VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Veiksminieks Aiga Dzalbe Andris Vītoliņš Dzimis 1975. gada 28. septembrī 2002 Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Glezniecības nodaļa, maģistra grāds 2000 LMA Vizuālās komunikācijas nodaļa, bakalaura grāds 1999 LMA Dizaina nodaļa 1996 LMA Pedagoģijas nodaļa 1995 Rīgas amatniecības vidusskola Kopš 2002. gada - Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, mākslas izstāžu radošais kurators Strādājis reklāmas un dizaina jomā Izstādēs piedalās kopš 1996. gada | |
| |
| Pirms iztaujāt Andri Vītoliņu, man likās svarīgi pārbaudīt savu priekšstatu savienojamību ar nejauši sastaptu mākslas dzīves interesentu viedokli par jauno mākslinieku. Nācās konstatēt pārsteidzošu iespaidu saderību visdažādāko paaudžu un nozaru pārstāvju prātos. Vēl jo negaidītāka šķita viņa paša vārdu atbilstība jau gaisā ieskicētajam tēlam. Tā ka galu galā šeit radītā vīzija ar vienādām pretenzijām uz patiesību jāatzīst vai nu par vienpusīgu, vai precīzu. Laikabiedru apziņā Andris Vītoliņš figurē kā jaunā, aktīvā, pozitīvā mākslinieka tēls, kam apskaužami harmoniski izdodas darbošanās starp tādām mūžīgām opozīcijām kā vecais un novatoriskais, urbānais un romantiskais, lokālais un globālais. Viņš ir apveltīts ar dotībām skaidri redzēt un operatīvi rīkoties, tādēļ cieš no Latvijas mākslas dzīves intensitātes trūkuma. Viņu neapmierina ne universālais padoms jauniem cilvēkiem: ej strādāt, nopērc sev jaunu snovborda dēli, - ne šķietami progresīvā dzīve autobānu mudžeklī, kur tev atvēlēts kāds parks skrituļošanai pa asfaltu. Viņš ir "knapi piecu gadu gleznotājs", par kuru ar cerībām un siltu atzinību izsakās vecākās paaudzes mākslinieki. Viņš Rīgā nav izveidojis kādu mazu crazy galeriju, jo apzinās, ka to ātri vien nomocīs sodi un pašvaldību policija - aizliegumu kultūra. Tomēr viņu satrauc konkurences un eiropeiskas domāšanas trūkums Latvijas mākslas dzīvē, tādēļ cerībā, ka latviešu jaunie mākslinieki būs "jaunu trendu noteicēji", dibināta domāšanas biedrība "U25". Viņš saista mākslu ar biznesu, par ko Latvijā parasti kaunas, un lepojas, ka ir latvietis - "oriģināla lieta, eksotiska valoda, viena no senākajām", jūtas kā tāds bankrotējis aristokrāts un nebūt nepūlas tikt vaļā no šī elitārisma. Viņš ir veiksminieks, tāpēc ka var atļauties dzīvot no mākslas. A.Dz.: Pēdējo pusgadu esi pavadījis mākslinieku rezidencē Austrijā. Kas tur notika? Kādas atziņas esi iemantojis? A.V.: Tur bija salasīti cilvēki no maksimāli dažādām vietām. Bija, piemēram, pakistāniete, kas pirmoreiz izbraukusi no savas zemes un tiek uzskatīta par contemporary artist, kaut gan nāk no reliģiozas skolas ar kārtīgu islāma fundamentu. Viņa gleznoja mūsdienīgus portretus senās persiešu skolas miniatūru stilā un uztvēra tos kā cieņas apliecinājumus konkrētajām personām. Mana darbnīcas kaimiņiene bija japāniete, fotogrāfe ar Ņujorkas kalumu, jau desmit gadus pavadījusi Ņujorkā. Bija meksikānis - ņujorkietis, kas pēdējo gadu aizvadījis Vācijā. Bija pilnīgi neprognozējams Balkānos padzīvojis spāņu mākslinieks un kopējā kompānijā arī rakstnieki no Maķedonijas. Lielākā daļa no cilvēkiem, ar kuriem Vīnē kontaktējos, bija par mani vecāki, tā ap 40-50, publika ar pilnīgi dulliem kadriem. Drīz vien izrādījās, ka vairākums cirkulē starp Ņujorku un Vīni. Tad nu es tur labi pastrādāju. Man bija darbnīca un iespēja atbrīvoties no visām Latvijas niecīgajām - tāpēc ka mākslīgi radītajām - problēmām. Izmantoju austriešu ļoti labi sakārtoto sistēmu, iespēju, ka pašam nekas nav jāorganizē, ir pat kalpone, kas klāj gultu un izmazgā veļu, un nodevos radošām lietām, izpētei. Bet galvenais ieguvums - tā ir bagāža. Tā kā pagājušogad diezgan daudz pabiju Vakareiropā, man vairs nebija atklājumu, drīzāk es sāku saprast turienes dzīvi un meklēt tajā to, kas mani tieši interesē. A.Dz.: Un kas tas ir? A.V.: Oi, milzīgs kopums ar visdažādākajām lietām. Ne tikai iešana cauri galerijām, dzīves novērošana, mūzika... To nevar aprakstīt vienā teikumā. Ir lietas, ko es gribu dzīvē sasniegt, un Vīnē es sāku tam gatavoties. Man ir tāda abstrakta vīzija, kā es gribu dzīvot, kā strādāt un ko izdarīt. Tāda sajūta par mērķi. Vīni es izmantoju, piemēram, izvēloties cilvēkus, ar kuriem vairāk kontaktēties. A.Dz.: Intuitīvi? A.V.: Jā, cenšos paļauties uz intuīciju, jo, kad sāku domāt pragmatiski, rēķināt, nonāku tādā kā dvēseles diskomfortā. Protams, mani interesē izcilas, suģestējošas personības. Latvijā pietrūkst "baigāko kadru", kas dzīvo virs sabiedrības klišejām un tādēļ ir gudrāki. Viņi nenonāk konfliktā ar sabiedrību, tomēr dzīvo pēc sava principa. Es arī to meklēju. A.Dz.: Izklausās, ka tev ir savi elki? A.V.: Nav gan. Man vienmēr jautā, kā mani iespaidojuši citi mākslinieki, tādiem esot jābūt. Bet man nav, vismaz ne nopietni. Ir tikai tāds savs saistošu parādību "komplektiņš". Jo elki agri vai vēlu krīt, kad tu attīsties tālāk, un tad gaidāma liela vilšanās. Man nav ne mīļākās krāsas, ne automašīnas, ne elka. Un es katrreiz jūtos stulbi, ka neko nevaru pateikt par šo jautājumu. A.Dz.: Tad pastāsti par nozīmīgākajiem iedvesmas avotiem! A.V.: Kad gleznoju, es izvairos no citu radītās mākslas izpētes. Pēc izstāžu apmeklējumiem pirmajā brīdī ir grūti strādāt, jo attēli paliek galvā un traucē. Iedvesmai bieži apmeklēju dīvainus muzejus - tehnikas vai tramvaju muzejus, meklēju jocīgus objektus. Nesen apskatīju Donavas slūžas un hidroelektrostaciju. Man patīk mašīnas, arī arhitektūra. Nereti vienkārši dodos apskatīt kādu celtni. Mani interesē, kā tā uzbūvēta, sapīta ar infrastruktūrām, tās materiāli un gaismas spēles. Daudz vairāk par mākslas žurnāliem lasu tehnikas un arhitektūras žurnālus, arī biznesa presi. Milzīgu iespaidu atstāj mūzika, kas vienmēr skan darbnīcā. Skaņa mani ietekmē vairāk nekā māksla. Varbūt mūsdienās mūzika ir pārāk tehniska? Patiesībā, ja gleznojot izdodas sasniegt absolūti harmonisku stāvokli, brīvu apziņu, kad nav ne par ko jādomā, rodas pilnīgi skaidrs skats uz to, ko tu dari, meditatīvs stāvoklis. Nekāda iedvesma vairs nav vajadzīga. A.Dz.: Ar ko tu atšķiries no citiem māksliniekiem? Pieļauju, ka Vīnē to varēja uzskatāmi novērtēt. A.V.: Bija interesanti dzirdēt internacionālu viedokli vai diskusiju par sevi un mākslu vispār. Piemēram, Londonas pakistāniešu attieksme pret mākslu ir pavisam citāda nekā šeit. Viņi runā uzreiz, stāsta, ko kaut kas varētu viņiem nozīmēt, simbolizēt. Eiropieši visu cenšas salīdzināt ar savas vēstures faktiem. Vairāki cilvēki tika teikuši, ka man jādodas uz Ņujorku, droši vien tādēļ, ka darbos ir daudz industrijas, ko parasti saista ar Ameriku. Tā tur esot topā. A.Dz.: Vai tavi darbi bija latviski? A.V.: Es izstādīju palielas gleznas, kurās laikam gan nav nekāda redzama latviskuma. Manuprāt, latviskums slēpjas tādā kā šizofrēnijā: mēs kritizējam Eiropu un vēl vairāk kritizējam Krieviju, tomēr nevaram akceptēt savu atrašanos nekurienē - ne šur, ne tur. Tas arī mākslā parādās. A.Dz.: Jā, industriālie motīvi tavos darbos varētu būt bez nacionālām norādēm. Bet vai tie tomēr nav vairāk Austrumeiropai nekā Amerikai piederīgi? A.V.: Amerikā tādu ir vairāk. A.Dz.: Savukārt Latvijas lauku ainavā galēji izteiksmīgi ierakstās pamestie, vēl nerestaurētie, nesaspridzinātie lokatori, raķešu bāzes, tilti, rūpnīcas, fermas un citi objekti. A.V.: Pagātne, protams... Tāpēc arī mana tēmas izvēle. Esmu dzimis Liepājā, dauzījies pa Karostu, kad tā vēl darbojās. Atceros padomju desantu parādes jūrā ar iznīcinātājiem virs galvas - tādus šovus var uzvest tikai vājprātīga impērija. Kāda tur ekoloģija vai trokšņu limits - enerģija tāda, ka zeme ar debesīm iet kopā! Kāds tur uztraukums, ka kāds var iet bojā? Vīnē es uzgleznoju tramvaja interjeru, viņiem ir veci, graboši koka tramvaji no 50.-60. gadiem, ar eļļas smārdu. Braucu tramvajā un atcerējos padomju kuģus, mašīnas, kas oda pēc benzīna. Tur kaut kas saslēdzas iekšēji, sajūtu līmenī. A.Dz.: Un tomēr - kāpēc Vītoliņš ir Vītoliņš? Tu strādā pie sava tēla? A.V.: Es kādreiz strādāju reklāmā, aģentūrā DDB. Tā man bija ideāla skola. Jā, es domāju par tēlu. Tāpēc kaut kādā brīdī pārstāju rādīt savus eksperimentus. Varētu teikt, ka tēls man ir palīdzējis sākt dzīvot no mākslas, sakoncentrēties uz vienu noteiktu virzienu. Tomēr es gan negribētu - kā amerikāņu mākslinieku vairākums - uztvert mākslu par labi izrēķinātu biznesu. Nezinu, ar ko es varētu atšķirties... nu, neesmu izgājis klasisko glezniecības skolu, nemāku ne zīmēt, ne gleznot. A.Dz.: Un ko tu māki? A.V.: Paliekot vecāks, es sāku nemācēt. Ir tāds posms, kad tu sāc mācīties, iemācies un ir labi. Bet tad tu atslābsti no šīs mācēšanas. Mūsu Vīnes izstādē spānis, graffiti un provokāciju mākslinieks, palīdzēja man krāmēt gleznas un burkšķēja, ka ienīst audeklus. Gribēja sadarboties - labprāt kaut ko uzpūst uz gleznām, bet laikam drusciņ baidījās. A.Dz.: Kad tu saprati, ka esi mākslinieks? A.V.: Kad nevienu citu darbu vairs nevarēju pastrādāt. Esmu reizes trīs nopietni mēģinājis pamest mākslu, bet kaut kas vienmēr atmet atpakaļ. Nu gan vairs nemēģinu iet pret sevi. Esmu noticējis kādām mistiskām enerģijām, kas saslēdzas - klikt! - un aiznes tevi vajadzīgajā virzienā, lai piepildītos tas, ko zemapziņā esi ļoti, ļoti gribējis. Racionāli, ar prātu tu vari pat pretoties apkārtesošās vides, sabiedrības kategorijās. Sanāk diskomforts, īsta putra, līdz sāc domāt un dzīvot saskaņā ar savu gribu. A.Dz.: Kuri ir tavi labākie darbi? A.V.: Jaunākie un tie, kas būs. Man ir grūti skatīties pat uz pusgadu veciem darbiem - gribas pārlabot. Tad labāk dot tos prom, tā ir vēsture. Šodiena ir labāka. A.Dz.: Vai tavi zīmējumi un montēto figūriņu ainas grāmatā "Pasakas par bērnu dzīvi" rāda tevi bērnībā vai - drīzāk - ko tu domā par mūsdienu bērniem? A.V.: Vienkārši gribējās paspēlēties. Man šķiet, ka visu mūžu jācenšas saglabāt bērna prātu, jo, kamēr tev ir bērna prāts, attīstās intelekts. Ja tu spēj spēlēties ar savu domāšanu, tad vari ļoti fleksibli reaģēt arī uz nopietnām lietām. Vajag rotaļāties, jo viens ir tā līnija, ko tu koncentrēti turi... Bet jebkuru lietu apdraud profesionālais kretīnisms: cilvēks izkopj vienu vienīgu nozari, kļūst neaizstājams speciālists, bet rezultātā gluži kā aklais iznīcinoši apdraud savu nozari. Bērniem tās bildes patīk. A.Dz.: Pēc kādiem profesionālajiem kritērijiem tu vērtē citu darbus, piemēram, izvēlies darbus "U25" izstādēm? A.V.: Ha, intuīcija! "U25" skatos, lai ir dažādība un lai nelīdzinātos Rīgas galeriju piedāvājumam. Svarīgi likās, lai piedalās mākslinieki, par kuriem vēl nav pasludināts viedoklis. Viņi nav mani vienaudži - nosaukumā iekodēts, ka mākslinieki ir jaunāki par 25. Domāju, ka daži no viņiem mierīgi varētu iekļūt Rietumu mākslas apritē. A.Dz.: Vai izstāžu organizēšanai pievērsies personiskas intereses un prieka dēļ vai tādēļ, ka citādi nekas nenotiek? A.V.: Patiesībā mani tracina izstāžu organizēšana un es negribu to darīt. Rīgā trūkst aktīvas mākslas dzīves un tirgus. Mākslas menedžmenta Latvijā, maigi sakot, nav. Tā teikt - garlaicīgi dzīvot. Var jau, protams, spļaudīties par situāciju un ielēkt lidmašīnā uz Londonu, bet es izvēlējos citu ceļu. Tobrīd man sakrita intereses ar Ivo Stranti, kas ideju atbalstīja finansiāli. Mēs daudz spriedām par to, kā izprovocēt Latvijas sabiedrību uz vēlmi domāt, nevis patērēt kaut kur redzētas idejas, kā izkustināt plaisu starp māksliniekiem un uzņēmējiem, kapitāla turētājiem. Jo nav tā, ka trūktu mākslinieku, un privātuzņēmējiem ir interese viņus atbalstīt, bet trūkst cilvēku, kas varētu izsmadzeņot, labi uzrakstīt un pārdot idejas investoriem. Trūkst dialoga ar citām profesijām. Mums pat dzejnieki un aktieri turas atsevišķi no māksliniekiem. Bet vēsturiski ir pamanāms, ka visspēcīgākie radošo ideju uzplaukumi veidojušies laikmetos, kad dažādu profesiju pārstāvji ir kopā čupojušies, strādājuši, dzēruši un tā tālāk. Tāpēc arī sākām šo finansiāli izšķērdīgo darbību, rīkojot pasākumus un izstādes. Pagaidām redzams, ka kaut kas tiešām ir izkustējies, bet darba augļi gaidāmi pēc gadiem. A.Dz.: Kas tevi mūsdienu mākslā visvairāk saista un kas varbūt atbaida? A.V.: Atbaida, ka atjautīgi koncepti ar politisku piesitienu ir vērsti uz milzīgas naudas sagrābšanu. Svaigā atmiņā vēl Donavai un notikumiem ap to veltīts projekts Austrijā, kurā piedalījos. Eksponēti bija daudz video un foto par šīm vietām un problēmām, spekulācijas ar ebreju holokaustu un Bosnijas genocīdu. Tomēr atbaidoši uzkrita mākslas darboņu luksusa dzīve uz sāpju rēķina. Iedomājieties: atklāšana labā hasīdisma piekritēju rajonā, Vīnes augstākā publika, kultūrpolitikas pārstāvji utt., bārmeņu servēta alkohola jūra, ēdieni, dzērieni, bet fonā 40 televizoros intervijas ar Balkānu kara upuriem. After-party notiek uz kuģa. Atkal ēdienu un dzērienu jūra, gaismas dīdžeji un dekorācijas. Kolosāla atmosfēra. Visur klubkrēsli. Zvērīga nauda. Es dirnu uz kapteiņa tiltiņa un baudu dzīvi uz Balkānu un holokausta upuru rēķina. Par to, kas saista, ir grūtāk atbildēt, jo ir daudz pozitīvu notikumu. Man patīk dažādība, ko sniedz pasaule. A.Dz.: Vai uzskati sevi par sociāli aktīvu mākslinieku? A.V.: Laikam jau - jā. Lai gan man, tāpat kā visiem, patīk laba dzīve. Tāpēc mani saista Eiropas demokrātisms, ka vienā brīdī kā mākslinieks vari dzert vīnu augstākās sabiedrības kapitāla sirdī, bet pēc tam atrasties pilnīgi citā crazy rajonā. Bet Latvijā mani biedē iespēja pieredzēt miljonāru geto - kā Meksikā, Brazīlijā vai Krievijā, kas šķiet iespējams, iztrūkstot kritiskam viedoklim. Tagad liekas interesanti, kas notiks ar Andrejostu, pirmais smagākais pārbaudījums un labākais mākslas kritiķis būs ziema (tāpat kā Hitlera un Napoleona armijām) - vai tur ikdienā būs dzīvība vai nebūs. Var saprast investorus, kas grib kontrolēt situāciju un baidās, ka tik tur neieperinās mākslinieki. Bet šai lietā jābūt augstam brīvības procentam, tā nevar notikt racionāli. | |
| Atgriezties | |
