900 uzņēmumi, kuri visi kopā veido Luīzes Annas Kubelkas portretu, izsekojot viņas augšanai, attīstībai, pārmaiņām, mainīgai attieksmei pret fotoobjektīvu. Tā ir aizraujoša iepazīšanās – ne jau ar konkrēto Luīzi Annu vai Frīdlu, bet gan ar mātes un meitas attiecībām, ar visu to, kas tad paliek no mūsu dzīves, – runa jau nav par uzceltu māju vai laicīgi atmaksātu kredītu, drīzāk par mūsu tēlu to cilvēku apziņā, kuri mūs mīl. Šis darbs raisīja arī plašu diskusiju par portreta žanru kā tādu – cilvēks jau nav "notverams", attēlojams ne vienā, ne tūkstoš uzņēmumos, tā ir tikai ilūzija, vizuāla līdzība, ko portrets sniedz skatītājam. Galu galā var nonākt pie likumsakarīga secinājuma (kas gan bieži aizmirstas), ka cilvēks ir kas vairāk par redzamo būtni, – un tieši par to arī vēsta Frīdlas Kubelkas vērienīgais projekts, turklāt šī mākslas darba tulkošanā varbūt palīdz fakts, ka autore ir ne tikai fotogrāfe, bet arī psihoanalītiķe. Līdzīgi par ģimenes sieviešu attiecībām vēsta Anas Kasasas Brodas (Ana Casas Broda, Meksika) portretu sērija, kuros pati autore un viņas vecmāmiņa ir fotografējušās kailas. Te pat īsti negribas skaidrot, komentēt vai analizēt – tas ir tikai un vienīgi ar sirdi lasāms darbs. Vilmas Hurskainenas (Wilma Hurskainen, Somija) – jaunas mākslinieces (dz. 1979. g.) – fotosērija "Augšana" arī tverama emocionāli. Vilma atradusi savas bērnības fotogrāfijas, kur pozē kopā ar vecākiem, vecvecākiem un trim māsām izbraukumos, svinībās un mājās, un pēc desmit gadiem atkārtojusi tos pašus uzstādījumus – tie paši cilvēki tajās pašās vietās, pat saģērbti līdzīgi kā vecajos uzņēmumos. It kā jau vienkārši un pat didaktiski, tomēr šajās fotogrāfijās ir kaut kas sirsnīgs un neatkārtojams. Var izsekot, kā meitas pāraugušas māti un tēvu, kā bērnībā īsākā māsa izaugusi visgarākā, kā noveco vecāki, cik aizkustinoši izskatās tukšā vieta uz dīvāna, kur pirms desmit gadiem sēdējis vecaistēvs. Kā mainījusies arī vide – tur, kur bērnībā četras māsas fotografējušās zoodārzā pie ziloņiem, tagad nav vairs nekādu ziloņu, tikai krūmi. Šīs fotogrāfijas rada saulainu un arī mazliet nostalģisku sajūtu – kurš tad negrib atgriezties bērnības vietās, bet tas nav iespējams. Bērnības bildēs meiteņu sejas izteiksmes ir īstas, patiesas, bet tagad – kaut arī mēģināts panākt līdzīgas izteiksmes, tās tomēr ir apzināti tēlotas, nedabīgas un saspringtas – skaidri redzams, kā audzināšanas rezultātā ne tikai cilvēka apziņa, bet arī sejas muskuļi zaudē spēju būt spontāniem, dabiskiem pat tēlojot, tāpēc nav brīnums, ka labākajiem Holivudas aktieriem maksā miljonus par šo spēju – dabiski notēlot. Austrijā dzīvojošās irāņu mākslinieces Sisijas Farasatas (Sissy Farasat) darbs "Privātā sfēra" bija mazs un mīlīgs pārsteigums – nelielas, izgaismotas kastītes, kurās redzami intīmi, tuvi portreti. Taču gaisma izslēdzas, kad skatītājs pienāk par tuvu, – paradoksāli, jo pustumsā fotografētos portretus varētu apskatīt tikai tuvumā. Tā jau mēs visi paliekam cits no cita pieklājīgā attālumā, lai cik tuvas būtu mūsu attiecības. Austriešu meistara H.H. Kapora (H. H. Capor) sērija "Verena, 18" ieved skatītāju ļoti privātā sfērā, kādas meitenes jaunību un skaistumu rādot reālas dzīves situācijā – pēc smagas operācijas, kas uz mūžiem atstāj rētas. Šajā visnotaļ cilvēcīgajā mīlestības un tās meklējumu kontekstā īpašs gadījums ir Magdalēna Freja (Magdalena Frey, Austrija) – viņas darbība simbolizē dīvainu mūsdienu Eiropas politkorektuma uzvaras gājienu, jo viņa nav nekāda māksliniece (ne pēc izglītības, ne pēc aicinājuma), bet drīzāk gan postfeminisma aktīviste vai kas tamlīdzīgs. Viņas projektam Girls cut, manuprāt, nav pilnīgi nekāda sakara ar mākslu, lai ko mēs saprastu ar šo vārdu. Magdalēna kaut kur padzirdējusi, ka dažās islāma valstīs pastāv kopienas, kurās praktizē sieviešu "apgraizīšanu" (šīs operācijas medicīnisko nosaukumu un citas detaļas var uzzināt autores mājaslapā www.ma-frey.com), un apņēmusies protestēt pret šo tradicionālo praksi. Par protesta veidu nez kāpēc izvēlējusies piedalīties dažādos mākslas projektos un izstādīt diezgan neveikli fotošopā sakombinētas bildīšu kolāžas, kurās galvenais akcents likts uz asiņainu miesu. Var tikai apbrīnot viņas fanātismu un absolūto nekompetenci vizuālajā jomā, kā arī Eiropas iebaidīto kuratoru vēlmi kaut ko tādu izstādīt (ja neizstādīs, Magdalēna sacels troksni, ka tiek diskriminēta vai tamlīdzīgi). Vēl divi fakti: autore pēc izglītības ir medmāsa, un divu gadu laikā, kopš viņa nodarbojas ar protestēšanu, viņai nav izdevies atrast nevienu sievieti, kura būtu pieredzējusi minēto operāciju. Bet tas taču netraucē protestēt. Medicīnas tēmu turpinot, pārsteidzoša bija iepazīšanās ar Liu Lapiti (Lia Lapithi, Kipra) – mākslinieci, kas nākusi no ārstu ģimenes un savos nopietnajos, vērienīgajos darbos negaidi izmanto dažādus ar medicīnu saistītus motīvus, lai runātu par būtisko: par nāvi un tās iespējamību, par fiziskām ciešanām, ģimenes saitēm, esošo un zūdošo. Apjomīgajās un tehniski izsmalcinātajās instalācijās un videodarbos Lia Lapiti izmanto medicīnas inventāru, speciāli pasūtītas tā variācijas, filmē operācijas utt. Minimālistiski, bet apceri rosinoši ir Jūakima Enerota (Joakim Eneroth, Zviedrija) fotodarbi – gandrīz nemainīgu kadru sērija, kurā iemūžināts okeāns vienu dienu pēc cunami Taizemē un kurai dots nosaukums "Gaidīšana". Ļoti estētiski un vienlaikus dziļi cilvēcīgi ir Pētera Granzera (Peter Granser, Vācija) darbi – Alcheimera slimnieku portreti. Kā patīkama pārmaiņa pēc eksistenciālu jautājumu risināšanas ierodas divi vieglprātīgi vācieši Jenss Sundheims un Bernhards Reiss (Jens Sundheim, Bernhard Reuss) ar projektu "Ceļotājs". Jenss ceļo nevis no pilsētas uz pilsētu, bet gan no vebkameras uz vebkameru – visās pasaules malās cilvēki ir izvietojuši savas vebkameras un nofilmēto materiālu tiešraides režīmā publicē internetā (arī Rīgā tādas ir – piemēram, kaut vai pie "Noasa", skatīt www.noass.lv). Mākslinieki vispirms atrod šīs kameras, tad aptuveni izskaitļo, kur būtu jāstāv, lai iekļūtu kadrā, un Jenss dodas ceļā. Bernhards pa to laiku sēž pie datora un gaida, kad ieraudzīs viņu attiecīgās kameras interneta lapā. Vajadzības gadījumā pa mobilo tālruni vēl tiek dotas pēdējās komandas, un – gatavs! Bernhards noglabā attēlu, un Jenss dodas tālāk. Šādi tapusi raiba fotokolekcija, kas liecina par cilvēku entuziasmu uz trakuma robežas, turklāt ne tikai saistībā ar Jensu un Bernhardu, bet nereti vēl vairāk ar vebkameru īpašniekiem, kuri tās izvietojuši, piemēram, milzīgas pļavas vidū, pie savas garāžas, autostrādes malā vai tamlīdzīgā nekurienē (vebkameras lielākoties izmanto, lai internetā reklamētu kādu ilgstošu pasākumu, rādot, cik tas apmeklēts, vai radītu priekšstatu par rosīgu dzīvi kādā pilsētā). Projekts apskatāms www.der-reisende.org. Starp visu citu būtu interesanti piezīmēt, ka Lietuvu šajā starptautiskajā fototriennālē pārstāv trīs mākslinieki – Latvijā noteikti zināmie Vītauts Stanonis, seniors, un Vītauts Stanonis, juniors, kā arī māksliniece ar traģisku dzīvesstāstu Diāna Cikanavičiene (1974–2004), turklāt Backlight starptautiskajā kuratoru komandā strādāja arī Mindaugs Kavaļausks no Kauņas Fotofestivāla. Man kā skatītājai radās pārliecība, ka arī Latvijā noteikti ir vairāki mākslinieki, kuru darbi lieliski papildinātu šīs triennāles ekspozīcijas. Varbūt pastāv kādi man nezināmi iemesli, kādēļ Latvijas autoriem nepatīk piedalīties starptautiskās izstādēs. "Es gribu būt svētais Sebastjans!" Kā pavisam no citas pasaules ir Dāvida Truljo (David Trullo, Spānija) fotosērija "Četrpadsmit svētie palīgi", kurā autors pilnīgi savrupi un introverti risina iekšējo dialogu ar katolisko audzināšanu un vidi. Rezultātā tapuši 14 katoļu baznīcas svēto portreti, kuru prototipus ļoti labi pazīstam no Rietumeiropas mākslas vēstures, – tie ir populārākie tēli baznīcās, aizbildņi, kam ticīgie visbiežāk lūdz palīdzību. Lūk, te viņi ir – Dāvida skatījumā svētie atklājas visā savā krāšņumā, skaistumā un jaunības plaukumā, modernās drēbēs un stilīgos interjeros, un kāpēc gan neiedomāties viņus tādus? Tradīcija attēlot Vecās un Jaunās Derības varoņus tādā apģērbā un interjerā, kāds modē attēlošanas laikā un vietā, ir populāra jau no viduslaikiem. Lai svētos varētu pazīt un atšķirt citu no cita, tradicionāli tos attēlo ar katram raksturīgiem aksesuāriem – tie lielākoties simbolizē svētā mocekļa nāves veidu (svētā Katrīna un moku rats) vai arī viņa darbību dzīves laikā (galvenokārt runa ir par paveiktajiem brīnumiem – piemēram, svētais Juris tradicionāli attēlots cīņā ar pūķi utt.). "Es gribu būt svētais Sebastjans!" – tā saucas viens no Dāvida Truljo videodarbiem. Ar pretrunīgiem simboliem saistīti arī citi viņa projekti, piemēram, fotosērija Trullo Perfumes, kas reklamē iedomātas smaržas, to skaitā var atrast arī aromātu Sodomy for Men. Un tā tālāk (ar darbiem var iepazīties www.davidtrullo.com). Viņš strādā tajā vizuālajā kodā, ko varētu saukt arī par popkultūrai piederīgu, – tur ir daudz jaunu un skaistu cilvēku izaicinošās pozās, ja viņi ir apģērbti, tad dārgi un stilīgi, bet tur ir arī kaut kas vairāk. Mākslinieks, kura tēvs savulaik bijis vēršu cīņu fotoreportieris, privātā sarunā vēstīja: – Es ienīstu momentuzņēmumus! Tā ir izlikšanās, tur nekas nav dabīgi, kaut arī radīts ar domu, lai tā izskatītos. Ja modelis apzināti pozē – tas ir okei, tad tur arī var palikt kaut kas, kas nav pareizs, var atstāt kaut ko negaidītu. Es neiebilstu arī, ja modelis nezina, kā pozēt. Man patīk, ka vienlaicīgi vienā bildē ir kaut kas īsts un pilnīgi meli. Par svētajiem – es gribu portretēt svēto, bet negribu, lai viņš izskatās kā svētais... Jebkurš var būt svētais vai arī – kāpēc tieši viņš ir svētais? Pastāv priekšstats no sakrālās mākslas tradīcijām, kas ir gandrīz vai obligāts svēto atveidu elements, – viņi vienmēr skatās uz augšu. Varbūt viņi sarunājas ar Dievu, bet varbūt paši lūdz palīdzību? Es runāju tikai par simboliem. – Bet kāpēc tieši par reliģiskiem simboliem, nevis, piemēram, par politiku vai popmūziku? – Tāpēc, ka visi simboli nāk no reliģijas. Piemēram, svētais Sebastjans – 20. gadsimtā geju kustība izvēlējās viņu par savu simbolu, un daudzi to lieto, nemaz nezinot, no kurienes šis simbols. Bet arhetipisks pamats tam ir – svētais Sebastjans bija skaists, jauns vīrietis, turklāt karavīrs… Tā tie simboli ceļo – saglabājot kaut ko no savas nozīmes, bet nereti tiek lietoti pavisam pretējos kontekstos, un tas arī mani interesē. Māksla ir mana reliģija un terapija. Es neesmu reliģiozs, mani interesē tēli – es gribu saprast, kā var likt noticēt tēlam. Es gribu zināt, kāda ir vara attēlam, es gribu izaicināt un provocēt ar saviem attēliem! Zem Lolitas zīmes: stāsts par atļautu un aizliegtu pieskaršanos Pieskāriens ir viens no cilvēka uztveres pamatiem, pēc taustes mēs nosakām, kas ir patīkams un kas nav, mēs ilgojamies pēc glāstiem un vairāmies no sitieniem. Pieskāriens ir gan drauds, gan laimes solījums. Saviem mīļajiem mēs gribam pieskarties, bet cenšamies izvairīties no fiziskas saskares ar kaut ko biedējošu, svešu, "netīru" vai citādi aizliegtu. Tamperes fototriennāles kontekstā kuratori runāja tieši par to, kam vai nu nav iespējams, vai arī ir aizliegts pieskarties. Kā izrādījās, šādā aspektā neaizskarams ir arī priekšstats par bērnību. Mēs savu bērnību neatceramies, mēs to izdomājam vai iztēlojamies. Uz savām bērnības fotogrāfijām skatoties, mēs fantazējam, nevis atceramies, jo, kļūstot pieaugušiem, tik daudz kas ir mainījies, ka atcerēšanās nebūtu pareizākais jēdziens. Līdz ar to arī uz citiem bērniem pieaugušais skatās kā uz kaut ko necilvēcīgu, pārcilvēcīgu, nejūtot bērna tēlā līdzību ar sevi. Šis atsvešinātais skatiens var rosināt ziņkāri, bailes, cieņu, dusmas utt. – vispretrunīgākās emocijas, kuru cēloņus droši vien varētu izskaidrot mācītājs vai psihoanalītiķis. Mākslas līdzekļiem par šo pieaugušā daudznozīmīgo skatienu uz bērnu runājuši daudzi, bet Tamperes triennāles veidotāji par saviem vadmotīviem izvēlējušies Lūisu Kerolu, Augustu Zanderu un Vladimiru Nabokovu. Par Zanderu būtu atsevišķs stāsts (zinu, ka Inese Zandere veido nopietnu pētījumu par viņu, tāpēc šeit lieki izplūst virspusējos spriedumos), bet Nabokova Lolitas un Kerola Alises gars pavisam noteikti lidinājās pār skatītāju galvām Tamperes fototriennāles izstāžu zālēs. Matemātikas un loģikas profesora Lūisa Kerola gudrās – it kā bērnu – grāmatas par Alisi Aizspogulijā un Brīnumzemē ir populāras jau kopš to sarakstīšanas 19. gadsimtā, bet mazāk zināms par šī talantīgā cilvēka otru kaislību – fotogrāfiju. Zinātāji smīkņā, norādot uz viņa aizraušanos ar puskailu un kailu pirmspubertātes vecuma meitenīšu fotografēšanu dažādos sižetiskos uzstādījumos (kaut arī Kerols to visu darījis ar meiteņu vecāku atļauju un atbalstu, viņa radinieki pēc Kerola nāves iznīcināja lielāko daļu kailfoto). Taču šī aizraušanās, kaut arī sublimācija, tomēr ir kļuvusi par spilgtu laikmeta zīmi un daudzu literatūras un mākslas pētnieku darba objektu, kuri labprāt atrod nelielajos fotouzņēmumos gluži vai visu pasaules mitoloģiju. Galu galā ideja par līgavu – bērnu (angliski child-bride) ir gan vissenāko mītu un leģendu motīvs, gan dzīves prakse pagātnē un mūsdienās (gan vairs ne Eiropā), gan arī spilgts 20. gadsimta populārās kultūras tēls: visas supermodeles jau kopš Tvigijas laikiem reprezentē nepieaugušas, par sievieti vēl nekļuvušas androgīnas pusaudzes – nimfetes tēlu. Te ir gan iniciācijas tēma – bērna kļūšana par sievieti, gan mūžam aktuālais jautājums par vīrieša – "tēva" un sievietes – "meitas" attiecību modeli, gan vēl simtiem nianšu, kas atklājamas caur plašu kultūras semiotikas un citu zinātņu kontekstu, vizuālās mākslas teoriju ieskaitot. Nabokova romāns "Lolita" aplūko šo pašu mītu. Galvenā varoņa Humberta Humberta vēlmes un fantāzijas ir nedabiskas un neracionālas – kā jau visas erotiskās fantāzijas (piemēram, mūsdienu kultūras zīme – no Japānas nākušās manga animācijas, kuru centrā nereti ir mazas, nevainīgas un mīlīgas meitenes ar izbrīnā plaši ieplestām acīm, kurām fantastiskos veidos tiek atņemta nevainība. Zīmīgi, ka manga estētika jau kopš 90. gadu vidus "iefiltrējusies" arī laikmetīgās mākslas praksē). Tāpēc neērtums, kas saistās ar Nabokova uzstādīto problēmu, ir pilnīgi dabisks – to izraisa pretruna starp cilvēka psihes dziļumos notiekošo un oficiāli atļauto, ar prātu saprotamo. Bērnība taču ir sinonīms sirdsšķīstai nevainībai, bērns ir daudznozīmīgs kristīgās kultūras simbols – Jēzusbērniņš un Jēzus vārdi ("Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs nenāksit Debesu valstībā", Mat.18:3). Tajā pašā laikā vispārinājums "bērnība" saglabā divdomību – bērni mēdz būt nevainīgi un jauki, bet tikpat bieži arī nežēlīgi, jo nezina, ko dara. Bērnība kā mītisks posms cilvēka dzīvē, kas atkarīgs no pieaugušo pasaules likumiem un pakļauts tās agresijai, ļaunprātībai un nevērībai, kaut arī vienlaikus izaicina, apdraud pašus pieaugušos un viņu morālo stāju (kā, piemēram, Humberta Humberta gadījumā). Tēma paliek atvērta diskusijai! Raksts tapis, pateicoties Ziemeļu Ministru padomes stipendiju programmas "Baltijas Sleipnirs" atbalstam. | |
| Atgriezties | |
