VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| “Katrs atbild par sevi, un otrs aizvien ir konkurents” Margarita Zieda Intervija ar Berlīnes galeristu Mihaelu J. Veverku | |
 | |
| Margarita Zieda: Jūs esat viens no Berlīnes pieredzējušākajiem galeristiem. Savu galeriju nodibinājāt kādreizējā Rietumberlīnē 20. gs. 70. gadu sākumā un esat viens no pavisam nedaudzajiem, kas turpina strādāt galerista darbu vēl šodien. Kā tas viss sākās? Mihaels J. Veverka: Es sāku tieši tāpat kā ļoti daudzi citi. Parasti galerijas sāk veidot cilvēki, kuriem vai nu ir nauda, vai kuru radinieki ir mākslinieki, kā tas ir manā gadījumā. Cilvēks sāk darbus krāt, un kādā brīdī liekas, ka ar to ir par maz, un rodas vēlēšanās tos izstādīt. Un tad viņš uztaisa mazu galeriju un priecājas, ja daži cilvēki atnāk. Un tad, kad cilvēks sāk izstādīt mākslu, viņš pamana, cik tas ir aizraujoši. M.Z.: Ar kādām idejām sākotnēji atvērās jūsu galerija? M.J.V.: Man nebija koncepta. Es gan toreiz, gan tagad vienkārši izstādu darbus, kas man patīk. M.Z.: Un kas jums patīk? M.J.V.: Toreiz, pašā sākumā - tas bija 1974. gads -, man bija kolēģis, kas aicināja mani viņam pievienoties. Man jau bija šī doma pašam radusies - veidot galeriju. Un kolēģis, kas tolaik aizrāvās ar naivistiem, teica, lai darot to kopā ar viņu. Bet tā nu nebija gluži tā māksla, ko man gribējās izstādīt, un es nolēmu vērt vaļā pats savu galeriju. Mana pirmā izstāde bija modernās grafikas darbi, ko es izstādīju blokā. Tad nāca Robins Peidžs un tādas lietas. Skaidrs, ka es vēroju, kas notika uz aktuālās mākslas skatuves. Bet tas bija laiks, kad man pašam vēl bija ambīcijas un likās, ka es pats varu māksliniekus padarīt slavenus. Es domāju, ka pats izvēlēšos māksliniekus un no viņiem izveidošu zvaigznes. Bet tas ir ļoti grūti. Šie mākslinieki ir arī šodien aktīvajā procesā. Bet, jā, tolaik viens no maniem kolēģiem, kas jau ilgāku laiku bija strādājis galerijā, teica: "Ja tu izstādīsi visu laiku tikai šos māksliniekus, tad tava galerija nekad nekļūs slavena." Un tad es sāku izstādīt to mākslinieku darbus, kuri jau bija zināmi. M.Z.: Vai tas bija un ir praktiski neiespējami - nezināmu mākslinieku ar galerijas palīdzību padarīt par zvaigzni? Kādi ir jūsu secinājumi šajā sakarā - kā tad šīs zvaigznes īsti top? Ar kādu mehānismu palīdzību? M.J.V.: Galerijai izveidot zvaigzni ir ļoti grūti. Viss sāk notikt tad, ja pēkšņi par kādu sāk interesēties bankas vai Berlīnes Gugenheima muzejs, vai kas tamlīdzīgs. Tad pēkšņi mākslinieks kļūst daudziem interesants. To jūs varat redzēt kaut vai ar Neo Rauha piemēru. Tam vienmēr ir sakars ar kontaktiem un krietni mazāks - ar pašas mākslas kvalitāti. M.Z.: Vai jums ir ideja par to, kā bankām rodas interese par to vai citu mākslinieku? M.J.V.: Ļoti bieži tie ir personiskie kontakti. Jā, bet tas jau ir katrai galerijai. Ja tu strādā kā galerists, tad izveidojas tāds pastāvīgais kolekcionāru loks, kas laiku pa laikam šo to nopērk. Un nāk klāt arī jauni kolekcionāri. Galerijai panākumi ir tad, ja darbus pērk.Var jau jautāt, vai ir laba visa šī ņemšanās ap mūsdienu mākslinieku Jonatanu Mēsi. Man var no tā visa mati celties stāvus, bet viņiem ir panākumi. M.Z.: Vai jums ir vācu superzvaigznes Jonatana Mēses rašanās izskaidrojums? M.J.V.: Nē, tāda man nav. Viņš ir ļoti jauks cilvēks, lielisks puisis, mēs esam pazīstami. Bet tas, ka Mēse daudz "lēkā", nāk par labu viņa galerijai. Jo viņi taisa vēl citas lietas, kurām palīdz šī interese, ko radījis agrākais "haips". Protams, galerijas, kam ir panākumi, pieturas pie panākumiem bagātiem māksliniekiem, un tad tie velk līdzi pārējos, kuri varbūt nav tik slaveni. Ir atsevišķi mākslinieki, kuru darbus cilvēki gaida, sastājušies rindā. Tas nozīmē, ka klients vēlas šī mākslinieka darbu, kas vēl nemaz nav uzgleznots. Tā ir ar Šleimeru, ar Rauhu. Galeristam, protams, šāda situācija ir ideāla. Taču viss šis izveidotais teātris ap Mēsi - tā patiešām nav mana darīšana. M.Z.: Bet kā tas funkcionē? Kas to visu veido? Mediji, galerijas? M.J.V.: Galerijas piedāvā, mediji apraksta. Visi meklē konceptus, nejauši atrod, un ir ko aprakstīt. Mediju cilvēki ir mediju cilvēki, viņi meklē, ko var aprakstīt. Un tad cilvēks kļūst zināms, un kaut kādā brīdī spēlē ienāk bankas vai lielie kolekcionāri un pērk šos darbus. Tā tas funkcionē. Bet nekad nav iespējams to pateikt iepriekš. Recepšu nav. Patiešām nav. M.Z.: Jūs gribat teikt, ka tirgus būtībā darbojas iracionāli? M.J.V.: Absolūti. M.Z.: Bet tajā ir tomēr ļoti daudz racionālu lietu. Visas šīs lielās mākslas tirgotavas, meses. Kuras no tām, jūsuprāt, ir svarīgākās? M.J.V.: Jā, ja jūs gribat, lai jūsu galerija būtu tiešām pazīstama, jums ir jābūt šajās mākslas mesēs ar mākslinieku darbiem. Esmu piedalījies Bāzeles mesē jau divpadsmit reižu, bet neaizmirstiet: es ar šo lietu nodarbojos jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Esmu bijis Ķelnē, Losandželosā, Parīzē, Madridē. Svarīgākā ir Bāzeles mese. Un Ķelnes. Katra no tām ir savā ziņā svarīga. Ir galeristi, kas piedalās katrā mesē. Un jūs zināt, ko tas maksā. Lai vispār piedalītos Bāzeles mākslas mesē, jāmaksā 30 000 eiro. Labi, mazais stendiņš maksā 10 000 eiro.Un tā ir tikai dalības maksa, klāt nāk vēl visi blakus maksājumi - ceļa izdevumi, transports, dzīvošana. Lai vispār tiktu ārā pa nullēm, jums ir jāpārdod darbi vismaz 60 000 eiro vērtībā. Un tikai tad sākas peļņa. Tāda mese ir gigantiska naudas iznīcināšanas mašīna. Tas ir tirgus. Tas nav nekas principiāli cits kā krāmu tirdziņš vai nedēļas tirgus. Tie ir stendi, kuros ir izliktas preces, ko grib pārdot. Tas nav nekas atšķirīgs no desu stendiņiem, vienīgā citādā pazīme ir tā, ka augšā uzrakstīts: kultūra. Jaunā Maiami mese šobrīd ir vislabākā pārdošanas vieta, man šķiet. M.Z.: Un gluži jaunā mākslas mese Frieze Londonā, ko Berlīnes mese uzskata par savu niknāko konkurentu? M.J.V.: Jā, esmu bijis arī tajā, taču ne kā dalībnieks. Bet ziniet, tas arī ir interesanti, es to tiešām uzskatu par aktuālu problēmu - visi meklē jauno. Jaunas galerijas, jaunu mākslu, jaunus rakstītājus, jaunus kuratorus, jaunus māksliniekus. Un likt pretī kaut ko citu kļūst pavisam ne vienkārši. Šie visi, kas šeit, manā galerijā, ir izstādīti, ir ļoti labi darbi. Marsela Oldenbaha darbs (Das Erbstueck - M.Z.), pie-mēram. Bet tas "haips" šobrīd ir tieši tāds, ka vajag jauno. Daudzi no jaunajiem arī ir patiešām ļoti labi mākslinieki, taču problēma ir tā, ka aizvien mazāk ir cilvēku, kas saka: labi es izvēlēšos kaut ko, kas jau ir izveidojies, un būvēšu no tā savu kolekciju. M.Z.: Par jūsu piesaukto "haipu" runājot, pirms gadiem desmit vai piecpadsmit tā varētu dēvēt jauno Austrumeiropas mākslu, kas bija nokļuvusi nopietnā intereses zonā Rietumu teritorijā. Tagad šī interese ir noslīdējusi līdz pašām nullēm. Tirgū, kā uzskata, piemēram, Latvijas galeristi, viņus vispār nemaz nelaiž iekšā. Vai jums ir savs izskaidrojums, kāpēc tas tā ir noticis? Jaunajai Austrumeiropas mākslai bija problēma ar sevis mārketēšanu, tā nespēja izveidot konkurētspējīgu leiblu? M.J.V.: Es tur redzu divas problēmas. Viena ir izstāžu veidotāju augstprātība, kuri saka: kas tad mums ar šīm lietām būtu jāiesāk? Tās ir nopietnas bremzes. Un otra lieta, ko es personiski redzu kā nopietnu problēmu Austrumeiropas mūsdienu mākslā, ir tas, ka tā vietā, lai veidotu un attīstītu paši savas idejas, mākslinieki sliecas aizvien pievienoties tam, kas notiek Rietumu mākslā. Man kļūtu interesanti tad, ja Austrumeiropas mākslinieki sāktu attīstīt paši savu valodu, savu tekstu. Ļoti interesanti bija Vīnes jaunajā mesē. Tā ir mese, kas orientējas uz jauno mākslu un pati ir jauna - tā notiek tikai otro reizi. Šī mese bija ļoti mērķtiecīgi ieaicinājusi Austrumeiropas mākslu - tur bija latvieši, rumāņi, bulgāri. Cits aiz cita mazos stendos. Un tur bija skaidri redzams, ka pastāv šī austrumeiropiešu skatīšanās uz Rietumiem, orientēšanās uz to, ko dara Rietumu mākslinieki, un slieksme veidot kaut ko līdzīgu. Es domāju, ka tā ir problēma. M.Z.: Kāda ir jūsu galerijas pieredze ar Austrumeiropas māksliniekiem? M.J.V.: Es nekad neskatos, izvēloties darbus, no kurienes nāk mākslinieks. Mani vienmēr interesē pati māksla, vai tā man liekas laba vai ne. Ja tā ir laba, tad es to labprāt izstādu. Esmu savā galerijā izstādījis gan franču, gan japāņu, gan korejiešu mākslu. No Austrumeiropas māksliniekiem kā piemēru varu minēt Iļju Kabakovu, kura darbus es izstādīju tad, kad neviens vēl nezināja, kurā plauktiņā tos ievietot. No Latvijas māksliniekiem esmu izstādījis Leonarda Laganovska darbus. Tas bija pēc 1991. gada, nu jau gandrīz pirms 15 gadiem. Es izveidoju izstādi un nepārdevu pilnīgi neko. Jā, ja man būtu tik daudz aizmugurē kā Jaunajai nacionālajai galerijai, varētu brīnišķīgas lietas darīt, pavisam vēl ko citu. Bet man vienmēr ir jārēķinās, lai ar to naudu, kas man ir, es varētu tikt cauri un lai tas, ko es daru, mani tomēr apmierinātu. M.Z.: Vācija ir tā dīvainā zeme, kurā Austrumeiropa savienojusies ar Rietumeiropu, grib to kāds no iesaistītajiem vai ne. Kas ir mainījies galeriju dzīvē, Berlīnei apvienojoties? M.J.V.: Jūs neticēsiet, bet tolaik Rietumberlīnē galerijas netika subsidētas no valsts puses. Bija kādas 50 galerijas, no tām būtiskas bija viena saujiņa, taču arī tās valsts nefinansēja. Bet tā bija ļoti pārskatāma situācija, visi cilvēki bija zināmi, kuri strādāja ar nozīmīgiem māksliniekiem, kā, piemēram, Lupercs, viņam tolaik bija milzīgs veikals. Viss bija pārskatāms, cilvēki varēja labi piedalīties mesēs, lai arī tas viss tāpat netika subsidēts. Tie ir maldi, kā cilvēki parasti domā - jā, vecās Rietumberlīnes lietas. Bet, jā, klimats ir kļuvis skarbāks. Pieaugusi konkurence, un līmenis ir stipri gājis uz leju. Ar to es nedomāju mākslas līmeni, bet apmeklētāju. Vecajā Rietumberlīnē tā vienmēr bija noteikta kliķe, kas par mākslu interesējās, tagad ir daudz garāmgājēju, kuri ielūkojas, kuriem ir nauda kaut ko nopirkt. M.Z.: Pirms gada tieši Berlīnes medijos uzsprāga Austrumu-Rietumu konflikts. Vai tas vērojams arī galeriju scēnā? M.J.V.: Jūs izejat no tā, ka visam tam aizmugurē ir ļoti daudz teorijas. Bet, ziniet, tā jau tas nav - nav jau nemaz tik daudz teorijas visam apakšā. Cilvēki vienkārši dara lietas. Bet skaidrs, ka šis dalījums pastāv. Ir galerijas, kas atrodas Mitte, agrākajā Austrumberlīnes teritorijā, un ir vecās Rietumu galerijas. Ne jau velti mana galerija atrodas šeit, agrākajā Rietumu pusē. Daļa manu draugu Mitte veidošanās sākumā pārcēlās uz Augusta ielu. Kas zina, varbūt es arī to vēl izdarīšu. M.Z.: Bet kāpēc jūs to neesat izmēģinājis? M.J.V.: Man nav nekādas vēlēšanās pielabināties. Bet tam nav īsti sakara ar Austrumiem un Rietumiem, es to visu tā nedalu. Es pazinu Berlīni, kad tā vēl bija vienota, un man tā ir atgriešanās normalitātē. Man nav nekādu problēmu ne ar rasēm, ne ar Austrumiem un Rietumiem. M.Z.: Bet pastāv droši vien atšķirīgs redzējums. Kas īsti atšķir Mitte un Šarlotenburgas galeristus? M.J.V.: Vecie Rietumu galeristi mazāk pievērš uzmanību jaunajiem māksliniekiem. Ir daži galeristi, kas pārcēlušies uz Mitte. Lai gan man kaut kā gribas tomēr pieturēties pie viedokļa, ka svarīgi ir ne tas, kur galerija atrodas, bet tas, ko tā dara. Diemžēl publika šādu viedokli nedala, tāpēc tā kļūst par problēmu. Tie apmeklētāji, kas iet uz Augusta ielas galerijām, nenāk uz Šarlotenburgu. Un otrādi. Es pat jums nevaru īsti pateikt, kāpēc tas tā ir, jo būtībā tas ir muļķīgi. Bet, jāsaka, rei zēm man rodas iespaids, ka galerijas pārvēršas par kaut kādu reliģijas aizstājēju. Savā ziņā tā ir tāda mākslas dievu aizlūgšana, tā cauri izmaršēšana. Es pazīstu daudzus galeristus, jo Rietumberlīnes laikos biju galeriju savienības priekšsēdētājs, un viņi saka: nu jā, visi šitie cilvēki izstaigā tikai cauri, pļāpā, padara netīru grīdu, nosper katalogus un beigu beigās neko nepērk. Tagad tas gan ir mazinājies, bet vienu laiku šī ceļošanas kustība no galerijas uz galeriju bija patiešām ērmīga. Augusta ielā ir labas galerijas. Daudzi galeristi ir pārcēlušies uz Berlīni no citām pilsētām. Tā ir scēna ar jaunajiem kuratoriem, māksliniekiem un tā tālāk. Berlīnē vienlaikus pastāv klasiskā un jaunā scēna. M.Z.: Kā jūs aprakstītu savējo? M.J.V.: Galeristi aizvien ir vientuļnieki. Kopdarbs šajā lietā nefunkcionē. Katrs atbild par sevi, un otrs aizvien ir konkurents. Labi, Rietumberlīnē galerijas bija apvienojušās savienībā, bet būtībā katrs ir par sevi. Tā taču ir pārdošana, neviens neteiks apmeklētājam: mīļais cilvēk, aizej un iepērcies pie mana kaimiņa. No otras puses, ja jūs gribat būt tikai veikalnieks, tad jums ir jādara kaut kas cits - vai nu ar mēbelēm, vai ar desiņām, vai ar mašīnām jātirgojas. Tas ir tas dīvainākais un īpašākais ar galerijām: no vienas puses - tas ir veikals, no otras - tam piemīt kultūras pretenzijas. Galerists ir cilvēks, kas nodarbojas ar mākslu un kultūru. Bet viņš ir atbildīgs pats par sevi, lai spētu samaksāt īri, samaksāt saviem darbiniekiem un tā tālāk. Tāpēc vienīgā stratēģija galerista darbā ir pārdot pēc iespējas vairāk, lai varētu labas lietas darīt. Ja jūs atverat avīzi un ieraugāt tur veiksmīgu galeristu, kas pelna labu naudu, tad ziniet - tie ir tikai daži. Lielākā daļa galeriju labākajā gadījumā spēj tik vien kā savilkt galus. M.Z.: Kā jūs skaidrojat veiksmīgāko galeriju panākumus? M.J.V.: Viņi ir izvēlējušies īstajā laikā pareizos māksliniekus. Tie ir galeristi, kuriem ir lieliska acs, kas jau Berlīnes Mākslas universitātes studentu izstādēs spējusi nekļūdīgi noteikt, no kura mākslinieka kas var izveidoties. Ja tas izdodas un lielākie kolekcionāri tam pievienojas, tad tā lieta notiek vieglāk. M.Z.: Vai lielie mākslas tirgi arī konstruē mākslas situāciju? M.J.V.: Ir ļoti veikli cilvēki, un tā visa lieta tomēr tiek mazliet bīdīta. Arī Vācijā notiek tā kā, piemēram, ar Rozmariju Trokeli. Darbu cenas tika abpusēji kāpinātas - un nepastāv jau šajā lietā nekādu baušļu -, līdz nonāca pie tām summām, par kurām viņa vienmēr bija domājusi. To var darīt. Tur runa ir par ļoti lielu naudu. Bet - ak Dievs! - normāli strādājošās galerijas darbojas citā līgā. M.Z.: Kādi ir jūsu novērojumi - ko cilvēki pērk vislabprātāk? M.J.V.: Cilvēki neiepērkas ar acīm, bet ar ausīm. Tā ir problēma, vismaz šodien tā ir. Pietiek tikai pateikt: Leipcigas skola, - un pircēja acis iegailējas. Leipcigas skolai ir jābūt labai, un tad tā tiek pirkta. Skaidrs, ka dažas galerijas no tā gūst labumu. Pie vislielākajām cenām tas ir tā. Taču šeit, manā galerijā, cilvēkiem izstrādājas patika pret lietām, un tad viņi vai nu pērk tās, vai nepērk. Es neizstādu "karstās" lietas, tomēr esmu apmierināts. Tas, ko es šeit daru un vienmēr esmu vēlējies darīt, - es izstādu māksliniekus, kuri ir vidējā vecumā un strādā jau labu laiku. Piemēram, tur tas solārais darbs - kad saule tam spīd virsū, darbs sāk skanēt kā mūzika. Bundziņas sāk spēlēt. Solārais aparāts gan šobrīd ir saplīsis... Tas aizvien ir jautājums: kas ir laba galerija? Vai tas, ka māksla, kas ilgu laiku nav tikusi izstādīta, tagad tiek vēlreiz izstādīta, ir labi cilvēkiem? Vai tā ir laba galerija, vai tas jau ir muzejs? M.Z.: Kā jūs atbildat uz jautājumu, kas ir laba galerija? M.J.V.: Nu jā, es esmu viens no vecākajiem Berlīnes galeristiem, ir tikai vēl viens vecāks galerists par mani, kurš joprojām rīko izstādes. Mēs esam tie, kas par spīti, tomēr aizvien vēl esam klāt. Tās ir izstādes, par kurām jaunie galeristi rauc degunus: ak Dievs, šīs vecās lietas! Bet, manuprāt, arī tām ir jābūt. No kurienes gan lai jaunie mākslinieki citādi zina, ko agrāk veidoja Tonijs Kregs un viņa paaudze, kādu mākslu radīja pirms viņiem, ja nav šo izstāžu. Man vairs nav degsmes pēc jaunajiem vārdiem. Lai gan tur tālāk karājas Kristiāna Zauera darbs. Viņš ir pavisam jauns mākslinieks, mācās Berlīnes Mākslas universitātē. M.Z.: Mākslas procesu mēģina uzturēt un attīstīt nekomerciālās institūcijas, kā Jaunā nacionālā galerija, NGBK un citas. Kādu jūs redzat mazo galeriju lomu un nozīmi? Ko iespēj šis formāts? M.J.V.: Lielie veidotāji ir redzami presē, viņi ir tie, kuru dēļ interese par laikmetīgo mākslu pēdējos desmit vai piecpadsmit gados ir augusi. No otras puses, viņi, protams, novērš uzmanību no mazajām galerijām uz sevi. Tie cilvēki, kuri nupat bija uz "Melanholijas" izstādi, saka: nu esmu savu interesi par mākslu apmierinājis. Kāpēc viņiem būtu jādodas kur citur? Par to, lai tas tā būtu, gādā arī mediji. Avīzes par mākslas galerijām tikpat kā neko neraksta, tas ir pilnīgs ārprāts, kas šobrīd šajā ziņā notiek Berlīnē. Lielākā dienas avīze Der Tagesspiegel ir katastrofa - laikmetīgās mākslas galerijas tur vispār neparādās. Tikai muzeji vai lielie vārdi. Un šajā sakarā nav runas par analītisko līmeni, bet par informācijas ierobežotību. Jo, ja viņi sāk analizēt, tad tas vienmēr ir pārmēru izanalizēts. Ja viņi ko dara, tad dara to pamatīgi. Ar līmeni viss ir kārtībā, tikai apskatīto lietu ir pārāk maz. Agrāk mums Berlīnē bija mākslas avīze un tajā tika viss iespējamais pārrunāts, analizēts, diskutēts. Man labprāt gribētos parunāties šādā telpā ar citiem, es taču nevaru vienmēr sarunāties tikai pats ar sevi. Vai ar reklāmas lapiņām, kā tas šobrīd ir. Bet galerijas ir kopīgās mākslas scēnas augsne. Tās viss laiku te aug, te atkal pazūd, aug un pazūd. Visi mākslinieki kaut kad ir sākuši ar mazajām galerijām. Milzīgās izstāžu zāles - tā jau ir dārza labākā daļa. Lai gan par galerijām arī tā nevar vispārināt. Ir ļoti mazas galerijas, kas nodarbojas ar pavisam lokālām lietām, un tad ir lielākas, kas nodarbojas ar atšķirīgiem stiliem. Ir pavisam nedaudz tādu galeriju, kas sadūšojušās kaut ko darīt labāk par citām. Ir taču neskaitāmas galerijas, kas ne reizi nav kļuvušas par sarunas tēmu. Un nemaz neuztraucas par to, ir apmierinātas ar saviem klientiem, reizes trīs līdz desmit gadā kaut ko sarīko. Darbošanās ar mākslu ceļ dzīves kvalitāti. Ikvienam. Vienalga, vai tu pērc, pārdod vai vienkārši skaties. M.Z.: Pirms diviem gadiem jūs savu galeriju, kas atradās Budapeštas ielā, agrāk ļoti labi apmeklētā Rietumberlīnes trasē, slēdzāt un tagad to esat atjaunojis pavisam citā vietā - Berlīnes lepnākajā dizaina veikalā Stillwerk. Vai māksla šādā vidē automātiski nesāk interpretēties kā dizaina priekšmets? M.J.V.: Mana iepriekšējā izstāde saderēja ar šo dizaina namu pavisam lieliski. Tie bija mana onkuļa un tajā pašā laikā pasaulslavena mākslinieka Štefana Veverkas darbi - šie saliektie krēsli. Es ļoti labprāt rīkoju šo izstādi, un jāsaka, ka viņa darbi arī ļoti labi piestāv šai vietai. M.Z.: Kas ir šie cilvēki, kuri iegriežas galerijā, kad tā atrodas šeit, veikalā? M.J.V.: Tie ir cilvēki, kuriem ir nauda. Un kuri nāk kaut ko pirkt. Un tad varbūt vēl apskatās kādu darbu. Galerijas atrašanās vieta ir brīnišķīga, un tajā pašā laikā šis Stillwerk nešaubīgi ir patērētāju templis. Man tas ne visai patīk, tas man tomēr jāpiebilst. M.Z.: Vai jums ir savs pastāvīgo klientu loks? M.J.V.: Jā, tā varētu teikt. Parasti galerija izsūta apmēram tūkstoš ielūgumus, un tad apmēram viena trešdaļa arī tiešām atnāk uz izstādes atklāšanu. Kāds kaut ko nopērk, kāds iet tālāk. M.Z.: Kā jūs savus klientus varētu raksturot? Kas tie ir par cilvēkiem? M.J.V.: Tā ir pilsoniskā publika. Jauni un veci. Kolekcionāri. Ir arī pavisam spontāni pircēji, kam pēkšņi kaut kas iepatīkas - un viņi nolemj to iegādāties. Lai gan nekad iepriekš viņiem nebija nācis prātā, ka māksla būtu jāpērk. Mani labākie gadi bija septiņdesmitie. Tad es izstādīju Mariju Žo Lafontēnu (Marie-Jo Lafontaine), Kabakovu, Kazuo Katasi (Kazuo Katase), strādāju ar augstvērtīgiem, starptautiski pazīstamiem māksliniekiem. Šobrīd tas tā vairs nav. Labi, tie mākslinieki, kuru darbi šeit šobrīd izstādīti, arī ir augstvērtīgi, taču toreiz viņi bez visa tā bija arī aktuāli. Bet tas bija laiks, kad man bija krietni vairāk enerģijas. Tagad es labprātāk dodos ar sievu pavakariņot. | |
| Atgriezties | |
