VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| LMA STUDENTU KRISTĪNES LUĪZES AVOTIŅAS UN ATA JĀKOBSONA GLEZNU IZSTĀDE “EMOCIJU RADIĀCIJA” Baiba Sprance galerijā "Bastejs" no 6. līdz 25. jūnijam | |
| Paši autori savu izstādi bija nosaukuši par simbolisku divu pasauļu - sievietes un vīrieša - satikšanos. Ja ņem vērā gleznu raksturu - Ata nosacīto skarbumu un Kristīnes Luīzes tieksmi uz skaistumu -, tā varētu arī būt. Taču daudz lielākas atšķirības starp viņu darbiem pastāv profesionālajā ziņā, un tam ar dzimumu vairs nav nekādas saistības. "Katrs mirklis ir caurstrāvots ar spēcīgu enerģiju, un katra sajūta ir gleznas vērta." Tā bija rakstīts anotācijas tekstā, un šī atziņa sabalsojās ar izstādes nosaukumu. Taču Ata gleznas pierāda, ka tā gluži nav. Viņš vēlas "sajust, cik spēcīga ir dažādā enerģija, kas piepilda gaisu un telpu ap mums", bet ekspozīcijas daļā, kur bija izlikti viņa darbi, nekas tāds nenotika. Lai gan gleznās attēlotas dažādas izteiksmes un apgaismojums tajās ir sakāpināts, tomēr gribētajām emocijām nav jaudas. Laikam tādēļ, ka spēku mākslas darbam dod vairāku kategoriju kopums, ne tikai nevainojami attēlota forma un motīvs, kas Ata darbos neapšaubāmi ir. Forma ir pēdējais solis, kas organizē visus iepriekšējos - tos enerģiju ieguldījumus, kuri arī dod radiāciju. Un Atim to pietrūkst. Viņa darbi pēc būtības līdzinās sociālistiskā reālisma glezniecībai, arī tur viss saturs no A līdz Z tiek parādīts kā uz delnas. Ja cilvēks strādā, tam ir nopietns vaigs un atbildības pilns skats, ja priecājas, sejā mirdz smaids. Jādomā, ka arī Ata portretējamo sejas un ķermeņa vaibsti izskatās tieši tādi kā gleznās. Tāpēc tās ir kā lielas, eļļā gleznotas fotogrāfijas. Atis patiešām eļļā ir pārlicis dažas fotogrāfijas - rādot cilvēku izteiksmes un laika atstātās pēdas uz papīra. Bet tas neaizkustina. Tikpat lielā mērā, kā neaizkustina godprātīgi pārgleznota ainava, klusā daba vai kāds cits motīvs. Trūkst autora pozīcijas, un tikai ar kadra izvēli nepietiek. Atceros kādu reizi, kad, slima būdama, gulēju gultā un aiz nekā nedarīšanas pētīju savas rokas un kājas, un seju dažādos rakursos, domājot - re, cik neparastas un interesantas formas. Taču ko tas liecina? Ne par ko citu kā vien to, ka tā arī ir. Bet visas Dieva radītās formas ir tādas. Tāpēc jau nemetīsies uzreiz visu reproducēt. Kāds prieks jau cilvēkam tiek arī no tā, un tas arī ir arguments, bet priekam, ne darba kvalitātei. Atis saka, ka itin viss izrādās gleznas vērts. Var jau būt. Bet mani nez kāpēc neinteresē viņa vai kāda cita cilvēka ķermeņa virsmas dažādos apgaismojumos tieši tāpat kā tas, ko katrs ēd, valkā vai kā pavada dienu. Arī skatītājam piemīt krietna egoisma deva, un viņš vēlas darbā ieraudzīt ko tādu, kas bū-tu aktuāls pašam. Šī atziņa ļoti skaidri radās Zaigas Putrāmas izstādē, kad sapratu, ka nozīmīga ir nevis skatīšanās uz sevi, bet no sevis. Raugoties uz kaudzē sakrautiem vecajiem darbiem, vienīgā domā bija - OK, tā mēdz gadīties, intereses cilvēkiem mainās. Tā var notikt ar visiem. Taču nebija skaidrs, kāpēc tas būtu jāzina ne vien draugiem un radiem, bet arī plašākai sabiedrībai. Toties deja ar Zaigu bija pārliecinoša, šādā vienkāršā veidā uz savas ādas es varēju pārliecināties, cik visam ir jānotiek smalki un izjusti, lai sanāktu kaut kas jēdzīgs. Atšķirīgi izstādē runāja Kristīnes Luīzes Avotiņas darbi, kuros ir daudz vairāk radiācijas. Viņa nevis attēlo emocijas, bet tās izjūt, un var redzēt, ka viņai svarīgs viss, ko glezno. Katra kompozīcija izveidota kā mazs ideālās pasaules fragments, kur valda kārtība un laiks nekur nesteidzas. Viss ir gaismas un miera pārpilns, viss vienādi nozīmīgs - cilvēki, zvēri, putni un augi te pastāv ar vienādām tiesībām. Kristīne turklāt katru faktūru respektē kā personību, pat ēnas katrai lietai ir citā krāsā. Tāda varētu būt zeme savas jaunības dienās - lietu vēl maz, toties viss staro, debess spīdekļi rotājas rasā, un nekas to netraucē ieraudzīt, jo uzmanības un laika pietiek pilnīgi visam. Mūsdienās tas gan ir diezgan utopisks modelis, bet Kristīnes darbos jūtama pārliecība un spēks, tikai dažviet viņa krīt kārdinājumā un sāk krāsainās ēnas lietot kā metodi. Kā jau metode, darbam tā nedod neko, vienīgi draud padarīt to dekoratīvu. | |
| Atgriezties | |
